TIESNEŠU GRĀMATA
1 Pēc Jozuas nāves+ izraēlieši jautāja Jehovam:+ ”Kurš no mums lai pirmais dodas cīnīties ar kanaāniešiem?” 2 Jehova atbildēja: ”Lai iet Jūdas cilts.+ Lūk, es nododu* šo zemi viņu rokās.” 3 Tad Jūdas pēcnācēji sacīja saviem brāļiem Simeona pēcnācējiem: ”Nāciet kopā ar mums karot pret kanaāniešiem mums iedalītajā zemē!+ Tad mēs kopā ar jums iesim uz jums iedalīto zemi.” Un Simeona cilts devās viņiem līdzi.
4 Kad Jūdas cilts devās karot, Jehova nodeva kanaāniešus un periziešus viņu varā,+ un viņi Bezekā sakāva desmit tūkstošus vīru. 5 Bezekā viņiem bija stājies pretī Adonī-Bezeks, un viņi bija uzveikuši Adonī-Bezeku, tā sakaudami kanaāniešus+ un periziešus.+ 6 Kad Adonī-Bezeks sakauts metās bēgt, viņi dzinās tam pakaļ, noķēra to un nocirta tam roku un kāju īkšķus. 7 Tad Adonī-Bezeks teica: ”Septiņdesmit ķēniņi, kam nocirsti roku un kāju īkšķi, uzlasa druskas zem mana galda. Kā es esmu darījis, tā Dievs man ir atmaksājis.” Viņu aizveda uz Jeruzālemi,+ un tur viņš nomira.
8 Jūdas vīri uzbruka Jeruzālemei+ un to ieņēma. Viņi nogalināja tās iedzīvotājus ar zobenu un pašu pilsētu nodedzināja. 9 Pēc tam viņi devās karot ar kanaāniešiem, kas dzīvoja kalnu apgabalā, kā arī Negevā un Šefelā.+ 10 Jūdas vīri uzbruka kanaāniešiem, kas dzīvoja Hebronā (Hebronu agrāk sauca par Kirjat-Arbu), un sakāva Šēšaju, Ahimanu un Talmaju*.+
11 No Hebronas viņi devās karot ar Debīras+ iedzīvotājiem (Debīru agrāk sauca par Kirjat-Sēferu).+ 12 Kālebs+ teica: ”Tam, kurš uzveiks un ieņems Kirjat-Sēferu, es došu savu meitu Ahsu par sievu.”+ 13 Pilsētu ieņēma Kāleba jaunākā brāļa Kenaza dēls Otniēls,+ un Kālebs viņam atdeva par sievu savu meitu Ahsu. 14 Dodamās uz vīra mājām, Ahsa mudināja Otniēlu lūgt viņas tēvam lauku. Kad viņa nokāpa no ēzeļa, Kālebs viņai vaicāja: ”Ko tu gribi?” 15 ”Es vēlos lūgt tev dāvanu*,” atbildēja Ahsa. ”Tā kā tu man esi piešķīris zemi dienvidos*, lūdzu, dod man arī Gullot-Maimu*.” Tad Kālebs atdeva meitai gan Augšējo Gullotu, gan Lejas Gullotu.
16 Bet Mozus sievastēva,+ kēnieša,+ pēcnācēji kopā ar Jūdas pēcnācējiem devās no palmu pilsētas*+ uz Jūdas tuksnesi — uz dienvidiem no Arādas.+ Tur tie apmetās uz dzīvi tautas vidū.+ 17 Tad Jūdas pēcnācēji ar saviem brāļiem Simeona pēcnācējiem gāja uzbrukumā kanaāniešiem, kas dzīvoja Cefatā, un to pilnībā iznīcināja.+ Tāpēc šo pilsētu nosauca par Hormu*.+ 18 Pēc tam Jūdas pēcnācēji iekaroja Gazu,+ Aškelonu,+ Ekronu+ un to apgabalus. 19 Jehova bija ar Jūdas pēcnācējiem, un viņi ieņēma kalnu apgabalu, bet ielejas iedzīvotājus izdzīt nespēja, jo tiem bija kaujas rati ar dzelzs asmeņiem*.+ 20 Kā jau Mozus bija apsolījis, Kālebam tika atdota Hebrona.+ Viņš no turienes izdzina trīs Anāka pēcnācējus.+
21 Bet benjamīnieši neizdzina jebūsiešus, kas dzīvoja Jeruzālemē, un tā jebūsieši dzīvo Jeruzālemē kopā ar benjamīniešiem līdz pat šai dienai.+
22 Savukārt Jāzepa pēcnācēji+ devās cīņā pret Bēteli, un Jehova bija ar viņiem.+ 23 Jāzepa pēcnācēji uz Bēteli (šo pilsētu agrāk sauca par Lūzu)+ nosūtīja izlūkus. 24 Tur izlūki ieraudzīja vīru, kas gāja laukā no pilsētas. Viņi tam teica: ”Parādi mums, kā iekļūt pilsētā, un mēs tevi saudzēsim*!”, 25 un tas parādīja, kā iekļūt pilsētā. Viņi nogalināja pilsētas iedzīvotājus ar zobenu, bet šim vīram un visai tā dzimtai ļāva doties prom.+ 26 Aizgājis uz hetiešu zemi, šis vīrs tur uzcēla pilsētu, ko nosauca par Lūzu, un tā to sauc līdz pat šai dienai.
27 Manases ciltij neizdevās ieņemt šādas pilsētas ar to apkārtējām mazpilsētām: Bēt-Šeānu, Taanahu,+ Doru, Jibleāmu un Megidu.+ Viņi neizdzina to iedzīvotājus, tāpēc kanaānieši palika dzīvot tajā zemē. 28 Kad izraēliešu vara nostiprinājās, viņi pakļāva kanaāniešus piespiedu darbam,+ bet neizdzina tos pavisam.+
29 Efraima cilts neizdzina kanaāniešus no Gezeras — tie palika Gezerā un dzīvoja efraimiešu vidū.+
30 Zebulona cilts neizdzina Kitronas un Nahalolas+ iedzīvotājus. Kanaānieši palika dzīvot turpat un strādāja piespiedu darbu.+
31 Ašera cilts neizdzina Ako, Sidonas,+ Ahlābas, Ahzības,+ Helbas, Afīkas+ un Rehobas+ iedzīvotājus. 32 Ašerieši šajā zemē dzīvoja starp kanaāniešiem, jo nebija tos izdzinuši.
33 Naftaļa cilts neizdzina Bēt-Šemešas un Bēt-Anatas+ iedzīvotājus un dzīvoja šajā zemē starp kanaāniešiem.+ Naftaļa pēcnācēji pakļāva Bēt-Šemešas un Bēt-Anatas iedzīvotājus piespiedu darbam.
34 Amoriešu dēļ danieši bija spiesti palikt kalnu apgabalā — tie neļāva daniešiem apmesties ielejā.+ 35 Amorieši palika dzīvot Heresa kalnā, Ajalonā+ un Šaalbīmā.+ Taču, kad Jāzepa pēcnācēju vara nostiprinājās, viņi pakļāva amoriešus piespiedu darbam. 36 Amoriešu zemes robeža gāja gar Skorpionu* pāreju+ un tālāk veda no Selas augšup.
2 Jehovas eņģelis+ atnāca no Gilgālas+ uz Bohīmu un teica izraēliešiem: ”Es jūs izvedu no Ēģiptes un ievedu zemē, ko es biju zvērējis dot jūsu tēviem,+ un sacīju: ”Es nelauzīšu savu līgumu ar jums.+ 2 Bet jūs nedrīkstat slēgt nekādas vienošanās ar šīs zemes iedzīvotājiem,+ un jums jānoposta viņu altāri.”+ Tomēr jūs neesat man klausījuši.+ Kāpēc jūs tā esat rīkojušies? 3 Tad nu, kā jau biju teicis, es tos neizdzīšu,+ un tie jums kļūs par lamatām,+ un to dievi — par slazdu.”+
4 Kad Jehovas eņģelis to bija pateicis, izraēlieši sāka skaļi raudāt. 5 Tāpēc viņi nosauca šo vietu par Bohīmu* un tur upurēja Jehovam.
6 Jozua atlaida ļaudis, un izraēlieši devās iekarot īpašumus, kas viņiem pienācās.+ 7 Tauta kalpoja Jehovam visu Jozuas dzīves laiku un arī vēlāk, kamēr vien bija dzīvi tie vecākie, kas nodzīvoja ilgāk par Jozuu un bija redzējuši Jehovas dižos darbus, kādus viņš bija darījis izraēliešu labā.+ 8 Jehovas kalps Jozua, Nūna dēls, nomira, sasniedzis simt desmit gadu vecumu,+ 9 un viņu apglabāja viņa īpašumā, Timnat-Heresā,+ kas atrodas Efraima kalnos uz ziemeļiem no Gaaša kalna.+ 10 Visa tā paaudze piepulcējās saviem tēviem*, un pēc tās nāca cita paaudze, kas nebija iepazinusi Jehovu un nezināja, ko viņš ir darījis Izraēla labā.
11 Tad izraēlieši darīja to, kas Jehovam nepatika, un kalpoja Baaliem.+ 12 Viņi novērsās no Jehovas, savu tēvu Dieva, kas viņus bija izvedis no Ēģiptes,+ un pievērsās citiem dieviem — apkārtējo tautu dieviem.+ Viņi tiem zemojās, tā izraisīdami Jehovas sašutumu.+ 13 Viņi novērsās no Jehovas un kalpoja Baala un Astartes tēliem.+ 14 Tad Jehova iedegās dusmās pret izraēliešiem, un viņš ļāva, lai tie tiktu aplaupīti.+ Viņš tos nodeva apkārtējo ienaidnieku varā,+ un tie vairs nespēja saviem ienaidniekiem turēties pretī.+ 15 Lai kur tie devās, Jehovas roka vērsās pret tiem, nesot tiem postu,+ kā jau Jehova bija teicis un kā Jehova tiem bija zvērējis,+ un tiem bija daudz ciešanu.+ 16 Tad Jehova iecēla tiesnešus*, kas tos glāba no laupītājiem.+
17 Bet izraēlieši neklausīja arī tiesnešiem, viņi pielūdza citus dievus* un tiem zemojās. Viņi pavisam drīz novērsās no ceļa, ko bija staigājuši viņu tēvi. Pretēji saviem tēviem,+ viņi neklausīja Jehovas pavēlēm. 18 Kad Jehova iecēla tiesnesi,+ tad Jehova bija ar šo tiesnesi visu tā mūžu un glāba izraēliešus no ienaidniekiem — Jehovam bija žēl+ izraēliešu, jo tie tika nežēlīgi apspiesti un viņš dzirdēja to vaidus.+
19 Bet, kad tiesnesis nomira, viņi atkal rīkojās ļauni — vēl ļaunāk nekā viņu tēvi — un pielūdza citus dievus, tiem kalpoja un zemojās.+ Viņi bija stūrgalvīgi un nepārstāja rīkoties nekrietni. 20 Iededzies dusmās pret izraēliešiem,+ Jehova teica: ”Tā kā šī tauta ir pārkāpusi līgumu,+ ko es liku pildīt viņu tēviem, un nav man klausījusi,+ 21 es neizdzīšu it nevienu no tām tautām, kas pēc Jozuas nāves ir palikušas šajā zemē.+ 22 Tā es pārbaudīšu, vai izraēlieši staigās Jehovas ceļu,+ kā to darīja viņu tēvi.” 23 Tāpēc Jehova ļāva šīm tautām tur palikt. Viņš neizdzina tās tūlīt un nenodeva tās Jozuas varā.
3 Jehova ļāva vairākām tautām palikt zemē, lai tiktu pārbaudīti tie izraēlieši, kas nebija pieredzējuši karu ar kanaāniešiem+ 2 (tas bija tādēļ, lai nākamās izraēliešu paaudzes, kas pašas nebija karojušas, gūtu pieredzi karošanā). 3 Lūk, tautas, kas bija palikušas: pieci filistiešu+ valdnieki un visi kanaānieši, kā arī sidonieši+ un hivieši,+ kas mita Libāna kalnos,+ no Baal-Hermona kalna līdz Lebo-Hamātai.+ 4 Šīs tautas tika atstātas, lai izraēlieši tiktu pārbaudīti un būtu redzams, vai viņi paklausīs Jehovas likumiem, ko viņš ar Mozus starpniecību bija devis viņu tēviem.+ 5 Tā nu izraēlieši dzīvoja kanaāniešu,+ hetiešu, amoriešu, periziešu, hiviešu un jebūsiešu vidū. 6 Viņi ņēma to meitas par sievām un deva savas meitas to dēliem, un viņi sāka kalpot to dieviem.+
7 Izraēlieši darīja to, kas Jehovam nepatika. Viņi aizmirsa savu Dievu Jehovu un kalpoja Baaliem+ un elku stabiem*.+ 8 Tad Jehova iedegās dusmās pret izraēliešiem un tos nodeva Mezopotāmijas* ķēniņa Kušan-Rišataima varā. Izraēlieši bija pakļauti Kušan-Rišataimam astoņus gadus. 9 Kad izraēlieši sauca pēc Jehovas palīdzības,+ Jehova viņiem dāvāja glābēju, lai viņus atbrīvotu,+ — Otniēlu,+ Kāleba jaunākā brāļa Kenaza dēlu. 10 Pār viņu nāca Jehovas gars,+ un viņš kļuva par Izraēla tiesnesi. Kad Otniēls devās kaujā, Jehova nodeva Mezopotāmijas* ķēniņu Kušan-Rišataimu viņa varā. Viņš guva uzvaru pār Kušan-Rišataimu, 11 un zemei bija atelpa četrdesmit gadus. Tad Otniēls, Kenaza dēls, nomira.
12 Izraēlieši atsāka darīt to, kas Jehovam nepatīk.+ Tad Jehova ļāva Moābas+ ķēniņam Eglonam pakļaut izraēliešus, jo tie darīja to, kas Jehovam nepatīk. 13 Eglons sapulcināja cīņai pret tiem amoniešus+ un amalekiešus.+ Viņi uzbruka izraēliešiem un ieņēma palmu pilsētu*,+ 14 un izraēlieši bija pakļauti Moābas ķēniņam Eglonam astoņpadsmit gadus.+ 15 Tad izraēlieši sauca pēc Jehovas palīdzības,+ un Jehova viņiem dāvāja glābēju+ — benjamīnieti+ Ehudu,+ Gēras dēlu, kas bija kreilis.+ Kādu reizi, kad izraēliešiem bija jāmaksā Moābas ķēniņam Eglonam nodevas, viņi tās sūtīja ar Ehuda starpniecību. 16 Ehuds izgatavoja olekti* garu divasmeņu zobenu un to piesēja zem drēbēm pie labajiem sāniem. 17 Viņš ieradās ar nodevām pie Moābas ķēniņa Eglona, kurš bija ļoti resns vīrs.
18 Kad Ehuds bija atdevis ķēniņam nodevas, viņš kopā ar ļaudīm, kas tās bija atnesuši, devās prom. 19 Pie izcirstajiem tēliem*, kas atradās Gilgālas+ tuvumā, viņš griezās atpakaļ. Viņš devās pie ķēniņa un sacīja: ”Man tev ir kas slepens sakāms, ķēniņ!” ”Atstājiet mūs!”* ķēniņš pavēlēja, un visi viņa kalpi tūlīt izgāja ārā. 20 Ķēniņš sēdēja viens savā vēsajā jumtistabā, un Ehuds, piegājis pie viņa, teica: ”Man tev jāpaziņo vēsts no Dieva.” To dzirdot, Eglons piecēlās no sava troņa*. 21 Tad Ehuds ar kreiso roku izvilka zobenu, kas viņam bija pie labajiem sāniem, un iedūra ķēniņam vēderā, 22 tā ka līdz ar asmeni iekšā iegāja arī spals. Tauki sakļāvās pār zobenu, jo Ehuds to neizvilka no viņa vēdera, un zarnu saturs izgāzās ārā. 23 Pēc tam Ehuds aizvēra un aizslēdza jumtistabas durvis un devās prom caur priekštelpu*. 24 Kad viņš bija aizgājis, atgriezās kalpi un ieraudzīja, ka jumtistabas durvis ir aizslēgtas. Tie sprieda: ”Viņš laikam atvieglojas vēsajā iekštelpā.” 25 Kalpi gaidīja, līdz tiem sametās neērti. Kad tie redzēja, ka neviens never vaļā jumtistabas durvis, tie paņēma atslēgu, atslēdza tās un ieraudzīja, ka kungs guļ zemē miris.
