JĀŅA EVAŅĢĒLIJS

1 Sākumā bija Vārds,+ un Vārds bija pie Dieva,+ un Vārds bija dievs*.+ 2 Tas jau sākumā bija pie Dieva. 3 Viss ir radies ar viņa starpniecību,+ un bez viņa nav radies itin nekas.

4 Ar viņa starpniecību radās dzīvība, un dzīvība bija gaisma cilvēkiem.+ 5 Un gaisma spīd tumsā,+ bet tumsa to nav uzveikusi.

6 Atnāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.+ 7 Viņš nāca kā liecinieks, lai liecinātu par gaismu+ un lai visdažādākie cilvēki ar viņa starpniecību iegūtu ticību. 8 Viņš nebija šī gaisma,+ bet nāca liecināt par gaismu.

9 Patiesajai gaismai, kas apgaismo visdažādākos cilvēkus, bija jānāk pasaulē.+ 10 Viņš bija pasaulē,+ un pasaule bija radusies ar viņa starpniecību,+ bet pasaule viņu nepazina. 11 Viņš nāca pie savējiem, bet savējie viņu nepieņēma. 12 Taču visiem, kas viņu pieņēma, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem,+ jo tie viņam* ticēja.+ 13 Tie ir dzimuši nevis no miesas un asinīm, nevis pēc cilvēku* gribas vai vīra gribas, bet no Dieva.+

14 Vārds kļuva par cilvēku*+ un mājoja mūsu vidū. Mēs redzējām viņa godu, tādu godu, kādu no tēva saņem vienīgais* dēls,+ un viņš bija pilns Dieva labvēlības* un patiesības. 15 (Jānis liecināja par viņu un sauca: ”Viņš ir tas, par kuru es teicu: ”Tas, kurš nāk pēc manis, ir man priekšā, jo viņš bija jau pirms manis.””)+ 16 No viņa, kas bija augstsirdīgas labestības pilns,* mēs visi esam saņēmuši augstsirdīgu labestību pārpārēm. 17 Bauslība tika dota caur Mozu,+ bet augstsirdīga labestība+ un patiesība ir parādījusies caur Jēzu Kristu.+ 18 Dievu neviens cilvēks nekad nav redzējis.+ Vienīgais, Dievam līdzīgais dēls,*+ kas ir līdzās Tēvam*,+ mums ir pastāstījis par viņu.+

19 Lūk, kādu liecību Jānis deva, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: ”Kas tu esi?”+ 20 Viņš neko neslēpa un atklāti atzina: ”Es neesmu Kristus.” 21 Tad tie viņam jautāja: ”Kas tad tu esi? Vai Elija?”+ Jānis atteica: ”Nē, es tas neesmu.” — ”Vai tu esi gaidāmais pravietis?”+ Viņš atbildēja: ”Nē!” 22 Tie viņu turpināja izvaicāt: ”Kas tu esi? Pasaki, lai mēs varētu atbildēt tiem, kas mūs ir atsūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” 23 Jānis teica: ”Es esmu saucēja balss, kas tuksnesī sauc: ”Sagatavojiet Jehovam* taisnu ceļu!”,+ kā jau ir sacījis pravietis Jesaja.”+ 24 Bet tos bija sūtījuši farizeji. 25 Tad tie viņam jautāja: ”Kāpēc tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elija, ne gaidāmais pravietis?” 26 Jānis tiem atbildēja: ”Es kristīju ūdenī. Bet jūsu vidū ir kāds, ko jūs nepazīstat, — 27 kāds, kurš nāk pēc manis. Viņam es neesmu cienīgs pat sandaļu siksnas atraisīt.”+ 28 Tas notika Betānijā otrpus Jordānai, kur Jānis kristīja.+

29 Nākamajā dienā Jānis, ieraudzījis tuvojamies Jēzu, teica: ”Lūk, Dieva Jērs,+ kas aiznes prom pasaules+ grēku!+ 30 Viņš ir tas, par kuru es teicu: ”Pēc manis nāk kāds, kas ir man priekšā, jo viņš bija jau pirms manis.”+ 31 Arī es viņu nepazinu, bet es nācu kristīt ūdenī, lai Izraēls viņu redzētu.”+ 32 Jānis vēl liecināja, sakot: ”Es redzēju garu kā balodi nolaižamies no debesīm, un tas palika uz viņa.+ 33 Arī es viņu nepazinu, bet tas, kurš mani bija sūtījis kristīt ūdenī, man teica: ”Tas, uz kura tu redzēsi garu nolaižamies un paliekam,+ ir tas, kurš kristī ar svēto garu.”+ 34 Es esmu redzējis un liecinājis, ka viņš ir Dieva Dēls.”+

35 Otrā dienā Jānis atkal stāvēja ar diviem saviem mācekļiem 36 un, ieraudzījis garām ejam Jēzu, sacīja: ”Lūk, Dieva Jērs!”+ 37 Kad abi mācekļi dzirdēja šos vārdus, tie sekoja Jēzum. 38 Tad Jēzus pagriezās un, pamanījis, ka tie seko, jautāja: ”Ko jūs vēlaties?” Tie sacīja: ”Rabi (tulkojumā — ”Skolotāj”), kur tu esi apmeties?” 39 Viņš tiem atbildēja: ”Nāciet, un jūs redzēsiet!” Tas notika ap desmito stundu*, un tie aizgāja Jēzum līdzi, redzēja, kur viņš bija apmeties, un to dienu palika pie viņa. 40 Viens no tiem diviem, kas bija dzirdējuši Jāņa teikto un sekojuši Jēzum, bija Andrejs,+ Sīmaņa Pētera brālis. 41 Viņš uzreiz sameklēja savu brāli Sīmani un tam pavēstīja: ”Mēs esam atraduši Mesiju!”+ (Tulkojumā — ”Kristu”*.) 42 Viņš aizveda Sīmani pie Jēzus. Jēzus paskatījās uz to un teica: ”Tu esi Sīmanis,+ Jāņa dēls. Tevi sauks par Kēfu.” (Tulkojumā — ”Pēteri”.)*+

43 Dienu vēlāk Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš sameklēja Filipu+ un teica: ”Seko man!” 44 Filips, tāpat kā Andrejs un Pēteris, bija no Betsaidas. 45 Filips uzmeklēja Nātānaēlu+ un tam sacīja: ”Mēs esam atraduši to, par ko bauslībā ir rakstījis Mozus un par ko rakstīja arī pravieši, — Jēzu, Jāzepa dēlu,+ no Nācaretes.” 46 Bet Nātānaēls iebilda: ”Vai no Nācaretes var nākt kaut kas labs?” Filips atteica: ”Nāc un skaties!” 47 Jēzus, redzēdams Nātānaēlu nākam uz viņa pusi, sacīja: ”Lūk, īsts izraēlietis, kurā nav nekāda viltus!”+ 48 ”No kurienes tu mani pazīsti?” Nātānaēls viņam vaicāja. Jēzus atbildēja: ”Pirms Filips tevi pasauca, es tevi redzēju zem vīģes koka.” 49 Nātānaēls izsaucās: ”Rabi, tu esi Dieva Dēls, tu esi Izraēla ķēniņš!”+ 50 Jēzus jautāja: ”Vai tu tici tāpēc, ka es teicu: ”Es redzēju tevi zem vīģes koka”? Tu redzēsi kaut ko vēl iespaidīgāku.” 51 Un viņš turpināja: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus kāpjam augšup un lejup pie Cilvēka dēla.”+

2 Trešajā dienā Galilejas Kānā notika kāzu svinības, un tur bija Jēzus māte. 2 Arī Jēzus un viņa mācekļi bija ielūgti uz kāzām.

3 Kad beidzās vīns, māte Jēzum teica: ”Tiem nav vīna.” 4 Bet Jēzus viņai atbildēja: ”Kāpēc mums ar tevi par to raizēties?* Mana stunda vēl nav pienākusi.” 5 Viņa māte sacīja apkalpotājiem: ”Dariet, ko viņš jums teiks!” 6 Saskaņā ar jūdu attīrīšanās priekšrakstiem tur atradās seši akmens ūdenstrauki,+ un katrā no tiem sagāja divi vai trīs mēri*. 7 Jēzus apkalpotājiem norādīja: ”Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un tie piepildīja traukus līdz malām. 8 Tad viņš sacīja: ”Tagad pasmeliet un aiznesiet mielasta pārraugam.” Viņi tā arī izdarīja. 9 Kad mielasta pārraugs nogaršoja ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinot, no kurienes tas nāk (kurpretī kalpi, kas bija smēluši ūdeni, to zināja), viņš pasauca līgavaini 10 un teica: ”Visi citi vispirms pasniedz labo vīnu un tikai tad, kad viesi ir iereibuši, — sliktāko. Bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim brīdim.” 11 Tas, ko Jēzus izdarīja Galilejas Kānā, bija viņa pirmais brīnums. Tā viņš atklāja savu godu,+ un viņa mācekļi sāka viņam ticēt.

12 Pēc tam Jēzus ar savu māti, brāļiem+ un mācekļiem aizgāja uz Kapernaumu,+ taču viņi nepalika tur ilgi.

13 Tuvojās jūdu Pasha,+ un Jēzus devās uz Jeruzālemi. 14 Templī viņš ieraudzīja liellopu, aitu un baložu+ pārdevējus, kā arī naudas mainītājus, kas tur sēdēja. 15 Uztaisījis no virvēm pātagu, viņš tos visus izdzina no tempļa kopā ar aitām un liellopiem, izkaisīja naudas mainītājiem naudu un apgāza viņu galdus.+ 16 Baložu pārdevējiem viņš sacīja: ”Aizvāciet to visu no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu*!”+ 17 Viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: ”Manī kvēlos dedzība par tavu namu.”+

18 Tad jūdi viņam jautāja: ”Ar kādu zīmi tu mums apstiprināsi,+ ka drīksti tā rīkoties?” 19 Jēzus tiem atbildēja: ”Nojauciet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu.”+ 20 ”Šo templi cēla četrdesmit sešus gadus, un tu to uzcelsi trijās dienās?” jūdi izsaucās. 21 Bet, runādams par templi, viņš domāja savu ķermeni.+ 22 Kad Jēzus bija piecelts no mirušajiem, mācekļi atcerējās, ka viņš par to bija runājis,+ un sāka ticēt Rakstiem un Jēzus sacītajam.

23 Kamēr Jēzus Pashas svētkos bija Jeruzālemē, daudzi sāka viņam* ticēt, jo redzēja brīnumus, kādus viņš darīja. 24 Bet Jēzus tiem neuzticējās, jo viņš zināja, kādi tie visi ir, 25 un viņam nevajadzēja, lai kāds viņam sniegtu ziņas par cilvēku, — viņš pats zināja, kas ir cilvēka sirdī.+

3 Starp farizejiem bija kāds jūdu varasvīrs, vārdā Nikodēms.+ 2 Tas naktī+ ieradās pie Jēzus un sacīja viņam: ”Rabi,+ mēs zinām, ka tu esi skolotājs, kas nācis no Dieva, jo neviens nevar darīt tādus brīnumus+ kā tu, ja Dievs nav ar viņu.”+ 3 Jēzus teica: ”Patiesi, patiesi, es tev saku: kas nepiedzimst no jauna*,+ tas neredzēs Dieva valstību.”+ 4 ”Kā cilvēks var piedzimt, būdams vecs?” Nikodēms vaicāja. ”Viņš taču nevar atgriezties mātes klēpī un piedzimt otrreiz?” 5 Jēzus atbildēja: ”Patiesi, patiesi, es tev saku: kas nepiedzimst no ūdens+ un gara,+ tas nevar tikt Dieva valstībā. 6 Kas piedzimis no miesas, ir miesa, bet, kas piedzimis no gara, ir gars. 7 Nebrīnies, ka es tev teicu: jums jāpiedzimst no jauna. 8 Vējš pūš, kur tam tīk, un tu dzirdi tā skaņu, bet nezini, no kurienes tas nāk un uz kurieni dodas. Tāpat ir ar katru, kas ir piedzimis no gara.”+

9 Tad Nikodēms jautāja: ”Kā tas var būt?” 10 Jēzus atbildēja: ”Vai tu, būdams Izraēla skolotājs, to nezini? 11 Patiesi, patiesi, es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām par to, ko esam redzējuši, bet jūs nepieņemat mūsu liecību. 12 Ja jūs neticat, kad es jums stāstu par zemes lietām, kā gan jūs ticēsiet, kad es jums stāstīšu par debesu lietām? 13 Neviens nav uzkāpis debesīs,+ vienīgi tas, kas nokāpis no debesīm,+ — Cilvēka dēls. 14 Un, kā Mozus tuksnesī pacēla čūsku pie staba,+ tāpat augšup jātiek paceltam Cilvēka dēlam,+ 15 lai ikviens, kas viņam tic, iegūtu mūžīgu dzīvi.+

16 Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva savu vienīgo* Dēlu,+ lai neviens, kas viņam tic, neietu bojā, bet iegūtu mūžīgu dzīvi.+ 17 Jo Dievs savu Dēlu sūtīja pasaulē, nevis lai viņš tiesātu pasauli, bet lai pasaule ar viņa starpniecību tiktu glābta.+ 18 Kas viņam tic, netiks tiesāts,+ bet, kas netic, jau ir notiesāts, jo nav ticējis Dieva vienīgajam Dēlam*.+ 19 Bet pamats tiesai ir šāds: pasaulē ir nākusi gaisma,+ bet cilvēki ir mīlējuši tumsu, nevis gaismu, jo viņu darbi bija ļauni. 20 Tas, kas rīkojas nekrietni, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atmaskoti. 21 Bet tas, kas rīkojas pareizi, nāk pie gaismas,+ lai būtu redzams, ka viņa darbi ir darīti saskaņā ar Dieva gribu.”

