RUTES GRĀMATA

1 Tiesnešu+ laikā zemē izcēlās bads, un kāds vīrs no Betlēmes+ Jūdā kopā ar sievu un diviem dēliem devās uz Moāba+ zemi, lai tur apmestos. 2 Šo vīru sauca Elimelehs*, viņa sievu — Naomija*, bet dēlus — Mahlons* un Kiljons*. Viņi bija efrātieši no Betlēmes Jūdā. Nonākuši Moābā, viņi tur apmetās uz dzīvi.

3 Pēc kāda laika Naomijas vīrs Elimelehs nomira, un viņa palika viena ar abiem dēliem. 4 Vēlāk dēli apprecēja moābietes; vienas vārds bija Orpa, bet otras — Rute.+ Viņi dzīvoja tajā zemē kādus desmit gadus. 5 Pēc tam nomira arī Mahlons un Kiljons, un tā Naomija palika bez bērniem un bez vīra. 6 Tad viņa kopā ar vedeklām posās ceļā, lai no Moābas atgrieztos dzimtenē, jo viņa bija dzirdējusi, ka Jehova ir atcerējies savu tautu un devis tai maizi.

7 Naomija atstāja savu dzīvesvietu un kopā ar vedeklām devās atpakaļ uz Jūdu. 8 Ceļā Naomija viņām sacīja: ”Labāk atgriezieties mājās pie mātes! Lai Jehova pret jums izturas ar tikpat uzticīgu mīlestību,+ ar kādu jūs esat izturējušās pret maniem nu jau mirušajiem dēliem un mani. 9 Lai Jehova jums ļauj atrast drošību* katrai sava vīra namā!”+ Pēc tam viņa noskūpstīja vedeklas, un tās sāka skaļi raudāt 10 un teica: ”Nē, mēs dosimies tev līdzi pie tavas tautas!” 11 Bet Naomija sacīja: ”Ejiet atpakaļ, manas meitas! Kādēļ jums nākt man līdzi? Vai tad es vēl varētu dzemdēt dēlus, kas kļūtu jums par vīriem?+ 12 Griezieties vien atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo es jau esmu par vecu, lai precētos. Pat ja man būtu cerība jau šonakt piederēt vīram un es vēl spētu dzemdēt dēlus, 13 vai jūs gaidītu, kamēr tie pieaug? Vai jūs viņu dēļ būtu ar mieru palikt neprecētas? Nē, manas meitas! Man ļoti sāp sirds par jums, jo Jehovas roka ir pavērsusies pret mani.”+

14 Viņas atkal apraudājās, un pēc tam Orpa, uz atvadām noskūpstījusi vīramāti, aizgāja, bet Rute negribēja no tās šķirties. 15 Naomija viņu mudināja: ”Redzi, tava svaine ir devusies atpakaļ pie savas tautas un saviem dieviem. Ej arī tu kopā ar viņu!”

16 Bet Rute sacīja: ”Neprasi man, lai es tevi atstātu un dotos atpakaļ. Kur tu iesi, iešu arī es, un, kur tu mājosi, mājošu arī es. Tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.+ 17 Kur tu mirsi, miršu arī es, un tur mani arī apglabās. Lai Jehova mani pārmāca un soda,* ja kas cits kā vien nāve spēs mūs šķirt.”

18 Redzot, ka Rute ir cieši apņēmusies viņai sekot, Naomija pārstāja to atrunāt. 19 Tā viņas divatā turpināja ceļu, līdz nonāca Betlēmē.+ Kad viņas tur ieradās, pilsētā sacēlās kņada, un sievietes taujāja: ”Vai tā tiešām ir Naomija?” 20 Bet viņa sacīja: ”Nesauciet mani par Naomiju*. Sauciet mani par Māru*, jo Visvarenais ir padarījis manu dzīvi gaužām rūgtu.+ 21 Kad devos prom, man bija viss, bet Jehova mani ir pārvedis mājās tukšā. Kāpēc lai jūs mani sauktu par Naomiju, ja Jehova ir nostājies pret mani un Visvarenais man ir licis ciest?”+

