AUGSTĀ DZIESMA
1 Sālamana dziesmu dziesma.+
2 ”Skūpsti mani, skūpsti savām lūpām,
jo tava mīlestība ir saldāka par vīnu!+
3 Tik patīkama tavu eļļu smarža!+
Tavs vārds ir kā smaržīga eļļa, kas tik glāsmaini līst,+
tāpēc meitenes tevi mīl.
4 Ņem mani līdzi, un skriesim!
Ķēniņš jau ievedis mani savās istabās!
Priecāsimies un līksmosim kopā,
slavēsim tavu mīlestību vairāk nekā vīnu.
Ne velti viņas tevi mīl!
5 Es esmu tumsnēja, bet daiļa, ak, Jeruzālemes meitas, —
6 Neskatieties uz mani, ka mana āda tik tumša —
es esmu saulē iedegusi.
Mani brāļi dusmojās uz mani,
viņi man lika sargāt vīnadārzus,
bet mans pašas vīnadārzs palika nesargāts.
Saki, lai man nav jāklīst starp tavu biedru ganāmpulkiem
gluži kā plīvurā* tītai.”
8 ”Ja tu to nezini, skaistākā no sievietēm,
tad dodies pa ganāmpulka pēdām
un gani savus kazlēnus līdzās ganu teltīm.”
9 ”Kā ķēve faraona kaujas ratos+ — tik daiļa tu esi, mana iemīļotā!
10 Cik piemīlīgi tavi vaigi, rotu* ieskauti,
cik brīnumdaiļš tavs kakls kreļļu virtenēs!
11 Mēs tev darināsim zelta rotas
ar sudraba pērlītēm.”
13 Mans mīļotais — kā smaržīgs mirru+ maisiņš,
kas naktī dus pie manām krūtīm.
15 ”Cik tu esi skaista, mana mīļā!
Cik tu esi skaista! Tavas acis — kā dūjai!”+
16 ”Arī tu esi skaists, mans mīļotais, tu esi tik jauks!+
Zaļās lapās ir klāta mūsu guļvieta.
17 Ciedri ir mūsu nama sijas,
mūsu griesti — staltie kadiķi.
2 ”Kā lilija starp ērkšķiem —
tāda ir mana mīļā starp citām meitenēm.”
3 ”Kā ābele starp meža kokiem —
tāds ir mans mīļotais starp citiem jaunekļiem.
Kā es alkstu sēdēt viņa pavēnī,
un viņa augļi ir tik saldi manā mutē!
4 Viņš mani ieveda dzīru* namā,
augstu pacēla pār mani savas mīlestības karogu.
6 Viņa kreisā roka ir zem manas galvas,
ar labo roku viņš mani skauj.+
7 Zvēriet man, Jeruzālemes meitas,
pie gazelēm+ un pie stirnām laukos,
ka nemodināsiet, nedegsiet manī mīlestību, kamēr tā nemodīsies pati!+
8 Klau, tas ir mans mīļotais!
Tur jau viņš nāk,
steidzas pār kalniem, traucas pār pakalniem.
9 Mans mīļotais ir kā gazele, gluži kā jauns briedis.+
Lūk, kur viņš stāv — aiz mūsu sienas,
viņš lūkojas logos,
veras caur režģiem.
10 Mans mīļotais sauc mani, viņš saka:
”Celies jel, mīļā,
mana skaistule, nāc man līdzi!
11 Redzi, ziema ir pagājusi
un lietavas beigušās.
Mūsu pusē jau dzirdama ūbeles balss.+
13 Vīģes kokā briest agrīnās vīģes,+
un ziedošie vīnogulāji smaržo.
Celies jel, mīļā, un nāc,
mana skaistule, nāc man līdzi!
14 Mana dūja, kas tveras klintīs,+
kas slēpjas klinšu kraujās,
ļauj man tevi skatīt, ļauj dzirdēt tavu balsi,+
jo tava balss skan jauki un tu esi skaista!””+
15 ”Ķeriet lapsas,
mazās lapsiņas, kas posta vīnadārzus,
jo mūsu vīnadārzi jau zied.”
17 Pirms uzvēdī dienas elpa un ēnas zūd,
steidz atgriezties, mīļotais,
2 Celšos un izstaigāšu
pilsētas ielas un laukumus,
lūkošos pēc tā, ko mīl mana sirds!
Es viņu meklēju, bet neatradu.
3 Mani sastapa sargi, kas apgaitā gāja pa pilsētu.+
”Vai neesat redzējuši manu sirdsmīļoto?”
4 Līdzko biju pagājusi tiem garām,
es atradu viņu — savu sirdsmīļoto.