22 Pēc tam Jēzus ar saviem mācekļiem devās uz Jūdejas laukiem, kur viņš pavadīja ar tiem kādu laiku un kristīja cilvēkus.+ 23 Bet arī Jānis kristīja Ainonā netālu no Salimas, jo tur bija daudz ūdens,+ un ļaudis nāca un tika kristīti.+ 24 Jānis tad vēl nebija iemests cietumā.+

25 Jāņa mācekļiem ar kādu jūdu izcēlās strīds par attīrīšanos. 26 Viņi atnāca pie Jāņa un stāstīja: ”Rabi, tas, kurš bija ar tevi otrpus Jordānai un par kuru tu liecināji,+ kristī, un visi iet pie viņa.” 27 Jānis paskaidroja: ”Cilvēks neko nevar saņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm. 28 Jūs paši dzirdējāt, ka es teicu: ”Es neesmu Kristus,+ bet esmu sūtīts viņam pa priekšu.”+ 29 Kam ir līgava, tas ir līgavainis.+ Taču līgavaiņa draugs, stāvēdams blakus un dzirdēdams līgavaiņa balsi, ļoti priecājas. Tad nu arī es esmu prieka pilns. 30 Viņam jāiet vairumā, bet man — mazumā.”

31 Tas, kas nāk no augšas,+ ir pāri visiem citiem. Tas, kas ir no zemes, ir no zemes un runā par zemes lietām. Kas no debesīm nāk, ir pāri visiem citiem.+ 32 Viņš liecina par to, ko ir redzējis un dzirdējis,+ bet viņa liecību neviens nepieņem.+ 33 Kas viņa liecību ir pieņēmis, tas ir apstiprinājis, ka Dievs ir patiess*.+ 34 Tas, ko Dievs ir sūtījis, runā Dieva vārdus,+ jo Dievs dod savu garu neskopodamies. 35 Tēvs mīl Dēlu+ un visu ir nodevis viņa rokās.+ 36 Kas tic Dēlam, iegūs mūžīgu dzīvi,+ bet tas, kas Dēlam neklausa, dzīvi neredzēs,+ un Dieva dusmas paliks uz viņa.+

4 Kad Kungs uzzināja, ka farizeji ir dzirdējuši, ka viņš gatavo un kristī+ vairāk mācekļu nekā Jānis 2 (kaut gan Jēzus pats nekristīja, bet to darīja viņa mācekļi), 3 viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju. 4 Bet viņam bija jāiet caur Samariju. 5 Tā viņš nonāca Ziharā, kādā Samarijas pilsētā, kas ir netālu no zemes gabala, kuru Jēkabs bija piešķīris savam dēlam Jāzepam.+ 6 Tur atradās Jēkaba aka,+ un Jēzus, noguris no ceļa, pie tās apsēdās. Tas bija ap sesto stundu*.

7 Tad kāda samariete atnāca smelt ūdeni, un Jēzus viņai palūdza: ”Iedod man padzerties!” 8 (Bet viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu nopirkt pārtiku.) 9 Samariete viņam jautāja: ”Kā gan tu, būdams jūds, prasi dzert man, samarietei?” (Jo jūdi izvairās no samariešiem.)+ 10 Jēzus tai atbildēja: ”Ja tu zinātu, kādu dāvanu Dievs dod+ un kas ir tas, kurš tev lūdz padzerties, tu pati būtu viņu lūgusi un viņš tev būtu iedevis dzīvu ūdeni.”+ 11 Sieviete iebilda: ”Kungs, tev nav pat smeļamā trauka, un aka ir dziļa. No kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? 12 Vai tu esi pārāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums ir atstājis šo aku un pats ir dzēris no tās līdz ar saviem dēliem un ganāmpulkiem?” 13 Jēzus paskaidroja: ”Ikvienam, kas dzer šo ūdeni, atkal slāps. 14 Bet tam, kas dzers manis doto ūdeni, vairs nekad neslāps+ — ūdens, ko es tam došu, viņā kļūs par mutuļojošu avotu, no kura plūst ūdens mūžīgai dzīvei.”+ 15 Sieviete viņam teica: ”Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un nebūtu jānāk šurp smelt ūdeni!”

16 Jēzus tai sacīja: ”Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” 17 Sieviete atbildēja: ”Man nav vīra.” Jēzus teica: ”Tu pareizi sacīji, ka tev nav vīra. 18 Tev ir bijuši pieci vīri, un tas, ar ko tu tagad esi kopā, nav tavs vīrs. Tu esi teikusi taisnību.” 19 Sieviete atzina: ”Kungs, kā noprotu, tu esi pravietis.+ 20 Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka viņš ir jāpielūdz Jeruzālemē.”+ 21 Jēzus viņai sacīja: ”Tici man, sieviete, tuvojas laiks, kad jūs nepielūgsiet Tēvu ne šajā kalnā, ne Jeruzālemē. 22 Jūs pielūdzat, ko nepazīstat,+ mēs pielūdzam, ko pazīstam, jo glābšana nāk caur* jūdiem.+ 23 Taču nāk laiks — un tas ir jau klāt —, kad īstie pielūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo Tēvs meklē cilvēkus, kas viņu tā pielūgtu.+ 24 Dievs ir gars,+ un tiem, kas viņu pielūdz, viņš jāpielūdz garā un patiesībā.”+ 25 Sieviete viņam atteica: ”Es zinu, ka jānāk Mesijam, ko sauc par Kristu. Kad viņš atnāks, viņš mums visu izstāstīs.” 26 Jēzus viņai sacīja: ”Es tas esmu — tas, kurš runā ar tevi.”+

27 Tajā brīdī ieradās viņa mācekļi un izbrīnījās, ka viņš runā ar sievieti, tomēr neviens nejautāja: ”Ko tu no viņas gribi?” vai: ”Kāpēc tu ar viņu sarunājies?” 28 Tad sieviete atstāja ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un teica ļaudīm: 29 ”Nāciet, skatieties! Tur ir cilvēks, kurš man pastāstīja visu, ko esmu darījusi. Vai tas nevarētu būt Kristus?” 30 Tie izgāja no pilsētas un devās pie Jēzus.

31 Pa to laiku mācekļi viņu skubināja: ”Rabi,+ ēd!” 32 Bet viņš tiem atteica: ”Man ir tāds ēdiens, par ko jūs nezināt.” 33 Mācekļi prasīja cits citam: ”Vai kāds būtu atnesis viņam kaut ko ēdamu?” 34 Jēzus tiem teica: ”Mans ēdiens ir pildīt tā gribu, kas mani ir sūtījis,+ un pabeigt viņa uzticēto darbu.+ 35 Vai jūs nesakāt, ka līdz pļaujai vēl ir četri mēneši? Bet es jums saku: paceliet acis un paraugieties uz druvām! Tās ir gatavas* pļaujai.+ 36 Pļāvējs jau saņem algu un ievāc ražu mūžīgai dzīvei, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.+ 37 Te var redzēt, cik patiess ir teiciens: ”Viens sēj, bet cits pļauj.” 38 Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet viņu darba augļi tiek arī jums.”

39 Daudzi samarieši no tās pilsētas sāka viņam ticēt sievietes vārdu dēļ, jo tā apliecināja: ”Viņš man pastāstīja visu, ko esmu darījusi.”+ 40 Kad samarieši atnāca pie Jēzus, tie lūdza viņu palikt pie tiem, un viņš tur pavadīja divas dienas. 41 Dzirdēdami, ko viņš runā, arī daudzi citi sāka viņam ticēt. 42 Tie teica sievietei: ”Tagad mēs vairs neticam tikai tavu vārdu dēļ — nu mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis cilvēks patiešām ir pasaules glābējs.”+

43 Pēc divām dienām Jēzus no turienes aizgāja uz Galileju, 44 kaut gan viņš pats bija apliecinājis, ka pravietis tēvzemē netiek cienīts.+ 45 Kad viņš nonāca Galilejā, galilejieši viņu uzņēma, jo bija redzējuši visu, ko viņš Jeruzālemē bija darījis svētkos,+ uz kuriem arī viņi paši bija devušies.+

46 Viņš atkal ieradās Galilejas Kānā, kur bija pārvērtis ūdeni vīnā.+ Kapernaumā bija kāds ķēniņa galminieks, kam dēls gulēja slims. 47 Uzzinājis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, galminieks devās pie Jēzus un lūdza atnākt un izdziedināt viņa dēlu, kas bija tuvu nāvei. 48 Bet Jēzus atbildēja: ”Ja jūs neredzat zīmes un brīnumus, jūs neticat.”+ 49 Galminieks sacīja: ”Kungs, nāc, kamēr mans bērns vēl nav nomiris!” 50 Jēzus teica: ”Ej mājās, tavs dēls dzīvos.”+ Vīrs noticēja Jēzus vārdiem un aizgāja. 51 Kad viņš vēl bija ceļā, pretī nāca viņa kalpi, lai pavēstītu, ka zēnam ir kļuvis labāk*. 52 Viņš tiem pavaicāja, kurā stundā tas ir noticis, un kalpi atbildēja: ”Vakar septītajā stundā* drudzis viņam pārgāja.” 53 Tā tēvs uzzināja, ka tas bija noticis tajā pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: ”Tavs dēls dzīvos.”+ Tad viņš un visa viņa saime kļuva ticīgi. 54 Tā bija otrā reize, kad Jēzus, atgriezies no Jūdejas Galilejā, paveica brīnumu.+

5 Pēc tam bija jūdu svētki,+ un Jēzus devās uz Jeruzālemi. 2 Jeruzālemē pie Aitu vārtiem+ ir baseins, ko ebrejiski sauc Betzata, ar piecām kolonādēm. 3 Tur gulēja daudz tādu, kas bija slimi, akli, klibi un kam bija paralizēti locekļi. 4 ——* 5 Starp tiem bija kāds cilvēks, kas slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. 6 Redzēdams šo cilvēku guļam un zinādams, ka tas ir slims jau ilgu laiku, Jēzus tam vaicāja: ”Vai tu vēlies izveseļoties?”+ 7 Slimais viņam atbildēja: ”Kungs, man nav neviena, kas mani ienestu baseinā, kad ūdens sāk viļņoties, bet, kamēr es pats tieku līdz turienei, cits nokāpj pirms manis.” 8 Jēzus viņam teica: ”Celies, ņem savu gultu* un staigā!”+ 9 Un šis cilvēks tūlīt pat kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt.

Bet tā diena bija sabats, 10 un jūdi izdziedinātajam aizrādīja: ”Ir sabats, un tu nedrīksti nest gultu!”+ 11 Taču viņš atbildēja: ”Tas, kurš mani izdziedināja, man teica: ”Ņem savu gultu un staigā!”” 12 Tie jautāja: ”Kurš ir tas, kas tev to sacīja?” 13 Bet izdziedinātais nezināja, kas viņš tāds bija, jo tur bija daudz ļaužu un Jēzus bija nozudis pūlī.