26 Kamēr tie vilcinājās, Ehuds jau bija aizbēdzis. Viņš pasteidzās garām izcirstajiem tēliem+ un neskarts nokļuva Seīrā. 27 Ieradies tur, Efraima kalnos,+ viņš pūta ragu,+ un izraēlieši ar viņu priekšgalā nāca lejā no kalniem. 28 Viņš teica ļaudīm: ”Sekojiet man, jo Jehova jūsu ienaidniekus moābiešus ir nodevis jūsu rokās!” Tie viņam sekoja un ieņēma Jordānas braslus, nogriezdami moābiešiem ceļu, un tie neļāva nevienam tikt pāri. 29 Toreiz viņi nonāvēja ap desmit tūkstošiem moābiešu,+ kas visi bija stipri un varonīgi vīri, — neizbēga neviens pats.+ 30 Tajā dienā izraēlieši pakļāva moābiešus, un zemei bija atelpa astoņdesmit gadus.+
31 Pēc Ehuda izraēliešu glābējs bija Šamgars,+ Anāta dēls. Viņš ar vēršu dzenamo nūju+ nosita sešsimt filistiešus.+
4 Pēc Ehuda nāves izraēlieši atsāka darīt to, kas Jehovam nepatīk,+ 2 un Jehova viņus nodeva kanaāniešu ķēniņa Jabīna varā,+ kurš valdīja Hācorā. Viņa karaspēka virspavēlnieks bija Sisera, kas dzīvoja Harošet-Gojīmā.+ 3 Jabīnam* bija deviņsimt kaujas ratu ar dzelzs asmeņiem*,+ un viņš nežēlīgi apspieda izraēliešus+ divdesmit gadus. Tāpēc izraēlieši sauca pēc Jehovas palīdzības.+
4 Tajā laikā Izraēlā tiesu sprieda praviete+ Debora, Lapīdota sieva. 5 Debora sēdēja zem savas palmas starp Rāmu+ un Bēteli+ Efraima kalnos, un izraēlieši gāja pie viņas, lai dzirdētu no viņas Dieva spriedumus. 6 Viņa ataicināja Baraku,+ Abinoama dēlu, no Naftaļa Kedešas+ un tam teica: ”Jehova, Izraēla Dievs, ir pavēlējis: ”Dodies uz Tābora kalnu un ņem sev līdzi desmit tūkstošus vīru no Naftaļa un Zebulona ciltīm! 7 Es atvedīšu pie tevis uz Kišonas ieleju*+ Jabīna karaspēka virspavēlnieku Siseru ar visiem viņa kaujas ratiem un karotājiem, un es viņu nodošu tavās rokās.””+
8 Baraks viņai atbildēja: ”Ja tu nāksi ar mani, tad es iešu, bet, ja tu nenāksi ar mani, tad es neiešu.” 9 Debora sacīja: ”Es noteikti iešu ar tevi. Tomēr slava netiks tev, jo Jehova ļaus uzveikt Siseru kādai sievietei.”+ Tad Debora kopā ar Baraku devās uz Kedešu.+ 10 Kedešā Baraks sasauca Zebulona un Naftaļa ciltis,+ un viņam līdzi devās desmit tūkstoši vīru. Arī Debora gāja viņam līdzi.
11 Bet kēnietis Hebers bija nošķīries no citiem kēniešiem,+ Mozus sievastēva Hobāba+ pēcnācējiem, un viņa telts bija uzslieta netālu no Kedešas, pie Caanannīmas dižkoka.
12 Tiklīdz Siseram tika paziņots, ka Baraks, Abinoama dēls, ir uzkāpis Tābora kalnā,+ 13 Sisera savāca vienkopus visus savus kaujas ratus — deviņsimt ratus ar dzelzs asmeņiem — un sasauca savus karotājus, lai no Harošet-Gojīmas dotos uz Kišonas ieleju.+ 14 Debora Barakam sacīja: ”Posies, jo šodien Jehova nodos Siseru tavās rokās! Jehova pats tevi vedīs cīņā!” Un Baraks kopā ar desmit tūkstošiem vīru devās lejā no Tābora kalna. 15 Tad Jehova raisīja apjukumu+ Siserā, viņa kaujas ratu braucējos un visā viņa karapulkā un tos sakāva ar Baraka zobenu. Sisera nolēca no ratiem un metās bēgt. 16 Baraks dzinās pakaļ kaujas ratiem un karapulkam līdz pat Harošet-Gojīmai, un viss Siseras karapulks krita no zobena, dzīvs nepalika neviens pats karotājs.+
17 Sisera aizskrēja uz kēnieša Hebera+ sievas Jaēlas+ telti, jo Hācoras ķēniņa Jabīna+ un kēnieša Hebera saimes starpā valdīja miers. 18 Jaēla iznāca Siseram pretī un teica: ”Iegriezies, mans kungs, iegriezies pie manis! Nebaidies!” Tas iegāja viņas teltī, un viņa to apsedza ar segu. 19 Sisera viņai sacīja: ”Iedod man, lūdzu, padzerties mazliet ūdens! Es esmu izslāpis.” Viņa attaisīja ādas trauku ar pienu un deva tam padzerties.+ Pēc tam viņa Siseru atkal apsedza. 20 Sisera viņai pieteica: ”Nostājies pie telts ieejas un, ja kāds nāk un vaicā: ”Vai te kāds ir?”, saki, ka te neviena nav!”
21 Tad Hebera sieva Jaēla paņēma telts mietiņu un āmuru. Kamēr Sisera pārguris cieši gulēja, viņa piezagās tam klāt un izdzina mietiņu caur viņa deniņiem, un iedzina to zemē. Tā Sisera nomira.+
22 Kad ieradās Baraks, kas dzinās pakaļ Siseram, Jaēla iznāca viņam pretī un sacīja: ”Nāc, es tev parādīšu vīru, ko tu meklē!” Viņš iegāja tai līdzi teltī un ieraudzīja — Sisera guļ miris, un tam caur deniņiem izdurts mietiņš.
23 Tajā dienā Dievs dāvāja izraēliešiem uzvaru pār kanaāniešu ķēniņu Jabīnu.+ 24 Izraēliešu pārspēks pār kanaāniešu ķēniņu Jabīnu kļuva arvien lielāks un lielāks,+ līdz kamēr viņi to iznīcināja.+
5 Tajā dienā Debora+ un Baraks,+ Abinoama dēls, dziedāja šādu dziesmu:+
3 Klausieties, ķēniņi! Ieklausieties, valdnieki!
4 Kad tu, Jehova, nāci no Seīra,+
kad tu soļoji no Edoma novada,
zeme drebēja un pārplūda debesis,
straumes gāzās no mākoņiem lejup.
Nebija manāms ne vairogs, ne šķēps
starp četrdesmit tūkstošiem Izraēla vīru.
Slavējiet Jehovu!
10 Jūs, kas jājat uz rūsganiem ēzeļiem,
jūs, kas sēžat uz smalkiem paklājiem,
un jūs, kas ejat pa ceļu, —
apdomājiet!
11 Pie smeltuvēm skanēja smēlēju balsis —
tur daudzināja Jehovas taisnīgos darbus,
Izraēla cieminieku krietnos darbus.
Tad Jehovas tauta sanāca vārtos.
Celies, Barak!+ Ved prom savus gūstekņus, Abinoama dēls!
13 Kas atlikuši no tautas, toreiz nāca lejā pie augstmaņiem,
Jehovas tauta kāpa lejā pie manis cīnīties ar stipriniekiem.
14 No Efraima nākušie, tie, kas ielejā,
bija kopā ar tevi, Benjamīn, ar taviem ļaudīm.
No Māhīra+ nāca karavadoņi,
no Zebulona — tie, kam vervētāja zizlis.
15 Isašara vadoņi bija ar Deboru,
tāpat kā Isašars, ar viņu bija arī Baraks,+
kas steidzās nokāpt ielejā.+
Neizlēmīgas bija Rūbena vīru sirdis.
16 Kāpēc tu gulēji starp divām seglu somām,
klausīdamies ganu stabuļu skaņās?+
Neizlēmīgas bija Rūbena vīru sirdis.
17 Gileāds palika otrpus Jordānai.+
Un Dans — kālab viņš kavējās pie kuģiem?+
Ašers dīki sēdēja jūras piekrastē
un palika pie savām piestātnēm.+
19 Taanahā, pie Megidas+ straumes,
ieradās un karoja ķēniņi.
20 No debesīm karoja zvaigznes,
no saviem ceļiem tās karoja pret Siseru.
21 Kišonas straume tos aizskaloja,+
mūžsenā straume, Kišonas straume.
Tu samini stipriniekus, mana dvēsele*!
22 Tad dipēja zirgu soļi,
auļot auļoja viņa ērzeļi.+
23 ”Lādiet Merozu,” sacīja Jehovas eņģelis,
”jā, lādiet tās iedzīvotājus,
jo viņi nenāca palīgā Jehovam,
nepievienojās stiprajiem vīriem, lai palīdzētu Jehovam!”
24 Vissvētītākā starp sievietēm ir Jaēla,+
kēnieša Hebera+ sieva,
vissvētītākā starp sievietēm, kas dzīvo teltīs!
25 Viņš lūdza ūdeni — viņa deva pienu,
greznā traukā pasniedza krējumu.+
26 Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa,
savu labo roku — pēc smaga āmura
un deva triecienu Siseram, sadragāja viņa galvu,
sašķaidīja un pāršķēla viņa deniņus.+
27 Pie viņas kājām tas saļima, krita un necēlās vairs,
pie viņas kājām tas saļima un krita.
Un, kur saļima, tur sakauts palika guļam.
28 Ārā pa logu veras,
raugās caur loga režģi Siseras māte:
”Kamdēļ kavējas viņa kaujas rati,
kamdēļ nedzirdu viņa ratu rību?”+
29 Gudrākās no dižciltīgajām viņai bilst,
jā, arī viņa pati spriež:
30 ”Gan jau tie dala laupījumu —
meiteni, divas meitenes ik karotājam,
krāsotas drānas par laupījumu Siseram
un ikkatram, kas guvis laupījumu,
grezni izšūtu tērpu, krāsotas drānas
un divus grezni izšūtus lakatus ap kaklu.”
31 Tā lai iet bojā visi tavi ienaidnieki,+ Jehova,
bet tie, kas tevi mīl, lai ir kā uzlecoša saule visā savā spožumā!”
Un zemei bija atelpa četrdesmit gadus.+
6 Kad izraēlieši atsāka darīt to, kas Jehovam nepatīk,+ Jehova viņus nodeva midiāniešu varā uz septiņiem gadiem,+ 2 un midiānieši viņus apspieda.+ Midiāniešu dēļ izraēlieši taisīja sev slēptuves* kalnos, alās un grūti pieejamās vietās.+ 3 Tiklīdz izraēlieši kaut ko iesēja, midiānieši, amalekieši+ un austrumnieki+ viņiem uzbruka. 4 Tie cēla nometnes, lai viņiem uzbruktu, postīja ražu visā zemē līdz pat Gazai, neatstāja izraēliešiem nekādu pārtiku un atņēma visas aitas, vēršus un ēzeļus.+ 5 Tie nāca ar saviem lopiem un teltīm tik lielā skaitā kā siseņi,+ un ne viņus, ne viņu kamieļus nevarēja saskaitīt.+ Viņi iebruka, lai postītu zemi. 6 Midiāniešu dēļ izraēlieši ieslīga dziļā trūkumā un sauca pēc Jehovas palīdzības.+
7 Kad izraēlieši midiāniešu spaidu dēļ piesauca Jehovu,+ 8 Jehova sūtīja pie izraēliešiem kādu pravieti, kas viņiem teica: ”Jehova, Izraēla Dievs, saka tā: ”Es jūs atvedu no Ēģiptes, izvedu no zemes, kur jūs bijāt vergi.+ 9 Es jūs atbrīvoju no ēģiptiešiem un visiem jūsu apspiedējiem, es padzinu jūsu ienaidniekus un piešķīru jums viņu zemi,+ 10 un sacīju: ”Es esmu Jehova, jūsu Dievs.+ Nepielūdziet* dievus, ko pielūdz amorieši, kuru zemē jūs dzīvojat!”+ Bet jūs man neklausījāt.””+
11 Pēc kāda laika uz Ofru atnāca Jehovas eņģelis+ un apsēdās zem abiezerieša Joāša+ dižkoka. Joāša dēls Gideons+ kūla kviešus vīna spiedē, lai tos slēptu no midiāniešiem. 12 Jehovas eņģelis parādījās viņam un teica: ”Jehova ir ar tevi,+ varonīgais karotāj!” 13 Bet Gideons viņam atbildēja: ”Piedod, mans kungs, bet, ja Jehova ir ar mums, kāpēc tad mēs pieredzam visas šīs nelaimes?+ Kur ir visi viņa brīnumainie darbi, par kuriem ir stāstījuši mūsu tēvi,+ sacīdami: ”Jehova mūs izveda no Ēģiptes”?+ Nē, Jehova mūs ir pametis+ un nodevis midiāniešu varā.” 14 Palūkojies uz viņu, Jehova teica: ”Tev ir spēks — rīkojies! Tu izglābsi Izraēlu no midiāniešiem,+ jo es esmu tas, kurš tevi sūta.” 15 Gideons atbildēja: ”Piedod man, Jehova, bet kā lai es izglābju Izraēlu? Mana dzimta* ir necilākā Manases ciltī, un es esmu pats nenozīmīgākais sava tēva namā.” 16 Bet Jehova viņam teica: ”Es būšu ar tevi,+ tāpēc tu sakausi midiāniešus kā vienu vienīgu vīru.”
17 Gideons sacīja: ”Ja es esmu ieguvis tavu labvēlību, parādi man zīmi, ka tu esi tas, kas ar mani runā. 18 Lūdzu, neaizej no šejienes, kamēr es nebūšu atgriezies ar dāvanu un pasniedzis to tev.”+ ”Es palikšu šeit, kamēr tu atgriezīsies,” viņš atteica. 19 Gideons aizgāja un sagatavoja kazlēnu un neraudzētu maizi no ēfas* miltu,+ pēc tam ielika gaļu grozā, ielēja virumu podā, atnesa un pasniedza viņam zem dižkoka.
20 Dieva eņģelis teica Gideonam: ”Ņem gaļu un neraudzēto maizi un noliec uz tā lielā akmens, un uzlej virsū virumu.” Gideons tā arī izdarīja. 21 Jehovas eņģelis izstiepa nūju, kas bija viņam rokā, ar tās galu pieskārās gaļai un neraudzētajai maizei, un no klints izšāvās uguns, kas aprija gan gaļu, gan neraudzēto maizi.+ Pēc tam Jehovas eņģelis nozuda viņa skatienam. 22 Tā Gideons saprata, ka tas ir bijis Jehovas eņģelis.+
”Ak vai, Visaugstais Kungs Jehova!” izsaucās Gideons. ”Es vaigu vaigā esmu redzējis Jehovas eņģeli.”+ 23 Bet Jehova viņam teica: ”Miers ar tevi! Nebīsties,+ tu nemirsi.” 24 Gideons tur uzcēla altāri Jehovam, un to vēl šodien sauc ”Jehova ir miers”*.+ Tas vēl aizvien atrodas abiezeriešu Ofrā.