Es viņu satvēru un vairs neatlaidu,
kamēr nebiju ievedusi savas mātes namā,+
savas mīļās mātes istabā.
5 Zvēriet man, Jeruzālemes meitas,
pie gazelēm un pie stirnām laukos,
ka nemodināsiet, nedegsiet manī mīlestību, kamēr tā nemodīsies pati!”+
6 ”Kas tur tuvojas no tuksneša kā dūmu vāli
un smaržo pēc mirrēm un vīraka,
pēc smaržīgiem pūderiem, ko pārdod tirgotāji?”+
7 ”Lūk, Sālamana palankīns*!
Tam apkārt — sešdesmit braši vīri
no Izraēla varoņiem,+
8 visi zobeniem bruņoti,
prasmīgi karavīri,
ikvienam pie sāniem zobens,
lai atvairītu briesmas, kas uzglūn naktī.”
9 ”Tas ir ķēniņa Sālamana nesamkrēsls,
ko viņš licis sev darināt no Libāna kokiem.+
10 Balsti tam no sudraba,
atzveltne no zelta,
sēdeklis no purpurkrāsas vilnas,
bet iekšpusi ar mīlestību ir izgreznojušas
Jeruzālemes meitas.”
11 ”Ejiet skatīties, Cionas meitas,
uz ķēniņu Sālamanu —
galvā tam vainags*, ar ko māte+ viņu rotājusi
viņa kāzu dienā,
viņa sirdsprieka dienā!”
4 ”Cik tu esi skaista, mana mīļā!
Cik tu esi skaista!
Tavas acis aiz plīvura — kā dūjai.
Tavi mati — kazu ganāmpulks,
kas steidz lejup no Gileādas kalniem.+
2 Tavi zobi — kā cirptu aitu pulks,
kas atgriežas no peldes.
Tām visām ir dvīņi,
neviena jēra netrūkst.
3 Kā košsarkana aukla tavas lūpas,
un tava valoda tik tīkama!
Kā granātābola pusītes
tavi vaigi aiz plīvura.
Tur pakārti tūkstoš vairogu —
ikviens pieder varonim.+
5 Tavas krūtis — kā divas jaunas stirnas,
kā gazeles dvīņi,+ kas ganās starp lilijām.”
7 ”Viss tevī ir skaists, mana mīļā,+
un trūkumu tevī nav.
8 Nāc no Libāna, mana līgava,
no Libāna nāc man līdz!+
Nāc lejup no Amānas* virsotnes,
no Senīra, no Hermona virsotnes,+
no lauvu mitekļiem, no leopardu kalniem.
9 Tu iekaroji manu sirdi,+ mana māsa, mana līgava,
iekaroji manu sirdi ar vienu acu skatu,
ar vienu kaklarotas piekariņu.
10 Cik skaista ir tava mīlestība,+ mana māsa, mana līgava!
11 No tavām lūpām, mana līgava, lāso šūnu medus,+
piens un medus ir zem tavas mēles,+
tavas drēbes smaržo kā Libāna mežs.
12 Mana māsa, mana līgava, ir kā aizslēgts dārzs,
kā aizslēgts dārzs, kā aizzīmogots avots.
13 Tu esi* paradīzes dārzs,
kur granātkoku zaros briest gardākie augļi,
kur smaržo hennas un nardes —
14 nardes+ un safrāns, kalmes*+ un kanēlis+
līdz ar visādiem vīraka kokiem, mirrēm un aloji*,+
it visām brīnišķīgajām smaržām.+
15 Tu esi dārza avots, skaidrūdens aka,
straumes, kas plūst no Libāna.+
16 Mosties, ziemeli!
Nāc, dienvidvējš!
Dves liegi manā dārzā,
lai smaržas uzvirmo!”
”Lai mans mīļotais nāk savā dārzā
un bauda tā gardākos augļus!”
5 ”Es ienācu savā dārzā,+
mana māsa, mana līgava.
”Ēdiet, draugi, un dzeriet,
reibstiet no mīlestības!”+
2 ”Es guļu, bet mana sirds ir nomodā.+
Dzirdu — mans mīļotais klauvē!
”Atver, mana māsa, mana mīļā,
mana dūja, mana tīrā un skaidrā!
Mana galva rasas piemirkusi,
matu cirtas pilnas nakts valgmes.”+
3 Savu tērpu jau esmu novilkusi.
Vai man to atkal apvilkt?
Kājas jau esmu nomazgājusi.
Vai man tās atkal notraipīt?
4 Mans mīļotais atvilka roku no durvju slēdzenes*,
un manī viss notrīsēja.
5 Es piecēlos, lai atvērtu savam mīļotajam.
No manām rokām pilēja mirres,
no maniem pirkstiem tās lāsoja
uz durvju aizbīdņa.
