RAUDU DZIESMAS
א [ālef]*
1 Ak vai! Pilsēta, kas reiz bija ļaužu pilna, nu ir pamesta!+
Tā, kurā bija vairāk ļaužu nekā svešzemju pilsētās,+ tagad ir atraitne.
Tā, kas valdīja pār novadiem, tagad ir paverdzināta.+
ב [bēt]
2 Tā cauru nakti gauži raud,+ un asaras tai plūst pār vaigiem.
Tai līdzās nav neviena no tās mīļākajiem, kas to mierinātu.+
Draugi to ir nodevuši+ un kļuvuši par ienaidniekiem.
ג [gīmel]
3 Jūdas tauta ir aizvesta trimdā,+ kur to apspiež un nežēlīgi verdzina,+
tā izklīdināta starp citām tautām,+ tā nerod mieru.
Bēdu laikā tai uzbrukuši vajātāji.
ד [dālet]
4 Ceļi, kas ved uz Cionu, skumst, jo neviens vairs nenāk uz svētkiem.+
Tās vārti ir sagrauti,+ tās priesteri bēdājas un jaunavas sēro.
Tā cieš lielas mokas.
ה [hē]
5 Pretinieki tai uzkundzējušies, tie dzīvo bez bēdu.+
Tās daudzo pārkāpumu dēļ Jehova tai liek skumt.+
Ienaidnieki aizveduši gūstā tās bērnus.+
ו [vāv]
6 Cionas meitas krāšņums ir zudis.+
Tās augstmaņi ir kā brieži, kam nav, kur ganīties.
Tie paguruši velk kājas, nespēdami aizbēgt no vajātājiem.
ז [zajin]
7 Zaudējusi mājvietu, Jeruzāleme savās bēdu dienās atceras
visus tai senāk piederējušos dārgumus.+
Kad tās ļaudis nonāca ienaidnieku varā un tai nebija palīga,+
ח [hēt]
8 Jeruzāleme ir smagi grēkojusi,+
tāpēc tā ir kļuvusi derdzīga.
Visi, kas to agrāk cienīja, tagad to nicina, jo ir redzējuši tās kailumu.+
Tā vaid+ un kaunā aizgriežas.
ט [tēt]
9 Tās tērps ir aptraipīts.
Tā nebija padomājusi, kas to gaida.+
Cik pēkšņi tā kritusi! Un nav, kas to mierinātu.
Ak, Jehova, uzlūko manas bēdas! Mani ienaidnieki dižojas.+
י [jod]
10 Pretinieki ir sagrābuši tās dārgumus.+
Tai bija jāredz, kā tās svētnīcā ieiet citas tautas,+
kurām tu biji liedzis pievienoties tavai tautai.
כ [kaf]
11 Ļaudis nopūšas, tie meklē maizi.+
Visu, kas vērtīgs, tie atdevuši par ēdamo, lai nebūtu jānomirst badā.
Jehova, redzi, cik nicināma es esmu kļuvusi!
ל [lāmed]
12 Garāmgājēji, vai jums ir vienalga?
Paskatieties taču!
Vai kādam ir jāpieredz tādas sāpes kā man?
Jehova savu bargo dusmu dienā man liek ciest.+
מ [mēm]
13 Viņš no augstumiem ir sūtījis uguni, lai tā aprītu manus kaulus.+
Viņš ir izpletis tīklu manā ceļā, un es esmu spiesta doties atpakaļ.
Viņš mani lēmis pamestībai.
Man dienas paiet vienās mokās.
נ [nūn]
14 Manus pārkāpumus viņš cieši savijis kopā
un kā jūgu uzkrāvis man kaklā; nu mani spēki ir galā.
Jehova mani nodevis to varā, kas par mani stiprāki.+
ס [sāmek]
15 Jehova ir izdzenājis visus manus stipros vīrus.+
Viņš ir sasaucis pulkus, lai tie man uzbruktu un uzveiktu manus jaunekļus.+
Jehova ir saminis jaunavu, Jūdas meitu, vīna spiedē.+
ע [ajin]
16 Man par to gauži jāraud,+ no manām acīm rit asaras.
Nav neviena, kas varētu mani mierināt vai veldzēt manu dvēseli*.
Ienaidnieki ir guvuši virsroku, tie manus dēlus iegrūduši postā.
