Zaharjas

4 Mans Dievs Jehova saka tā: ”Ej ganīt aitas, kas lemtas nokaušanai!+ 5 Pircēji tās nokauj+ un paliek nesodīti, un tie, kas tās pārdevuši,+ izsaucas: ”Lai slavēts Jehova! Nu es būšu bagāts!” Ganiem aitu nemaz nav žēl.”+

6 ”Man vairs nebūs žēl šīs zemes iedzīvotāju,” saka Jehova. ”Es ikvienu nodošu viņa tuvākā varā un viņa valdnieka varā. Zeme tiks izpostīta, un es viņus neglābšu no tiem, kuru varā viņi būs nonākuši.””

7 Tā nu es sāku ganīt aitas, kas lemtas nokaušanai.+ Es to darīju jūsu labad, nomocītās avis. Es paņēmu divas nūjas, no kurām vienu nosaucu par Labvēlību, bet otru par Vienotību,+ un sāku ganīt aitas. 8 Mēneša laikā es atlaidu trīs ganus, jo manai pacietībai bija pienācis gals. Savukārt es viņiem riebos. 9 Tad es teicu: ”Es jūs vairs neganīšu. Kas mirst, lai mirst, un, kas nīkst, lai nonīkst! Lai tās, kas vēl atlikušas, aprij cita citu!” 10 Es pārcirtu nūju, ko biju nosaucis par Labvēlību,+ — tā es lauzu līgumu, ko biju noslēdzis ar visu tautu. 11 Tajā dienā tas tika lauzts, un nomocītās avis, kas mani vēroja, saprata, ka tāda ir Jehovas vēsts.

12 Tad es viņiem teicu: ”Ja gribat, dodiet man algu. Bet, ja ne, tad ne.” Un viņi man izmaksāja* algu — trīsdesmit sudraba gabalus.+

13 Jehova man teica: ”Iemet tos mantnīcā! Tā nu gan ir iespaidīga summa, par kādu viņi mani novērtējuši!”+ Un es iemetu šos trīsdesmit sudraba gabalus Jehovas nama mantnīcā.+

14 Es pārcirtu otru nūju, ko biju nosaucis par Vienotību,+ — tā es izjaucu brālīgo vienotību, kāda pastāvēja starp Jūdu un Izraēlu.+

15 Jehova man teica: ”Paņem nekam nederīga gana+ piederumus! 16 Lūk! Es ļaušu šajā zemē uzrasties ganam, kas nerūpēsies par nonīkušajām avīm+ un kas neuzmeklēs jaunās, nedziedinās ievainotās+ un nebaros veselās. Šis gans rīs trekno avju gaļu+ un raus nost avīm nagus.+

17 Bēdas nekam nederīgajam ganam,+ kas pamet avis!+

Zobena cirtiens skars viņa roku un labo aci.