25 Tonakt Jehova viņam teica: ”Paņem sava tēva jauno bulli, viņa otro bulli, kas ir septiņus gadus vecs, nojauc Baala altāri, kas pieder tavam tēvam, un nocērt tam blakus esošo elku stabu*!+ 26 Kad tu šī nocietinātā paugura galā būsi uzcēlis altāri savam Dievam Jehovam no rindā saliktiem akmeņiem, tad paņem bulli un upurē to par dedzināmo upuri, malkai izmantodams elku stabu, ko būsi nocirtis.” 27 Gideons pasauca desmit vīrus no saviem kalpiem un izdarīja, kā Jehova viņam bija licis. Taču viņš to paveica naktī, nevis pa dienu, jo baidījās no sava tēva saimes un no pilsētas vīriem.
28 Kad pilsētas vīri agri no rīta piecēlās, viņi ieraudzīja, ka Baala altāris ir nojaukts, tam blakus esošais elku stabs nocirsts un ka ir uzbūvēts jauns altāris un uz tā upurēts bullis. 29 Tie vaicāja cits citam: ”Kas to ir izdarījis?” Ievākuši ziņas, tie secināja, ka to ir izdarījis Gideons, Joāša dēls. 30 Tad pilsētas vīri teica Joāšam: ”Ved ārā savu dēlu! Viņam jāmirst, jo viņš ir nojaucis Baala altāri un nocirtis tam blakus esošo Ašēras stabu.” 31 Joāšs+ visiem sanākušajiem, kas vērsās pret viņu, atteica: ”Vai tad jums jāaizstāv Baals? Vai jums viņš jāglābj? Katrs, kas viņu aizstāv, ir jānonāvē jau šorīt pat.+ Ja viņš ir dievs, lai pats arī aizstāvas,+ jo kāds taču ir nojaucis viņa altāri.” 32 Tajā dienā viņš nosauca Gideonu par Jerubaalu*, sacīdams: ”Lai Baals pats aizstāvas, jo kāds ir nojaucis viņa altāri.”
33 Midiānieši,+ amalekieši+ un austrumnieki, sapulcējušies vienkopus,+ šķērsoja upi un izveidoja nometni Jezreēlas ielejā. 34 Pār Gideonu nāca Jehovas gars.+ Viņš pūta ragu,+ un viņu atbalstīt ieradās abiezerieši.+ 35 Viņš izsūtīja ziņnešus pa visu manasiešu zemi, un arī tie ieradās viņu atbalstīt. Viņš aizsūtīja ziņnešus pie Ašera, Zebulona un Naftaļa ciltīm, un ieradās arī šīs ciltis.
36 Gideons sacīja Dievam: ”Ja tu glābsi Izraēlu ar manu starpniecību, kā esi solījis,+ 37 parādi man zīmi. Es izklāšu uz kuļamklona vilnas cirpumu. Ja rasa būs tikai uz vilnas, bet visa zeme ap to būs sausa, tad es zināšu, ka tu izglābsi Izraēlu ar manu starpniecību, kā esi solījis.” 38 Tieši tā arī notika. Nākamajā dienā, kad viņš agri no rīta piecēlās un izgrieza vilnu, viņš izspieda no tās tik daudz ūdens, ka piepildīja veselu trauku. 39 Tomēr Gideons sacīja Dievam: ”Neiededzies dusmās pret mani! Ļauj man tev ko prasīt vēl vienu reizi. Lūdzu, ļauj man vēlreiz pārbaudīt, kas notiks ar vilnu. Lūdzu, liec, lai tikai vilna ir sausa, bet visu zemi klāj rasa.” 40 Un Dievs tajā naktī tā arī izdarīja: tikai vilna bija sausa, bet visu zemi klāja rasa.
7 Tad Jerubaals, tas ir, Gideons,+ un visi ļaudis, kas bija ar viņu, piecēlās agri no rīta un apmetās pie Harodas avota. Midiāniešu nometne atradās uz ziemeļiem no viņiem — ielejā pie Mores pakalna. 2 Jehova sacīja Gideonam: ”Tev ir pārāk daudz vīru. Ja es nodotu midiāniešus viņu varā,+ izraēlieši varētu lielīties, ka ir guvuši uzvaru paši saviem spēkiem.+ 3 Paziņo ļaudīm: ”Kurš ir nobijies un iztrūcies, tas lai atgriežas mājās!””+ Tā Gideons viņus pārbaudīja. Divdesmit divi tūkstoši devās mājās, bet desmit tūkstoši palika.
4 Bet Jehova sacīja Gideonam: ”Ļaužu joprojām ir pārāk daudz. Liec viņiem doties pie ūdens, lai es viņus tur pārbaudītu. Par kuru es teikšu: ”Šis ies ar tevi,” — tas lai iet ar tevi, bet, par kuru es teikšu: ”Šis neies tev līdzi,” — tas lai neiet.” 5 Un Gideons noveda ļaudis pie ūdens.
Tad Jehova sacīja Gideonam: ”Nošķir tos, kas dzer ūdeni no plaukstas*, no tiem, kas dzer, nometušies ceļos.” 6 To, kas dzēra ūdeni, pielikuši roku pie mutes, bija trīs simti, bet pārējie ļaudis dzēra, nometušies ceļos.
7 Jehova pavēstīja Gideonam: ”Es jūs izglābšu ar tiem trīssimt vīriem, kas ir dzēruši no rokas, un es nodošu midiāniešus tavā varā.+ Bet visi pārējie lai dodas mājās.” 8 Tad šie trīssimt vīri paņēma no pārējiem pārtiku un ragus*. Viņi palika pie Gideona, bet visus pārējos izraēliešus Gideons aizsūtīja mājās. Midiāniešu nometne atradās zemāk, ielejā.+
9 Tajā naktī Jehova viņam teica: ”Dodies uzbrukumā nometnei, jo es to nodošu tavā varā!+ 10 Bet, ja tu baidies uzbrukt, nokāp lejā uz nometni kopā ar savu kalpu Puru 11 un paklausies, ko viņi runā, — tad tev radīsies drosme uzbrukt.” Gideons ar savu kalpu Puru nokāpa līdz nometnei.
12 Midiānieši, amalekieši un visi austrumnieki+ bija pārklājuši ieleju kā siseņu bars, un viņu kamieļiem nebija skaita+ — to bija tik daudz kā smilšu jūras krastā. 13 Kad Gideons bija pienācis pie nometnes, kāds vīrs stāstīja savam biedram sapni. Viņš teica: ”Es sapnī redzēju, ka midiāniešu nometnē ieripoja apaļš miežu maizes klaips. Tas atvēlās līdz kādai teltij un triecās pret to tik stipri, ka telts sagāzās.+ Tas apgāza telti otrādi, un telts sabruka.” 14 Viņa biedrs atbildēja: ”Tas nav nekas cits kā izraēlieša Gideona, Joāša dēla, zobens.+ Dievs ir nodevis midiāniešus un visu nometni viņa varā.”+
15 Kad Gideons izdzirdēja sapņa atstāstu un tā skaidrojumu,+ viņš nometās zemē Dieva priekšā. Atgriezies izraēliešu nometnē, viņš sacīja: ”Celieties, jo Jehova ir nodevis midiāniešu nometni jūsu varā!” 16 Viņš sadalīja savus trīssimt vīrus trīs vienībās, iedeva visiem ragus+ un tukšas krūkas ar lāpām tajās 17 un teica: ”Vērojiet mani un dariet tieši to pašu, ko darīšu es! Kad es nonākšu līdz nometnes malai, dariet to pašu, ko es. 18 Kad es un visi, kas ar mani, sāksim pūst ragus, tad arī jūs, nostājušies visapkārt nometnei, pūtiet ragus un sauciet: ”Par Jehovu un Gideonu!””
19 Gideons kopā ar simt vīriem pienāca pie nometnes, sākoties vidējai nakts sardzei*, tūlīt pēc tam, kad bija nomainīti sargi. Viņi sāka pūst ragus+ un sadauzīja krūkas, ko turēja rokās.+ 20 Visas trīs vienības pūta ragus un sasita krūkas. Kreisajā rokā vīri turēja lāpas, bet labajā — ragus, viņi pūta un sauca: ”Jehovas un Gideona zobens!” 21 Viņi palika stāvam visapkārt nometnei katrs savā vietā, bet nometnē visi kliegdami metās bēgt.+ 22 Trīssimt vīri pūta ragus, un Jehova visā ienaidnieku nometnē lika karavīriem vērst zobenus citam pret citu.+ Karavīri bēga — līdz Bēt-Šitai, tālāk līdz Cerērai un līdz pat Ābel-Meholas+ robežai pie Tabātas.
23 Tad tika sasaukti izraēlieši no Naftaļa, Ašera un visas Manases cilts,+ un tie dzinās pakaļ midiāniešiem. 24 Gideons izsūtīja ziņnešus pa visiem Efraima kalniem ar šādu aicinājumu: ”Nāciet lejā un uzbrūciet midiāniešiem! Izvietojiet vīrus pie Jordānas un tās pieteku brasliem līdz pat Bēt-Bārai, lai ienaidnieki netiktu pāri!” Visi efraimieši sapulcējās, un tie sagrāba Jordānas un tās pieteku braslus līdz pat Bēt-Bārai. 25 Tie arī sagūstīja divus midiāniešu vadoņus — Orēbu un Zeēbu. Orēbu tie nogalināja uz Orēba klints,+ bet Zeēbu — pie Zeēba vīna spiedes. Tie vajāja midiāniešus,+ un tie atnesa Orēba un Zeēba galvas Gideonam, kas bija netālu no Jordānas.
8 Efraimieši prasīja Gideonam: ”Kāpēc tu tā esi darījis? Kāpēc tu mūs nepasauci, kad gāji karot ar midiāniešiem?”+ Un tie viņam uzbruka ar asiem pārmetumiem.+ 2 Bet Gideons atbildēja: ”Ko gan es esmu paveicis salīdzinājumā ar jums? Vai vīnogu ražas atlikums, ko savācis Efraims,+ nav labāks par Abiezera+ ievākto ražu? 3 Dievs ir nodevis jūsu varā midiāniešu vadoņus Orēbu un Zeēbu.+ Ko gan es esmu spējis paveikt salīdzinājumā ar jums?” Gideonam tā runājot, viņu dusmas norima.
4 Pēc tam Gideons nonāca līdz Jordānai, un viņš to šķērsoja. Viņš un viņa trīssimt vīri bija noguruši, taču nemitējās vajāt savus ienaidniekus. 5 Tad viņš lūdza Sukotas vīriem: ”Iedodiet kādu klaipu maizes maniem ļaudīm, jo viņi ir noguruši! Es dzenos pakaļ midiāniešu ķēniņiem Zebaham un Calmunnam.” 6 Bet Sukotas vadoņi atteica: ”Vai tad Zebahs un Calmunna jau ir tev rokā, ka mums taviem karavīriem būtu jādod maize?” 7 ”Ja jau tā, tad ziniet: kad Jehova nodos Zebahu un Calmunnu manās rokās, es jūs nopēršu ar tuksneša ērkšķiem un dzelkšņiem,”+ Gideons sacīja. 8 No turienes viņš devās augšup uz Penuēlu un lūdza Penuēlas vīriem to pašu, bet tie viņam atbildēja tāpat kā Sukotas vīri. 9 Tad viņš Penuēlas vīriem paziņoja: ”Kad es atgriezīšos ar uzvaru, es nopostīšu jūsu torni.”+
10 Zebahs un Calmunna kopā ar saviem karavīriem, kādiem piecpadsmit tūkstošiem vīru, bija nonākuši Karkorā. Tas bija viss, kas bija palicis pāri no austrumnieku karapulka,+ jo simt divdesmit tūkstoši ar zobenu bruņotu vīru bija krituši. 11 Gideons viņiem tuvojās pa telšu iemītnieku ceļu austrumos no Nobahas un Jogbohas+ un, pārsteidzis pretiniekus nesagatavotus, deva triecienu to nometnei. 12 Zebahs un Calmunna metās bēgt, bet Gideons vajāja šos abus midiāniešu ķēniņus un tos sagūstīja, un visus karavīrus nometnē pārņēma izbailes.
13 Gideons, Joāša dēls, atgriezās no kara pa ceļu, kas ved augšup uz Heresu. 14 Ceļā viņš notvēra un iztaujāja kādu jaunekli no Sukotas, un tas viņam uzrakstīja Sukotas vadoņu un vecāko, septiņdesmit septiņu vīru, vārdus. 15 Tad Gideons aizgāja pie Sukotas vīriem un sacīja: ”Te ir Zebahs un Calmunna, kuru dēļ jūs par mani ņirgājāties, teikdami: ”Vai tad Zebahs un Calmunna jau ir tev rokā, ka mums taviem pārgurušajiem vīriem būtu jādod maize?””+ 16 Viņš sagrāba Sukotas vecākos un tos kārtīgi pārmācīja ar tuksneša ērkšķiem un dzelkšņiem.+ 17 Viņš arī nopostīja Penuēlas torni+ un nogalināja šīs pilsētas vīrus.
18 Gideons jautāja Zebaham un Calmunnam: ”Kādi bija tie vīri, ko jūs nogalinājāt Tāborā?” ”Tie bija līdzīgi tev, ikviens izskatījās kā ķēniņa dēls,” viņi atbildēja. 19 ”Tie bija mani brāļi, manas mātes dēli!” izsaucās Gideons. ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, — ja jūs būtu saudzējuši viņu dzīvību, es jūs nenonāvētu.” 20 Viņš teica Jeteram, savam pirmdzimtajam: ”Nogalini viņus!” Bet Jeters neizvilka zobenu — viņam bija bail, jo viņš bija vēl jauns. 21 Zebahs un Calmunna sacīja: ”Nāc pats un dari mums galu, jo par vīru spriež pēc viņa spēka*!” Tad Gideons nogalināja Zebahu un Calmunnu+ un paņēma pusmēnestiņus, kas bija ap kaklu viņu kamieļiem.
22 Pēc tam izraēlieši lūdza Gideonam: ”Valdi pār mums, jo tu mūs esi izglābis no midiāniešiem!+ Un lai valda arī tavs dēls un dēladēls!” 23 Bet Gideons viņiem atbildēja: ”Es nevaldīšu pār jums, un arī mans dēls pār jums nevaldīs. Pār jums valda Jehova!”+ 24 Gideons piebilda: ”Tomēr man ir kāds lūgums: lai ikviens man iedod no sava guvuma pa deguna gredzenam!” (Sakautajiem ienaidniekiem bija zelta deguna gredzeni, jo tie bija ismaēlieši.)+ 25 ”Labprāt!” viņi atsaucās un, izklājuši apmetni, sameta uz tā deguna gredzenus — katrs pa vienam no sava guvuma. 26 Zelta deguna gredzeni, ko Gideons bija pieprasījis, svēra tūkstoš septiņsimt šekeļus*. Turklāt Gideonam atnesa pusmēnestiņus, piekariņus, Midiānas ķēniņu purpurkrāsas vilnas drēbes un rotājumus, kas bija ap kaklu kamieļiem.+
27 No šī zelta Gideons darināja efodu*+ un novietoja to savā pilsētā Ofrā.+ Visi izraēlieši to pielūdza*,+ un tas kļuva par slazdu Gideonam un viņa saimei.+
28 Tā izraēlieši pakļāva midiāniešus,+ un tie viņiem vairs neuzbruka. Gideona laikā zemei bija atelpa četrdesmit gadus.+
29 Joāša dēls Jerubaals+ atgriezās mājās un palika tur.
30 Gideonam bija septiņdesmit dēlu, jo viņam bija daudz sievu. 31 Arī viņa blakussieva Šehemā dzemdēja viņam dēlu, un viņš to nosauca par Abimelehu.+ 32 Gideons, Joāša dēls, nomira sirmā vecumā un tika apglabāts sava tēva kapavietā abiezeriešu Ofrā.+
33 Kad Gideons bija miris, izraēlieši atsāka pielūgt Baalus*.+ Viņi padarīja par savu dievu Baal-Berītu.+ 34 Izraēlieši aizmirsa savu Dievu Jehovu,+ kas viņus bija izglābis no visiem apkārtējiem ienaidniekiem,+ 35 un neizturējās ar uzticīgu mīlestību pret Jerubaala, tas ir, Gideona, saimi, lai gan viņš Izraēlam bija darījis tik daudz laba.+
9 Abimelehs,+ Jerubaala dēls, devās uz Šehemu pie savas mātes brāļiem. Viņš teica tiem un visai savas mātes tēva dzimtai: 2 ”Pavaicājiet Šehemas vadoņiem: ”Kad jums klātos labāk: vai tad, ja pār jums valdītu visi septiņdesmit Jerubaala dēli,+ vai arī tad, ja valdītu tikai viens vīrs? Un atcerieties, ka es esmu jūsu miesa un asinis*!””