פ [pē]
17 Ciona stiepj savas rokas,+ lūkojoties pēc mierinātāja, bet tāda nav.
Visus Jēkaba kaimiņus Jehova ir padarījis par viņa ienaidniekiem.+
Tagad Jeruzāleme tiem derdzas.+
צ [cādē]
18 Jehova ir rīkojies taisnīgi+ — es taču biju pretojusies viņa norādījumiem.+
Klausieties, tautas! Vai neredzat manas sāpes?
Manas jaunavas un jaunekļi ir aizvesti gūstā.+
ק [kof]
19 Es aicināju savus mīļākos, bet tie mani pievīla.+
Mani priesteri un vecākie meklēja, ko ēst, lai neietu bojā,+
tomēr viņi visi šajā pilsētā nomira.
ר [rēš]
20 Uzlūko mani, Jehova! Man ir tik grūti!
Man iekšā viss sagriezies,
sirds krūtīs sažņaugusies — es esmu bijusi tik dumpīga!+
Ārā zobens laupa manus bērnus,+ un arī namā uzglūn nāve!
ש [šīn]
21 Visi dzird manas nopūtas, bet neviens mani nemierina.
Ienaidnieki zina par manu postu
un priecājas, ka tu man to esi uzsūtījis.+
Bet pienāks diena, par ko tu esi runājis,+ un ar viņiem notiks tas pats, kas ar mani.+
ת [tāv]
22 Piemini viņu ļaunumu un pārmāci viņus tikpat bargi,+
cik bargi manu pārkāpumu dēļ esi pārmācījis mani!
No manām krūtīm laužas nopūtas, manu sirdi plosa sāpes.
א [ālef]
2 Jehova ir apklājis Cionas meitu ar dusmu mākoni.
Viņš ir nogrūdis Izraēla krāšņumu no debesīm, nogāzis to zemē.+
Dusmu dienā viņš nav pieminējis savu kājsoliņu.+
ב [bēt]
2 Jehova bez žēlastības ir nopostījis Jēkaba mājokļus,
savā niknumā sagrāvis Jūdas meitas nocietinājumus.+
Viņš ir nogāzis zemē un licis negodā valsti+ un tās vadoņus.+
ג [gīmel]
3 Karstās dusmās viņš ir atņēmis Izraēlam tā spēku*.
Viņš liedza palīdzību, kad tuvojās ienaidnieki.+
Viņa dusmas pret Jēkabu kvēloja kā uguns, kurā sadeg itin viss.+
ד [dālet]
4 Viņš ir kā ienaidnieks, kas nostiegrojis loku,
viņa labā roka — kā pretinieks, kas gatavs uzbrukt.+
ה [hē]
5 Jehova mums ir kļuvis par ienaidnieku.+
Viņš ir iznīcinājis Izraēlu,
nopostījis visus torņus
un sagrāvis nocietinājumus,
tāpēc Jūdas meita bēdājas un gauži vaimanā.
ו [vāv]
6 Viņš noplēš savu būdiņu+ kā dārza nojumi.
Viņš ir darījis galu svētkiem.+
Jehova ir nodevis aizmirstībai Cionas svētkus un sabatus
un savā dziļajā sašutumā atstūmis ķēniņus un priesterus.+
ז [zajin]
7 Jehova ir novērsies no sava altāra
un nonicinājis savu svētnīcu.+
Cionas mūrus un torņus viņš ir nodevis ienaidnieku varā.+
To klaigas Jehovas namā+ izklausās pēc svētku dienas gavilēm.
ח [hēt]
8 Jehova ir nolēmis sagraut Cionas meitas mūrus.+
Viņš ir izstiepis mērauklu,+
viņš pats ar savu roku ir postījis pilsētu.
Vaļņiem un mūriem viņš liek skumt,
tie padarīti bezspēcīgi.
ט [tēt]
9 Tās vārti ir iegrimuši zemē.+
Viņš ir salauzis un sadragājis aizšaujamos.
Tās ķēniņš un augstmaņi ir aizvesti pie tautām.+
Neviens neievēro likumus*, un pravieši no Jehovas nesaņem parādības.+
י [jod]
10 Cionas* vecākie sēž zemē un klusē.+
Viņiem mugurā maisa drānas, viņi ber sev uz galvas zemi.+
Jeruzālemes jaunavas noliekušas galvu līdz zemei.
כ [kaf]
11 Man visas acis ir izraudātas+
un iekšā viss sagriezies.