14 Vēlāk Jēzus atrada viņu templī un teica: ”Tagad tu esi vesels. Turpmāk vairs negrēko, lai ar tevi nenotiktu kaut kas sliktāks.” 15 Tad šis cilvēks aizgāja un pastāstīja jūdiem, ka viņu ir izdziedinājis Jēzus, 16 un jūdi sāka vajāt Jēzu, jo viņš to bija darījis sabatā. 17 Bet viņš tiem teica: ”Mans Tēvs vēl aizvien strādā, un arī es strādāju.”+ 18 Šo vārdu dēļ jūdi vēl vairāk gribēja viņu nogalināt, jo viņš ne tikai neievēroja sabatu, bet arī sauca Dievu par savu Tēvu,+ pielīdzinādams sevi Dievam.+

19 Tad Jēzus tiem atbildēja: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: Dēls pats no sevis it neko nevar darīt — viņš dara tikai to, ko redz darām Tēvu.+ To, ko dara Tēvs, tāpat dara arī Dēls. 20 Tēvs mīl Dēlu+ un rāda tam visu, ko pats dara, un viņš tam rādīs vēl iespaidīgākus darbus par šiem, lai jūs brīnītos.+ 21 Tāpat kā Tēvs ceļ augšā mirušos un tos atdzīvina,+ arī Dēls atdzīvina tos, ko vēlas.+ 22 Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesāšanu ir uzticējis Dēlam,+ 23 lai visi godātu Dēlu, tāpat kā tie godā Tēvu. Kas negodā Dēlu, negodā Tēvu, kurš viņu ir sūtījis.+ 24 Patiesi, patiesi, es jums saku: tas, kas dzird manus vārdus un tic tam, kurš mani sūtījis, iegūst mūžīgu dzīvi,+ un viņš netiek tiesāts, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.+

25 Patiesi, patiesi, es jums saku: nāk laiks — un tas ir jau klāt —, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un tie, kas paklausīs, dzīvos. 26 Tāpat kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī*,+ arī Dēlam viņš ir devis dzīvību pašam sevī.+ 27 Viņš to ir pilnvarojis tiesāt,+ jo tas ir Cilvēka dēls.+ 28 Nebrīnieties par to, jo nāk laiks, kad visi, kas ir kapos*, dzirdēs viņa balsi+ 29 un nāks ārā: tie, kas darījuši labu, iegūs augšāmcelšanu dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, — augšāmcelšanu tiesai.+ 30 Pats no sevis es neko nevaru darīt. Kā es dzirdu, tā es tiesāju, un mans spriedums ir taisnīgs,+ jo es pildu nevis savu gribu, bet tā gribu, kurš mani ir sūtījis.+

31 Ja es viens pats liecinātu par sevi, manai liecībai nevarētu ticēt*.+ 32 Bet ir vēl kāds, kas liecina par mani, un es zinu, ka liecība, ko viņš par mani dod, ir patiesa.+ 33 Jūs esat sūtījuši cilvēkus pie Jāņa, un viņš ir liecinājis par patiesību.+ 34 Kaut gan man nav vajadzīga cilvēku liecība, es to saku, lai jūs tiktu glābti. 35 Viņš bija gaismeklis, kas deg un spīd, un īsu brīdi jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.+ 36 Bet man ir liecība, kas ir nozīmīgāka nekā Jāņa dotā, jo tie darbi, ko Tēvs man ir uzdevis paveikt, — šie paši darbi, ko es daru, — liecina, ka Tēvs mani ir sūtījis.+ 37 Un Tēvs, kas mani sūtījis, pats ir liecinājis par mani.+ Jūs nekad neesat dzirdējuši viņa balsi un neesat redzējuši viņa veidolu,+ 38 un viņa vārdi nerod vietu jūsu sirdīs*, jo jūs neticat tam, ko viņš ir sūtījis.

39 Jūs pētāt Rakstus,+ jo domājat, ka tie jums palīdzēs iegūt mūžīgu dzīvi, un tieši Raksti ir tie, kas liecina par mani.+ 40 Tomēr jūs negribat nākt pie manis,+ lai iegūtu dzīvību. 41 Es nepieņemu godu no cilvēkiem, 42 bet es zinu, ka jūsos nav mīlestības pret Dievu. 43 Es esmu atnācis sava Tēva vārdā, bet jūs mani nepieņemat. Ja kāds cits nāktu pats savā vārdā, jūs viņu pieņemtu. 44 Kā gan jūs varat man ticēt, ja jūs pieņemat godu cits no cita, bet netiecaties pēc tā goda, kas nāk no vienīgā Dieva?+ 45 Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu Tēva priekšā. Jums jau ir apsūdzētājs — Mozus,+ uz ko jūs cerat. 46 Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī man, jo viņš rakstīja par mani.+ 47 Bet, ja jūs neticat viņa rakstītajam, kā jūs ticēsiet maniem vārdiem?”

6 Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tiberijas jūrai*.+ 2 Viņam sekoja daudz ļaužu,+ jo tie bija redzējuši, kā viņš brīnumainā veidā bija dziedinājis slimos.+ 3 Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās tur kopā ar saviem mācekļiem. 4 Tuvojās jūdu svētki — Pasha.+ 5 Kad Jēzus pavērās apkārt un ieraudzīja, ka pie viņa nāk daudz ļaužu, viņš Filipam jautāja: ”Kur lai nopērkam maizi, lai tie varētu paēst?”+ 6 Bet to viņš teica, lai pārbaudītu Filipu, jo viņš zināja, ko tūlīt darīs. 7 Filips atbildēja: ”Ar maizi, ko var nopirkt par divsimt denārijiem*, nepietiks, lai katrs dabūtu kaut vai mazliet.” 8 Viens no viņa mācekļiem, Sīmaņa Pētera brālis Andrejs, viņam teica: 9 ”Te ir kāds zēns, kam ir piecas miežu maizes un divas zivtiņas. Bet kas gan tas ir tik daudziem?”+

10 Jēzus sacīja: ”Lai ļaudis atsēžas.” Tajā vietā bija daudz zāles, un visi apsēdās zemē. Vīriešu vien tur bija kādi pieci tūkstoši.+ 11 Jēzus paņēma maizes, pateicās Dievam un izdalīja tās ļaudīm. Tāpat viņš izdalīja zivis, un katrs dabūja tik, cik vēlējās. 12 Kad tie bija paēduši, viņš saviem mācekļiem teica: ”Savāciet atlikušos maizes gabalus, lai nekas neietu zudumā.” 13 Mācekļi savāca maizes gabalus, kas pēc ēšanas bija palikuši pāri no piecām miežu maizēm, un pielasīja ar tiem divpadsmit grozus.

14 Kad cilvēki redzēja, kādus brīnumus viņš dara, tie runāja: ”Šis tiešām ir tas pravietis, kam bija jānāk pasaulē.”+ 15 Bet Jēzus, zinādams, ka tie taisās nākt un ar varu iecelt viņu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.+

16 Kad pienāca vakars, viņa mācekļi nogāja pie jūras+ 17 un, iekāpuši laivā, devās pāri jūrai uz Kapernaumu. (Bija jau satumsis, bet Jēzus vēl nebija atgriezies pie viņiem.)+ 18 Pūta stiprs vējš, un jūrā sacēlās viļņi.+ 19 Kad mācekļi bija noairējuši piecus vai sešus kilometrus*, viņi ieraudzīja Jēzu ejam pa jūras virsu un tuvojamies laivai, un viņi pārbijās. 20 Bet Jēzus tos uzrunāja: ”Tas esmu es, nebaidieties!”+ 21 Tad tie viņu ar prieku uzņēma laivā, un drīz laiva piestāja krastā, uz kuru viņi devās.+

22 Nākamajā dienā ļaudis, kas bija palikuši otrā krastā, saprata, ka tur nav bijis citas laivas kā tikai viena un ka Jēzus nav tajā iekāpis kopā ar saviem mācekļiem, bet mācekļi ir aizbraukuši vieni paši. 23 Tikmēr netālu no vietas, kur Kungs, pateicies Dievam, bija tos paēdinājis, piestāja laivas no Tiberijas. 24 Redzēdami, ka ne Jēzus, ne viņa mācekļu tur vairs nav, ļaudis sakāpa laivās un devās uz Kapernaumu viņu meklēt.

25 Kad ļaudis atrada Jēzu jūras otrā pusē, tie viņam jautāja: ”Rabi,+ kad tu šeit ieradies?” 26 Jēzus atbildēja: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs mani meklējat nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka ēdāt maizi un paēdāt.+ 27 Pūlieties, lai iegūtu nevis tādu ēdienu, kas bojājas, bet gan neiznīcīgu ēdienu, kas ļauj iemantot mūžīgu dzīvi+ un ko jums dos Cilvēka dēls, jo viņu ar savu labvēlību ir apzīmogojis Tēvs — pats Dievs.”+

28 Tad tie viņam vaicāja: ”Kādus darbus mums darīt, lai tie būtu patīkami Dievam?” 29 Jēzus atbildēja: ”Dievam patīkams darbs ir tas, ka jūs ticat viņa sūtītajam.”+ 30 Bet tie sacīja: ”Kādu zīmi+ tu parādīsi, lai mēs tev ticētu? Ko tu izdarīsi? 31 Mūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī,+ kā ir rakstīts: ”Viņš tiem deva ēst maizi no debesīm.””+ 32 Jēzus tiem teica: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: Mozus jums nav devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs gan jums dod īsto maizi no debesīm. 33 Dieva maize ir tas, kurš nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” 34 Tad tie lūdza: ”Kungs, dod mums šo maizi vienmēr.”

35 Jēzus turpināja: ”Es esmu dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tas nekad nebūs izsalcis, un, kas man tic, tam nekad neslāps.+ 36 Bet, kā jau es teicu, jūs gan esat mani redzējuši, tomēr neticat.+ 37 Visi, ko Tēvs man dod, nāks pie manis, un nevienu, kas nāk pie manis, es nedzīšu prom,+ 38 jo es esmu atnācis no debesīm,+ lai pildītu nevis savu gribu, bet tā gribu, kurš mani ir sūtījis.+ 39 Mana sūtītāja griba ir tāda, lai no visiem, ko viņš man ir devis, es nevienu nezaudētu, bet celtu tos augšā+ pēdējā dienā. 40 Jo mana Tēva griba ir tāda, lai katrs, kas atzīst Dēlu un tic viņam, iegūtu mūžīgu dzīvi,+ un pēdējā dienā es to celšu augšā.”+

41 Tad jūdi sāka kurnēt par viņu, jo viņš bija teicis: ”Es esmu maize, kas nākusi no debesīm.”+ 42 Tie runāja: ”Vai tad tas nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam?+ Kā viņš tagad var teikt: ”Es esmu nācis no debesīm”?” 43 Bet Jēzus tiem sacīja: ”Beidziet kurnēt! 44 Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs,+ kas mani sūtījis, un es viņu celšu augšā pēdējā dienā.+ 45 Praviešu rakstos ir teikts: ”Jehova* tos visus mācīs.”+ Ikviens, kas klausās Tēvā un mācās, nāk pie manis. 46 Protams, Tēvu neviens cilvēks nav redzējis.+ Vienīgi tas, kas ir no Dieva, — tas ir redzējis Tēvu.+ 47 Patiesi, patiesi, es jums saku: kas tic, iegūs mūžīgu dzīvi.+

48 Es esmu dzīvības maize.+ 49 Jūsu tēvi tuksnesī ēda mannu, tomēr nomira.+ 50 Bet šī maize, kas nāk no debesīm, ir tāda, ka neviens, kas to ēd, nemirs. 51 Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēd šo maizi, dzīvos mūžīgi, un šī maize ir mana miesa, ko es atdošu par pasaules dzīvību.”+

52 Tad jūdi sāka strīdēties savā starpā: ”Kā viņš mums var dot ēst savu miesu?” 53 Jēzus viņiem teica: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jūs neiegūsiet dzīvību*.+ 54 Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, iegūs mūžīgu dzīvi, un pēdējā dienā es viņu celšu augšā,+ 55 jo mana miesa ir īsts ēdiens un manas asinis ir īsts dzēriens. 56 Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, paliek vienotībā ar mani, un es palieku vienotībā ar viņu.+ 57 Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju, pateicoties Tēvam, arī tas, kas ēd manu miesu, dzīvos, pateicoties man.+ 58 Šī ir maize, kas ir nākusi no debesīm. Tā nav tāda, kādu ēda jūsu tēvi, kas tik un tā nomira. Kas ēd šo maizi, dzīvos mūžīgi.”+ 59 To viņš teica, kad mācīja sinagogā* Kapernaumā.

60 Daudzi viņa mācekļi, to dzirdējuši, sacīja: ”Šie vārdi ir briesmīgi. Kas tajos var klausīties?” 61 Bet Jēzus, zinādams, ka viņa mācekļi par to kurn, jautāja: ”Vai tas jums ir par klupšanas akmeni? 62 Bet ko jūs teiksiet, ja redzēsiet Cilvēka dēlu uzkāpjam tur, kur viņš ir bijis iepriekš?+ 63 Gars dara dzīvu,+ bet no miesas nav nekāda labuma. Vārdi, ko es jums esmu teicis, ir gars un dzīvība.+ 64 Bet jūsu vidū ir tādi, kas netic.” Jēzus jau no sākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos.+ 65 Viņš turpināja: ”Tāpēc es jums esmu teicis: neviens nevar nākt pie manis, ja vien tādu iespēju viņam nepiešķir Tēvs.”+

66 No šī brīža daudzi viņa mācekļi atgriezās pie tā, ar ko bija nodarbojušies agrāk,+ un vairs negāja viņam līdzi. 67 Tad Jēzus jautāja tiem divpadsmit: ”Vai arī jūs gribat aiziet?” 68 Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: ”Kungs, pie kā lai mēs ejam?+ Tev ir mūžīgās dzīves vārdi,+ 69 un mēs ticam un zinām, ka tu esi Dieva Svētais.”+ 70 Jēzus viņiem sacīja: ”Vai es neesmu izvēlējies jūs divpadsmit?+ Bet viens no jums ir apmelotājs*.”+ 71 Viņš runāja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, kurš viņu vēlāk nodeva, lai gan bija viens no divpadsmit.+

7 Pēc tam Jēzus apstaigāja Galileju. Viņš negribēja iet uz Jūdeju, jo jūdi meklēja iespēju viņu nogalināt.+ 2 Kad tuvojās jūdu Būdiņu svētki,+ 3 Jēzus brāļi+ viņam teica: ”Dodies uz Jūdeju, lai arī tur tavi mācekļi redzētu, kādus darbus tu veic. 4 Neviens, kas grib kļūt pazīstams, taču neko nedara slepenībā. Ja tu tādas lietas dari, parādies pasaulei!” 5 Bet īstenībā viņa brāļi neticēja viņam.+ 6 Jēzus tiem sacīja: ”Mans laiks vēl nav pienācis,+ bet jums vienmēr ir īstais laiks. 7 Pasaulei nav, par ko jūs ienīst, bet mani tā ienīst, jo es par to liecinu, ka tās darbi ir ļauni.+ 8 Jūs ejiet uz svētkiem, bet es vēl neiešu, jo mans laiks vēl nav pienācis.”+ 9 To pateicis, viņš palika Galilejā.