3 Viņa mātes brāļi nodeva šos vārdus Šehemas vadoņiem, un tie pieslējās Abimeleham, jo sprieda: ”Viņš ir mūsu brālis.” 4 Tie viņam iedeva septiņdesmit sudraba gabalus no Baal-Berīta tempļa,+ un Abimelehs par tiem nolīga dīkdieņus un pārgalvjus, lai tie viņu visur pavadītu. 5 Pēc tam viņš devās uz Ofru,+ uz sava tēva namu, un uz viena vienīga akmens nogalināja savus brāļus,+ Jerubaala dēlus, — septiņdesmit vīrus. Dzīvs palika tikai Jerubaala jaunākais dēls Jotāms, jo viņš bija paslēpies.
6 Tad Šehemas vadoņi un visi ļaudis no Bēt-Millo sanāca kopā pie dižkoka, pie staba, kas bija Šehemā, un iecēla Abimelehu par valdnieku.+
7 Kad to pavēstīja Jotāmam, viņš uzkāpa Garicima kalnā+ un, nostājies kalna galā, skaļā balsī sauca: ”Uzklausiet mani, Šehemas vadoņi, tad Dievs uzklausīs jūs!
8 Nolēma reiz koki iecelt* sev valdnieku. Tie sacīja olīvkokam: ”Valdi pār mums!”+ 9 Bet olīvkoks atbildēja: ”Vai lai es pametu savu eļļu, ar ko godā Dievu un cilvēkus, un eju līgoties augstāk par citiem kokiem?” 10 Tad koki aicināja vīģes koku: ”Nāc, valdi tu pār mums!” 11 Bet vīģes koks atbildēja: ”Vai lai es pametu savus saldos, labos augļus un eju līgoties augstāk par citiem kokiem?” 12 Pēc tam koki uzrunāja vīnogulāju: ”Nāc, valdi tu pār mums!” 13 Bet vīnogulājs atbildēja: ”Vai lai es pametu savu jauno vīnu, kas iepriecina Dievu un cilvēkus, un eju līgoties augstāk par citiem kokiem?” 14 Visbeidzot koki sacīja ērkšķu krūmam: ”Nāc, valdi tu pār mums!”+ 15 Ērkšķu krūms tiem atbildēja: ”Ja jūs tiešām gribat iecelt mani par valdnieku pār jums, nāciet un meklējiet patvērumu manā paēnā. Bet, ja ne — tad lai no ērkšķu krūma izšaujas uguns un aprij Libāna ciedrus!”
16 Kā nu ir: vai jūs esat rīkojušies godīgi un krietni, ieceldami Abimelehu par valdnieku,+ un vai jūs esat darījuši labu Jerubaalam un viņa dzimtai un izturējušies pret viņu tā, kā viņš bija pelnījis? 17 Kad mans tēvs cīnījās par jums,+ viņš pakļāva savu dzīvību* briesmām, lai jūs atbrīvotu no midiāniešiem.+ 18 Bet jūs tagad esat sacēlušies pret mana tēva dzimtu, uz viena vienīga akmens nogalinājuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus,+ un esat iecēluši Abimelehu — viņa kalpones dēlu+ — par Šehemas valdnieku tikai tāpēc, ka viņš ir jūsu brālis. 19 Nudien, ja jūs pret Jerubaalu un viņa dzimtu esat izturējušies godīgi un krietni, tad priecājieties par Abimelehu, un lai viņš priecājas par jums! 20 Bet, ja ne, tad lai no Abimeleha nāk uguns un aprij Šehemas vadoņus un Bēt-Millo ļaudis+ un lai no Šehemas vadoņiem un Bēt-Millo ļaudīm nāk uguns un aprij Abimelehu!”+
21 Pēc tam Jotāms+ metās bēgt un patvērās Beērā. Viņš palika tur, jo baidījās no sava brāļa Abimeleha.
22 Abimelehs valdīja pār Izraēlu trīs gadus. 23 Tad Dievs ļāva rasties naidam starp Abimelehu un Šehemas vadoņiem, un tie lauza uzticību Abimeleham. 24 Tā notika, lai tiktu atriebta septiņdesmit Jerubaala dēlu slepkavība: lai Abimeleham, viņu brālim, būtu jāatbild par viņu asins izliešanu, jo viņš tos bija nogalinājis,+ un Šehemas vadoņiem — par to, ka tie viņam bija palīdzējuši nogalināt viņa brāļus. 25 Lai kaitētu Abimeleham, Šehemas vadoņi kalnu galos izvietoja vīrus, un tie no slēpņa aplaupīja visus garāmgājējus. Par to tika paziņots Abimeleham.
26 Tad Šehemā+ kopā ar saviem brāļiem ieradās Gaals, Ebeda dēls, un viņš ieguva Šehemas vadoņu uzticību. 27 Reiz, kad Šehemas vīri bija aizgājuši uz saviem vīna dārziem, nolasījuši vīnogas un tās izspieduši, viņi sarīkoja dzīres. Pēc tam viņi devās uz sava dieva namu,+ ēda, dzēra un lādēja Abimelehu. 28 Gaals, Ebeda dēls, teica: ”Kas ir Abimelehs, šis Jerubaala+ dēls? Un kas gan ir Šehems*, viņa pilnvarotais? Kas viņi tādi ir, ka mums viņiem jākalpo? Kalpojiet Hamora, Šehema tēva, vīriem! Kāpēc lai mēs kalpotu Abimeleham? 29 Ja vien šie ļaudis būtu pakļauti man, es gāztu Abimelehu!” Un viņš zobojās par Abimelehu: ”Sapulcini vēl vairāk karotāju un nāc cīnīties!”
30 Kad pilsētas varasvīrs Zebuls izdzirdēja, ko ir teicis Gaals, Ebeda dēls, viņš iedegās dusmās. 31 Viņš slepus nosūtīja pie Abimeleha vēstnešus ar ziņu: ”Šehemā ir ieradušies Gaals, Ebeda dēls, un viņa brāļi, un viņi kūda pilsētu pret tevi. 32 Nāc naktī ar saviem vīriem, un izvietojieties slēpnī ārpus pilsētas! 33 Agri no rīta, kad uzlēks saule, dodies uzbrukumā pilsētai. Kad Gaals ar saviem vīriem iznāks, lai cīnītos ar tevi, dari visu, ko vari, lai viņu sakautu.”
34 Naktī Abimelehs un visi viņa vīri, sadalījušies četrās vienībās, izvietojās slēpņos pie Šehemas. 35 Kad Gaals, Ebeda dēls, devās laukā un nostājās pilsētas vārtos, Abimelehs un viņa vīri iznāca no saviem slēpņiem. 36 Pamanījis šos cilvēkus, Gaals sacīja Zebulam: ”Skaties, no kalniem kāpj lejā cilvēki!” Bet Zebuls atbildēja: ”Tās ir tikai kalnu ēnas, kas tev izskatās pēc vīriem.”
37 Gaals ierunājās atkal: ”Skaties, cilvēki nāk lejup no kalna, kas ir zemes vidienē, un viena vienība tuvojas pa ceļu no Meonenīmas* dižkoka!” 38 Zebuls atteica: ”Kur nu ir tava plātīšanās: ”Kas ir Abimelehs, lai mēs viņam kalpotu?”+ Vai tie nav ļaudis, kurus tu noniecināji? Ej vien un cīnies ar tiem!”
39 Gaals devās kaujā Šehemas vadoņu priekšgalā un cīnījās ar Abimelehu. 40 Abimelehs viņu vajāja, un viņš bēga no tā. Daudzi krita, un visur gulēja nonāvētie — līdz pat pilsētas vārtiem.
41 Abimelehs palika Arūmā, bet Zebuls+ padzina no Šehemas Gaalu un viņa brāļus. 42 Nākamajā dienā ļaudis devās ārpus pilsētas, un tas tika paziņots Abimeleham. 43 Tad viņš sadalīja savus vīrus trīs vienībās, kas izvietojās slēpņos pie pilsētas. Ieraudzījis ļaudis ejam ārā no pilsētas, viņš tiem uzbruka un tos nogalināja. 44 Abimelehs un vīri, kas bija ar viņu, metās uz priekšu un sasniedza pilsētas vārtus, bet divas vienības uzbruka tiem, kas bija laukā, un tos visus nogalināja. 45 Abimelehs visu dienu cīnījās pret pilsētu un to ieņēma. Viņš nogalināja tās iedzīvotājus, bet pilsētu nopostīja+ un pārkaisīja šo vietu ar sāli.
46 Kad to uzzināja Šehemas torņa* vadoņi, tie sabēga Ēl-Berīta+ tempļa nocietinātajā daļā. 47 Tiklīdz Abimeleham paziņoja, ka Šehemas torņa vadoņi ir sapulcējušies vienuviet, 48 Abimelehs ar visiem saviem vīriem uzkāpa Calmona kalnā. Viņš paņēma cirvi, nocirta kādu zaru, pārmeta to pār plecu un teica vīriem: ”Steigšus dariet to pašu, ko nupat darīju es!” 49 Tad vīri sacirta zarus un sekoja Abimeleham. Tie saslēja zarus ap tempļa nocietināto daļu un tos aizdedzināja. Tā gāja bojā visi Šehemas torņa ļaudis — kāds tūkstotis vīriešu un sieviešu.
50 Pēc tam Abimelehs devās uz Tēbēcu, karoja ar to un to ieņēma. 51 Pilsētas vidū bija tornis, un visi vīrieši, sievietes un pilsētas vadoņi sabēga tajā. Viņi tur ieslēdzās un uzkāpa uz jumta. 52 Abimelehs nonāca pie torņa un sāka uzbrukumu. Bet, kad viņš bija pietuvojies torņa vārtiem, lai tos aizdedzinātu, 53 kāda sieviete nometa Abimeleham uz galvas augšējo dzirnakmeni un iedragāja viņam galvaskausu.+ 54 Viņš steigšus pasauca savu ieroču nesēju un teica: ”Izvelc zobenu un nonāvē mani, lai par mani neteiktu: ”Viņu ir nogalinājusi sieviete!”” Un tas viņu nodūra.
55 Kad izraēlieši redzēja, ka Abimelehs ir miris, tie visi atgriezās savās mājās. 56 Tā Dievs atmaksāja Abimeleham par to ļaunumu, ko viņš bija nodarījis savam tēvam, nogalēdams savus septiņdesmit brāļus.+ 57 Dievs arī sauca pie atbildības Šehemas vīrus par visām viņu ļaundarībām. Tā pār viņiem nāca Jotāma, Jerubaala+ dēla, lāsts.+
10 Pēc Abimeleha nāves izraēliešu glābējs+ bija Tola, Dodo dēla Puas dēls, vīrs no Isašara cilts. Viņš dzīvoja Efraima kalnos, Šāmīrā. 2 Viņš tiesāja Izraēlu divdesmit trīs gadus. Tad viņš nomira un tika apglabāts Šāmīrā.
3 Pēc viņa tiesnesis bija gileādietis Jaīrs, un viņš tiesāja Izraēlu divdesmit divus gadus. 4 Viņam bija trīsdesmit dēli, kas jāja uz trīsdesmit ēzeļiem, un tiem Gileādas zemē piederēja trīsdesmit pilsētas, kuras līdz pat šai dienai sauc par Havot-Jaīru*.+ 5 Tad Jaīrs nomira, un viņu apglabāja Kāmonā.
6 Izraēlieši atsāka darīt to, kas Jehovam nepatīk.+ Viņi kalpoja Baaliem,+ Astartes tēliem, Aramas* dieviem, Sidonas dieviem, Moāba dieviem,+ amoniešu dieviem+ un filistiešu dieviem.+ Izraēlieši atstāja Jehovu un viņam nekalpoja. 7 Tad Jehova iedegās dusmās pret izraēliešiem, un viņš tos nodeva filistiešu un amoniešu varā.+ 8 Tajā gadā viņi nodarīja izraēliešiem lielu postu un tos nežēlīgi apspieda. Viņi astoņpadsmit gadus apspieda izraēliešus, kas dzīvoja viņpus Jordānas, Gileādas zemē, kas bija piederējusi amoriešiem. 9 Amonieši pat nāca pāri Jordānai cīnīties ar Jūdas, Benjamīna un Efraima ciltīm, un viņi sagādāja izraēliešiem daudz ciešanu. 10 Tad izraēlieši sauca pēc Jehovas palīdzības+ un sacīja: ”Mēs esam grēkojuši pret tevi, mēs esam atstājuši savu Dievu un kalpojuši Baaliem.”+
11 Bet Jehova sacīja izraēliešiem: ”Vai es jūs neizglābu no ēģiptiešiem,+ amoriešiem,+ amoniešiem, filistiešiem,+ 12 sidoniešiem, amalekiešiem un midiāniešiem, kad tie jūs apspieda? Kad jūs mani piesaucāt, es jūs no viņiem atbrīvoju. 13 Bet jūs mani atstājāt un kalpojāt citiem dieviem,+ tāpēc es jūs vairs neglābšu.+ 14 Ejiet lūgt palīdzību tiem dieviem, ko esat sev izraudzījušies!+ Lai tie jūs izglābj no jūsu bēdām!”+ 15 Izraēlieši teica Jehovam: ”Mēs esam grēkojuši. Dari ar mums, kā tev labpatīk, tikai, lūdzu, tagad izglāb mūs!” 16 Viņi atbrīvojās no svešajiem dieviem un atkal kalpoja Jehovam,+ un viņš vairs nespēja noraudzīties izraēliešu ciešanās.+
17 Pēc kāda laika amonieši+ sapulcējās un uzcēla nometni Gileādā, savukārt izraēlieši sanāca kopā un uzcēla nometni Micpā. 18 Gileādas ļaudis un tās varasvīri runāja savā starpā: ”Kas mūs vedīs cīņā pret amoniešiem?+ Tas, kas to darīs, lai kļūst par visu Gileādas iedzīvotāju vadoni.”
11 Gileādietis Jefta+ bija varonīgs karotājs. Viņš bija prostitūtas dēls, un viņa tēvs bija Gileāds. 2 Bet arī Gileāda sieva dzemdēja viņam dēlus. Kad Gileāda sievas dēli izauga, tie padzina Jeftu. Tie viņam teica: ”Tu neko nemantosi no mūsu tēva, jo tu esi citas sievietes dēls!” 3 Jefta aizbēga no saviem brāļiem un apmetās Tobas zemē. Tur pie Jeftas sāka pulcēties bez darba palikuši vīri, un viņš kļuva par to vadoni.
