Apustuļu darbi

7 Bet augstais priesteris jautāja: ”Vai tas tā ir?” 2 Stefans atbildēja: ”Brāļi un tēvi, uzklausiet mani! Diženais Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam Mezopotāmijā, pirms tas bija apmeties Hārānā,+ 3 un teica: ”Atstāj savu zemi un savus radiniekus un dodies uz zemi, ko es tev parādīšu.”+ 4 Tad Ābrahāms aizgāja no haldiešu zemes un apmetās Hārānā. Pēc viņa tēva nāves+ Dievs viņam lika no turienes pārcelties uz zemi, kurā jūs tagad dzīvojat.+ 5 Tomēr Dievs viņam tajā nepiešķīra nekādu mantojumu, pat ne pēdas platumā, bet apsolīja dot šo zemi īpašumā viņam un viņa pēcnācējiem*,+ kaut arī bērnu Ābrahāmam vēl nebija. 6 Dievs pavēstīja, ka viņa pēcteči būs ienācēji svešā zemē, kur tos paverdzinās un apspiedīs četrsimt gadus.+ 7 ”Bet to tautu, kurai tie vergos, es tiesāšu,”+ Dievs sacīja, ”un pēc tam tie no turienes aizies un pielūgs mani* šajā vietā.”+

8 Dievs arī noslēdza ar Ābrahāmu apgraizīšanas līgumu.+ Tad Ābrahāmam piedzima Īzaks,+ ko viņš apgraizīja astotajā dienā,+ savukārt Īzakam piedzima Jēkabs, bet Jēkabam — divpadsmit ciltstēvi*. 9 Ciltstēvi aiz skaudības+ pārdeva Jāzepu uz Ēģipti,+ taču Dievs bija ar viņu+ 10 un izglāba Jāzepu no visām viņa nelaimēm, kā arī piešķīra viņam gudrību un Ēģiptes valdnieka faraona labvēlību. Tas viņu iecēla par Ēģiptes un visa sava galma pārvaldnieku.+ 11 Tad visā Ēģiptē un Kanaānā izcēlās bads, liels posts, un mūsu ciltstēviem nebija, ko ēst.+ 12 Bet Jēkabs dzirdēja, ka Ēģiptē ir labība, un sūtīja turp mūsu tēvus pirmo reizi.+ 13 Otrajā reizē Jāzeps atklāja brāļiem, kas viņš ir, un faraons uzzināja par Jāzepa ģimeni.+ 14 Tad Jāzeps sūtīja ziņu un ataicināja pie sevis savu tēvu Jēkabu un visus savus radus,+ pavisam septiņdesmit piecus cilvēkus*.+ 15 Tā nu Jēkabs aizgāja uz Ēģipti,+ un tur nomira gan viņš,+ gan mūsu tēvi.+ 16 Viņi tika pārvesti uz Šehemu un guldīti kapā, ko Ābrahāms, maksādams sudrabā, Šehemā bija nopircis no Hamora dēliem.+

17 Tuvojoties laikam, kad bija jāpiepildās solījumam, ko Dievs bija devis Ābrahāmam, tauta Ēģiptē pieauga skaitā, 18 līdz kamēr Ēģiptē pie varas nāca cits valdnieks, kas neko nezināja par Jāzepu.+ 19 Tas ar viltu vērsās pret mūsu tautu un spieda mūsu tēvus pamest savus jaundzimušos, lai tie neizdzīvotu.+ 20 Tajā laikā piedzima Mozus, kas bija neparasti skaists bērns*. Trīs mēnešus par viņu rūpējās tēva mājās,+ 21 bet, kad viņš tika atstāts,+ viņu pieņēma faraona meita un uzaudzināja kā pašas dēlu.+ 22 Mozum tika mācītas visas ēģiptiešu zinības, un viņš bija varens vārdos un darbos.+

23 Kad Mozus bija sasniedzis četrdesmit gadu vecumu, viņš izdomāja apraudzīt savus tautas brāļus izraēliešus.+ 24 Pamanījis, ka vienam no tiem dara pāri, viņš to aizstāvēja un atrieba pārestību, nosizdams ēģiptieti. 25 Mozus domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs tos glābj ar viņa roku, bet tie to nesaprata. 26 Nākamajā dienā, ieraudzījis divus no tiem kaujamies, viņš centās tos samierināt un sacīja: ”Vīri, jūs taču esat brāļi! Kāpēc jūs darāt viens otram pāri?” 27 Bet tas, kurš darīja pāri savam tuvākajam, atgrūda Mozu un teica: ”Kas tevi ir iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi? 28 Vai tu gribi mani nogalināt, tāpat kā vakar to ēģiptieti?” 29 To dzirdējis, Mozus aizbēga un apmetās uz dzīvi Midiāna zemē, kur viņam piedzima divi dēli.+

