NAHUMA GRĀMATA
1 Vēsts par Nīnivi.+ Elkošieša Nahuma* redzējuma grāmata.
2 Jehova ir Dievs, kas prasa pilnīgu uzticību*,+ viņš atriebj ļaunumu,
Jehova atriebj un ir gatavs ļaut vaļu savam niknumam.+
Jehova atmaksā saviem pretiniekiem,
viņš krāj dusmas pret saviem ienaidniekiem.
3 Jehova nesteidzas dusmoties*,+ lai gan viņa spēks ir varens,+
bet vainīgos Jehova neatstās nesodītus.+
Viņš nāk ar viesuli un vētru,
mākoņi kā putekļu vāli veļas zem viņa kājām.+
Basana un Karmels izkalst,+
novīst Libāna ziedi.
5 Kalni dreb viņa priekšā,
un pakalni drūp.+
Viņa priekšā līgojas zeme —
tā grīļojas kopā ar visiem, kas tajā mīt.+
6 Kas var pastāvēt, kad viņš iedegas bardzībā?+
Kas var izturēt viņa dusmu kvēli?+
Viņa niknums liesmo kā uguns,
klintis sagrūst viņa priekšā.
7 Jehova ir labs,+ viņš ir kā cietoksnis nelaimes dienā.+
Viņš rūpējas* par tiem, kas pie viņa meklē patvērumu.+
8 Ar plūdu straumēm viņš aizslaucīs šo pilsētu*,
un tumsa vajās viņa ienaidniekus.
9 Ko gan jūs varat izgudrot pret Jehovu?
Viņš jūs pilnīgi iznīcinās,
un nelaime otrreiz vairs nebūs jāsūta.+
10 Tie* ir kā cieši saauguši ērkšķu krūmi,
no savas varenības apreibuši kā no alus,
bet tie pazudīs kā sausi salmi ugunī.
11 No tevis* nāks tas, kas perina ļaunu pret Jehovu,
kas dod nelietīgus padomus.
12 Jehova saka tā:
”Lai cik viņi būtu stipri un lai cik viņu būtu daudz,
tik un tā viņus nopļaus un iznīcinās*.
Es tevi* esmu sodījis, bet vairs nesodīšu.
13 Es salauzīšu jūgu, kas tevi nospiež,+
un saraušu tavas važas.
14 Bet par tevi* Jehova ir pavēlējis:
”Nebūs neviena, kas nestu tālāk tavu vārdu.
Es iznīdēšu izcirstos un izlietos tēlus tavu dievu namā,
es tev izrakšu kapu, jo tu neesi nekas.”
15 Lūk! Pār kalniem soļo labas vēsts nesējs,
kas vēstī mieru.+
Svini savus svētkus,+ Jūda, pildi savus svinīgos solījumus,
jo ļaundari nekad vairs tevī neiebruks,
tie tiks iznīcināti pavisam.”
Sargi nocietinājumus, uzmani ceļu!
Gatavojies un saņem visus spēkus!
2 Jehova atjaunos Jēkaba lepnumu,
viņš atjaunos Izraēla slavu,
jo postītāji ir izpostījuši viņu novadus+
un iznīcinājuši viņu vīnogulājus.
3 Viņa varonīgo vīru vairogi nokrāsoti sarkani,
karmīnsarkans ir viņa karavīru tērps.
Dienā, kad viņš pošas kaujai,
kā uguns laistās viņa kaujas ratu dzelzs
un vīri cilā šķēpus.
4 Kaujas rati brāžas pa ielām,
tie traucas pa pilsētas laukumiem —
kā spožas lāpas, kā zibens šautras.
5 Viņš* sasauks savus virsniekus,
tie klupdami steigsies uz priekšu,
skries uz pilsētas mūri
un stiprinās nocietinājumus.
6 Atvērsies upju vārti,
un pils sagrūs.
7 Tā ir nolemts: viņa* ir izģērbta kaila un aizvesta gūstā,
viņas kalpones žēli vaid kā dūjas,
sizdamas sev pa krūtīm.
Tiem sauc nopakaļ: ”Stājiet! Stājiet!”
Bet neviens pat neatskatās.+
9 Laupiet sudrabu, laupiet zeltu!
Tur dārgumu sakrāts bez gala,
visādu vērtīgu mantu papilnam.
10 Pilsēta ir tukša, pamesta un izpostīta!+
Sirds bailēs dreb, ceļi ļimst, kājas trīc,
un visiem sejas ir nobālušas.
11 Kur nu ir lauvu midzenis,+ kur barojās jaunie lauvas,
kur lauva staigāja ar saviem lauvēniem
un ne no viena nebaidījās?