Mana sirds vai lūst aiz bēdām,* redzot manas tautas* postu,+
redzot, kā pilsētas laukumos zaudē samaņu bērni un zīdaiņi.+
ל [lāmed]
12 Tie lūdzas: ”Māt, dod ēst un dzert*!”+
Pilsētas laukumos tie saļimst kā ievainoti
un mātes rokās izdziest.
מ [mēm]
13 Jeruzālemes meita, kam lai tevi pielīdzinu?
Kādu piemēru lai minu?
Jaunava, Cionas meita, ar ko lai tevi salīdzinu tev par mierinājumu?
Tava brūce ir tik liela kā jūra.+ Kas tevi var izdziedināt?+
נ [nūn]
14 Tavu praviešu redzētās parādības bija melīgas un bezjēdzīgas.+
Viņi nenorādīja uz taviem pārkāpumiem un nepasargāja tevi no gūsta.+
Viņi tev atstāstīja melīgas un maldinošas parādības.+
ס [sāmek]
15 Garāmgājēji ļaunā priekā plaukšķina,+
šausminās+ un nievīgi krata galvu par Jeruzālemes meitu, teikdami:
”Vai šī ir tā pilsēta, kas esot bijusi pilnīga savā daiļumā — visas zemes prieks?”+
פ [pē]
16 Tavi ienaidnieki tevi izsmej.
Tie zobojas par tevi, dusmās griež zobus un saka: ”Mēs to esam aprijuši!+
Mēs tā gaidījām šo dienu!+ Nu tā ir klāt, un mēs to redzam savām acīm!”+
ע [ajin]
17 Jehova ir paveicis, ko bija nodomājis,+
un īstenojis savus draudus,+ ko bija izteicis jau sendienās.+
Viņš tevi bez žēlastības ir nopostījis.+
Ienaidnieki priecājas par tavu sakāvi — viņš ir ļāvis taviem pretiniekiem gūt virsroku.
צ [cādē]
18 Ļaudis no sirds lūdzas Jehovu. Ak, Cionas meita*!
Lai tavas asaras līst aumaļām dienu un nakti!
Raudi aizgūtnēm, neļauj asarām izsīkt!
ק [kof]
19 Celies naktī un raudi! Raudi, sākoties nakts sardzēm!
Asarām plūstot, izkrati sirdi Jehovam!
Izstiep rokas pret viņu, lūgdamās par savu bērnu dzīvību!
Tie ielu stūros saļimst aiz bada.+
ר [rēš]
20 Jehova, paraugies uz savu tautu, ko tu tik bargi esi pārmācījis!
Vai tad sievietēm jāēd savi mazuļi, bērni, ko pašas auklējušas?+
Vai Jehovas svētnīcā jātiek nogalinātiem priesteriem un praviešiem?+
ש [šīn]
21 Zēni un veci vīri miruši guļ ielās.+
Jaunavas un jaunekļi ir krituši no zobena.+
Savā dusmu dienā tu viņus esi nogalinājis, nonāvējis bez žēlastības.+
ת [tāv]
22 Tu no visām pusēm sasauc šausmas — kā ļaudis uz svētkiem.+
Jehovas dusmu dienā neizglābās neviens, nepalika dzīvs neviens pats.+
Tos, ko biju dzemdējusi un audzinājusi, nonāvēja mani ienaidnieki.+
א [ālef]
3 Es esmu vīrs, kas redzējis viņa dusmu rīkstes sagādātās ciešanas.
2 Viņš mani padzinis, un nu man jāstaigā tumsā, nevis gaismā.+
3 Viņš mani sit augu dienu.+
ב [bēt]
4 Viņš liek man izdilt, mana āda sažūst.
Viņš ir salauzis manus kaulus.
5 Viņš mani tur aplenkumā — man visapkārt rūgta inde+ un grūtības.
6 Viņš mani nogrūdis tumsā, tāpat kā tos, kas jau sen miruši.
ג [gīmel]
7 Viņš ap mani uzcēlis mūri, un es nevaru izbēgt.
Viņš mani iekalis smagās vara važās.+
8 Kad es izmisīgi saucu pēc palīdzības, viņš neuzklausa manu lūgšanu.+
9 Viņš ir aizmūrējis man takas ar tēstiem akmeņiem,
un nu mans ceļš met līkločus.+
ד [dālet]
10 Viņš man uzglūn kā lācis, lavās klāt kā lauva.+
11 Viņš mani piespiedis atstāt manu ceļu un mani saplosījis*.
Viņš mani iegrūdis postā.+
12 Viņš nostiegrojis loku un nolicis mani par mērķi bultām.
ה [hē]
13 Bultas no viņa bultu maka ieurbušās manās nierēs.
14 Ļaudis mani izsmej augu dienu, tie mani izzobo savās dziesmās.