10 Tomēr, kad viņa brāļi bija aizgājuši uz svētkiem, arī Jēzus devās uz tiem, taču nevis atklāti, bet slepus. 11 Svētkos jūdi viņu meklēja, prašņādami: ”Kur viņš ir?” 12 Ļaužu starpā paklusām klīda daudz runu par viņu. Daži teica: ”Viņš ir labs cilvēks,” — bet citi: ”Nav vis! Viņš māna tautu.”+ 13 Atklāti gan neviens par viņu nerunāja, baidoties no jūdiem*.+

14 Kad svētki jau bija pusē, Jēzus iegāja templī un sāka mācīt. 15 Jūdi brīnījās un sprieda: ”No kurienes viņam ir tādas Rakstu zināšanas+ — viņš taču nav skolots*?!”+ 16 Bet Jēzus tiem sacīja: ”Tas, ko es mācu, nav no manis, bet no tā, kas mani ir sūtījis.+ 17 Ja kāds vēlas pildīt viņa gribu, tas sapratīs, vai šī mācība ir no Dieva+ vai arī es runāju pats no sevis. 18 Kas runā no sevis, tas tiecas pēc goda sev, bet, kas cenšas pagodināt to, kurš viņu ir sūtījis,+ tas ir patiess*, un viņā nav netaisnības. 19 Vai Mozus jums nav devis bauslību?+ Bet neviens no jums bauslībai neklausa. Kāpēc jūs gribat mani nogalināt?”+ 20 Ļaudis atbildēja: ”Tevi ir apsēdis dēmons! Kurš tevi grib nogalināt?” 21 Jēzus tiem teica: ”Es izdarīju vienu darbu, un jūs visi brīnāties. 22 Padomājiet: Mozus jums ir devis likumu par apgraizīšanu+ — kaut gan apgraizīšana nav no Mozus, bet no tēviem —,+ un jūs sabatā apgraizāt cilvēku. 23 Ja cilvēks sabatā tiek apgraizīts, lai netiktu pārkāpta Mozus bauslība, kāpēc tad jūs esat pārskaitušies, ka es sabatā cilvēku esmu darījis pilnīgi veselu?+ 24 Nespriediet taču virspusīgi — spriediet taisnīgi!”+

25 Tad daži Jeruzālemes iedzīvotāji sacīja: ”Vai šis nav tas cilvēks, kuru grib nogalināt?+ 26 Lūk, viņš runā visu priekšā, bet neviens viņam neko nesaka. Vai tiešām varasvīri būtu secinājuši, ka viņš ir Kristus? 27 Mēs taču zinām, no kurienes viņš ir,+ bet, kad atnāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes tas ir.” 28 Jēzus, mācīdams templī, teica: ”Jūs pazīstat mani un zināt, no kurienes es esmu, tomēr es neesmu nācis pats no sevis.+ Tas, kas mani sūtījis, patiešām pastāv, tikai jūs viņu nepazīstat.+ 29 Es viņu pazīstu,+ jo esmu nācis no viņa — viņš mani ir sūtījis.” 30 Tad tie gribēja saņemt viņu ciet,+ tomēr nevienam tas neizdevās, jo viņa stunda vēl nebija pienākusi.+ 31 Bet daudzi no tautas sāka viņam ticēt,+ un tie runāja: ”Vai gan Kristus, kad tas atnāks, darīs vairāk brīnumu nekā šis cilvēks?”

32 Kad farizeji padzirdēja, ko tauta par viņu runā, virspriesteri un farizeji nosūtīja tempļa sargus viņu apcietināt. 33 Tad Jēzus teica: ”Vēl īsu brīdi es būšu kopā ar jums, bet pēc tam došos pie tā, kas mani sūtījis.+ 34 Jūs mani meklēsiet, bet neatradīsiet, un tur, kur es būšu, jūs nevarēsiet nonākt.”+ 35 Tāpēc jūdi sāka runāt savā starpā: ”Uz kurieni viņš taisās doties, ka mēs viņu nevarēsim atrast? Viņš taču neies pie jūdiem, kas dzīvo, izkaisīti starp grieķiem, un nemācīs grieķus? 36 Ko nozīmē viņa vārdi: ”Jūs mani meklēsiet, bet neatradīsiet, un tur, kur es būšu, jūs nevarēsiet nonākt”?”

37 Bet pēdējā, nozīmīgākajā svētku dienā+ Jēzus nostājās un sauca: ”Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer!+ 38 Kas man tic, no tā plūdīs dzīva ūdens straumes,+ gluži kā teikts Rakstos.” 39 Bet to viņš teica par garu, ko drīz vajadzēja saņemt tiem, kuri viņam ticēja, — tajā laikā neviens vēl nebija saņēmis garu,+ jo Jēzus vēl nebija celts godā.+ 40 To dzirdējuši, ļaudis pūlī sacīja: ”Šis patiešām ir gaidītais pravietis.”+ 41 Citi teica: ”Viņš ir Kristus.”+ Bet daži iebilda: ”Vai tad Kristum jānāk no Galilejas?+ 42 Vai Rakstos nav teikts, ka Kristus būs no Dāvida pēcnācējiem+ un nāks no Betlēmes+ ciema, kur dzīvoja Dāvids?”+ 43 Tā pūlis viņa dēļ sašķēlās. 44 Daži pat gribēja saņemt viņu ciet, tomēr nevienam tas neizdevās.

45 Kad tempļa sargi atgriezās pie virspriesteriem un farizejiem, tie viņiem prasīja: ”Kāpēc jūs viņu neesat atveduši?” 46 Sargi atbildēja: ”Vēl nekad neviens nav runājis tā kā viņš.”+ 47 Farizeji jautāja: ”Vai arī jūs esat apmānīti? 48 Vai tad kāds no varasvīriem vai farizejiem viņam tic?+ 49 Bet šie ļaudis, kas nepazīst bauslību, — viņi ir nolādēti!” 50 Nikodēms, kas pirms kāda laika bija nācis pie Jēzus un kas pats bija farizejs, tiem teica: 51 ”Vai pēc mūsu bauslības drīkst tiesāt cilvēku, kamēr viņš nav uzklausīts un nav noskaidrots, ko viņš ir izdarījis?”+ 52 Tie atteica: ”Vai arī tu esi no Galilejas? Izpēti un pārliecinies, ka no Galilejas nav jānāk nevienam pravietim.”*

8 12 Jēzus tos atkal uzrunāja: ”Es esmu pasaules gaisma.+ Kas man seko, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.”+ 13 Tad farizeji viņam teica: ”Tu pats liecini par sevi, tāpēc tava liecība nav uzticama*.” 14 Bet Jēzus tiem atbildēja: ”Pat ja es liecinu par sevi pats, mana liecība ir uzticama, jo es zinu, no kurienes esmu nācis un uz kurieni dodos.+ Turpretī jūs nezināt, no kurienes es esmu nācis un uz kurieni dodos. 15 Jūs tiesājat pēc ārienes*,+ bet es nevienu netiesāju. 16 Un, ja es arī tiesāju, mans spriedums ir taisnīgs*, jo es neesmu viens — ar mani ir Tēvs, kas mani ir sūtījis.+ 17 Jūsu pašu bauslībā taču ir rakstīts: ”Divu cilvēku liecība ir uzticama.”+ 18 Es esmu viens, kas liecina par sevi, un par mani liecina arī Tēvs, kas mani ir sūtījis.”+ 19 Tie viņam prasīja: ”Kur ir tavs Tēvs?” Jēzus atbildēja: ”Jūs nepazīstat ne mani, ne manu Tēvu.+ Ja jūs pazītu mani, jūs pazītu arī manu Tēvu.”+ 20 Šos vārdus viņš teica, mācīdams templī pie ziedojumu traukiem.+ Bet neviens viņu nesaņēma ciet, jo viņa stunda vēl nebija pienākusi.+

21 Pēc tam viņš tiem atkal sacīja: ”Es aizeju, un jūs mani meklēsiet, bet tik un tā nomirsiet savos grēkos.+ Tur, kur es aizeju, jūs nevarat nonākt.”+ 22 Tad jūdi runāja: ”Vai tiešām viņš sev darīs galu, ja reiz viņš saka: ”Tur, kur es aizeju, jūs nevarat nonākt”?” 23 Bet Jēzus turpināja: ”Jūs esat no lejas, bet es esmu no augšas.+ Jūs esat no šīs pasaules, bet es neesmu no šīs pasaules. 24 Tāpēc es jums teicu, ka jūs nomirsiet savos grēkos. Ja jūs neticēsiet, ka es tas esmu, jūs nomirsiet savos grēkos.” 25 Tad tie jautāja: ”Kas tu esi?” Jēzus atteica: ”Kāpēc es vispār runāju ar jums?! 26 Man ir daudz kas sakāms par jums un daudz kas iztiesājams. Tas, kurš mani ir sūtījis, ir patiess,* un es stāstu pasaulei to, ko esmu dzirdējis no viņa.”+ 27 Tie nesaprata, ka viņš ar tiem runāja par Tēvu. 28 Bet Jēzus sacīja: ”Kad jūs būsiet pacēluši augšup* Cilvēka dēlu,+ tad jūs sapratīsiet, ka es tas esmu+ un ka es neko nedaru pats pēc sava prāta,+ bet runāju to, ko Tēvs man ir mācījis. 29 Un tas, kas mani ir sūtījis, ir ar mani. Viņš mani nav atstājis vienu, jo es allaž daru to, kas viņam patīk.”+ 30 Kad viņš tā runāja, daudzi sāka viņam ticēt.

31 Tad Jēzus vērsās pie tiem jūdiem, kas bija sākuši viņam ticēt: ”Ja jūs turaties pie tā, ko es mācu, jūs patiešām esat mani mācekļi, 32 jūs iepazīsiet patiesību+ un patiesība jūs atbrīvos.”+ 33 Jūdi viņam teica: ”Mēs esam Ābrahāma pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši. Kā tad tu vari teikt: ”Jūs kļūsiet brīvi”?” 34 Jēzus tiem atbildēja: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: katrs, kas grēko, ir grēka vergs.+ 35 Vergs nepaliek namā uz visiem laikiem, dēls gan paliek uz visiem laikiem. 36 Tāpēc, ja Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi. 37 Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, taču jūs gribat mani nogalināt, jo nepieņemat manus vārdus. 38 Es runāju par to, ko esmu redzējis, būdams pie sava Tēva,+ jūs savukārt darāt to, ko esat dzirdējuši no sava tēva.” 39 Tie teica: ”Mūsu tēvs ir Ābrahāms.” Jēzus sacīja: ”Ja jūs būtu Ābrahāma bērni,+ jūs darītu Ābrahāma darbus. 40 Bet jūs gribat nogalināt mani — cilvēku, kurš jums ir pavēstījis patiesību, ko ir dzirdējis no Dieva.+ Ābrahāms neko tādu nav darījis. 41 Jūs darāt sava tēva darbus.” Tie viņam iebilda: ”Mēs neesam dzimuši ārlaulībā*, mums ir viens Tēvs — Dievs.”