6 Es atvēru durvis,
bet mans mīļotais bija prom — viņš bija aizgājis.
Kad viņš aizgāja*, mana dvēsele* pamira.
Es viņu meklēju, bet neatradu,+
saucu viņu, bet viņš neatsaucās.
7 Mani sastapa sargi, kas apgaitā gāja pa pilsētu.
Tie mani sita un savainoja,
pilsētas mūru sargi norāva man lakatu*.
8 Zvēriet man, Jeruzālemes meitas:
ja satiksiet manu mīļoto,
jūs pateiksiet viņam, ka es sirgstu ar mīlestību!”
9 ”Ar ko tavs mīļotais ir labāks par citiem,
tu, skaistākā no sievietēm?
Ar ko tavs mīļotais ir labāks par citiem,
ka prasi no mums tādu zvērestu?”
10 ”Tik izskatīgs ir mans mīļotais, sārtiem vaigiem,
viņš izceļas starp desmit tūkstošiem.
11 Viņa galva — kā zelts, kā vistīrākais zelts.
Kā palmu lapas viļņojas viņa matu cirtas
kraukļa melnumā.
13 Viņa vaigi — smaržīgu augu dobes,+
smaržzāļu pakalni.
Viņa lūpas — lilijas, no kurām pil mirres.+
14 Viņa rokas — kā zelts, rotāts hrizolītiem,
vēders — kā pulēts ziloņkauls, noklāts safīriem.
15 Viņa kājas — marmora pīlāri uz tīrākā zelta pamatnēm,
kā Libāns viņš stalts, kā visslaidākais ciedrs.+
16 Cik salda viņa mute!
It viss viņā ir tīkams+ —
tāds ir mans mīļais, ak, Jeruzālemes meitas, tāds ir mans mīļotais!”
6 ”Kurp devies tavs mīļotais,
tu, skaistākā no sievietēm?
Kurp viņš ir aizgājis?
Meklēsim viņu kopā.”
2 ”Mans mīļotais ir devies uz savu dārzu,
kur zaļo smaržīgi augi,
ganīt starp dārziem savas aitas
un saplūkt lilijas.+
3 Es piederu savam mīļotajam,
un mans mīļotais pieder man.+
Viņš gana starp lilijām.”+
4 ”Tu esi skaista kā Tirca*,+ mana iemīļotā,+
daiļa kā Jeruzāleme,+
savā dailē biedējoša kā karapulki pie saviem karogiem!+
5 Novērs acis+ no manis,
jo tās man laupa mieru!
Tavi mati — kazu ganāmpulks,
kas steidz lejup pa Gileādas nogāzēm.+
6 Tavi zobi — kā aitu pulks,
kas atgriežas no peldes.
Tām visām ir dvīņi,
neviena jēra netrūkst.
7 Kā granātābola pusītes
tavi vaigi aiz plīvura.
8 Sešdesmit valdnieka sievu,
astoņdesmit blakussievu,
jaunu meiteņu bez skaita,+
9 bet viena vienīga ir mana dūja,+ mana tīrā un skaidrā,
pati mīļākā savai mātei,
savas mātes lolojums.
Jaunas meitenes viņu ierauga un slavē,
valdnieka sievas un blakussievas viņu cildina:
10 ”Kas ir tā, kas mirdz kā rīta ausma,
skaista kā mēnesnīca,
dzidra kā saules gaisma,
savā dailē biedējoša kā karapulki pie saviem karogiem?””+
11 ”Es devos uz riekstkoku dārzu+
aplūkot jaunos dzinumus ielejā,
paraudzīties, vai vīnogulājos pumpuri raisās,
vai granātkoki jau zied.
12 Bet, savai vēlmei sekodama,
ne manīt nemanīju, kā biju nonākusi
pie savas tautas dižciltīgo ratiem.”
13 ”Atgriezies, atgriezies, Sulamīte!
Atgriezies, atgriezies jel,
mēs gribam tevī vērties!”
”Ko gan jūs tādu saskatāt Sulamītē?”+
”Raudzīties viņā ir gluži kā lūkoties Mahanaimas dejā*!”
7 ”Cik skaistas tavas kājas, apautas sandalēs,
ak, cildenā!
Tavi daiļi izliektie gurni —
kā meistara darināta rota.
2 Tava naba — apaļš kauss.
Lai tajā neizsīkst salds vīns!
Tavs vēders — kaudzē sabērti kvieši
liliju ielokā.
3 Tavas krūtis — kā divas jaunas stirnas,
kā gazeles dvīņi.+
Tavs deguns — kā Libāna tornis,
kas pavērsts pret Damasku.