15 Viņš mani ēdina ar rūgtu, dzirda ar vērmelēm.+
ו [vāv]
16 Viņš drupina manus zobus ar zvirgzdiem
un spiež mani tupēt pelnos.+
17 Tu liedz man mieru, viss labais man aizmirsies.
18 Man jāteic: ”Mans krāšņums ir zudis, mana cerība uz Jehovu pagaisusi.”
ז [zajin]
19 Piemini manas ciešanas un to, ka esmu bez mājvietas,+ piemini vērmeles un rūgto indi!+
20 Es zinu — tu pieminēsi, tu nolieksies pie manis.+
21 Es nekad to neaizmirstu, tāpēc es pacietīgi gaidīšu uz tevi.+
ח [hēt]
23 To jūtam ik rītu.+ Viņš ir bezgala uzticams.+
24 Es sacīju: ”Jehova ir mana daļa,+ tāpēc es pacietīgi gaidīšu uz viņu.”+
ט [tēt]
25 Jehova ir labs pret to, kas uz viņu cer,+ pret to, kas viņu meklē.+
26 Ir labi pacietīgi* gaidīt,+ kad no Jehovas nāks glābšana.+
27 Ir labi, ja cilvēks nes jūgu jau jaunībā.+
י [jod]
28 Ja Dievs to viņam ir uzlicis, lai viņš sēž viens un klusē.+
29 Lai viņš nometas ar seju pie zemes!+ Varbūt vēl ir cerība.+
30 Lai viņš pagriež vaigu pret to, kas viņu sit! Lai pār viņu birst apvainojumi pārpārēm!
כ [kaf]
31 Jehova mūs taču neatstums uz mūžiem!+
32 Lai gan viņš mums ir sagādājis bēdas, viņš par mums apžēlosies savas lielās uzticīgās mīlestības dēļ.+
33 Viņam nemaz netīk cilvēku bērniem sagādāt bēdas un ciešanas.+
ל [lāmed]
34 Ja min kājām tos, kas visās zemes malās sagūstīti,+
35 ja, Visaugstākajam redzot, kādam tiek liegtas viņa tiesības,+
36 ja kādam tiek liegta taisna tiesa,
Jehova to necieš.
מ [mēm]
37 Vai gan kāda teiktais piepildās, ja Jehova tam neliek notikt?
38 No Visaugstākā mutes vienlaikus nevar nākt gan ļauns, gan labs.
39 Vai dzīvajam jāgaužas, ka viņš cieš par saviem grēkiem?+
נ [nūn]
40 Izvērtēsim savas gaitas+ un atgriezīsimies pie Jehovas!+
41 Ar patiesu sirdi vēršoties pie debesu Dieva, pacelsim lūgšanā rokas un atzīsim:+
42 ”Mēs esam grēkojuši un pret tevi sacēlušies,+ un tu mums to neesi piedevis.+
ס [sāmek]
43 Savās dusmās tu mums liedzi tev tuvoties.+
Tu mūs vajāji un bez žēlastības nonāvēji.+
44 Tu aizsedzies ar mākoni, lai tevi nesasniegtu mūsu lūgšanas.+
45 Citu tautu vidū tu mūs padari par drazām un atkritumiem.”
פ [pē]
46 Visi mūsu ienaidnieki mūs izsmej.+
47 Mēs esam notverti, pieredzam briesmas,+ postu un iznīcību.+
48 Par manas tautas* postu man asaras plūst straumēm.+
ע [ajin]
51 Man sāp, kad es redzu, kas notiek ar manas pilsētas meitām.+
צ [cādē]
52 Mani ienaidnieki bez kāda iemesla mani tvarstīja kā putnu.
53 Viņi mani iegrūda bedrē, izdzēsa manu dzīvību, viņi meta uz mani akmeņus.
54 Virs manas galvas sakļāvās ūdeņi, un es izsaucos: ”Esmu pagalam!”
ק [kof]