22 Tā Naomija kopā ar savu vedeklu, moābieti Ruti, atgriezās no Moābas.+ Viņas ieradās Betlēmē miežu pļaujas sākumā.+

2 Naomijai bija kāds radinieks no viņas vīra Elimeleha dzimtas, ļoti bagāts vīrs, vārdā Boāss.+

2 Moābiete Rute sacīja Naomijai: ”Lūdzu, ļauj man doties tīrumā un uzlasīt vārpas+ tur, kur pret mani izturēsies laipni.” Naomija atteica: ”Ej, meitiņ.” 3 Tā nu Rute aizgāja un sāka aiz pļāvējiem uzlasīt vārpas. Gadījās, ka viņa bija nonākusi tīruma daļā, kas piederēja Elimeleha+ radiniekam Boāsam.+ 4 Tad arī pats Boāss ieradās no Betlēmes un sveicināja pļāvējus: ”Jehova lai ir ar jums!” Tie atsaucās: ”Jehova lai tevi svētī!”

5 Boāss jautāja pļāvēju priekšstrādniekam: ”Kas ir šī jaunā sieviete?” 6 Puisis atbildēja: ”Tā ir moābiete,+ kas ir atnākusi no Moābas+ kopā ar Naomiju. 7 Viņa lūdza atļauju uzlasīt nokritušās vārpas*,+ kas palikušas aiz pļāvējiem. Kopš paša rīta viņa ir bijusi uz kājām un tikai tagad uz mirkli ir piesēdusi nojumē atpūsties.”

8 Tad Boāss uzrunāja Ruti: ”Klausies, mana meita! Neej lasīt vārpas citā tīrumā un neej nekur projām, paliec manu kalpoņu tuvumā.+ 9 Skaties, kur mani ļaudis pļauj, un seko manām kalponēm. Es saviem puišiem esmu piekodinājis tevi neaiztikt. Ja tev slāpst, ej pie traukiem un dzer, ko puiši ir iesmēluši.”

10 Rute nometās ceļos, noliecās līdz zemei un viņam sacīja: ”Ar ko gan es, būdama svešzemniece, esmu izpelnījusies tādu laipnību un uzmanību?”+ 11 Boāss atbildēja: ”Man ir sīki izstāstīts it viss, ko tu pēc vīra nāves esi darījusi savas vīramātes labā un kā tu esi atstājusi savu tēvu un māti un savu dzimto zemi, lai dotos pie tautas, ko tu agrāk nepazini.+ 12 Lai Jehova tevi atalgo!+ Lai dāsna ir tava atlīdzība* no Jehovas, Izraēla Dieva, zem kura spārniem tu esi nākusi meklēt patvērumu.”+ 13 Tad viņa teica: ”Kaut es arī turpmāk rastu tavu labvēlību, mans kungs! Tu esi mierinājis un iedrošinājis mani, savu kalponi,* lai gan es pat nepiederu pie tavām kalponēm.”

14 Kad pienāca laiks ieturēt maltīti, Boāss viņu aicināja: ”Nāc šurp, ēd maizi un mērc savu kumosu vīna etiķī.” Viņa apsēdās blakus pļāvējiem, un viņš tai pasniedza arī grauzdētus graudus. Tad Rute paēda, un viņai ēdiens vēl palika pāri. 15 Kad viņa piecēlās, lai atsāktu darbu,+ Boāss saviem puišiem pieteica: ”Lai viņa lasa palikušās vārpas*, un nedariet viņai pāri!+ 16 Izvelciet pat kādas vārpas no labības saujām un atstājiet zemē, lai viņa tās salasa. Neaizliedziet to viņai!”

17 Tā Rute lasīja vārpas līdz vakaram.+ Kad viņa izkūla salasīto, iznāca aptuveni ēfa* miežu. 18 Paņēmusi izkulto labību, viņa atgriezās pilsētā un parādīja to vīramātei. Rute arī iedeva Naomijai ēdienu, ko bija atlicinājusi.+

19 ”Kur tu šodien lasīji vārpas?” vīramāte viņai vaicāja. ”Kur tu strādāji? Svētīts lai ir tas, kurš pret tevi ir bijis tik labs!”+ Rute pastāstīja, kur bija lasījusi vārpas, un teica: ”To vīru, kura tīrumā es strādāju, sauc Boāss.” 20 Naomija sacīja savai vedeklai: ”Lai Jehova, kurš neatrauj savu uzticīgo mīlestību dzīvajiem un mirušajiem, viņu svētī!”+ Viņa piebilda: ”Tas vīrs ir mūsu radinieks,+ viens no tiem, kuriem ir izpirkšanas tiesības*.”+ 21 Tad moābiete Rute sacīja: ”Viņš man teica, lai turos kopā ar viņa strādniekiem, līdz tie būs novākuši visu ražu.”+ 22 ”Labi gan, meitiņ, ka tu paliksi ar viņa kalponēm!” nopriecājās Naomija. ”Citā tīrumā tev vēl varētu nodarīt pāri.”