4 Pēc kāda laika amonieši sāka karu ar Izraēlu.+ 5 Kad amonieši uzbruka izraēliešiem, Gileādas vecākie devās uz Tobas zemi, lai aicinātu Jeftu atpakaļ. 6 Viņi uzrunāja Jeftu: ”Nāc mums par vadoni karā pret amoniešiem!” 7 Bet Jefta Gileādas vecākajiem atbildēja: ”Vai tad jūs mani neienīdāt un nepadzināt no tēva nama?+ Kāpēc jūs nākat pie manis tagad, kad esat nelaimē?” 8 Gileādas vecākie sacīja: ”Tāpēc jau mēs esam ieradušies pie tevis: ja tu nāksi mums līdzi un cīnīsies ar amoniešiem, tu būsi visu Gileādas iedzīvotāju vadonis.”+ 9 Jefta Gileādas vecākajiem teica: ”Ja es iešu jums līdzi, lai cīnītos ar amoniešiem, un Jehova man piešķirs uzvaru, tad es kļūšu par jūsu vadoni.” 10 Gileādas vecākie Jeftam atbildēja: ”Lai Jehova liecina pret mums, ja mēs nedarīsim, kā tu saki!” 11 Tad Jefta devās līdzi Gileādas vecākajiem, un ļaudis viņu iecēla par savu vadītāju un par karavadoni. Micpā+ Jefta Jehovas priekšā atkārtoja visu, ko bija teicis.
12 Jefta sūtīja vēstnešus pie amoniešu+ ķēniņa ar ziņu: ”Kas tev ir pret mani, ka tu esi iebrucis manā zemē?” 13 Amoniešu ķēniņš Jeftas vēstnešiem atbildēja: ”Kad izraēlieši izgāja no Ēģiptes, tie man atņēma zemi+ no Arnonas+ līdz Jabokai un līdz pat Jordānai.+ Tad nu atdod to ar labu!” 14 Bet Jefta sūtīja vēstnešus atpakaļ pie amoniešu ķēniņa 15 un lika tam teikt: ”Lūk, ko saka Jefta: ”Izraēlieši nav atņēmuši zemi ne moābiešiem,+ ne amoniešiem,+ 16 jo, iznākuši no Ēģiptes, izraēlieši gāja pa tuksnesi līdz pat Sarkanajai jūrai+ un nonāca Kadešā.+ 17 Tad izraēlieši sūtīja vēstnešus pie Edomas+ ķēniņa ar lūgumu: ”Lūdzu, ļauj mums šķērsot tavu zemi!”, bet Edomas ķēniņš to neļāva. Viņi sūtīja ziņu arī Moābas+ ķēniņam, bet arī tas nebija ar mieru. Tā izraēlieši palika Kadešā.+ 18 Iedami pa tuksnesi, viņi apgāja apkārt Edoma zemei+ un Moāba zemei. Apgājuši Moāba zemi+ gar tās austrumu robežu, viņi uzcēla nometni pie Arnonas. Viņi neiegāja Moāba zemē, jo Arnona bija Moāba zemes robeža.+
19 Pēc tam izraēlieši sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sīhona, kas valdīja Hešbonā, ar lūgumu: ”Lūdzu, ļauj mums šķērsot tavu zemi ceļā uz mums paredzēto dzīvesvietu!”+ 20 Bet Sīhons neuzticējās izraēliešiem un neļāva tiem šķērsot viņa zemi. Viņš sapulcēja karaspēku, uzcēla nometni Jahacā un uzbruka izraēliešiem.+ 21 Tad Jehova, Izraēla Dievs, nodeva Sīhonu un visus viņa karotājus izraēliešu varā — izraēlieši tos sakāva un iekaroja visu šo apgabalu, kurā dzīvoja amorieši.+ 22 Viņi ieguva īpašumā amoriešu zemi no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jordānai.+
23 Jehova, Izraēla Dievs, pats izdzina amoriešus no šīs zemes un atdeva to savai tautai, izraēliešiem.+ Un tagad tu gribi izraēliešus padzīt? 24 Vai tad tu atsakies no tā, ko tev piešķir tavs dievs Kemošs?+ Arī mēs izdzenam visus, ko, mums nākot, ir izdzinis Jehova, mūsu Dievs.+ 25 Vai tad tu esi labāks par Moābas ķēniņu Balaku,+ Cipora dēlu? Vai viņam kaut reizi bija radies strīds ar izraēliešiem, un vai viņš ar tiem karoja? 26 Trīssimt gadus izraēlieši dzīvoja Hešbonā un Aroērā un to apkārtējās mazpilsētās,+ kā arī visās pilsētās, kas ir Arnonas krastos. Kāpēc tajā laikā jūs nemēģinājāt tās atgūt?+ 27 Es neesmu grēkojis pret tevi, bet tu gan esi rīkojies nekrietni, man uzbrukdams. Lai Jehova, kas ir tiesnesis,+ tagad spriež tiesu starp izraēliešiem un amoniešiem!””
28 Taču amoniešu ķēniņš neuzklausīja Jeftas vēsti.
29 Pār Jeftu nāca Jehovas gars.+ Viņš pārstaigāja Gileādu un Manases zemi, nonāca Gileādas Micpā+ un no turienes devās cīņā pret amoniešiem.
30 Jefta deva šādu solījumu+ Jehovam: ”Ja tu nodosi amoniešus manās rokās, 31 tad to, kurš iznāks pa mana nama durvīm mani sagaidīt, kad es atgriezīšos, guvis uzvaru pār amoniešiem, es atdošu tev, Jehova,+ un ziedošu par dedzināmo upuri*.”+
32 Jefta devās karot ar amoniešiem, un Jehova tos nodeva viņa rokās. 33 Viņš tos sakāva varenā kaujā, daudzus nonāvēdams, un iekaroja zemi no Aroēras līdz Minnītai (viņš tur ieņēma divdesmit pilsētas) un līdz pat Ābel-Keramīmai. Tā izraēlieši pakļāva amoniešus.
34 Jefta atgriezās mājās Micpā.+ Viņu iznāca sagaidīt viņa meita, sizdama tamburīnu un dejodama. Viņa tam bija vienīgais bērns — bez viņas citu bērnu tam nebija. 35 Kad Jefta viņu ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: ”Ak nē, mana meita! Tu salauz manu sirdi, jo tieši tevi man jāsūta prom. Bet es esmu devis Jehovam solījumu, un es nevaru no tā atkāpties.”+
36 Jeftas meita atbildēja: ”Tēvs, ja tu esi devis Jehovam solījumu, tad dari ar mani tā, kā esi solījis,+ jo Jehova tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem amoniešiem.” 37 Pēc tam viņa piebilda: ”Man ir tikai viens lūgums: ļauj man doties kalnos uz diviem mēnešiem un kopā ar draudzenēm raudāt par to, ka man jāpaliek neprecētai.”
38 Jefta atbildēja: ”Ej!” un atlaida viņu uz diviem mēnešiem. Tad viņa kopā ar draudzenēm devās kalnos, lai raudātu par to, ka viņai būs jāpaliek neprecētai. 39 Pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie tēva, un tas izpildīja solījumu, ko bija devis par viņu.+ Jeftas meitai nekad nebija tuvības ar vīrieti. Un Izraēlā izveidojās tāda paraža, 40 ka jaunās izraēlietes ik gadu četras dienas gadā dodas cildināt gileādieša Jeftas meitu.
12 Efraima vīri sapulcējās, pārgāja pāri upei un nonāca Cāfonā*. Viņi sacīja Jeftam: ”Kāpēc tu mūs neaicināji sev līdzi, kad devies karot ar amoniešiem?+ Mēs tagad nodedzināsim tavu namu kopā ar tevi!” 2 Bet Jefta viņiem atbildēja: ”Es un mani vīri sīvi cīnījāmies ar amoniešiem. Es vērsos pie jums pēc palīdzības, bet jūs mani nepaglābāt no viņiem. 3 Kad es sapratu, ka no jums palīdzība nav gaidāma, tad es, pakļaudams savu dzīvību briesmām, devos cīnīties ar amoniešiem,+ un Jehova viņus nodeva manās rokās. Kāpēc jūs tagad esat atnākuši ar mani karot?”
4 Tad Jefta sasauca visus Gileādas+ vīrus, un tie cīnījās ar efraimiešiem. Gileādas vīri sakāva efraimiešus, kas bija teikuši: ”Jūs, gileādieši, lai gan dzīvojat Efraima un Manases zemē, esat tikai bariņš vīru, kas aizbēguši no Efraima zemes.” 5 Gileādieši sagrāba Jordānas braslus,+ lai neļautu efraimiešiem aizbēgt. Ja kāds no Efraima vīriem, gribēdams tikt pāri upei, teica: ”Laidiet mani pāri!”, gileādieši tam jautāja: ”Vai tu esi efraimietis?” Kad efraimietis atbildēja: ”Nē,” — 6 viņi tam teica: ”Pasaki ”šibolet”!” Efraimieši sacīja ”sibolet”, jo nespēja šo vārdu izrunāt pareizi. Viņi nonāvēja šos efraimiešu bēgļus pie Jordānas brasliem. Tajā laikā krita četrdesmit divi tūkstoši efraimiešu.
7 Jefta tiesāja Izraēlu sešus gadus. Tad gileādietis Jefta nomira un tika apglabāts Gileādas zemē, savā pilsētā.
8 Pēc Jeftas Izraēlu tiesāja Ibcāns no Betlēmes,+ 9 un viņam bija trīsdesmit dēli un trīsdesmit meitas. Viņš izprecināja savas meitas vīriem, kas nepiederēja pie viņa dzimtas, un atveda trīsdesmit sievas saviem dēliem. Viņš tiesāja Izraēlu septiņus gadus. 10 Tad Ibcāns nomira un tika apglabāts Betlēmē.
11 Pēc viņa Izraēlu tiesāja zebulonietis Ēlons. Viņš tiesāja Izraēlu desmit gadus. 12 Tad zebulonietis Ēlons nomira un tika apglabāts Zebulona zemē, Ajalonā.
13 Pēc viņa Izraēlu tiesāja Abdons, piratonieša Hillēla dēls. 14 Viņam bija četrdesmit dēli un trīsdesmit mazdēli, kas jāja uz septiņdesmit ēzeļiem, un viņš tiesāja Izraēlu astoņus gadus. 15 Tad Abdons, piratonieša Hillēla dēls, nomira un tika apglabāts Efraima zemē, Piratonā, amalekiešu+ kalnā.
13 Izraēlieši atsāka darīt to, kas Jehovam nepatīk,+ un Jehova uz četrdesmit gadiem viņus nodeva filistiešu varā.+
2 Bija kāds vīrs no Coras,+ no daniešu+ dzimtas, vārdā Manua.+ Viņa sievai nebija bērnu, jo viņa bija neauglīga.+ 3 Kādu dienu viņai parādījās Jehovas eņģelis un teica: ”Lai gan tu esi neauglīga un neesi dzemdējusi, tu ieņemsi bērnu un tev piedzims dēls.+ 4 Tikai nedzer ne vīnu, ne citus reibinošus dzērienus+ un neēd neko netīru,+ 5 jo tu ieņemsi bērnu un tev piedzims dēls. Lai viņa mati netiek apgriezti*,+ jo šis bērns būs Dieva nazīrietis* no dzimšanas*, un viņš glābs izraēliešus no filistiešu spaidiem.”+
6 Tad sieviete devās pie sava vīra un viņam pastāstīja: ”Pie manis atnāca Dieva vīrs, un viņa izskats bija kā Dieva eņģelim, tas viesa lielu bijību. Es viņam nevaicāju, no kurienes viņš ir, un viņš man nepateica savu vārdu.+ 7 Viņš man pavēstīja: ”Tu ieņemsi bērnu, un tev piedzims dēls. Tikai nedzer ne vīnu, ne citus reibinošus dzērienus un neēd neko netīru, jo šis bērns būs Dieva nazīrietis no dzimšanas līdz savai nāves dienai.””
8 Manua lūdza Jehovu, sacīdams: ”Piedod, Jehova, bet vai tu nevarētu atsūtīt vēlreiz to Dieva vīru, lai viņš mūs pamācītu, kā mums audzināt bērnu, kas piedzims?” 9 Dievs uzklausīja Manuu, un Dieva eņģelis vēlreiz atnāca pie Manuas sievas. (Viņa bija ārā apsēdusies, un viņas vīrs Manua nebija kopā ar viņu.) 10 Viņa tūlīt pat aizskrēja pie vīra un tam teica: ”Man ir parādījies+ tas vīrs, kas jau iepriekš bija atnācis pie manis.”
11 Tad Manua devās līdzi savai sievai. Nonācis pie tā vīra, viņš tam jautāja: ”Vai tu esi tas, kurš runāja ar manu sievu?” ”Esmu gan,” tas apstiprināja. 12 ”Lai tavi vārdi piepildās!” Manua turpināja. ”Bet kāda būs bērna dzīve, un kas viņam būs jādara?”+ 13 Jehovas eņģelis Manuam atbildēja: ”Lai tava sieva atturas no visa, ko es viņai minēju.+ 14 Viņa nedrīkst ēst neko, kas ir no vīnogulāja, nedrīkst dzert ne vīnu, ne citus reibinošus dzērienus,+ un viņa nedrīkst ēst neko netīru.+ Lai viņa dara visu, ko es viņai liku.”
15 Manua sacīja Jehovas eņģelim: ”Lūdzu, paliec vēl kādu brīdi! Mēs tev sagatavosim kazlēnu.”+ 16 Bet Jehovas eņģelis atteica: ”Ja arī es paliktu, es neēstu tavu ēdienu, tomēr, ja vēlies, tu vari ziedot Jehovam dedzināmo upuri.” (Bet Manua nezināja, ka tas ir Jehovas eņģelis.) 17 Tad Manua vaicāja Jehovas eņģelim: ”Kā tevi sauc?+ Mēs gribētu tevi godināt, kad tavi vārdi būs piepildījušies.” 18 Taču Jehovas eņģelis viņam atbildēja: ”Neprasi, kā mani sauc! Mans vārds ir brīnišķīgs.”
19 Manua paņēma kazlēnu un labības upuri un uz akmens ziedoja tos Jehovam, kas Manuas un viņa sievas acu priekšā paveica kaut ko pārsteidzošu: 20 no altāra pret debesīm kāpa liesma, un Jehovas eņģelis liesmā pacēlās augšup. To redzot, Manua un viņa sieva nometās ar seju pie zemes. 21 Tad Manua saprata, ka tas ir bijis Jehovas eņģelis.+ Pēc tam Jehovas eņģelis viņiem vairs neparādījās. 22 Manua sacīja sievai: ”Nu gan mums jāmirst, jo mēs esam redzējuši Dievu!”+ 23 Bet sieva viņam atbildēja: ”Ja Jehova būtu gribējis mūs nonāvēt, viņš no mums nebūtu pieņēmis ne dedzināmo upuri,+ ne labības upuri un viņš nebūtu neko ne rādījis, ne pavēstījis.”
24 Vēlāk viņai piedzima dēls, un viņa to nosauca par Samsonu.+ Zēns auga, un Jehova viņu svētīja. 25 Kādu dienu, kad viņš bija Mahanē-Danā,+ kas atrodas starp Coru un Eštaolu,+ viņā sāka darboties Jehovas gars.+
14 Samsons aizgāja uz Timnu, un tur viņš ieraudzīja kādu filistiešu meiteni. 2 Atgriezies mājās, viņš sacīja savam tēvam un mātei: ”Timnā man ir iepatikusies kāda filistiete — ņemiet viņu man par sievu!” 3 Vecāki viņam teica: ”Vai tad tu nevari atrast sievu ne mūsu radu starpā, ne visā mūsu tautā?+ Vai tev tiešām jāņem sieva no neapgraizītajiem filistiešiem?” Bet Samsons tēvam atbildēja: ”Dabū viņu man, jo viņa man ir īstā!” 4 Samsona vecāki nesaprata, ka tas ir no Jehovas, jo viņš* meklēja iespēju vērsties pret filistiešiem, kuri tajā laikā valdīja pār Izraēlu.+
5 Samsons kopā ar tēvu un māti devās uz Timnu. Kad viņš bija nonācis pie Timnas vīna dārziem, pēkšņi viņam pretī rēkdams nāca jauns lauva. 6 Tad Jehovas gars viņu piepildīja ar spēku,+ un viņš kailām rokām pārplēsa lauvu kā kazlēnu. Bet savam tēvam un mātei viņš nepastāstīja, ko bija izdarījis. 7 Nonācis galā, Samsons runāja ar filistiešu meiteni, un viņam joprojām likās, ka tā būs īstā.+
8 Pēc kāda laika, kad Samsons atkal devās turp, lai vestu viņu pie sevis,+ viņš pa ceļam nogriezās aplūkot beigto lauvu un ieraudzīja, ka tajā ir bišu spiets un medus. 9 Viņš paņēma saujās medu un iedams to ēda. Panācis vecākus, viņš pacienāja arī tos. Taču viņš tiem neteica, ka ir izņēmis medu no beigtā lauvas.