55 Jehova, no zemes dziļumiem es piesaucu tavu vārdu!+
56 Uzklausi mani! Nenovērsies, kad es saucu pēc palīdzības, pēc glābiņa!
57 Tu man tuvojies dienā, kad es tevi piesaucu, un teici: ”Nebaidies!”
ר [rēš]
58 Tu par mani iestājies, Jehova, tu izglābi manu dzīvību.+
59 Jehova, tu redzi, kāds ļaunums man nodarīts. Jel gādā man taisnību!+
60 Tu redzi viņu atriebības kāri un zini, kādus plānus viņi kaldina pret mani.
ש [sīn vai šīn]
61 Jehova, tu dzirdi viņu nievas un zini, kādus plānus viņi kaldina pret mani.+
62 Tu dzirdi manu pretinieku runas — viņi sačukstas, kā man nodarīt ļaunu.
63 Raugies uz viņiem! Lai tie darītu ko darīdami, tie mani izsmej savās dziesmās.
ת [tāv]
64 Jehova, tu viņiem atmaksāsi pēc viņu darbiem.
65 Pār viņiem nāks tavs lāsts — tu nocietināsi viņu sirdi.
66 Jehova, tu savās dusmās viņus vajāsi un iznīcināsi, viņi pazudīs no zemes virsas.
א [ālef]
4 Ak vai! Spožais zelts, tīrais zelts, ir zaudējis savu spīdumu!+
Visos ielu stūros mētājas+ svētie akmeņi.+
ב [bēt]
2 Ak vai! Cionas dārgos dēlus, ko reiz vērtēja tikpat augstu kā tīru zeltu,
tagad pielīdzina māla traukiem,
ko darinājis podnieks.
ג [gīmel]
ד [dālet]
4 Zīdaiņiem aiz slāpēm mēle līp pie aukslējām.
Bērni lūdz maizi,+ bet neviens to nedod.+
ה [hē]
5 Tie, kas bija raduši pie smalkiem ēdieniem, ielās pakrituši aiz bada*.+
Tie, kas no mazotnes ģērbās dārgās* drānās,+ tagad guļ pelnos.
ו [vāv]
6 Mana tauta* ir sodīta bargāk, nekā par saviem grēkiem tika sodīta Sodoma,+
kura tika iznīcināta vienā mirklī un kurai neviens nepalīdzēja.+
ז [zajin]
7 Cionas nazīrieši+ bija tīrāki par sniegu un baltāki par pienu.
Tie bija sārtāki par koraļļiem un zaigoja kā safīri.
ח [hēt]
8 Bet tagad tie melnāki par sodrējiem,
ielās tos vairs nepazīst.
Tiem āda uz kauliem sačervelējusies,+ tā ir tik sausa kā izkaltis koks.
ט [tēt]
9 Tiem, ko nonāvējis zobens, ir labāk nekā tiem, ko nopļāvis bads,+
labāk nekā tiem, kas mokās izdziest, kad izsīkuši ražas krājumi.
י [jod]
10 Sievietes, kas agrāk bija tik žēlsirdīgas, vāra pašas savus bērnus.+
Tā ir bēdu maize manas tautas* posta laikā.+
כ [kaf]
11 Jehova ir ļāvis vaļu niknumam.
ל [lāmed]
12 Ne zemes ķēniņiem, ne iedzīvotājiem nenāca ne prātā,
ka ienaidnieki un pretinieki reiz iesoļos pa Jeruzālemes vārtiem.+
מ [mēm]
13 Bet tas notika, jo tās pravieši ir grēkojuši un priesteri noziegušies+ —
tie pilsētā ir izlējuši taisno asinis.+
נ [nūn]
14 Tie kā akli klīst+ pa ielām.
Tie aptraipījušies asinīm,+
un neviens neskaras klāt to drēbēm.
ס [sāmek]
15 Tiem uzkliedz: ”Prom! Jūs esat netīri! Ejiet prom! Prom! Neskarieties mums klāt!”
Tie palikuši bez pajumtes un klīst apkārt,
un citas tautas runā: ”Te tie nevar palikt!+
פ [pē]
16 Jehova pats tos ir izklīdinājis,+
viņš vairs neraudzīsies uz tiem labvēlīgi.
Neviens necienīs priesterus,+ neiežēlosies par vecākajiem.”+
ע [ajin]
17 Mēs visas acis esam izskatījuši, lūkojoties pēc palīga, bet velti!+
Mēs gaidījām un gaidījām uz palīdzību, bet neviena tauta mūs nespēja glābt.+
צ [cādē]
18 Mums uzglūn ik uz soļa,+ mēs nevaram iziet pilsētas laukumos.
Tuvojas mūsu gals. Mūsu dienas ir skaitītas, gals jau klāt!