23 Tā Rute līdz pat miežu pļaujas+ un kviešu pļaujas beigām lasīja vārpas, turēdamās Boāsa kalpoņu tuvumā, un viņa dzīvoja kopā ar savu vīramāti.+

3 Naomija viņai teica: ”Meitiņ, es gribētu tev sameklēt mājas,+ kur tev labi klātos. 2 Boāss, ar kura kalponēm tu kopā strādāji, taču ir mūsu radinieks.+ Šovakar viņš kuļamklonā vētī miežus, 3 tāpēc nomazgājies, ieziedies ar smaržīgu eļļu un tad saģērbies un dodies turp. Bet nerādies tam vīram acīs, kamēr viņš nebūs beidzis ēst un dzert. 4 Kad viņš liksies gulēt, ievēro, kur viņš apguļas, pēc tam pieej, atsedz viņa kājas un apgulies kājgalī. Viņš pats tev pateiks, kas jādara tālāk.”

5 ”Labi, es tā arī darīšu,” atbildēja Rute. 6 Viņa aizgāja uz kuļamklonu un rīkojās tā, kā vīramāte bija mācījusi. 7 Tikmēr Boāss paēda, padzēra un labā noskaņā nolikās gulēt pie labības kaudzes. Tad Rute klusītēm pienāca, atsedza viņa kājas un apgūlās. 8 Nakts vidū Boāss uztrūkās un, piecēlies sēdus, ieraudzīja, ka viņam pie kājām guļ sieviete. 9 ”Kas tu esi?” viņš vaicāja, un Rute atsaucās: ”Es esmu Rute, tava kalpone. Ņem mani savā aizsardzībā, jo tu esi mans radinieks*.”+ 10 Boāss teica: ”Jehova lai tevi svētī, mana meita! Šoreiz tu aiz savas uzticīgās mīlestības esi izdarījusi pat vēl vairāk nekā iepriekš,+ jo tu neesi meklējusi sev vīru starp jauniem puišiem, vai tie būtu nabagi vai bagāti. 11 Tagad neraizējies, mana meita! Es darīšu tavā labā visu, ko tu lūdz,+ jo pilsētā visi zina, cik krietna sieviete tu esi. 12 Tas gan ir tiesa, ka es esmu tavs radinieks,+ tomēr ir kāds cits radinieks, vēl tuvāks nekā es.+ 13 Paliec šonakt te, bet no rīta, ja viņš gribēs pildīt savus radinieka pienākumus* pret tevi,+ labi, lai tā notiek. Bet, ja ne, tad es pats to izdarīšu — zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva! Guli šeit līdz rītam.”

14 Tā viņa nogulēja pie Boāsa kājām līdz rītam un piecēlās, kamēr vēl bija pārāk tumšs, lai kāds viņu varētu pazīt, jo Boāss negribēja, lai ļaudis uzzinātu, ka kuļamklonā ir bijusi sieviete. 15 Viņš sacīja Rutei: ”Izplet un paturi savu apmetni.” Rute izpleta apmetni, un Boāss tajā sabēra sešus mērus* miežu, palīdzēja pacelt šo nastu un pats aizgāja uz pilsētu.

16 Kad Rute pārnāca pie vīramātes, tā viņai prasīja: ”Meitiņ, kā tev gāja?” Rute izstāstīja, ko Boāss bija darījis viņas labā, 17 un piebilda: ”Viņš man iedeva šos sešus mērus miežu un sacīja: ”Neatgriezies pie vīramātes tukšām rokām.”” 18 Tad Naomija noteica: ”Tagad gaidi, meitiņ, kā viss atrisināsies. Šis vīrs nerimsies, kamēr nebūs to nokārtojis, un viņš to izdarīs jau šodien pat.”