6 Cik tu esi skaista, cik brīnumjauka, mana iemīļotā!
Tu — vissaldākā saldme!
7 Slaids tavs augums kā palma,
tavas krūtis — kā dateļu ķekari.+
8 Es teicu: ”Kāpšu palmā,
plūkšu tās augļus!”
Lai tavas krūtis ir kā vīnogu ķekari,
tava elpa — kā ābolu smarža,
9 tava mute — kā labākais vīns!”
”Lai tas liegi ielīst mana mīļotā mutē,
plūst pār lūpām un ieaijā miegā.
10 Es piederu savam mīļotajam,+
un viņš alkst pēc manis.
12 Celsimies agri un iesim uz vīnadārziem,
raudzīsimies, vai vīnogulājos pumpuri raisās,
vai ziedi ir atplaukuši,+
vai granātkoki jau zied.+
Tur es tev dāvāšu savus glāstus.+
13 Smaržo mandragoras,+
pie mūsu durvīm — visvisādi gardi augļi,+
gan svaigi plūkti, gan no agrākiem krājumiem,
ko esmu tev taupījusi, mans mīļotais.
8 Ak, ja tu būtu kā mans brālis,
ko mana māte zīdījusi!
Tad es skūpstītu tevi,+ uz ielas sastapusi,
un neviens mani nenopeltu.
Es dzirdītu tevi ar gardu vīnu,
ar granātābolu sulu.
3 Kreiso roku viņš liktu man zem galvas
un ar labo roku mani skautu.+
4 Zvēriet man, Jeruzālemes meitas,
ka nemodināsiet, nedegsiet manī mīlestību, kamēr tā nemodīsies pati!”+
5 ”Kas tur nāk no tuksneša,
pieglaudusies savam mīļotajam?”
”Es tevi pamodināju zem ābeles —
tur, kur tu dzimi,
kur māte tevi laida pasaulē.
6 Spied mani pie sirds kā zīmogu,
kā zīmogu liec sev uz rokas,
jo mīlestība ir stipra kā nāve,+
uzticība — nelokāma kā kaps*,
Ja kāds piesolītu par mīlestību kaut visu savu bagātību,
to ar nicinājumu noraidītu.”
8 ”Mūsu māsa ir maza,+
viņai vēl nav krūšu.
Ko mēs ar viņu darīsim dienā,
kad kāds gribēs viņu par sievu?”
9 ”Ja viņa būs mūris,
mēs to vainagosim ar sudraba dzeguļiem*,
ja viņa būs durvis,
mēs tās aizdarīsim ar ciedra dēli.”
10 ”Es esmu mūris,
manas krūtis — cietokšņa torņi.
Viņš veras manī un redz,
ka man sirdī mājo miers.
11 Sālamanam bija vīnadārzs+ Baal-Hamonā,
un viņš to iznomāja vīnkopjiem.
Ikvienam no tiem par ražu bija jāmaksā tūkstoš sudraba gabalu.
12 Tas tūkstotis pieder tev, ak, Sālaman,
un divi simti pienākas vīnkopjiem,
bet man ir pašai savs vīnadārzs — tas pieder tikai man.”
13 ”Tu, dārzu iemītniece!+
Draugi vēlas klausīties tavā balsī.
Ļauj arī man to sadzirdēt!”+
14 ”Steidzies, mans mīļotais,
traucies kā gazele,+
kā jauns briedis pār kalniem,
kur aug smaržīgas zāles!”
Vai ”sēru plīvurā”.
Vai, iesp., ”matpīņu”.
Vai ”manas smaržas”. Sk. ”nardu eļļa” skaidrojošajā vārdnīcā.
Vai ”līdzenuma krokuss”.
Burt. ”vīna”.
Vai ”pār Betera kalniem”. Vai, iesp., ”pār plaisu šķeltajiem kalniem”.
Segtas nestuves, kurās nesa dižciltīgas personas.
Vai ”kronis”.
Vai ”Antilibāna”.
Burt. ”Tavi dzinumi ir”. Vai, iesp., ”Tava āda ir”.
Vai ”smaržīgas niedres”.
Domāta nevis alveja, bet, visticamāk, koks, kuru sauc par akvilāriju.
Burt. ”atveres”.
Vai, iesp., ”runāja”.
Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
Vai ”plīvuru”.
Vai, iesp., ”avota malā”.
Vai ”Jaukā pilsēta”.
Vai ”lūkoties dejā, ko dejo divos pulkos”.
Vai ”šeols”. Sk. ”šeols” skaidrojošajā vārdnīcā.
Jah ir vārda Jehova saīsināta forma.
Mūra augšdaļas robojums.