10 Viņa tēvs aizgāja pie filistietes, un Samsons tur sarīkoja dzīres, kā jaunekļi to mēdza darīt. 11 Tiklīdz viņš bija ieradies, viņam izraudzījās trīsdesmit vedējus. 12 Samsons tiem sacīja: ”Ļaujiet jums uzdot mīklu! Ja šo septiņu dienu laikā, kamēr rit dzīres, jūs to atminēsiet, es jums došu trīsdesmit linu kreklus un trīsdesmit drēbju kārtas. 13 Bet, ja jūs nespēsiet to atminēt, tad jūs man dosiet trīsdesmit linu kreklus un trīsdesmit drēbju kārtas.” ”Labi, uzdod mums savu mīklu,” tie atsaucās, ”mēs gribam to dzirdēt!” 14 Samsons teica:
”No ēdāja iznāca kaut kas ēdams,
no stiprā — kaut kas salds.”+
Pagāja trīs dienas, bet tie vēl nebija šo mīklu atminējuši. 15 Ceturtajā dienā tie sacīja Samsona sievai: ”Liec lietā viltu,+ lai tavs vīrs izstāsta mīklas atminējumu, citādi mēs sadedzināsim tevi un tava tēva saimi. Kāpēc jūs esat mūs ataicinājuši? Lai aplaupītu?” 16 Tad Samsona sieva raudāja pie viņa krūtīm un žēlojās: ”Tu mani nemaz nemīli.+ Nudien, tu mani ienīsti! Tu uzdevi maniem tautiešiem mīklu, bet tu neesi pateicis man atminējumu.” Bet viņš atbildēja: ”Es to neesmu pateicis pat savam tēvam un mātei. Kāpēc lai es to teiktu tev?” 17 Viņa nemitējās raudāt visas septiņas dzīru dienas, un septītajā dienā Samsons viņai pateica mīklas atminējumu, jo viņa nelikās mierā. Tad viņa atminējumu darīja zināmu saviem tautiešiem.+ 18 Septītajā dienā pirms saules rieta pilsētas vīri Samsonam teica:
”Kas ir saldāks par medu,
un kas ir stiprāks par lauvu?”+
Viņš tiem atbildēja:
”Ja jūs nebūtu aruši ar manu teli,+
jūs nebūtu atminējuši manu mīklu.”
19 Tad Jehovas gars viņu piepildīja ar spēku,+ viņš aizgāja uz Aškelonu+ un tur nosita trīsdesmit vīrus, paņēma viņu drēbes un atdeva tās mīklas atminētājiem.+ Dusmu pārņemts, viņš atgriezās sava tēva namā.
20 Bet Samsona sievu+ izprecināja vienam no viņa vedējiem.+
15 Vēlāk, kviešu pļaujas laikā, Samsons ieradās apciemot savu sievu, paņēmis līdzi kazlēnu. Viņš teica: ”Es gribu iet pie savas sievas uz guļamistabu.” Taču viņas tēvs neļāva viņam tur iet 2 un sacīja: ”Es nospriedu, ka tu viņu ienīsti,+ tāpēc viņu atdevu tavam vedējam.+ Bet viņas jaunākā māsa ir vēl skaistāka — ņem to viņas vietā!” 3 Tad Samsons paziņoja: ”Tagad gan filistieši lai mani nevaino par to, ka darīšu viņiem ļaunu.”
4 Samsons aizgāja un noķēra trīssimt lapsas un paņēma lāpas. Viņš sasēja lapsas pa pāriem ar astēm kopā, iesiedams starp astēm lāpu. 5 Pēc tam viņš aizdedzināja lāpas un palaida lapsas filistiešu druvās. Viņš nodedzināja visu: gan labības kūlīšus, gan nenopļauto labību, gan vīna dārzus, gan olīvkokus.
6 Filistieši jautāja: ”Kas to ir izdarījis?” Viņiem atbildēja: ”Samsons, timnieša znots, jo timnietis Samsona sievu atdeva viņa vedējam.”+ Tad filistieši aizgāja pie Samsona sievas un viņas tēva un tos sadedzināja.+ 7 Bet Samsons viņiem sacīja: ”Ja jau jūs darāt tā, tad es nerimšos, kamēr nebūšu jums atriebies.”+ 8 Viņš tos nosita citu pēc cita un pēc tam aizgāja uz Ētāmas klinti un tur apmetās kādā alā*.
9 Vēlāk filistieši uzslēja nometni Jūdas cilts zemē un sāka laupīt Lehijā.+ 10 Jūdas vīri tiem prasīja: ”Kāpēc jūs esat atnākuši? Kāpēc mums uzbrūkat?” Tie atbildēja: ”Mēs esam atnākuši, lai sagūstītu Samsonu un izrīkotos ar viņu tā, kā viņš ir izrīkojies ar mums.” 11 Tad trīs tūkstoši Jūdas vīru devās uz Ētāmas klints alu un pārmeta Samsonam: ”Vai tad tu nezini, ka filistieši pār mums valda?+ Kāpēc tu tā esi rīkojies?” Bet viņš atbildēja: ”Ko viņi ir nodarījuši man, to es esmu nodarījis viņiem.” 12 Jūdas vīri sacīja: ”Mēs esam ieradušies, lai tevi sagūstītu un nodotu filistiešiem.” ”Zvēriet, ka jūs paši nepacelsiet roku pret mani,” pieprasīja Samsons. 13 ”Nē, mēs tā nedarīsim, mēs tevi tikai sasiesim un nodosim viņiem,” tie apsolīja. ”Mēs tevi nenonāvēsim.”
Tie viņu sasēja ar divām jaunām virvēm un aizveda no turienes. 14 Kad viņš nonāca līdz Lehijai, filistieši, viņu ieraudzījuši, uzgavilēja. Tad Jehovas gars viņu piepildīja ar spēku,+ un viņš sarāva virves, kas bija ap viņa rokām, kā ugunī apsvilušus linu pavedienus, un tās nokrita no viņa rokām.+ 15 Viņš ieraudzīja svaigu ēzeļa žokļa kaulu, paņēma to un ar to nosita tūkstoš vīru.+ 16 Pēc tam Samsons izsaucās:
”Ar ēzeļa žokļa kaulu — kaudžu kaudzes,
ar ēzeļa žokļa kaulu es nositu tūkstoš vīru!”+
17 To pateicis, viņš aizsvieda žokļa kaulu un nosauca to vietu par Rāmat-Lehiju*.+ 18 Viņš bija ļoti izslāpis, un viņš lūdzās Jehovu: ”Tu piešķīri savam kalpam tik lielu uzvaru. Vai tiešām man tagad jāmirst no slāpēm un jākrīt šo neapgraizīto rokās?” 19 Tad Dievs lika, lai kādā iedobē, kas bija Lehijā, izveidotos plaisa, un no tās izplūda ūdens.+ Kad Samsons padzērās, viņš atguva spēkus un atspirga, tāpēc viņš nosauca šo avotu Ēn-Korē*. Tas atrodas Lehijā līdz pat šai dienai.
20 Filistiešu laikā viņš tiesāja Izraēlu divdesmit gadus.+
16 Reiz Samsons aizgāja uz Gazu un ieraudzīja tur prostitūtu, un viņš iegāja tās namā. 2 Gazas iedzīvotāji uzzināja, ka Samsons ir atnācis uz viņu pilsētu. Tie izvietojās visapkārt pilsētai un palika slēpnī pilsētas vārtos visu nakti. Augu nakti tie klusu gaidīja un sprieda: ”Kad uzausīs gaisma, mēs viņu nogalināsim!”
3 Taču Samsons gulēja tikai līdz pusnaktij un tad piecēlās. Viņš satvēra pilsētas vārtu vērtnes, izrāva tās kopā ar abiem stabiem un aizšaujamo, uzcēla plecos un uznesa tā kalna galā, kurš ir pretī Hebronai.
4 Pēc kāda laika viņš iemīlējās kādā sievietē, vārdā Delīla,+ kas dzīvoja Sorekas ielejā. 5 Pie viņas atnāca filistiešu valdnieki un teica: ”Liec lietā viltu*+ un izdibini, kur slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs varētu viņu pievārēt! Ar ko viņu sasiet, lai viņu pakļautu? Ja tu to noskaidrosi, ikviens no mums tev dos tūkstoš simt sudraba gabalu.”
6 Tad Delīla lūdza Samsonam: ”Pastāsti man, kur slēpjas tavs lielais spēks! Ar ko tevi var sasiet, lai tevi pakļautu?” 7 Samsons atteica: ”Ja mani sasietu ar septiņām jaunām loka stiegrām*, kas vēl nav izkaltētas, es kļūtu tikpat vājš kā jebkurš cits.” 8 Filistiešu valdnieki viņai atnesa septiņas jaunas, vēl neizkaltētas stiegras, un viņa ar tām sasēja Samsonu. 9 (Filistieši bija paslēpušies iekšistabā.) Delīla viņam uzsauca: ”Samson, filistieši!”, un viņš sarāva stiegras kā pakulu auklas, ko skārusi uguns.+ Viņa spēka noslēpums nekļuva zināms.
10 Tad Delīla teica Samsonam: ”Tu mani piemānīji. Tu man sameloji! Pasaki taču, ar ko tevi varētu sasiet!” 11 Samsons atbildēja: ”Ja mani sasietu ar jaunām virvēm, ar kurām vēl nekas nav darīts, es kļūtu tikpat vājš kā jebkurš cits.” 12 Delīla paņēma jaunas virves, sasēja viņu un izsaucās: ”Samson, filistieši!” (Tie tikmēr slēpās iekšistabā.) Bet viņš tās norāva no rokām kā pavedienus.+
13 ”Līdz šim tu mani esi tikai mānījis un neesi bijis godīgs.+ Pasaki, ar ko tevi varētu sasiet!” Delīla tincināja Samsonu. Viņš tai sacīja: ”Tev jāievij septiņas manu matu pīnes velku pavedienos.” 14 Delīla tās ievija, sasprauda ar sistavu* un uzsauca: ”Samson, filistieši!” Pamodies viņš izrāva gan sistavu, gan pavedienus.
15 Delīla viņam pārmeta: ”Kā tu vari teikt, ka mani mīli,+ ja neesi ar mani atklāts? Trīs reizes tu mani esi piemānījis un neesi man pateicis, kur slēpjas tavs lielais spēks.”+ 16 Kad viņa tā dienu no dienas nelika Samsonu mierā un mācās viņam virsū, viņam tas apnika līdz nāvei.+ 17 Beidzot viņš tai izstāstīja: ”Man nekad nav griezti mati, jo es no dzimšanas* esmu Dieva nazīrietis.+ Ja manus matus nogrieztu, spēks mani atstātu un es kļūtu tikpat vājš kā visi citi cilvēki.”
18 Kad Delīla saprata, ka Samsons viņai ir izstāstījis visu, kā ir, viņa lika atsaukt filistiešu valdniekus+ un tiem paziņot: ”Tagad gan nāciet, jo viņš man visu ir izstāstījis.” Filistiešu valdnieki atnāca, atnesdami līdzi naudu. 19 Iemidzinājusi Samsonu savā klēpī, viņa pasauca kādu vīru, lai tas nogrieztu viņa septiņas matu pīnes. Spēks atstāja Samsonu, un Delīla ieguva varu pār viņu. 20 Viņa izsaucās: ”Samson, filistieši!” Viņš pamodās un nodomāja: ”Gan es atbrīvošos un paglābšos tāpat kā iepriekš.”+ Bet viņš nezināja, ka Jehova viņu ir atstājis. 21 Filistieši viņu sagrāba, izdūra viņam acis, aizveda uz Gazu un iekala vara važās. Cietumā viņš mala graudus. 22 Bet viņa mati sāka ataugt.+
23 Pēc kāda laika filistiešu valdnieki sapulcējās uz svinībām un lielu upurēšanu par godu savam dievam Dagonam.+ Tie sacīja: ”Mūsu dievs ir nodevis mūsu ienaidnieku Samsonu mūsu varā!” 24 Kad ļaudis to* redzēja, tie cildināja savu dievu un teica: ”Mūsu dievs ir nodevis mūsu varā mūsu ienaidnieku un mūsu zemes postītāju,+ kas tik daudzus ir nogalinājis.”+
25 Viņu sirds bija līksma, un viņi sacīja: ”Atvediet Samsonu! Lai viņš mūs uzjautrina!” Samsonu atveda no cietuma, lai viņi varētu izklaidēties, un nostādīja starp kolonnām. 26 Samsons teica zēnam, kas viņu turēja pie rokas: ”Ļauj man aptaustīt kolonnas, kas balsta templi, un atspiesties pret tām.” 27 Bet templis bija pilns ar vīriešiem un sievietēm. Tur bija visi filistiešu valdnieki, un uz jumta bija apmēram trīs tūkstoši vīriešu un sieviešu. Tie raudzījās uz Samsonu un uzjautrinājās.
28 Tad Samsons+ piesauca Jehovu: ”Visaugstais Kungs Jehova! Jel atceries mani, ak, Dievs, stiprini mani+ vēl tikai šo reizi un ļauj man atriebties filistiešiem kaut vai par vienu no manām acīm!”+
29 Samsons atspiedās pret abām vidējām kolonnām, uz kurām templis turējās, — ar labo roku viņš atbalstījās pret vienu, ar kreiso pret otru. 30 Viņš izsaucās: ”Ļauj man aizraut sev līdzi nāvē šos filistiešus!” Viņš grūda no visa spēka, un templis sagāzās pār valdniekiem un visiem pārējiem ļaudīm.+ Tā viņš mirdams nonāvēja vairāk filistiešu nekā savas dzīves laikā.+
31 Vēlāk viņa brāļi un visa viņa tēva saime atnāca viņam pakaļ. Tie viņu aiznesa un apglabāja viņa tēva Manuas+ kapavietā starp Coru+ un Eštaolu. Viņš bija tiesājis Izraēlu divdesmit gadus.+
17 Efraima kalnos+ dzīvoja kāds vīrs, vārdā Miha. 2 Viņš sacīja savai mātei: ”Tie tūkstoš simt sudraba gabali, kurus tev nozaga un par kuriem tu, man dzirdot, izteici lāstu, — šis sudrabs ir pie manis. Es biju tas, kurš to paņēma.” Viņa māte teica: ”Lai Jehova tevi svētī, mans dēls!” 3 Tad viņš atdeva tūkstoš simt sudraba gabalus mātei, bet māte viņam sacīja: ”Es veltīšu šo sudrabu Jehovam — uztaisi izcirstu tēlu un izlietu tēlu.+ Es dodu sudrabu tev.”
4 Kad viņš bija atdevis sudrabu mātei, viņa paņēma divsimt sudraba gabalus un iedeva sudrabkalim. Tas darināja izcirstu tēlu un izlietu tēlu, un tie tika novietoti Mihas namā. 5 Miham piederēja svētnīca, un viņš uztaisīja efodu+ un mājas dievekļus+ un iecēla vienu no saviem dēliem par priesteri.+ 6 Tajā laikā Izraēlā nebija ķēniņa,+ un ikviens darīja to, ko pats uzskatīja par pareizu.+
7 Jūdas cilts zemē, Betlēmē,+ bija kāds jauns levīts.+ Viņš kādu laiku bija nodzīvojis starp Jūdas cilts ļaudīm, 8 bet tad devās prom no Betlēmes, lai atrastu citu vietu, kur apmesties. Tā viņš nonāca Efraima kalnos, Mihas namā.+ 9 ”No kurienes tu nāc?” Miha viņam vaicāja. ”Es esmu levīts no Betlēmes Jūdā,” jauneklis atbildēja, ”un meklēju citu dzīvesvietu.” 10 Miha ierosināja: ”Paliec pie manis un esi man padomdevējs* un priesteris! Es tev ik gadu došu desmit sudraba gabalus, un tu saņemsi arī drēbes un uzturu.” Un levīts tur palika — 11 viņš piekrita dzīvot pie Mihas. Šis jauneklis Miham bija kā viens no paša dēliem. 12 Miha iecēla levītu sev par priesteri,+ un tas dzīvoja Mihas namā. 13 Tad Miha sprieda: ”Tagad es zinu, ka Jehova darīs man labu, jo levīts man ir kļuvis par priesteri.”
