1. Samuēla
30 Trešajā dienā Dāvids ar saviem vīriem sasniedza Ciklagu,+ bet tikmēr dienvidu novados* un Ciklagā bija sirojuši amalekieši.+ Viņi bija iebrukuši Ciklagā, nodedzinājuši pilsētu 2 un aizveduši gūstā gan sievietes,+ gan visus pārējos, kas tur atradās, kā mazus, tā lielus. Viņi nevienu nebija nogalinājuši, bet bija aizgājuši savu ceļu un aizveduši gūstekņus līdzi. 3 Kad Dāvids ar vīriem atgriezās, viņi ieraudzīja, ka pilsēta ir nodedzināta un viņu sievas, dēli un meitas ir aizvesti gūstā. 4 Tad Dāvids un viņa vīri sāka skaļi raudāt un nerimās, līdz vairs nebija spēka. 5 Gūstā bija aizvestas arī abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un karmelieša Nābala atraitne Abigaila.+ 6 Dāvidam bija ļoti smagi, jo vīri bija rūgtuma pilni zaudēto dēlu un meitu dēļ un pat runāja, ka viņš esot jānomētā ar akmeņiem. Bet Dāvids smēlās spēku paļāvībā uz Jehovu, savu Dievu.+
7 Dāvids teica priesterim Abjatāram,+ Ahimeleha dēlam: ”Lūdzu, atnes efodu!”,+ un Abjatārs to viņam atnesa. 8 Dāvids vaicāja Jehovam:+ ”Vai man dzīties pakaļ šiem sirotājiem? Vai es tos panākšu?” un saņēma atbildi: ”Jā, dzenies tiem pakaļ! Tu noteikti tos panāksi un visu atgūsi.”+
9 Dāvids ar saviem 600 vīriem+ nekavējoties devās ceļā un, sasniedzis Besoras ieleju*, atstāja tur daļu vīru. 10 Viņš ar 400 vīriem turpināja pakaļdzīšanos, bet 200 vīru, kas bija tik pārguruši, ka nespēja šķērsot ieleju, palika turpat.+
11 Klajumā Dāvida vīri atrada kādu ēģiptieti un aizveda to pie Dāvida. Viņi to paēdināja ar maizi, padzirdīja ar ūdeni 12 un iedeva tam arī gabalu vīģu plāceņa un divus rozīņu plāceņus, jo ēģiptietis trīs dienas un trīs naktis nebija ne ēdis, ne dzēris. Paēdis viņš atguva spēkus, 13 un Dāvids viņam jautāja: ”Kam tu piederi, un no kurienes esi?” ”Es esmu ēģiptietis, kāda amalekieša vergs,” viņš atbildēja, ”bet pirms trim dienām es saslimu, tāpēc kungs mani pameta. 14 Mēs sirojām kerētiešu+ dienvidu novados, Jūdas zemē un Kāleba+ zemes dienvidos un nodedzinājām Ciklagu.” 15 Dāvids prasīja: ”Vai tu mani aizvedīsi pie šiem sirotājiem?” Ēģiptietis atbildēja: ”Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenogalināsi un neatdosi atpakaļ manam kungam, tad es tevi pie viņiem aizvedīšu.”
16 Viņš tos aizveda pie amalekiešiem, kas, izklīduši plašā apkaimē, ēda, dzēra un līksmojās par lielo laupījumu, ko bija sagrābuši filistiešu un Jūdas zemē. 17 Rīta krēslā Dāvids uzbruka amalekiešiem un galēja tos nost līdz vakaram, tā ka izglābās tikai 400 vīru, kas aizbēga jāšus uz kamieļiem.+ 18 Dāvids atguva visu, ko amalekieši bija sagrābuši,+ un atbrīvoja arī abas savas sievas. 19 Neviena netrūka, ne maza, ne liela, — viņi atguva savus dēlus un meitas, kā arī nolaupīto īpašumu.+ To visu Dāvids atdabūja. 20 Viņš paņēma visus sīklopus un liellopus, un ļaudis tos dzina pa priekšu saviem ganāmpulkiem. Viņi teica: ”Šis ir Dāvida laupījums!”
21 Pēc tam Dāvids atgriezās pie tiem 200 vīriem, kas noguruma dēļ nebija viņam sekojuši un bija palikuši Besoras ielejā.+ Tie iznāca pretī Dāvidam un pārējiem ļaudīm, un Dāvids piegāja pie tiem un tos sveicināja. 22 Bet starp tiem, kas bija gājuši kopā ar Dāvidu, bija ļauni un nekrietni vīri, kas sacīja: ”Tā kā viņi nenāca ar mums, mēs nedalīsimies ar viņiem atgūtajā laupījumā. Atdosim tikai katram viņa sievu un bērnus — lai ņem tos un iet!” 23 Bet Dāvids teica: ”Brāļi, tā nedrīkst rīkoties ar to, ko Jehova mums ir devis! Viņš mūs ir pasargājis un nodevis mūsu rokās sirotājus, kas mums uzbruka.+ 24 Kā jūs tā varat runāt? Tiem, kas palika pie mantām, pienākas tāda pati daļa kā tiem, kas devās kaujā.+ Lai visi saņem savu daļu!”+ 25 Kopš tās dienas tas kļuva par likumu un priekšrakstu, kas Izraēlā ir spēkā vēl šodien.
26 Atgriezies Ciklagā, daļu laupījuma Dāvids nosūtīja Jūdas vecākajiem, saviem draugiem, ar ziņu: ”Tā ir dāvana jums, daļa no laupījuma, kas atņemts Jehovas ienaidniekiem.” 27 Šādas dāvanas Dāvids aizsūtīja vecākajiem Bētelē,+ dienvidu Rāmotā, Jatīrā,+ 28 Aroērā, Sifmotā, Eštemoā,+ 29 Rāhālā, jerahmeēliešu+ pilsētās, kēniešu+ pilsētās, 30 Hormā,+ Bor-Āšānā, Atāhā, 31 Hebronā+ un visur citur, kur viņš ar vīriem mēdza iegriezties.