42 Jēzus teica: ”Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs mani mīlētu,+ jo no Dieva es esmu nācis un esmu šeit. Es neesmu atnācis pats no sevis, bet viņš mani ir sūtījis.+ 43 Kāpēc jūs nesaprotat, ko es runāju? Tāpēc, ka jūs nespējat klausīties manos vārdos. 44 Jūsu tēvs ir Velns, un jūs gribat darīt to, ko vēlas jūsu tēvs.+ Viņš ir bijis slepkava jau no sākuma*+ un nav noturējies patiesībā, jo viņā nav patiesības. Kad viņš melo, viņš runā atbilstoši savai būtībai, jo viņš ir melis un melu tēvs.+ 45 Bet man jūs neticat, jo es runāju patiesību. 46 Kurš no jums var pārmest man kādu grēku? Ja es saku patiesību, kāpēc jūs man neticat? 47 Kas ir no Dieva, tas ieklausās Dieva vārdos.+ Jūs neesat no Dieva un tāpēc arī neklausāties.”+

48 Tad jūdi viņam teica: ”Vai mēs nesakām taisnību, ka tu esi samarietis+ un tevi ir apsēdis dēmons?”+ 49 Jēzus atbildēja: ”Mani nav apsēdis dēmons. Es godāju savu Tēvu, bet jūs ceļat man negodu. 50 Bet es nealkstu pēc goda sev+ — Dievs ir tas, kas man to grib dot un kas tiesā. 51 Patiesi, patiesi, es jums saku: kas pildīs manus vārdus, tas nāvi neredzēs nemūžam.”+ 52 Jūdi sacīja: ”Nu mēs zinām, ka tevi ir apsēdis dēmons. Ābrahāms ir miris, tāpat arī pravieši, bet tu saki: ”Kas pildīs manus vārdus, tas nāvi neredzēs nemūžam.” 53 Vai tu būtu pārāks par mūsu tēvu Ābrahāmu, kas ir miris? Arī pravieši ir miruši. Par ko tu uzdodies?” 54 Jēzus atbildēja: ”Ja es pats sevi godātu, mans gods nebūtu nekas. Mani godā mans Tēvs,+ ko jūs saucat par savu Dievu, 55 tomēr jūs viņu nepazīstat.+ Bet es viņu pazīstu,+ un, ja es teiktu, ka nepazīstu, es būtu melis, tāpat kā jūs. Taču es viņu pazīstu un pildu viņa vārdus. 56 Jūsu tēvs Ābrahāms līksmoja, cerēdams ieraudzīt manu dienu, un viņš to ieraudzīja un priecājās.”+ 57 Tad jūdi sacīja: ”Tev vēl nav pat piecdesmit gadu, un tu esi redzējis Ābrahāmu?” 58 Jēzus tiem teica: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: es biju jau tad, kad Ābrahāms vēl nebija dzimis.”+ 59 Tie paņēma akmeņus, lai mestu uz viņu, bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa.

9 Iedams viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija akls. 2 Mācekļi viņam jautāja: ”Rabi,+ kas ir grēkojis — viņš pats vai viņa vecāki? Kāpēc viņš ir piedzimis akls?” 3 Jēzus atbildēja: ”Grēkojis nav ne viņš, ne viņa vecāki, bet tas, kas ar viņu ir noticis, dos iespēju parādīt Dieva darbus.+ 4 Kamēr ir diena, mums jādara tā darbi, kurš mani ir sūtījis.+ Tuvojas nakts, kad neviens neko nevarēs darīt. 5 Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.”+ 6 To pateicis, viņš spļāva zemē, sajauca zemi ar siekalām, uzzieda šo masu cilvēkam uz acīm+ 7 un teica: ”Ej, nomazgājies Sīloāmas (tulkojumā — ”sūtītais”) dīķī!” Tas aizgāja, nomazgājās un atgriezās redzīgs.+

8 Tad kaimiņi un tie, kas viņu pirms tam bija redzējuši ubagojam, sacīja: ”Vai tas nav tas pats, kurš te agrāk sēdēja un ubagoja?” 9 Daži teica: ”Tas ir viņš,” — citi: ”Nē, nav, bet viņš tam ir līdzīgs.” Viņš pats sacīja: ”Es tas esmu.” 10 Tie sāka viņu iztaujāt: ”Kā tu kļuvi redzīgs?” 11 Viņš paskaidroja: ”Cilvēks, ko sauc Jēzus, sajauca zemi ar siekalām, uzzieda to man uz acīm un teica: ”Ej uz Sīloāmu un nomazgājies!”+ Es aizgāju, nomazgājos un kļuvu redzīgs.” 12 Tie viņam prasīja: ”Kur šis cilvēks ir?”, bet viņš atbildēja: ”Es nezinu.”

13 Tad cilvēku, kas vēl nupat bija akls, aizveda pie farizejiem. 14 Bet tā diena, kad Jēzus bija sajaucis zemi ar siekalām un atvēris viņam acis,+ bija sabats.+ 15 Nu arī farizeji viņam jautāja, kā tas ir kļuvis redzīgs. Viņš tiem sacīja: ”Viņš uzzieda man uz acīm zemi, kas sajaukta ar siekalām, pēc tam es nomazgājos un kļuvu redzīgs.” 16 Daži no farizejiem sprieda: ”Tas cilvēks nav no Dieva, jo viņš neievēro sabatu.”+ Citi iebilda: ”Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādus brīnumus?”+ Tā viņu starpā radās šķelšanās.+ 17 Tad tie atkal jautāja izdziedinātajam cilvēkam: ”Viņš ir atvēris tev acis — ko tu par viņu saki?” Tas atbildēja: ”Viņš ir pravietis.”

18 Bet jūdi neticēja, ka šis cilvēks ir bijis akls un kļuvis redzīgs, kamēr nebija ataicinājuši viņa vecākus. 19 Viņi tiem jautāja: ”Vai tas ir jūsu dēls? Jūs sakāt, ka viņš ir piedzimis akls? Kā tad viņš tagad var redzēt?” 20 Viņa vecāki atbildēja: ”Mēs zinām, ka tas ir mūsu dēls un ka viņš ir piedzimis akls, 21 bet to, kā viņš tagad var redzēt, mēs nezinām un, kas ir atdevis viņam redzi, arī nezinām. Jautājiet viņam pašam — viņš ir pieaudzis, un lai viņš pats atbild par sevi!” 22 Vecāki tā runāja, jo baidījās no jūdiem,+ kas jau bija vienojušies izslēgt no sinagogas ikvienu, kurš atzīs Jēzu par Kristu.+ 23 Tāpēc vecāki sacīja: ”Viņš ir pieaudzis. Prasiet viņam!”

24 Farizeji otrreiz pasauca cilvēku, kas bija bijis akls, un tam teica: ”Dod godu Dievam! Mēs zinām, ka tas cilvēks ir grēcinieks.” 25 Viņš atbildēja: ”Es nezinu, vai viņš ir grēcinieks. Vienu gan es zinu: agrāk es biju akls, bet tagad varu redzēt.” 26 Tie viņu tincināja: ”Ko viņš tev darīja? Kā viņš tev atvēra acis?” 27 ”Es jums jau stāstīju, bet jūs neklausījāties,” viņš atbildēja. ”Kāpēc jūs to gribat dzirdēt vēlreiz? Varbūt arī jūs gribat kļūt par viņa mācekļiem?” 28 Tad tie viņu nolamāja un teica: ”Tu pats esi viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. 29 Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs, bet, no kurienes ir šis, mums nav ne jausmas.” 30 Bet cilvēks tiem sacīja: ”Tieši tas jau ir dīvaini, ka jūs nezināt, no kurienes viņš ir, tomēr viņš ir atvēris man acis. 31 Mēs zinām, ka grēciniekus Dievs neuzklausa,+ bet ikvienu, kas bīstas Dievu un pilda viņa gribu, viņš uzklausa.+ 32 Nemūžam nav dzirdēts, ka no dzimšanas aklam cilvēkam kāds būtu atdevis redzi. 33 Ja viņš nebūtu no Dieva, viņš neko nespētu darīt.”+ 34 Tie atbildēja: ”Tu esi dzimis caurcaurēm grēcīgs, un tu vēl mūs māci?” Un tie viņu padzina no turienes.*+

35 Jēzus, uzzinājis, ka tie šo cilvēku ir padzinuši, atrada viņu un vaicāja: ”Vai tu tici Cilvēka dēlam?” 36 Tas atbildēja: ”Kas viņš ir, kungs? Saki man, lai es varu viņam ticēt.” 37 Jēzus sacīja: ”Tu viņu esi redzējis — viņš ir tas, kas šobrīd ar tevi runā.” 38 Tad tas teica: ”Es ticu, Kungs!” un nometās zemē viņa priekšā. 39 Jēzus pavēstīja: ”Es esmu ieradies šajā pasaulē, lai tā tiktu tiesāta: lai neredzīgie redzētu+ un redzīgie kļūtu akli.”+ 40 To dzirdējuši, daži no farizejiem, kas tur atradās, jautāja viņam: ”Mēs taču neesam akli?” 41 Jēzus atteica: ”Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka. Bet, tā kā jūs sakāt: ”Mēs redzam,” — jūsu grēks paliek.”+

10 ”Patiesi, patiesi, es jums saku: tas, kas neieiet aplokā pa vārtiem, bet kāpj iekšā pa citurieni, ir zaglis un laupītājs.+ 2 Turpretī tas, kas ieiet pa vārtiem, ir avju gans.+ 3 Vārtu sargs viņam atver,+ un avis klausa viņa balsij,+ viņš sauc savas avis vārdā un izved tās laukā. 4 Kad viņš visas savas avis ir izvedis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo pazīst viņa balsi. 5 Svešiniekam tās nekad nesekos, bet bēgs no viņa, jo tās nepazīst svešinieka balsi.” 6 Jēzus tiem stāstīja šo līdzību, bet tie nesaprata, ko viņa vārdi nozīmē.

7 Tāpēc Jēzus turpināja: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: es esmu vārti avīm.+ 8 Visi, kas ir nākuši, uzdodamies par mani, ir zagļi un laupītāji, bet avis tiem nav klausījušas. 9 Es esmu vārti: ikviens, kas caur mani ieiet, tiks izglābts. Tas ieies un izies, un atradīs ganības.+ 10 Zaglis nāk vienīgi tādēļ, lai zagtu, nogalinātu un postītu,+ bet es esmu atnācis, lai tām būtu dzīvība un tās būtu pārpārēm. 11 Es esmu labais gans,+ un labais gans atdod savu dzīvību* par avīm.+ 12 Algādzis, kas nav gans un kam avis nepieder, redzot, ka tuvojas vilks, pamet avis un bēg, un vilks uzklūp avīm un tās izklīdina. 13 Algādzis aizbēg, jo avis viņam nerūp. 14 Es esmu labais gans, es pazīstu savas avis, un manas avis pazīst mani,+ 15 tāpat kā Tēvs pazīst mani un es pazīstu Tēvu.+ Un es atdodu savu dzīvību par avīm.+

16 Bet man ir vēl citas avis, kas nav no šī aploka.+ Arī tās man jāatved, tās klausīs manai balsij, un būs viens ganāmpulks un viens gans.+ 17 Tāpēc Tēvs mani mīl,+ ka es atdodu savu dzīvību,+ lai to atkal atgūtu. 18 Neviens man to neatņem, bet es pats to atdodu. Man ir vara to atdot un vara to atkal atgūt.+ Šādu uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.”

19 Šo vārdu dēļ jūdu vidū no jauna izcēlās šķelšanās.+ 20 Daudzi no tiem sacīja: ”Viņu ir apsēdis dēmons! Viņš ir zaudējis prātu! Kāpēc jūs viņā klausāties?” 21 Citi teica: ”Tie nav dēmona apsēsta cilvēka vārdi. Vai dēmons var atvērt aklo acis?”

22 Tajā laikā Jeruzālemē notika Tempļa iesvētīšanas svētki*. Bija ziema, 23 un Jēzus templī staigāja pa Sālamana kolonādi.+ 24 Viņu ielenca jūdi un prasīja: ”Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, tad pasaki to atklāti!” 25 Jēzus atbildēja: ”Es jums esmu teicis, taču jūs neticat. Par mani liecina darbi, ko es daru sava Tēva vārdā,+ 26 bet jūs neticat, jo neesat manas avis.+ 27 Manas avis klausa manai balsij, es tās pazīstu, un tās man seko.+ 28 Es tām dodu mūžīgu dzīvi,+ tāpēc tās nekad neies bojā, un neviens tās man neatņems.+ 29 Tie, ko Tēvs man ir devis, ir vērtīgāki par visu citu, un neviens tos Tēvam nevar atņemt.+ 30 Es un Tēvs — mēs esam viens*.”+

31 Tad jūdi atkal paņēma akmeņus, lai viņu nomētātu. 32 Jēzus tiem teica: ”Es jūsu acu priekšā esmu darījis daudz labu darbu, kas ir no Tēva. Kura darba dēļ jūs gribat mani nomētāt ar akmeņiem?” 33 Jūdi viņam atbildēja: ”Mēs tevi gribam nomētāt nevis laba darba, bet zaimošanas dēļ,+ jo tu, būdams cilvēks, uzdodies par dievu.” 34 Jēzus tiem sacīja: ”Vai jūsu bauslībā nav rakstīts: ”Es teicu: ”Jūs esat dievi*””?+ 35 Ja jau par dieviem+ ir nosaukti tie, kurus Dieva vārdi nosoda — un Rakstus nav iespējams atcelt —, 36 kā tad jūs varat mani, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, apsūdzēt zaimošanā tāpēc vien, ka es teicu: es esmu Dieva Dēls?+ 37 Ja es nedaru sava Tēva darbus, tad neticiet man! 38 Bet, ja es tos daru, tad, kaut arī jūs neticat man, ticiet šiem darbiem.+ Tad jūs sapratīsiet un zināsiet, ka Tēvs ir vienots ar mani un es esmu vienots ar Tēvu.”+ 39 To dzirdot, tie no jauna mēģināja viņu saņemt ciet, bet viņš no tiem izvairījās.