18 Tajā laikā Izraēlā nebija ķēniņa.+ Dana cilts+ tolaik meklēja vēl kādu vietu, kur apmesties, jo danieši vēl nebija ieņēmuši itin visu savu zemi, kas viņiem bija piešķirta, kad Izraēla ciltīm tika iedalīta zeme.+
2 Danieši sūtīja piecus vīrus no savas cilts, varonīgus vīrus no Coras un Eštaolas,+ lai tie izlūkotu un izpētītu zemi. Viņi tiem sacīja: ”Ejiet izpētīt zemi!” Kad tie nonāca Efraima kalnos un sasniedza Mihas namu,+ tie tur pārnakšņoja. 3 Kad šie vīri vēl bija netālu no Mihas nama, tie izdzirdēja pazīstamu balsi* — tas bija jaunais levīts. Vīri piegāja pie viņa un jautāja: ”Kas tevi atvedis šurp? Ko tu te dari, un kāpēc tu esi šeit?” 4 Viņš tiem pastāstīja, ko Miha viņa labā bija darījis, un piebilda: ”Viņš mani ir nolīdzis sev par priesteri.”+ 5 Tad vīri viņam lūdza: ”Pavaicā Dievam, vai mūsu gājiens būs sekmīgs!” 6 Priesteris atbildēja: ”Ejiet ar mieru! Jehova šajā ceļā ir ar jums.”
7 Šie pieci vīri gāja tālāk un nonāca Lajišā.+ Viņi redzēja, ka turienes iedzīvotāji, tāpat kā sidonieši, nav ne no viena atkarīgi un dzīvo mierīgi un bezrūpīgi.+ Neviens šo zemi nebija iekarojis, un neviens šos ļaudis neapspieda — tie dzīvoja neviena netraucēti. Turklāt tie bija tālu no sidoniešiem, un ne ar vienu citu tiem nebija nekādu sakaru.
8 Kad viņi atgriezās pie saviem brāļiem Corā un Eštaolā,+ tie jautāja: ”Kā jums gāja?” 9 ”Uzbruksim turienes ļaudīm!” viņi atbildēja. ”Mēs redzējām, ka tā zeme ir ļoti laba. Kāpēc vēl kavēties? Nevilcinieties, ejiet un iekarojiet šo zemi! 10 Kad jūs tur nonāksiet, jūs redzēsiet, ka turienes ļaudis ir bezrūpīgi+ un zeme ir gana plaša. Šo zemi, kur nekā netrūkst, Dievs ir nodevis jums.”+
11 Tad sešsimt kaujai bruņotu daniešu vīru no Coras un Eštaolas devās ceļā.+ 12 Viņi uzcēla nometni Jūdas zemē pie Kirjat-Jeārīmas,+ tāpēc līdz pat šai dienai to vietu rietumos no Kirjat-Jeārīmas sauc Mahanē-Dana*.+ 13 No turienes viņi devās uz Efraima kalniem un nonāca pie Mihas nama.+
14 Tie pieci vīri, kas bija gājuši izlūkot Lajišas zemi,+ sacīja saviem brāļiem: ”Vai jūs zināt, ka šajās mājās ir efods, mājas dievekļi, kā arī izcirsts tēls un izliets tēls?+ Tad nu padomājiet, ko jūs varētu darīt!” 15 Visi pārējie palika stāvam, bet šie pieci vīri aizgāja uz Mihas namu, kur bija apmeties jaunais levīts,+ un apjautājās, kā tam klājas. 16 Tikmēr sešsimt Dana vīri,+ kas bija bruņojušies kaujai, stāvēja pie vārtiem. 17 Pieci vīri, kas bija devušies izlūkot zemi,+ iegāja Mihas namā, lai paņemtu izcirsto tēlu, efodu,+ mājas dievekļus+ un izlieto tēlu.+ (Bet priesteris+ stāvēja pie vārtiem kopā ar sešsimt kaujai bruņotajiem vīriem.) 18 Ieraudzījis, ka vīri, kas bija iegājuši Mihas namā, ir paņēmuši izcirsto tēlu, efodu, mājas dievekļus un izlieto tēlu, priesteris jautāja: ”Ko jūs darāt?” 19 Bet viņi atteica: ”Ciet klusu un nesaki ne vārda! Nāc mums līdzi un kļūsti mums par padomdevēju* un priesteri! Vai tu gribi būt priesteris viena vīra saimei+ vai arī kļūt par priesteri veselai dzimtai, veselai Izraēla ciltij?”+ 20 Priesterim tas patika, un, paņēmis efodu, mājas dievekļus un izcirsto tēlu,+ viņš tiem pievienojās.
21 Tad tie devās ceļā, sūtīdami pa priekšu bērnus, lopus un vērtīgākās mantas. 22 Danieši jau bija aizgājuši kādu gabalu no Mihas nama, kad Mihas kaimiņi sapulcējās un steidzās tiem pakaļ, un viņi tos panāca. 23 Izdzirdējuši viņu saucienus, danieši pagriezās un vaicāja Miham: ”Kas noticis? Kāpēc tu esi sapulcinājis šos ļaudis?” 24 Miha atbildēja: ”Jūs esat paņēmuši manus dievus, ko es biju darinājis, un esat aizveduši arī priesteri. Man taču nekas vairs nav palicis! Kā gan jūs varat jautāt, kas man noticis?!” 25 ”Neklaigā! Citādi vēl vīri varētu iekaist dusmās un tev uzbrukt,” piedraudēja danieši, ”un tas maksātu dzīvību gan tev, gan tavai saimei.” 26 Tad danieši devās tālāk, bet Miha, redzēdams, ka tie ir stiprāki par viņu, aizgāja atpakaļ uz mājām.
27 Paņēmuši Mihas darinājumus un viņa priesteri, tie devās uz Lajišu+ — pie ļaudīm, kas dzīvoja mierīgi un bezrūpīgi.+ Viņi tos nogalināja ar zobenu un pilsētu nodedzināja. 28 Nebija neviena, kas tos izglābtu, jo Sidona bija tālu un ne ar vienu citu tiem nebija nekādu sakaru. Lajiša atradās ielejā, kas piederēja Bēt-Rehobai.+ Tad danieši atjaunoja pilsētu un tajā apmetās. 29 Pilsētu viņi nosauca par Danu+ sava ciltstēva, Izraēla dēla Dana, vārdā.+ (Pilsētas agrākais nosaukums bija Lajiša.)+ 30 Pēc tam danieši uzstādīja izcirsto tēlu.+ Jonatāns,+ Mozus dēla Gēršoma+ pēcnācējs, un viņa pēcnācēji bija priesteri Dana ciltij, un tā tas bija līdz pat dienai, kad tās zemes iedzīvotāji tika aizvesti gūstā. 31 Bet Mihas darinātais izcirstais tēls, ko viņi bija uzstādījuši, palika pie viņiem visu laiku, kamēr Dieva nams* bija Šīlo.+
19 Tajā laikā, kad Izraēlā nebija ķēniņa,+ kāds levīts, kas dzīvoja tālu Efraima kalnos,+ ņēma sev blakussievu no Betlēmes+ Jūdā. 2 Taču blakussieva bija viņam neuzticīga, atstāja viņu un aizgāja pie sava tēva uz Betlēmi Jūdā. Kad viņa tur bija nodzīvojusi četrus mēnešus, 3 viņas vīrs, paņēmis līdzi kalpu un pāris ēzeļu, devās viņai pakaļ, lai pierunātu viņu atgriezties. Viņa to ieaicināja sava tēva namā, un jaunās sievietes tēvs, ieraudzījis znotu, nopriecājās 4 un pierunāja viņu palikt trīs dienas. Viņi ēda un dzēra, un viņš tur nakšņoja.
5 Ceturtajā dienā viņi agri no rīta piecēlās, lai levīts varētu doties ceļā. Bet jaunās sievietes tēvs sacīja znotam: ”Iestiprinies mazliet, un tad jūs varat iet!” 6 Viņi apsēdās un abi kopā ēda un dzēra. Pēc tam jaunās sievietes tēvs sacīja znotam: ”Lūdzu, paliec pa nakti un atpūties!” 7 Kad viņš no rīta posās ceļā, sievastēvs ļoti lūdza viņu palikt, un viņš atkal tur pārnakšņoja.
8 Piektajā dienā agri no rīta viņš piecēlās, lai dotos ceļā, bet jaunās sievietes tēvs sacīja: ”Lūdzu, iestiprinies!” Tā viņi abi sēdēja un ēda, kamēr diena jau sāka sliekties uz vakarpusi. 9 Kad vīrs jau gribēja ar savu blakussievu un kalpu doties ceļā, viņa sievastēvs teica: ”Ir jau gandrīz vakars. Pārnakšņojiet tepat! Diena drīz būs galā — paliec te pa nakti un atpūties! Rīt jūs varat celties agri un doties mājup.” 10 Taču levīts negribēja tur palikt vēl vienu nakti, tāpēc viņš ar abiem apseglotajiem ēzeļiem, blakussievu un kalpu devās ceļā. Viņi sasniedza Jebūsu, tas ir, Jeruzālemi.+
11 Kad viņi bija pie Jebūsas, bija jau vēla pievakare, un kalps sacīja savam kungam: ”Varbūt iegriezīsimies šajā jebūsiešu pilsētā un pārnakšņosim tur?” 12 Bet kungs atbildēja: ”Nē, nepaliksim svešzemnieku pilsētā! Te nedzīvo izraēlieši. Iesim tālāk uz Gibeu!”+ 13 Viņš sacīja kalpam: ”Mēģināsim tikt līdz Gibeai vai Rāmai!+ Pārnakšņosim vienā no šīm pilsētām.” 14 Viņi devās tālāk un, saulei rietot, nonāca pie benjamīniešu pilsētas Gibeas.
15 Viņi iegriezās Gibeā, lai paliktu tur pa nakti. Viņi apsēdās pilsētas laukumā, bet neviens viņus neuzaicināja pie sevis.+ 16 Vakarā kāds vecs vīrs nāca mājās no tīruma. Viņš Gibeā bija ienācējs — viņš pats bija no Efraima kalniem,+ bet pilsētas iedzīvotāji bija benjamīnieši.+ 17 Ieraudzījis pilsētas laukumā ceļinieku, vecais vīrs vaicāja: ”No kurienes tu nāc, un kurp dodies?” 18 Levīts atbildēja: ”Mēs nākam no Betlēmes Jūdā un ejam uz kādu vietu tālu Efraima kalnos, kur ir manas mājas. Es biju aizgājis uz Betlēmi Jūdā+ un tagad dodos uz Jehovas namu*, bet neviens mani neuzaicina pie sevis. 19 Mums ir salmi un barība ēzeļiem,+ kā arī maize+ un vīns man, sievietei un kalpam. Mums nekā netrūkst.” 20 Bet vecais vīrs sacīja: ”Lai tev miers! Ļauj man parūpēties par tevi. Tikai nepaliec pa nakti pilsētas laukumā.” 21 Viņš tos aizveda uz savu namu un pabaroja ēzeļus. Nomazgājuši kājas, viņi ēda un dzēra.
22 Kamēr viņi ieturējās, namu ielenca bars neliešu, kuri dzīvoja tajā pilsētā, un, dauzīdami pie durvīm, tie sauca vecajam vīram, nama saimniekam: ”Ved laukā to vīru, kas ir atnācis pie tevis, — mēs gribam ar to pārgulēt!”+ 23 Nama saimnieks izgāja ārā un tiem sacīja: ”Nē, mani brāļi, neesiet tik ļauni! Šis vīrs ir viesis manā namā. Nerīkojieties tik zemiski! 24 Te ir mana meita, kas ir jaunava, un šī vīra blakussieva — es tās izvedīšu ārā, un jūs varat tās piesmiet, ja jau jums tā tīk.+ Bet neizrīkojieties tik zemiski ar šo vīru!”
25 Taču sanākušie vīri negribēja viņu uzklausīt, tāpēc levīts sagrāba savu blakussievu+ un izgrūda pie viņiem laukā. Viņi to izvaroja un izmantoja visu nakti līdz pat rītam, bet, gaismai austot, atlaida. 26 Agri no rīta sieviete atnāca un nokrita pie ieejas vecā vīra namā, kur bija viņas kungs, un palika guļam, līdz bija jau gaišs. 27 Kad viņas kungs no rīta piecēlās un atvēra nama durvis, lai dotos ceļā, viņš ieraudzīja, ka viņa blakussieva guļ pie ieejas namā ar rokām uz sliekšņa. 28 ”Celies, ejam!” viņš teica, taču viņa neatbildēja. Tad vīrs viņu uzcēla uz ēzeļa un devās mājup.
29 Pārradies mājās, viņš paņēma nazi, sadalīja savu mirušo blakussievu divpadsmit gabalos un tos izsūtīja pa visu Izraēlu. 30 To redzēdami, visi sacīja: ”Nekas tāds nav noticis un nav dzirdēts kopš tās dienas, kad izraēlieši izgāja no Ēģiptes, līdz pat šai dienai. Apdomājiet to, apspriedieties+ un dariet zināmu savu lēmumu!”
20 Tad visi izraēlieši no Danas+ līdz Bēršebai, arī tie, kas dzīvoja Gileādas zemē,+ atnāca uz Micpu. Tie visi kā viens sapulcējās Jehovas priekšā.+ 2 Tautas vadītāji — visu Izraēla cilšu vadītāji — stāvēja sapulcētās Dieva tautas vidū. Tur bija 400 000 ar zobenu bruņotu kājnieku.+
3 Benjamīnieši padzirdēja, ka izraēlieši ir devušies uz Micpu.
Izraēlieši vaicāja: ”Kā tika pastrādāta šī ļaundarība?”+ 4 Levīts,+ nogalinātās sievietes vīrs, atbildēja: ”Es kopā ar savu blakussievu ierados benjamīniešu Gibeā,+ lai tur pārnakšņotu, 5 bet naktī Gibeas iedzīvotāji gribēja man uzbrukt un ielenca namu. Tie būtu mani nonāvējuši, bet tad tie izvaroja manu blakussievu, un viņa nomira.+ 6 Tad es sadalīju blakussievas līķi gabalos un tos izsūtīju pa visu Izraēlu,+ jo viņi Izraēlā ir izdarījuši kaut ko tik kaunpilnu un zemisku. 7 Un nu, Izraēla ļaudis, iesakiet, kā būtu jārīkojas!”+
8 Ļaudis visi kā viens piecēlās un teica: ”Neviens no mums neies uz savu telti un neatgriezīsies savā namā! 9 Darīsim ar Gibeu tā: iesim karot pret to, kā kritīs lozes.+ 10 Ņemsim no katras Izraēla cilts pa desmit vīriem no simta, pa simts vīriem no tūkstoša un pa tūkstoš vīriem no desmit tūkstošiem, lai tie sagādātu pārtiku karavīriem, kas ies cīņā pret benjamīniešu Gibeu šīs zemiskās lietas dēļ, kura ir pastrādāta Izraēlā.” 11 Visi izraēlieši sapulcējās, lai kopīgiem spēkiem uzbruktu pilsētai.
12 Izraēla ciltis izsūtīja pa visu Benjamīna zemi vīrus, lai tie prasītu benjamīniešiem: ”Kā pie jums varēja notikt tāda ļaundarība? 13 Izdodiet tos Gibeas neliešus,+ lai mēs tos nonāvētu un tā iznīdētu ļaunumu no Izraēla!”+ Taču benjamīnieši neuzklausīja savus brāļus izraēliešus.
