33 Klausieties vēl vienu līdzību. Reiz kāds saimnieks iestādīja vīna dārzu,+ iežogoja to, ierīkoja tajā vīna spiedi, uzcēla torni+ un iznomāja dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja uz citu zemi.+ 34 Kad pienāca ražas laiks, viņš sūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai saņemtu savu daļu. 35 Taču vīnkopji sagrāba kalpus, vienu piekāva, citu nonāvēja, trešo nomētāja ar akmeņiem.+ 36 Tad saimnieks aizsūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, bet ar tiem viņi izrīkojās tāpat.+ 37 Beidzot viņš sūtīja savu dēlu, domādams: ”Manu dēlu viņi taču cienīs!” 38 Bet vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, cits citam teica: ”Tas ir mantinieks.+ Nāciet, nogalināsim viņu, un viņa mantojums būs mūsu!” 39 Viņi to sagrāba, izvilka ārā no vīna dārza un nonāvēja.+ 40 Kad atnāks vīna dārza īpašnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” 41 Viņa klausītāji atbildēja: ”Par visām viņu ļaundarībām viņš tos bez žēlastības nogalinās un iznomās dārzu citiem vīnkopjiem, kas atdos viņam ražu īstajā laikā.”

9 Pēc tam viņš pastāstīja ļaudīm šādu līdzību: ”Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu+ un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats uz ilgāku laiku aizceļoja uz citu zemi.+ 10 Kad pienāca laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem kalpu, lai viņi tam iedotu daļu vīna dārza ražas. Bet vīnkopji, piekāvuši kalpu, aizsūtīja to prom tukšām rokām.+ 11 Tad viņš sūtīja citu kalpu, bet arī to vīnkopji piekāva, pazemoja un aizsūtīja prom tukšām rokām. 12 Pēc tam viņš sūtīja vēl trešo, taču arī to vīnkopji savainoja un patrieca. 13 Tad vīna dārza īpašnieks domāja: ”Ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļo dēlu,+ varbūt viņu tie cienīs.” 14 Kad vīnkopji ieraudzīja dēlu, tie sprieda savā starpā: ”Tas ir mantinieks. Nogalināsim viņu, lai mantojums būtu mūsu!” 15 Tad tie viņu izvilka ārā no vīna dārza un nonāvēja.+ Ko vīna dārza īpašnieks ar tiem darīs? 16 Viņš atnāks, nogalinās šos vīnkopjus un iznomās dārzu citiem.”

To dzirdējuši, ļaudis izsaucās: ”Lai tā nekad nenotiek!”