12 Lauva saplosīja gana laupījuma saviem mazuļiem,
nogalināja medījumu savām lauvenēm.
Tas piepildīja savas migas ar laupījumu,
lauvas slēptuves bija pilnas ar saplosīto medījumu.
13 ”Es vērsīšos pret tevi,” paziņo karapulku Pavēlnieks* Jehova,+
”tavus kaujas ratus es sadedzināšu pelnos,+
un zobens aprīs tavus jaunos lauvas.
Es izbeigšu tavu laupīšanu uz zemes,
un tavu vēstnešu balsi neviens vairs nedzirdēs.”+
3 Bēdas asinskārajai pilsētai!
Tā ir caurcaurēm pilna melu un laupīšanas,
ne mirkli tā nemitas laupīt!
2 Pātagas plīkšķ, riteņi rīb,
zirgi auļo, kaujas rati dārd.
3 Traucas jātnieki, zobeni laistās, un šķēpi zib.
Milzum daudz nogalināto un grēdām līķu —
kritušo bez gala,
tā ka jāklūp pār līķiem.
4 Tas viss ir noticis netikles lielās netiklības dēļ.
Daiļa un valdzinoša, burvestību piepratēja,
tā pavedina tautas ar savu netiklību un pieviļ ciltis ar savām burvestībām.
5 ”Es vērsīšos pret tevi*!” paziņo karapulku Pavēlnieks Jehova.+
”Es uzraušu uz augšu tava tērpa malu un pārmetīšu tev pār galvu,
es parādīšu tautām tavu kailumu
un valstīm — tavu negodu.
7 Ikviens, kas tevi redzēs, bēgs projām,+ saukdams:
”Nīnive ir izpostīta!
Kuram gan tās būs žēl?”
Kur lai tev meklēju mierinātājus?
8 Vai tu esi labāka par No-Amonu*,+ kas sēdēja pie Nīlas kanāliem?+
Ūdeņi to ieskāva no visām pusēm,
jūra tai nesa bagātību, jūra bija tās mūris.
Par viņas dižciltīgajiem meta lozes,
visus viņas augstmaņus iekala važās.
11 Arī tev būs jāstreipuļo reibumā+ un jāslēpjas,
tu meklēsi patvērumu no ienaidnieka.
12 Visi tavi nocietinājumi ir kā pirmās gatavās vīģes kokā,
atliek vien pakratīt — un tās iekrīt ēdājam mutē.
13 Skaties! Tavi karavīri ir kā sievietes!
Tavas zemes vārti plaši atvērsies taviem ienaidniekiem,
un tavu vārtu aizšaujamie sadegs ugunī.
14 Smel ūdeni aplenkumam,+
stiprini savus nocietinājumus!
Nokāp dubļos un ar kājām mīdi mālus,
gatavo ķieģeļus!
15 Tik un tā tevi aprīs uguns,
tevi nonāvēs zobens,+
tie tevi aprīs kā siseņi,+
pat ja tavi ļaudis savairotos kā siseņu bari,
pat ja to būtu tik daudz kā siseņu.
16 Tavu tirgoņu ir vairāk nekā zvaigžņu debesīs.
Bet siseņi nomet ādu un aizlido.
17 Tavi sargi ir kā siseņi,
tavi virsnieki — kā siseņu bars.
Aukstā dienā tie sametas uz mūriem,
bet, tiklīdz uzspīd saule, tie aizlido,
un neviens nezina, kur tie palikuši.
18 Tavi gani snauž, Asīrijas valdniek,
tavi augstmaņi sēž savos namos.
Tavi ļaudis izkliedēti kalnos,
un nav, kas tos sapulcē.+
19 Tu neizglābsies no posta,
tava brūce nav dziedināma.
Visi, kas dzirdēs par tavu bojāeju, sitīs plaukstas,+
jo kurš gan nav nemitīgi cietis no tavas nežēlības?”+
Noz. ”mierinātājs”.
Vai ”prasa pielūgt vienīgi viņu”.
Vai ”ir pacietīgs”.
Burt. ”zina; pazīst”.
T.i., Nīnivi.
T.i., nīnivieši.
T.i., Nīnives.
Vai, iesp., ”nopļaus, kad viņš ies cauri”.
T.i., Jūdu.
T.i., Asīriju vai tās valdnieku.
T.i., Nīnivi.
Acīmredzot Asīrijas valdnieks.
T.i., Nīnive.
Sk. ”karapulku Pavēlnieks” skaidrojošajā vārdnīcā.
T.i., Nīnivi.
T.i., Tēbām.