40 Pēc tam Jēzus atkal šķērsoja Jordānu un, nonācis vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis,+ palika tur. 41 Daudz ļaužu nāca pie viņa, un tie runāja: ”Jānis gan neizdarīja nevienu brīnumu, tomēr viss, ko viņš ir teicis par šo cilvēku, ir taisnība.”+ 42 Un tur daudzi sāka viņam ticēt.

11 Tajā laikā bija saslimis kāds cilvēks, vārdā Lācars. Viņš dzīvoja Betānijā, ciemā, kur dzīvoja arī Marija un viņas māsa Marta.+ 2 Tā bija tā pati Marija, kas slacīja Kungu ar smaržīgu eļļu un nosusināja viņa kājas ar saviem matiem.+ Saslimušais Lācars bija viņas brālis. 3 Māsas sūtīja Jēzum ziņu: ”Kungs, tavs mīļais draugs ir slims.” 4 Kad Jēzus to dzirdēja, viņš sacīja: ”Šī slimība nebeigsies ar nāvi, bet nesīs godu Dievam,+ lai tādā veidā tiktu pagodināts Dieva Dēls.”

5 Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru. 6 Tomēr, uzzinājis par Lācara slimību, viņš vēl divas dienas palika turpat, kur bija, 7 bet pēc tam teica mācekļiem: ”Iesim atkal uz Jūdeju!” 8 Mācekļi sacīja: ”Rabi,+ vēl nupat Jūdejā tevi gribēja nomētāt ar akmeņiem,+ un tu jau atkal dodies uz turieni?” 9 Jēzus atbildēja: ”Vai dienā nav divpadsmit stundu?+ Kas staigā dienā, tas neklūp, jo redz šīs pasaules gaismu. 10 Bet, kas staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.”

11 To pateicis, viņš piebilda: ”Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis,+ bet es dodos viņu modināt.” 12 Mācekļi sacīja: ”Kungs, ja viņš guļ, tad izveseļosies.” 13 Mācekļi domāja, ka viņš runā par parastu miegu, taču Jēzus bija runājis par Lācara nāvi. 14 Tad Jēzus tiem pateica skaidri: ”Lācars ir miris,+ 15 un es priecājos, ka manis tur nebija, jo nu jūsu ticība kļūs vēl stiprāka. Bet tagad iesim pie viņa!” 16 Toms, ko sauca par Dvīni, aicināja pārējos mācekļus: ”Iesim arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!”+

17 Kad Jēzus ieradās, Lācars jau četras dienas bija kapā. 18 Betānija atradās netālu no Jeruzālemes, nepilnu trīs kilometru* attālumā, 19 un daudz jūdu bija atnākuši mierināt Martu un Mariju, kas sēroja par brāļa nāvi. 20 Uzzinājusi, ka nāk Jēzus, Marta izgāja viņam pretī, bet Marija+ palika mājās. 21 Marta teica Jēzum: ”Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. 22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko vien tu Dievam lūgsi, Dievs tev dos.” 23 Jēzus viņai sacīja: ”Tavs brālis celsies augšā.” 24 ”Es zinu, ka viņš celsies — pēdējā dienā, kad notiks augšāmcelšana,”+ Marta atteica. 25 Jēzus turpināja: ”Es esmu augšāmcelšana un dzīvība.+ Kas man tic, dzīvos atkal, pat ja viņš nomirs, 26 un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.+ Vai tu tam tici?” 27 ”Jā, Kungs, es tiešām ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam bija jānāk pasaulē,” viņa atbildēja. 28 Kad Marta to bija pateikusi, viņa aizgāja, pasauca savu māsu Mariju un, citiem nedzirdot, tai sacīja: ”Skolotājs+ ir šeit un tevi aicina.” 29 Tad Marija aši piecēlās un devās pie viņa.

30 Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet joprojām atradās tur, kur viņu bija satikusi Marta. 31 Jūdi, kas bija pie Marijas mājās un viņu mierināja, redzēdami, ka Marija ātri pieceļas un iziet ārā, sekoja viņai, jo domāja, ka viņa iet uz kapu,+ lai tur raudātu. 32 Atnākusi pie Jēzus, Marija krita viņam pie kājām un sacīja: ”Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.” 33 Kad Jēzus redzēja, ka Marija raud un viņai līdzi atnākušie jūdi arī raud, viņam izlauzās smaga nopūta* un viņš dziļi noskuma. 34 Viņš vaicāja: ”Kur jūs viņu esat guldījuši?” Tie atbildēja: ”Kungs, nāc, un tu pats redzēsi!” 35 Jēzus sāka raudāt.+ 36 Tad jūdi teica: ”Redziet, cik ļoti viņš to ir mīlējis!” 37 Bet daži no tiem sprieda: ”Vai viņš, kas aklajam atvēra acis,+ nevarēja izdarīt arī tā, lai šis nenomirtu?”

38 Jēzus, vēlreiz smagi nopūties, pienāca pie kapa — tā bija ala, kurai priekšā gulēja akmens. 39 ”Noveliet akmeni!” Jēzus teica, bet Marta, nelaiķa māsa, ieminējās: ”Kungs, viņš jau ož, jo ir pagājušas četras dienas!” 40 Jēzus viņai sacīja: ”Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tu redzēsi, cik dižens ir Dievs*?”+ 41 Tad tie novēla akmeni. Jēzus, pacēlis acis pret debesīm,+ sacīja: ”Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi uzklausījis. 42 Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet es to saku šeit stāvošo ļaužu dēļ, lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.”+ 43 To pateicis, viņš skaļā balsī iesaucās: ”Lācar, nāc ārā!”+ 44 Un mirušais iznāca. Viņa kājas un rokas bija notītas ar apsējiem, un seja bija aizsieta ar lakatu. Jēzus teica: ”Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”

45 Pēc tam daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un redzēja, ko Jēzus ir paveicis, sāka viņam ticēt,+ 46 bet daži aizgāja pie farizejiem un pastāstīja, ko Jēzus ir izdarījis. 47 Tad virspriesteri un farizeji sasauca sinedriju un sprieda: ”Ko lai mēs iesākam? Šis cilvēks dara daudz brīnumu!+ 48 Ja mēs to tā atstāsim, visi sāks viņam ticēt, un tad atnāks romieši un atņems mums templi* un tautu.” 49 Bet viens no viņiem — Kajafa,+ kas tajā gadā bija augstais priesteris, — teica: ”Jūs neko nesaprotat. 50 Kā jūs neaptverat, ka jums pašiem ir labāk, ja viens cilvēks mirst par tautu, nevis visa tauta aiziet bojā!” 51 Taču viņš to neteica pats no sevis, bet, togad būdams augstais priesteris, pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu — 52 un ne vien par tautu, bet arī tādēļ, lai sapulcinātu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus. 53 No tās dienas tie sāka plānot, kā viņu nogalināt.

54 Tāpēc Jēzus vairs nestaigāja atklāti jūdu vidū, bet aizgāja no turienes uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, ko sauc Efraima,+ un palika tur kopā ar mācekļiem. 55 Tuvojās jūdu Pasha,+ un pirms Pashas daudzi no laukiem ieradās Jeruzālemē, lai attīrītos. 56 Tie meklēja Jēzu un templī vaicāja cits citam: ”Kā jums šķiet? Vai viņš vispār atnāks uz svētkiem?” 57 Bet virspriesteri un farizeji bija devuši rīkojumu, ka ikvienam, kas uzzinātu, kur Jēzus atrodas, tas jāpaziņo, lai varētu viņu saņemt ciet.

12 Sešas dienas pirms Pashas Jēzus ieradās Betānijā, kur dzīvoja Lācars,+ ko viņš bija piecēlis no mirušajiem, 2 un tur Jēzum tika sagatavotas vakariņas. Marta apkalpoja,+ bet Lācars bija starp tiem, kas ēda kopā ar Jēzu. 3 Tad Marija paņēma mārciņu* smaržīgas eļļas, kas bija īsta nardu eļļa, ļoti dārga, izlēja to Jēzum uz kājām un nosusināja tās ar saviem matiem, un eļļas smarža piepildīja visu māju.+ 4 Bet viens no Jēzus mācekļiem, Jūda Iskariots,+ kas grasījās viņu nodot, prasīja: 5 ”Kāpēc šī smaržīgā eļļa nav pārdota par trīssimt denārijiem* un nauda izdalīta nabagiem?” 6 Taču to viņš teica nevis tāpēc, ka rūpētos par nabagiem, bet gan tāpēc, ka bija zaglis — pie viņa atradās naudas lādīte, un viņš zaga tajā ielikto naudu. 7 Bet Jēzus teica: ”Liec viņu mierā! Lai viņa izpilda šo ieražu, sagatavojot mani apbedīšanas dienai.+ 8 Nabagi ir pie jums vienmēr,+ bet es gan nebūšu vienmēr.”+

9 Tikmēr liels pulks jūdu uzzināja, kur ir Jēzus, un devās uz turieni. Viņi gribēja ne tikai satikt Jēzu, bet arī redzēt Lācaru, ko viņš bija piecēlis no mirušajiem.+ 10 Tad virspriesteri nosprieda nogalināt arī Lācaru, 11 jo viņa dēļ daudzi jūdi gāja turp un sāka ticēt Jēzum.+

12 Nākamajā dienā daudz ļaužu, kas bija atnākuši uz svētkiem, dzirdēja, ka Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi. 13 Tie paņēma palmu zarus, izgāja viņam pretī un sauca: ”Glāb jel!* Svētīts ir tas, kas nāk Jehovas* vārdā,+ Izraēla ķēniņš!”+ 14 Tad Jēzus sameklēja jaunu ēzeli un uzsēdās tam mugurā,+ kā rakstīts: 15 ”Nebīsties, Cionas meita! Lūk, pie tevis nāk tavs ķēniņš, viņš jāj uz ēzeļmātes kumeļa!”+ 16 Mācekļi to visu sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija celts godā,+ viņi atcerējās, ka par viņu šādi bija rakstīts un ka tieši tā arī bija noticis.+

17 Bet ļaudis, kas bija bijuši ar Jēzu, kad viņš lika Lācaram iznākt no kapa+ un piecēla to no mirušajiem, nebeidza stāstīt citiem par redzēto.+ 18 Tāpēc arī pulks ļaužu, kas bija dzirdējuši, ka viņš ir izdarījis tādu brīnumu, izgāja viņam pretī. 19 Bet farizeji runāja savā starpā: ”Vai redzat? Mēs neko nespējam padarīt. Visa pasaule viņam seko!”+

20 Starp tiem, kas bija atnākuši uz svētkiem, lai pielūgtu Dievu, bija arī grieķi. 21 Tie piegāja pie Filipa,+ kas bija no Betsaidas Galilejā, un tam lūdza: ”Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu!” 22 Filips aizgāja un pateica to Andrejam, bet pēc tam Andrejs un Filips aizgāja pie Jēzus un pateica to viņam.

23 Jēzus tiem atbildēja: ”Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka dēlam jātiek celtam godā.+ 24 Patiesi, patiesi, es jums saku: ja kviešu grauds nenokrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst,+ tas nes lielu ražu. 25 Tas, kam viņa dzīvība ir dārga, to zaudēs, bet tas, kas savu dzīvību šajā pasaulē ir gatavs zaudēt*,+ to pasargās mūžīgai dzīvei.+ 26 Kas grib man kalpot, lai seko man, un tur, kur būšu es, būs arī mans kalps.+ Kas kalpos man, to mans Tēvs godās. 27 Tagad es esmu dziļi satraukts.+ Ko lai es saku? Tēvs, izglāb mani no šīs stundas.+ Tomēr tieši tāpēc es esmu atnācis, lai pieredzētu šo stundu. 28 Tēvs, pagodini savu vārdu!” Tad no debesīm atskanēja balss:+ ”Es to esmu pagodinājis un pagodināšu atkal.”+

29 Ļaudis, kas stāvēja tuvumā un to dzirdēja, sprieda, ka esot nograndis pērkons, bet citi teica: ”Ar viņu ir runājis eņģelis.” 30 Jēzus sacīja: ”Šī balss ir atskanējusi nevis manis, bet jūsu dēļ. 31 Tagad šī pasaule tiek tiesāta, un tagad šīs pasaules valdnieks+ tiks padzīts.+ 32 Bet, kad es būšu pacelts augšup no zemes,+ es vilkšu pie sevis visdažādākos cilvēkus.” 33 To viņš teica, norādīdams, kā viņam būs jāmirst.+ 34 Tad ļaudis viņam jautāja: ”Mēs no bauslības zinām, ka Kristus paliek mūžīgi.+ Kāpēc tu saki, ka Cilvēka dēlam jātiek paceltam augšup?+ Kas ir šis Cilvēka dēls?” 35 Jēzus tiem sacīja: ”Vēl neilgu laiku gaisma būs starp jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai jūs neuzvarētu tumsa. Tas, kas staigā tumsā, nezina, kurp viņš iet.+ 36 Kamēr jums ir gaisma, ticiet tai, lai jūs kļūtu par gaismas dēliem.”+