14 Tad benjamīnieši no savām pilsētām devās uz Gibeu un tur sapulcējās, lai karotu ar izraēliešiem. 15 Tajā dienā no benjamīniešu pilsētām tika sapulcināti 26 000 ar zobenu bruņotu vīru, neskaitot 700 izlases karotāju no Gibeas. 16 Sapulcināto vīru vidū bija 700 izlases karavīri, kas bija kreiļi un kas, metot ar lingu akmeņus, nekļūdījās ne par mata tiesu.
17 No visām pārējām Izraēla ciltīm tika sapulcināti 400 000 ar zobenu bruņotu vīru,+ un tie visi bija pieredzējuši karotāji. 18 Tie devās uz Bēteli iztaujāt Dievu.+ ”Kurš no mums lai uzsāk kauju ar benjamīniešiem?” izraēlieši vaicāja. Jehova atbildēja: ”Jūdas cilts.”
19 Agri no rīta izraēlieši devās ceļā, un viņi uzslēja nometni netālu no Gibeas, lai uzbruktu pilsētai.
20 Tad izraēlieši pie Gibeas izkārtojās kaujai pret benjamīniešiem, 21 un benjamīnieši iznāca no Gibeas tiem pretī. Tajā dienā viņi nogalināja 22 000 Izraēla vīru. 22 Taču Izraēla karavīri nezaudēja drosmi un atkal izkārtojās kaujai tajā pašā vietā, kur pirmajā dienā. 23 Izraēlieši arī aizgāja uz Bēteli, raudāja Jehovas priekšā līdz vakaram un vaicāja Jehovam: ”Vai mums vēlreiz iet karot ar saviem brāļiem benjamīniešiem?”+ Jehova atbildēja: ”Ejiet!”
24 Tā nu izraēlieši nākamajā dienā atkal devās cīņā pret benjamīniešiem. 25 Benjamīnieši iznāca no Gibeas tiem pretī un nogalināja vēl 18 000 ar zobenu bruņotu izraēliešu.+ 26 Tad visi Izraēla vīri devās uz Bēteli. Tur viņi sēdēja un raudāja Jehovas priekšā.+ Viņi gavēja+ līdz vakaram un upurēja Jehovam dedzināmos upurus+ un miera* upurus.+ 27 Pēc tam Izraēla vīri izvaicāja Jehovu,+ jo tajā laikā tur atradās Dieva līguma šķirsts. 28 Tolaik pie tā kalpoja Pinehass,+ Ārona dēla Eleāzara dēls. Viņi jautāja: ”Vai mums vēlreiz iet karot ar saviem brāļiem benjamīniešiem vai tomēr ne?”+ Jehova atbildēja: ”Ejiet, jo rīt es viņus nodošu jūsu varā!” 29 Tad izraēlieši izvietoja vīrus slēpņos+ visapkārt Gibeai.
30 Trešajā dienā izraēlieši devās cīņā pret benjamīniešiem un gatavojās uzbrukt Gibeai tāpat kā iepriekšējās reizēs.+ 31 Kad benjamīnieši bija iznākuši pretī izraēliešu karaspēkam, viņi tika aizvilināti prom no pilsētas.+ Tad viņi tāpat kā iepriekš metās virsū izraēliešiem. Viņi nogalināja kādus trīsdesmit vīrus+ uz lielceļiem, no kuriem viens ved uz Bēteli, bet otrs — uz Gibeu. 32 Benjamīnieši sprieda: ”Viņi tāpat kā iepriekš cieš sakāvi.”+ Bet izraēlieši bija vienojušies, ka atkāpsies un tos aizvilinās prom no pilsētas uz lielceļiem. 33 Visi izraēlieši izkārtojās cīņai pie Baal-Tamāras, savukārt tie izraēlieši, kas bija Gibeas tuvumā, uzbruka no saviem slēpņiem. 34 Šie 10 000 no visa Izraēla izraudzīto izlases karotāju devās uzbrukumā Gibeai, un iedegās sīva kauja. Bet benjamīnieši pat nenojauta, ka ir tuvu viņu sakāve.
35 Jehova deva izraēliešiem uzvaru pār benjamīniešiem,+ un tajā dienā izraēlieši nonāvēja 25 100 benjamīniešu, kas visi bija bruņoti ar zobenu.+
36 Benjamīnieši bija iedomājušies, ka sakaus izraēliešus, kas bēga no viņiem,+ taču tie bija atkāpušies tāpēc, ka paļāvās uz vīriem, kas bija izvietoti slēpņos pie Gibeas.+ 37 Vīri no slēpņiem strauji metās uzbrukumā Gibeai. Viņi izklīda pa visu pilsētu un nogalināja tās iedzīvotājus ar zobenu.
38 Izraēlieši bija norunājuši, ka no slēpņiem iznākušie dos zīmi — liks no pilsētas pacelties dūmiem.
39 Kad izraēlieši kaujas laikā bija sākuši atkāpties, benjamīnieši bija metušies tiem virsū un nogalinājuši kādus trīsdesmit izraēliešus.+ ”Viņi nudien cieš pamatīgu sakāvi, tāpat kā iepriekšējā kaujā,”+ benjamīnieši sprieda. 40 Bet tad no pilsētas pacēlās dūmu stabs — norunātā zīme. Kad benjamīnieši atskatījās, viņi ieraudzīja, ka visu pilsētu ir pārņēmušas liesmas. 41 Izraēlieši pārgāja pretuzbrukumā, un benjamīnieši pārbijās, jo saprata, ka tos gaida sakāve. 42 Tie bēga no izraēliešiem uz tuksneša pusi, bet izraēliešu karotāji tos neatlaidīgi vajāja. Arī vīri no apkārtējām pilsētām palīdzēja tos sakaut. 43 Ielenkuši benjamīniešus, izraēlieši tos vajāja bez atelpas. Viņi tos sakāva iepretī Gibeai — uz austrumiem no tās. 44 Tā krita 18 000 varonīgu benjamīniešu karotāju.+
45 Atlikušie bēga uz tuksnesi, uz Rimmonas klinti,+ un izraēlieši tiem dzinās pakaļ un 5000 no tiem nonāvēja uz lielceļiem. Viņi vajāja benjamīniešus līdz pat Gidomai, nogalinādami vēl 2000 vīru. 46 Pavisam tajā dienā no Benjamīna cilts krita 25 000 varonīgu karotāju, kas bija bruņoti ar zobenu,+ 47 bet 600 aizbēga uz tuksnesi, uz Rimmonas klinti. Tur tie mitinājās četrus mēnešus.
48 Pēc tam izraēlieši uzbruka benjamīniešiem citās pilsētās un nogalināja ar zobenu kā cilvēkus, tā lopus — visus, kas vēl bija palikuši. Visas pilsētas, kas bija viņu ceļā, viņi nodedzināja.
21 Izraēlieši Micpā+ bija devuši šādu zvērestu: ”Neviens no mums nedos savu meitu par sievu benjamīnietim.”+ 2 Ļaudis atnāca uz Bēteli,+ sēdēja tur Dieva priekšā līdz vakaram un gauži raudāja un vaimanāja. 3 Tie teica: ”Kamdēļ gan, Jehova, Izraēla Dievs, tā ir noticis Izraēlā? Kamdēļ šodien ir zudusi viena no Izraēla ciltīm?” 4 Nākamajā dienā agri no rīta ļaudis tur uzcēla altāri, lai nestu dedzināmos upurus un miera upurus.+
5 Tad izraēlieši vaicāja: ”Vai ir kādi, kas no Izraēla cilšu novadiem nebija ieradušies uz sapulci Jehovas priekšā?”, jo viņi bija devuši svinīgu zvērestu, ka ikvienam, kas nebija ieradies pie Jehovas Micpā, ir jāmirst. 6 Izraēliešiem kļuva žēl, ka ar viņu brāļiem benjamīniešiem tā ir noticis. Viņi sacīja: ”Šodien no Izraēla ir atšķelta viena cilts. 7 Ko mums darīt, lai atlikušie benjamīnieši tiktu pie sievām? Mēs taču esam zvērējuši pie Jehovas,+ ka nedosim viņiem savas meitas.”+
8 Viņi jautāja: ”Vai ir kādi, kas no Izraēla cilšu novadiem nebija ieradušies pie Jehovas Micpā?”+ Izrādījās, ka nometnē, kur tauta bija sapulcējusies, nebija ieradies neviens no Jabeš-Gileādas. 9 Saskaitot cilvēkus, atklājās, ka neviena no Jabeš-Gileādas iedzīvotājiem nav klāt. 10 Tad tauta nosūtīja uz turieni divpadsmit tūkstošus no varonīgākajiem vīriem, tiem pavēlot: ”Dodieties uz Jabeš-Gileādu un nonāvējiet turienes iedzīvotājus, arī sievietes un bērnus!+ 11 Jums jārīkojas tā: nogaliniet pilnīgi visus vīriešus, kā arī visas sievietes, kurām ir bijušas attiecības ar vīrieti.” 12 Starp Jabeš-Gileādas iedzīvotājiem viņi atrada četrsimt meitenes, kas bija jaunavas un nekad nebija gulējušas ar vīrieti. Tās viņi atveda uz nometni Šīlo,+ kas ir Kanaāna zemē.
13 Visa tauta sūtīja ziņu benjamīniešiem, kas bija patvērušies uz Rimmonas klints,+ un piedāvāja tiem noslēgt mieru. 14 Tad benjamīnieši atgriezās savā zemē, un viņiem atdeva Jabeš-Gileādas meitenes,+ kuras bija atstātas dzīvas, bet viņiem visiem nepietika. 15 Tautai bija žēl, ka ar benjamīniešiem tā bija noticis+ un ka Jehova bija sašķēlis Izraēla ciltis. 16 Tautas vecākie vaicāja: ”Ko mums darīt, lai atlikušie tiktu pie sievām? Visas benjamīnietes taču ir nonāvētas,” 17 un piebilda: ”Tiem benjamīniešiem, kas ir palikuši dzīvi, ir jāpalīdz saglabāt viņu īpašums, lai Izraēlā neizzustu vesela cilts. 18 Tomēr mēs nedrīkstam viņiem dot par sievām savas meitas, jo Izraēla tauta ir zvērējusi: ”Nolādēts ir tas, kurš savu meitu dod par sievu benjamīnietim!””+
19 Tad daži no viņiem sacīja: ”Gadu no gada Šīlo,+ kas atrodas uz ziemeļiem no Bēteles, uz austrumiem no lielceļa, kurš ved no Bēteles uz Šehemu, un uz dienvidiem no Lebonas, tiek svinēti svētki Jehovam.” 20 Tautas vecākie norādīja benjamīniešiem: ”Ejiet uz turieni un paslēpieties vīna dārzos! 21 Kad jūs redzēsiet, ka Šīlo jaunavas ir iznākušas dejot riņķa dejas, ejiet laukā no vīna dārziem, un lai katrs no jums sagrābj kādu Šīlo jaunavu un lai dodas ar to atpakaļ uz Benjamīna zemi un ņem to sev par sievu. 22 Ja viņu tēvi vai brāļi mums pārmetīs, mēs tiem atbildēsim: ”Esiet pret mums iecietīgi benjamīniešu dēļ, jo karagājienā mums neizdevās dabūt viņiem visiem sievas,+ savukārt jūs nevarējāt dot viņiem savas meitas par sievām, lai nekļūtu vainīgi zvēresta laušanā.””+
23 Benjamīnieši tā arī rīkojās — ikviens no tiem ņēma sev sievu no dejotājām. Viņi atgriezās savos īpašumos, atjaunoja savas pilsētas+ un apmetās tajās.
24 Izraēlieši, kas tur bija sapulcējušies, izklīda, un ikviens devās atpakaļ pie savas cilts un dzimtas. Tie atgriezās savos īpašumos.
25 Tajā laikā Izraēlā nebija ķēniņa,+ un ikviens darīja to, ko pats uzskatīja par pareizu.
Vai ”esmu nodevis”.
Iesp., domātas dzimtas, kas cēlušās no šiem cilvēkiem.
Burt. ”svētību”.
Vai ”Negevā”, t.i., sausajā apvidū uz dienvidiem no Jūdas kalniem.
Noz. ”ūdenstilpes”.
T.i., Jērikas.
Noz. ”nodošana iznīcībai”.
Burt. ”dzelzs kaujas rati”.
Vai ”izturēsimies pret tevi ar uzticīgu mīlestību”.
Ebr. aqrabbīm.
Noz. ”raudātāji”.
Tēlains izteiciens, kas apzīmē nāvi.
Ebr. vārds, kas tulkots ”tiesnesis”, atvasināts no darb. v., kas nozīmē gan ”tiesāt”, gan ”vadīt”.
Vai ”nodevās garīgai netiklībai ar citiem dieviem”.
Vai ”Ašēras stabiem”. Sk. ”elku stabs” skaidrojošajā vārdnīcā.
Burt. ”Aram-Naharaimas”.
Burt. ”Aramas”.
T.i., Jēriku.
Iesp., domāta īsā olekts — 38 cm. Sk. pielikumu B14.
Vai, iesp., ”akmeņlauztuvēm”.
Burt. ”Klusu!”.
Vai ”sēdekļa”.
Vai, iesp., ”vēdināšanas lūku”.
Burt. ”viņam”.
Burt. ”dzelzs kaujas ratu”.
Vai ”vādī”. Sk. ”vādī” skaidrojošajā vārdnīcā.
Karotāju garie mati varēja liecināt par Dievam dotu solījumu.
Vai, iesp., ”trīcēja”.
Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
Vai, iesp., ”pazemes noliktavas”.
Burt. ”Nebīstieties”.
Burt. ”Mans tūkstotis”.
22 l. Sk. pielikumu B14.
Ebr. jehwā šālōm.
Vai ”Ašēras stabu”. Sk. ”elku stabs” skaidrojošajā vārdnīcā.
Noz. ”lai Baals aizstāvas (cīnās)”.
Burt. ”lok ūdeni ar savu mēli, kā suns lok”.
Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
Vidējā nakts sardze ilga aptuveni no desmitiem vakarā līdz diviem naktī.
Vai ”kāds ir vīrs, tāds ir viņa spēks”.
19,4 kg. Sk. pielikumu B14.
Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
Vai ”nodevās ar to garīgai netiklībai”.
Vai ”nodoties garīgai netiklībai ar Baaliem”.
Burt. ”jūsu kauls un jūsu miesa”.
Burt. ”svaidīt”. Sk. ”svaidīt” skaidrojošajā vārdnīcā.
Ebr. nefeš. Sk. ”dvēsele” skaidrojošajā vārdnīcā.
Iesp., domāts Zebuls, Šehemas pilsētas pilnvarotais.
Noz. ”burvji; zīlnieki”.
Iesp., tas bija cietoksnis.
Noz. ”Jaīra telšu ciemi”.
Vai ”Sīrijas”.
Acīmredzot tēlains izteiciens, kas nozīmē to, ka apsolītais tiek bez nosacījumiem veltīts kalpošanai Dievam.
Vai, iesp., ”un devās uz ziemeļiem”.
Vai ”skujamais nazis neskar viņa galvu”.
Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
Burt. ”no [mātes] klēpja”.
Iesp., domāts Dievs.
Vai ”aizā; plaisā”.
Noz. ”žokļa kaula augstiene”.
Noz. ”saucēja avots”.
Vai ”Pierunā viņu”.
Vai ”svaigām cīpslām”.
Aušanas piederums.
Burt. ”no manas mātes klēpja”.
Acīmredzot runa ir par Dagona tēlu.
Burt. ”tēvs”.
Vai ”izrunu”.
Noz. ”Dana nometne”.
Burt. ”tēvu”.
Vai ”mājoklis”.
Vai, iesp., ”un es kalpoju Jehovas namā”.
Vai ”kopības”.