ק [kof]
19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi debesīs.+
Tie mūs vajāja kalnos un mums uzglūnēja tuksnesī.
ר [rēš]
20 Jehovas svaidītais+ — mūsu dzīvības elpa — ir notverts to izraktajā bedrē.+
Ir notverts tas, par ko mēs teicām: ”Mēs dzīvosim viņa pavēnī, kaut visapkārt ir citas tautas!”
ש [sīn]
21 Priecājies un līksmo, Edoma meita+ — tu, kas dzīvo Ūca zemē!
Tomēr arī tev tiks posta kauss,+ un tu piedzersies un izģērbsies kaila.+
ת [tāv]
22 Cionas meita, tu jau esi saņēmusi sodu par saviem pārkāpumiem.
Viņš tevi vairs nesūtīs trimdā.+
Edoma meita, tagad par taviem noziegumiem viņš sodīs tevi.
Viņš atmaskos tavus grēkus.+
5 Jehova, piemini, kas ar mums ir noticis!
Paraugies uz mums un ievēro, kādu kaunu ciešam!+
2 Mūsu mantojums ir nonācis svešu ļaužu rokās, mūsu nami pieder svešzemniekiem.+
3 Mēs esam kļuvuši par bāreņiem, mums nav tēva, un mūsu mātes ir kā atraitnes.+
4 Mums jāmaksā pašiem par savu ūdeni+ un pašiem sava malka jāpērk par naudu.
5 Vajātāji mums min uz papēžiem,
mēs esam paguruši, bet nevaram atvilkt elpu.+
6 Mēs izstiepjam rokas pret Ēģipti+ un Asīriju+ cerībā dabūt pietiekami daudz maizes.
7 Mūsu tēvi grēkoja. Viņu vairs nav, tomēr mums jāatbild par viņu grēkiem.
8 Pār mums tagad valda kalpi, un nav neviena, kas mūs atbrīvotu no viņu varas.
9 Mēs gādājam maizi, pakļaudami savu dzīvību briesmām,+ jo tuksnesī mūs apdraud zobens.
10 Bada mokās mums āda kaist kā krāsns.+
11 Sievietes Cionā un jaunavas Jūdas pilsētās ir piesmietas.+
12 Augstmaņi tiek pakārti aiz rokas,+ vecākie netiek cienīti.+
13 Jaunekļi nes rokas dzirnavu akmeņus*, un zēni klūp zem smagām malkas nastām.
14 Vecākie vairs nesēž pilsētas vārtos,+ un jaunekļi vairs nemuzicē.+
15 Mūsu sirdī apdzisis prieks, deju vietā nākušas sēras.+
16 Kronis no mūsu galvas nokritis. Bēdas mums — mēs esam grēkojuši!
18 Cionas kalns taču ir nopostīts,+ pa to skraida lapsas!
19 Bet tu, Jehova, sēdi tronī mūžīgi.
Tavs tronis pastāv audžu audzēs.+
20 Kāpēc tu gribi mūs aizmirst uz mūžiem? Kāpēc tu mūs tik ilgi esi pametis?+
21 Jehova, palīdzi mums atgriezties pie tevis, un mēs atgriezīsimies!+
Lai viss atkal ir kā sendienās!+
22 Taču tu mūs esi atmetis pavisam.
Tavas dusmas pret mums joprojām kvēlo.+
Ebreju alfabēta pirmais burts. Raudu dziesmas, kas lasāmas 1.—4. nod., oriģinālā ir sarakstītas alfabētiska akrostiha formā, t.i., katrs pants sākas ar citu burtu alfabētiskā secībā.
Vai ”ļauni tīksminājās”.
Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
Burt. ”visus ragus”.
Vai ”mācību”.
Burt. ”Cionas meitas”.
Burt. ”Manas aknas ir izlijušas zemē”.
Burt. ”manas tautas meitas”. Pārnestā nozīmē izmantots vārdu savienojums, ko, iesp., lietoja, paužot līdzjūtību.
Burt. ”kur graudi un vīns?”.
Burt. ”Cionas meitas mūri”.
Vai, iesp., ”un liek man stāvēt dīkā”.
Vai ”klusējot”.
Burt. ”manas tautas meitas”.
Burt. ”manas tautas meita”.
Burt. ”ielās pamesti”.
Burt. ”košsarkanās”.
Burt. ”Manas tautas meita”.
Burt. ”manas tautas meitas”.
Sk. ”dzirnavas” skaidrojošajā vārdnīcā.