4 Boāss aizgāja un apsēdās pilsētas vārtos.+ Un, kad garām gāja radinieks, ko Boāss bija pieminējis,+ viņš tam uzsauca: ”Panāc šurp* un apsēdies!” Šis vīrs pienāca un apsēdās. 2 Pēc tam Boāss paaicināja desmit no pilsētas vecākajiem+ un lūdza: ”Apsēdieties šeit!”, un arī tie apsēdās vārtos.

3 Tad Boāss radiniekam+ sacīja: ”Naomija, kas ir atgriezusies no Moābas,+ pārdod tīruma gabalu, kas piederēja mūsu radiniekam Elimeleham.+ 4 Es nospriedu, ka man tev tas jāpasaka un jāpiedāvā pilsētas iedzīvotāju un manas tautas vecāko klātbūtnē šo tīrumu atpirkt.+ Ja tu gribi, tad pērc, bet, ja ne, tad pasaki man, lai es zinu, jo tu esi tas, kuram ir izpirkšanas tiesības, bet es esmu nākamais pēc tevis.” Radinieks atbildēja: ”Labi, es pirkšu.”+ 5 Tad Boāss piebilda: ”Bet ņem vērā, ka, pirkdams zemi no Naomijas, tu to pirksi arī no mirušā atraitnes, moābietes Rutes, lai saglabātu mirušā vārdu viņa mantojumam.”+ 6 To dzirdot, radinieks sacīja: ”Tad gan es to nevaru pirkt, citādi es izpostīšu pats savu mantojumu. Izmanto manas izpirkšanas tiesības un pērc šo zemi pats, jo es to nevaru.”

7 Agrākos laikos saistībā ar izpirkšanas tiesībām un maiņu Izraēlā pastāvēja šāds paradums: lai apstiprinātu vienošanos, cilvēks, kas slēdza darījumu, novilka sandali+ un iedeva to otram. 8 Tāpēc, pateicis Boāsam: ”Pērc to pats!”, radinieks novilka sandali. 9 Tad Boāss sacīja vecākajiem un pārējiem ļaudīm: ”Jūs esat liecinieki,+ ka es pērku no Naomijas visu, kas piederēja Elimeleham, Kiljonam un Mahlonam. 10 Es arī ņemu par sievu moābieti Ruti, Mahlona atraitni, lai saglabātu mirušā vārdu viņa mantojumam+ un lai viņa vārds neizzustu viņa radu vidū un viņa pilsētā. Jūs tam esat liecinieki.”+

11 Tad vecākie un visi pārējie, kas bija sanākuši pie pilsētas vārtiem, teica: ”Mēs esam liecinieki! Lai to sievu, kas ieiet tavā namā, Jehova padara līdzīgu Rāhelei un Leai, no kurām cēlās Izraēla tauta!+ Kļūsti dižens Efrātā,+ un lai tavs vārds tiek daudzināts Betlēmē!+ 12 Lai to pēcnācēju dēļ, kurus Jehova tev no viņas dos, tava dzimta kļūst kā Pereca,+ Tamāras un Jūdas dēla, dzimta!”+

13 Tā Boāss apprecēja Ruti. Viņam ar to bija tuvība, un ar Jehovas svētību Rute ieņēma bērnu un dzemdēja dēlu. 14 Tad sievietes sacīja Naomijai: ”Lai slavēts Jehova, kas tevi šodien nav atstājis bez izpircēja! Šī bērna vārds lai tiek daudzināts Izraēlā! 15 Viņš tev ir atdevis dzīvesprieku, un viņš gādās par tevi vecumdienās — viņu taču ir dzemdējusi tava vedekla, kas tevi mīl+ un kas tev ir labāka par septiņiem dēliem!” 16 Paņēmusi bērnu uz rokām, Naomija to piekļāva pie krūtīm, un viņa par to rūpējās. 17 Kaimiņienes deva bērnam vārdu. Viņas teica: ”Dēls ir piedzimis Naomijai,” un nosauca to par Obedu.+ Tas ir Dāvida tēva Isaja+ tēvs.

18 Šie ir Pereca+ pēcnācēji*: Perecam piedzima Hecrons,+ 19 Hecronam piedzima Rāms, Rāmam piedzima Aminadabs,+ 20 Aminadabam+ piedzima Nahšons, Nahšonam piedzima Salmons, 21 Salmonam piedzima Boāss, Boāsam piedzima Obeds, 22 Obedam piedzima Isajs,+ un Isajam piedzima Dāvids.+