30 Kad bija pagājuši četrdesmit gadi, tuksnesī pie Sīnāja kalna degoša ērkšķu krūma liesmā viņam parādījās eņģelis.+ 31 Ieraudzījis šo parādību, Mozus brīnījās, bet, kad viņš gāja tuvāk, lai to apskatītu, atskanēja Jehovas* balss: 32 ”Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs.”+ Bailēs trīcēdams, Mozus neiedrošinājās pacelt skatienu. 33 Jehova viņam teica: ”Novelc sandales, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. 34 Es esmu redzējis, kā Ēģiptē tiek apspiesta mana tauta, esmu dzirdējis tās nopūtas+ un esmu ieradies, lai to izglābtu. Tagad es tevi sūtu uz Ēģipti.” 35 No šī Mozus tie bija atteikušies, sacīdami: ”Kas tevi ir iecēlis par valdnieku un tiesnesi?”,+ bet tieši viņu ar eņģeļa starpniecību, kurš viņam parādījās ērkšķu krūmā, Dievs sūtīja+ vadīt un atbrīvot savu tautu. 36 Mozus izveda tautu no Ēģiptes,+ darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptē+ un Sarkanajā jūrā+ un pēc tam četrdesmit gadus tuksnesī.+

37 Šis Mozus ir tas, kas teica izraēliešiem: ”Dievs no jūsu brāļiem jums iecels tādu pravieti kā es.”+ 38 Viņš ir tas, kas bija ar tautu* tuksnesī, — viņš tur bija ar eņģeli,+ kurš ar viņu runāja+ Sīnāja kalnā, un ar mūsu tēviem. Mozus saņēma dzīvus Dieva vārdus, lai tos nodotu jums.+ 39 Viņam mūsu tēvi negribēja paklausīt, tie atstūma viņu+ un savās sirdīs griezās atpakaļ uz Ēģipti,+ 40 sacīdami Āronam: ”Uztaisi mums dievus, kas ietu mums pa priekšu, jo mēs nezinām, kas ir noticis ar šo Mozu, kurš mūs izveda no Ēģiptes.”+ 41 Tolaik viņi darināja teļu, nesa upuri elkam un sarīkoja svētkus par godu tam, ko paši bija uztaisījuši.+ 42 Tad Dievs novērsās no viņiem un atstāja viņus kalpot debesu pulkiem,+ kā rakstīts praviešu grāmatā: ”Vai tad man jūs, izraēlieši, četrdesmit gadus tuksnesī nesāt kaujamos un citus upurus? 43 Nē, jūs nēsājāt sev līdzi Moloha+ telti un dieva Raifana zvaigzni — tēlus, ko jūs bijāt darinājuši, lai pielūgtu. Tāpēc es jūs izsūtīšu vēl tālāk par Babilonu.”+

44 Mūsu tēviem tuksnesī bija liecības telts, kādu Dievs, runādams ar Mozu, viņam bija pavēlējis izveidot pēc redzētā parauga.+ 45 Mūsu tēvi, kas to mantoja, kopā ar Jozuu ienesa šo telti zemē, kas piederēja citām tautām,+ kuras Dievs mūsu tēvu priekšā izdzina.+ Tur tā palika līdz Dāvida dienām. 46 Dāvids ieguva Dieva labvēlību un lūdza, lai viņam ļauj uzcelt mājokli Jēkaba Dievam.+ 47 Tomēr šo namu uzbūvēja Sālamans.+ 48 Bet Visaugstākais nemājo rokām celtos namos,+ kā ir teicis pravietis: 49 ””Debesis ir mans tronis,+ un zeme — mans kājsoliņš.+ Kādu gan namu jūs man uzcelsiet,” saka Jehova, ”un kur man būtu atpūtas vieta? 50 Vai to visu nav radījusi mana roka?””+

51 Stūrgalvji ar nejūtīgām sirdīm un nedzirdīgām ausīm*! Jūs allaž pretojaties svētajam garam — kā jūsu tēvi, tā arī jūs.+ 52 Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši?+ Viņi nonāvēja tos, kas jau iepriekš vēstīja par Taisnā nākšanu,+ par kura nodevējiem un slepkavām jūs tagad esat kļuvuši,+ 53 jūs, kas esat saņēmuši bauslību no eņģeļu rokām,+ bet neesat to pildījuši.”

54 To dzirdēdami, tie aiz dusmām sāka griezt zobus. 55 Bet Stefans, svētā gara pilns, skatījās debesīs un ieraudzīja Dieva spožumu un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas.+ 56 Viņš teica: ”Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka dēlu+ stāvam pie Dieva labās rokas.”+ 57 Tie pilnā balsī iekliedzās, aizspieda ausis un visi reizē bruka viņam virsū. 58 Izdzinuši Stefanu no pilsētas, tie sāka mest uz viņu akmeņus.+ Liecinieki+ nolika savas virsdrēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls.+ 59 Kamēr tie meta akmeņus, Stefans lūdza: ”Kungs Jēzu, pieņem manu garu!” 60 Tad, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī izsaucās: ”Jehova, nesodi viņus par šo grēku!”+ To pateicis, viņš nomira*.