To pateicis, Jēzus aizgāja un paslēpās no tiem. 37 Lai gan viņš ļaužu acu priekšā bija darījis tik daudz brīnumu, tie viņam neticēja, 38 un tā piepildījās vārdi, ko teicis pravietis Jesaja: ”Jehova, kas ir ticējis tam, ko dzirdējis no mums*?+ Kam ir atklājies Jehovas spēks*?”+ 39 Tie nespēja ticēt tāpēc, ka, tā paša Jesajas vārdiem runājot: 40 ”To acis viņš ir padarījis aklas un to sirdis — cietas, lai tie ar acīm neredzētu, ar sirdi nesaprastu, neatgrieztos pie manis un es tos nedziedinātu.”+ 41 Jesaja to teica tāpēc, ka bija redzējis viņa godu, un runāja par viņu.+ 42 Tomēr pat daudzi varasvīri sāka viņam ticēt,+ bet atklāti to neatzina, lai farizeji tos neizslēgtu no sinagogas,+ 43 jo cilvēku atzinība tiem bija dārgāka par Dieva atzinību.+

44 Bet Jēzus skaļi teica: ”Kas tic man, tas tic ne tikai man, bet arī tam, kurš mani ir sūtījis,+ 45 un, kas redz mani, tas redz arī to, kurš mani ir sūtījis.+ 46 Es esmu gaisma un esmu ieradies pasaulē,+ lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsā.+ 47 Ja kāds manus vārdus dzird, bet nepilda, es viņu netiesāju, jo esmu atnācis nevis tiesāt pasauli, bet to glābt.+ 48 Tam, kas mani atraida un nepieņem manus vārdus, jau ir savs tiesnesis: pēdējā dienā viņu tiesās vārdi, ko esmu runājis, 49 jo es neesmu runājis no sevis, bet Tēvs, kas mani ir sūtījis, pats man ir pavēlējis, ko teikt un ko runāt.+ 50 Un es zinu, ka tas, ko viņš pavēl, nozīmē mūžīgu dzīvi.+ Tāpēc to, ko es runāju, es runāju tā, kā Tēvs man ir teicis.”+

13 Jau pirms Pashas svētkiem Jēzus zināja, ka viņam ir pienācis laiks+ atstāt šo pasauli un doties pie Tēva.+ Iemīlējis savējos, kas bija pasaulē, Jēzus tos mīlēja līdz galam.+ 2 Vakariņu laikā Velns Jūdam Iskariotam, Sīmaņa dēlam, jau bija iedvesis domu*+ viņu nodot.+ 3 Tad Jēzus, zinādams, ka Tēvs visu ir nodevis viņa rokās un ka viņš ir atnācis no Dieva un aiziet pie Dieva,+ 4 piecēlās no vakariņām, novilka virsdrēbes un, paņēmis dvieli, apsēja to sev ap vidu.+ 5 Pēc tam viņš ielēja mazgājamā traukā ūdeni un sāka mazgāt mācekļiem kājas un slaucīt tās ar dvieli, ko bija apsējis. 6 Kad viņš pienāca pie Sīmaņa Pētera, tas viņam vaicāja: ”Kungs, vai tiešām tu man mazgāsi kājas?” 7 Jēzus atbildēja: ”Tagad tu nesaproti, ko es daru, bet vēlāk sapratīsi.” 8 Pēteris iebilda: ”Nemūžam tu man nemazgāsi kājas!” ”Ja es nemazgāšu,+ tu nevarēsi būt kopā ar mani,” atteica Jēzus. 9 Sīmanis Pēteris iesaucās: ”Kungs, tad mazgā man ne vien kājas, bet arī rokas un galvu!” 10 Jēzus viņam teica: ”Tam, kas ir nomazgājies, nav jāmazgā nekas vairāk kā tikai kājas, jo viņš viscaur ir tīrs. Un jūs esat tīri, bet ne visi.” 11 Jēzus zināja, kurš viņu nodos,+ tāpēc arī sacīja: ”Ne visi jūs esat tīri.”

12 Kad viņš bija nomazgājis tiem kājas, uzvilcis virsdrēbes un atgriezies pie galda, viņš tiem sacīja: ”Vai jūs saprotat, kādēļ es tā darīju? 13 Jūs mani saucat par Skolotāju un Kungu, un jums ir taisnība — es tas esmu.+ 14 Ja jau es, Kungs un Skolotājs, esmu nomazgājis jums kājas,+ tad arī jums jāmazgā kājas cits citam.+ 15 Es jums esmu rādījis paraugu, lai jūs darītu tāpat, kā es jums esmu darījis.+ 16 Patiesi, patiesi, es jums saku: kalps nav augstāks* par savu kungu, un sūtītais nav augstāks par to, kas viņu ir sūtījis. 17 Jūs esat laimīgi, ja, to zinādami, tā arī darāt.+ 18 Es nerunāju par jums visiem — es zinu, kurus esmu izraudzījies. Bet jāpiepildās šiem Rakstu vārdiem:+ ”Tas, kas ēda manu maizi, ir nostājies* pret mani.”+ 19 Es jau tagad jums to saku, pirms tas ir noticis, lai tad, kad tas notiks, jūs ticētu, ka tas ir rakstīts par mani.+ 20 Patiesi, patiesi, es jums saku: kas uzņem to, ko es sūtu, tas uzņem arī mani,+ un, kas uzņem mani, tas uzņem arī to, kas mani ir sūtījis.”+

21 Pēc tam Jēzus, dziļi noskumis, pavēstīja: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: viens no jums mani nodos.”+ 22 Mācekļi raudzījās cits uz citu neziņā, par kuru viņš runā.+ 23 Jēzum blakus sēdēja viens no viņa mācekļiem, kuru Jēzus īpaši mīlēja.+ 24 Sīmanis Pēteris tam pamāja un vaicāja: ”Kurš tas ir, par ko viņš runā?” 25 Tas pieliecās tuvāk Jēzum un jautāja: ”Kungs, kurš tas ir?”+ 26 Jēzus atbildēja: ”Tas, kuram es iedošu maizes gabalu, ko iemērkšu bļodā.”+ Un, iemērcis maizi, viņš to iedeva Jūdam, Sīmaņa Iskariota dēlam. 27 Kad Jūda bija paņēmis maizes gabalu, viņā iegāja Sātans.+ Tad Jēzus viņam teica: ”To, ko dari, dari ātrāk!” 28 Taču neviens, kas atradās pie galda, nesaprata, kādēļ viņš to sacīja. 29 Tā kā pie Jūdas glabājās naudas lādīte,+ daži domāja, ka Jēzus viņam liek nopirkt to, kas vajadzīgs svētkiem, vai iedot kaut ko nabagiem. 30 Paņēmis maizes gabalu, Jūda nekavējoties izgāja ārā. Bija jau nakts.+

31 Kad viņš bija aizgājis, Jēzus sacīja: ”Tagad Cilvēka dēls tiek pagodināts+ un Dievs tiek pagodināts caur viņu. 32 Dievs pats viņu pagodinās+ un darīs to tūlīt. 33 Bērniņi, es būšu pie jums vēl tikai neilgu laiku. Jūs mani meklēsiet, bet, kā jau es teicu jūdiem, es tagad saku arī jums: ”Tur, kur es aizeju, jūs nevarat nonākt.”+ 34 Es jums dodu jaunu likumu: mīliet cits citu. Kā es jūs esmu mīlējis,+ tā arī jūs mīliet cits citu.+ 35 Pēc tā visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi — ja jūsu starpā būs mīlestība.”+

36 Sīmanis Pēteris viņam jautāja: ”Kungs, kur tu aizej?” Jēzus atbildēja: ”Tur, kur es aizeju, tu man tagad nevari sekot, bet vēlāk sekosi.”+ 37 Pēteris sacīja: ”Kungs, kāpēc es tev tagad nevaru sekot? Es atdošu par tevi savu dzīvību!”+ 38 ”Tu atdosi par mani dzīvību? Patiesi, patiesi, es tev saku: gailis vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīs reizes no manis būsi atteicies!”+ atbildēja Jēzus.

14 ”Lai jūsu sirdis nav satrauktas!+ Ticiet Dievam+ un ticiet arī man. 2 Mana Tēva namā ir daudz vietu, kur apmesties. Ja tā nebūtu, es jums to pateiktu, jo es taču eju sagatavot jums vietu.+ 3 Kad es būšu aizgājis un sagatavojis jums vietu, es atkal atnākšu un ņemšu jūs pie sevis, lai jūs būtu tur, kur esmu es.+ 4 Jūs zināt ceļu uz turieni, kur es aizeju.”

5 Toms+ sacīja: ”Kungs, mēs nezinām, uz kurieni tu aizej. Kā mēs varam zināt ceļu?”

6 Jēzus atbildēja: ”Es esmu ceļš,+ patiesība+ un dzīvība.+ Neviens nevar nonākt pie Tēva citādi kā vien caur mani.+ 7 Ja jūs pazīstat mani, jūs pazīstat arī manu Tēvu. Tagad jūs viņu pazīstat un esat redzējuši.”+

8 Filips lūdza: ”Kungs, parādi mums Tēvu, un ar to mums pietiks.”

9 Jēzus atteica: ”Es jau tik ilgu laiku esmu kopā ar jums, bet tu, Filip, vēl neesi mani iepazinis? Kas ir redzējis mani, tas ir redzējis arī Tēvu.+ Kāpēc tu prasi, lai parādu jums Tēvu? 10 Vai tu netici, ka es esmu vienots ar Tēvu un Tēvs ir vienots ar mani?+ To, ko es jums saku, es nerunāju no sevis paša,+ bet Tēvs, kas ir vienots ar mani, dara savus darbus. 11 Ticiet man, ka es esmu vienots ar Tēvu un Tēvs ir vienots ar mani. Bet, ja neticat man, ticiet maniem darbiem.+ 12 Patiesi, patiesi, es jums saku: kas man tic, tas darīs arī tos darbus, ko es daru, — un pat vēl lielākus par tiem,+ jo es aizeju pie Tēva.+ 13 Ko vien jūs lūgsiet manā vārdā, to es izdarīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts caur Dēlu.+ 14 Ja jūs kaut ko lūgsiet manā vārdā, es to izdarīšu.

15 Ja jūs mani mīlat, jūs ievērosiet manus likumus.+ 16 Es lūgšu Tēvam, un viņš jums dos citu palīgu*, lai tas būtu ar jums mūžīgi,+ — 17 patiesības garu,+ ko pasaule nevar dabūt, jo tā šo garu neredz un nepazīst.+ Bet jūs to pazīstat, jo tas paliek ar jums un ir jūsos. 18 Es neatstāšu jūs bāreņos, bet noteikti atnākšu pie jums.+ 19 Vēl mazliet, un pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet,+ jo es dzīvoju un jūs dzīvosiet. 20 Tajā dienā jūs zināsiet, ka es esmu vienots ar savu Tēvu, jūs esat vienoti ar mani un es esmu vienots ar jums.+ 21 Kas pieņem manus likumus un tos pilda, tas mani mīl. Bet to, kas mani mīl, mīlēs mans Tēvs, un arī es viņu mīlēšu un viņam atklāšos.”

22 Jūda+ (ne Iskariots) viņam jautāja: ”Kungs, kas ir noticis, ka tu gribi atklāties mums, bet pasaulei ne?”

23 Jēzus atbildēja: ”Kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus,+ un mans Tēvs viņu mīlēs. Mēs nāksim un mājosim pie viņa.+ 24 Kas mani nemīl, tas nepilda manus vārdus. Taču vārdi, ko jūs dzirdat, nav mani, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis.+

25 Es jums to saku, kamēr esmu ar jums. 26 Bet palīgs*, svētais gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, jums visu mācīs un atgādinās visu, ko esmu jums teicis.+ 27 Es jums atstāju mieru, es jums dodu savu mieru.+ Es jums to nedodu tā, kā dod pasaule. Lai jūsu sirdis nesatraucas un neizbīstas! 28 Jūs dzirdējāt, ka es jums teicu: ”Es aizeju, bet es atkal atnākšu pie jums.” Ja jūs mani mīlat, jums jāpriecājas, ka es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir augstāks* par mani.+ 29 Es jums to esmu pateicis, pirms tas ir noticis, lai tad, kad tas notiks, jūs ticētu.+ 30 Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks,+ bet viņam nav varas pār mani.+ 31 Taču, lai pasaule zinātu, ka es mīlu Tēvu, es rīkojos tieši tā, kā Tēvs man ir licis.+ Celieties, iesim prom no šejienes!

15 Es esmu patiesais vīnogulājs, un mans Tēvs ir vīnkopis. 2 Ikvienu manu zaru, kas nenes augļus, viņš nogriež, bet ikvienu, kas nes augļus, viņš iztīra, lai tas nestu vēl vairāk augļu.+ 3 Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, kurus es jums esmu teicis.+ 4 Palieciet vienoti ar mani, un es palikšu vienots ar jums. Tāpat kā zars pats no sevis nevar nest augļus, ja tas nepaliek pie vīnogulāja, arī jūs nevarat nest augļus, ja nepaliekat vienoti ar mani.+ 5 Es esmu vīnogulājs, bet jūs esat zari. Kas paliek vienots ar mani un es — ar viņu, tas nes daudz augļu,+ jo bez manis jūs neko nevarat izdarīt. 6 Ja kāds nepaliek vienots ar mani, viņš ir kā zars, kas tiek izmests ārā un sakalst. Šādus zarus salasa, iemet ugunī un sadedzina. 7 Ja jūs paliekat vienoti ar mani un mani vārdi paliek jūsu sirdī*, lūdziet, ko vien vēlaties, un tas jums tiks dots.+ 8 Mans Tēvs ar to tiek pagodināts, ka jūs nesat daudz augļu un pierādāt, ka esat mani mācekļi.+ 9 Kā Tēvs ir mīlējis mani,+ tā es esmu mīlējis jūs. Palieciet manā mīlestībā! 10 Ja jūs pildāt manus likumus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu pildījis Tēva likumus un palieku viņa mīlestībā.

11 To es jums esmu teicis, lai jūs pilnībā izjustu prieku, kāds ir man.+ 12 Lūk, mans likums: mīliet cits citu, kā es jūs esmu mīlējis.+ 13 Nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kurš atdod savu dzīvību par saviem draugiem.+ 14 Jūs esat mani draugi, ja darāt to, ko es jums pavēlu.+ 15 Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko dara viņa kungs. Bet es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko esmu dzirdējis no Tēva, es jums esmu darījis zināmu. 16 Nevis jūs esat izraudzījušies mani, bet es esmu izraudzījies* jūs, lai jūs ietu un nestu paliekošus augļus un lai visu, ko vien jūs Tēvam lūgsiet manā vārdā, viņš jums dotu.+

17 To es jums pavēlu, lai jūs mīlētu cits citu.+ 18 Ja pasaule jūs ienīst, tad ziniet, ka pirms jums tā ir ienīdusi mani.+ 19 Ja jūs piederētu pie pasaules, pasaule jūs mīlētu kā savējos. Bet tāpēc, ka jūs nepiederat pie pasaules+ un es jūs esmu izraudzījies no pasaules, pasaule jūs ienīst.+ 20 Atcerieties vārdus, ko es jums teicu: kalps nav augstāks par savu kungu. Ja tie ir vajājuši mani, tie vajās arī jūs,+ un, ja tie ir pildījuši manus vārdus, tie pildīs arī jūsējos. 21 Bet to visu tie jums darīs mana vārda dēļ, jo tie nepazīst to, kas mani ir sūtījis.+ 22 Ja es nebūtu atnācis un ar tiem runājis, tie būtu bez grēka,+ taču tagad viņu grēkam nav attaisnojuma.+ 23 Kas ienīst mani, tas ienīst arī manu Tēvu.+ 24 Ja es to vidū nebūtu darījis tādus darbus, kādus neviens cits nav darījis, tie būtu bez grēka,+ bet tie ir redzējuši šos darbus un tomēr ir ienīduši gan mani, gan manu Tēvu. 25 Tas ir noticis, lai piepildītos viņu bauslībā rakstītie vārdi: ”Mani ir ienīduši bez iemesla.”+ 26 Kad ieradīsies palīgs*, ko es jums sūtīšu no Tēva, patiesības gars,+ kas nāk no Tēva, tas liecinās par mani,+ 27 un arī jums ir jāliecina,+ jo jūs esat bijuši kopā ar mani no paša sākuma.

16 Es jums to esmu sacījis, lai jūs nezaudētu ticību*. 2 Jūs izslēgs no sinagogas,+ un nāk laiks, kad katrs, kas jūs nogalinās,+ domās, ka tā ir kalpojis* Dievam. 3 Bet viņi to darīs tāpēc, ka nav iepazinuši ne Tēvu, ne mani.+ 4 Es jums to visu stāstu, lai tad, kad pienāks laiks tam notikt, jūs atcerētos, ka es jums to jau esmu teicis.+

Sākumā es jums to nestāstīju, jo biju ar jums. 5 Bet tagad es aizeju pie tā, kas mani ir sūtījis,+ taču neviens no jums man nejautā: ”Kurp tu aizej?” 6 Manu vārdu dēļ jūsu sirdis ir bēdu pārņemtas.+ 7 Tomēr es jums saku: jums pašiem nāk par labu tas, ka es aizeju. Ja es neaiziešu, palīgs*+ pie jums neatnāks, bet, ja aiziešu, es viņu atsūtīšu pie jums. 8 Atnācis viņš pasaulei sniegs pārliecinošus pierādījumus par grēku, taisnību un Dieva spriedumu: 9 par grēku+ — jo tie man netic;+ 10 par taisnību — jo es aizeju pie Tēva un jūs mani vairs neredzēsiet; 11 un par Dieva spriedumu — jo šīs pasaules valdnieks jau ir notiesāts.+

12 Man jums vēl daudz kas ir sakāms, bet pagaidām jūs to nevarat saprast. 13 Bet, kad šis palīgs — patiesības gars+ — ieradīsies, viņš jūs vadīs, palīdzēdams pilnībā izprast patiesību, jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko būs dzirdējis, un pavēstīs jums to, kam jānotiek.+ 14 Viņš mani pagodinās,+ jo pavēstīs jums to, ko saņems no manis.+ 15 Viss, kas pieder Tēvam, ir arī mans.+ Tieši tāpēc es teicu, ka viņš pavēstīs jums to, ko saņems no manis. 16 Vēl mazliet, un jūs mani vairs neredzēsiet,+ un tad vēl mazliet, un jūs mani atkal ieraudzīsiet.”

17 Tad daži no viņa mācekļiem vaicāja cits citam: ”Ko nozīmē viņa vārdi: ”Vēl mazliet, un jūs mani neredzēsiet, un tad vēl mazliet, un jūs mani atkal ieraudzīsiet,” un: ”Es aizeju pie Tēva”?” 18 Tie teica: ”Ko nozīmē ”vēl mazliet”? Mēs nesaprotam, par ko viņš runā.” 19 Jēzus zināja, ka tie vēlas viņu izjautāt, tāpēc sacīja: ”Vai jūs savā starpā spriežat par to, kāpēc es teicu: ”Vēl mazliet, un jūs mani neredzēsiet, un tad vēl mazliet, un jūs mani atkal ieraudzīsiet”? 20 Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs raudāsiet un vaimanāsiet, bet pasaule priecāsies. Jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārvērtīsies priekā.+ 21 Kad sievietei pienāk laiks dzemdēt, viņa cieš sāpes, bet, kad bērns ir piedzimis, viņa vairs nepiemin savas ciešanas aiz prieka, ka cilvēks ir nācis pasaulē. 22 Arī jums tagad ir bēdas, bet, kad es jūs atkal redzēšu, jūsu sirds priecāsies+ un neviens jums neatņems jūsu prieku. 23 Tajā dienā jūs man vairs neko nejautāsiet. Patiesi, patiesi, es jums saku: ja jūs Tēvam kaut ko lūgsiet,+ viņš jums to dos manā vārdā.+ 24 Līdz šim jūs vēl neko neesat lūguši manā vārdā. Lūdziet, tad jūs saņemsiet, un jūsu prieks būs pilnīgs.

25 Es esmu runājis ar jums līdzībās. Taču nāk laiks, kad es vairs nerunāšu līdzībās, bet atklāti stāstīšu jums par Tēvu. 26 Tajā dienā jūs lūgsiet Tēvu manā vārdā — un ar to es negribu teikt, ka lūgšu par jums, 27 jo Tēvs pats jūs mīl, tāpēc ka jūs mīlat mani+ un ticat, ka es esmu atnācis no Dieva.+ 28 Es esmu ieradies pasaulē, Tēva sūtīts, bet tagad es atstāju pasauli un atgriežos pie Tēva.”+

29 Viņa mācekļi teica: ”Lūk, tagad tu runā atklāti, nevis līdzībās! 30 Nu mēs zinām, ka tu zini visu un tev nav jāgaida, lai kāds tev uzdotu jautājumus. Tāpēc mēs ticam, ka tu esi atnācis no Dieva.” 31 Jēzus tiem atbildēja: ”Tagad jūs ticat? 32 Lūk! Nāk stunda — tā ir jau pienākusi —, kad jūs visi izklīdīsiet pa mājām un pametīsiet mani vienu.+ Taču es neesmu viens, jo ar mani ir Tēvs.+ 33 Es jums to esmu teicis, lai jums palīdzētu rast mieru.+ Pasaulē jums būs ciešanas, bet esiet drosmīgi! Es pasauli esmu uzvarējis.”+

17 To pateicis, Jēzus palūkojās debesīs un sacīja: ”Tēvs, stunda ir pienākusi. Pagodini savu dēlu, lai dēls pagodinātu tevi+ 2 un lai viņš, kuram tu esi devis varu pār visu cilvēci,+ piešķirtu mūžīgu dzīvi+ visiem, ko tu viņam esi devis.+ 3 Mūžīgu dzīvi var iegūt,+ iepazīstot tevi, vienīgo patieso Dievu,+ un to, ko tu esi sūtījis, — Jēzu Kristu.+ 4 Es tevi esmu pagodinājis uz zemes,+ pabeigdams darbu, ko tu man esi uzticējis.+ 5 Bet tagad, Tēvs, pagodini mani, ļauj būt tev līdzās un saņemt to godu, kāds man pie tevis bija, pirms pasaule tapa.+

6 Es tavu vārdu* esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko tu man esi devis no pasaules.+ Viņi bija tavi, un tu viņus devi man, un viņi ir paklausījuši taviem vārdiem. 7 Tagad viņi zina, ka viss, ko tu man esi devis, ir no tevis, 8 jo es esmu nodevis viņiem vārdus, ko tu man esi sacījis,+ viņi tos ir pieņēmuši un patiešām ir sapratuši, ka es esmu atnācis no tevis,+ un viņi ir noticējuši, ka tu mani esi sūtījis.+ 9 Es lūdzu par viņiem. Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko tu man esi devis, jo viņi ir tavi. 10 Viss, kas ir mans, ir tavs, un, kas ir tavs — tas ir mans,+ un es esmu pagodināts viņu starpā.

11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē,+ un es eju pie tevis. Svētais Tēvs, sargi viņus+ sava vārda* dēļ, ko tu man esi devis,* lai viņi būtu viens*, tāpat kā mēs.+ 12 Kad es biju pie viņiem, es viņus sargāju+ tava vārda dēļ, ko tu man esi devis, un es viņus esmu nosargājis, tā ka neviens no viņiem nav pazudis,+ izņemot iznīcības dēlu,+ lai piepildītos Raksti.+ 13 Bet tagad es eju pie tevis, un es runāju to visu, kamēr vēl esmu pasaulē, lai viņi pilnībā izjustu prieku, kāds ir man.+ 14 Es viņiem esmu nodevis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nepieder pie pasaules,+ tāpat kā es nepiederu pie pasaules.

15 Es tevi lūdzu nevis paņemt viņus no pasaules, bet pasargāt viņus no ļaunā*.+ 16 Viņi nepieder pie pasaules,+ tāpat kā es nepiederu pie pasaules.+ 17 Dari viņus svētus ar patiesību!+ Tavi vārdi ir patiesība.+ 18 Kā tu mani sūtīji pasaulē, tā arī es viņus esmu sūtījis pasaulē.+ 19 Es palieku svēts viņu labā, lai arī viņi tiktu darīti svēti ar patiesību.

20 Es lūdzu ne tikai par viņiem, bet arī par tiem, kas sāks man ticēt viņu vārdu dēļ, 21 lai viņi visi būtu viens,+ tāpat kā tu, Tēvs, esi vienots ar mani un es esmu vienots ar tevi,+ lai arī viņi būtu vienoti ar mums un pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. 22 Es viņiem esmu devis tādu godu, kādu tu esi dāvājis man, lai viņi būtu viens, gluži kā mēs esam viens.+ 23 Es esmu vienots ar viņiem, un tu — vienots ar mani, lai viņi kļūtu pilnīgi vienoti un pasaule zinātu, ka tu mani esi sūtījis un mīli viņus tāpat kā mani. 24 Tēvs, es vēlos, lai tie, ko tu man esi devis, būtu tur, kur es esmu,+ un lai viņi redzētu, kādu godu tu man esi dāvājis, jo tu esi mīlējis mani jau pirms pasaules pirmsākumiem.+ 25 Taisnīgais Tēvs, pasaule tevi nepazīst,+ bet es tevi pazīstu,+ un viņi ir sapratuši, ka tu mani esi sūtījis. 26 Es tavu vārdu* esmu darījis viņiem zināmu un vēl darīšu zināmu,+ lai viņos būtu tāda mīlestība, ar kādu tu mīli mani, un es būtu vienots ar viņiem.”+

18 Kad Jēzus to bija pateicis, viņš ar mācekļiem aizgāja uz kādu dārzu, kas atradās Kidronas ielejas+ otrā pusē.+ 2 Šo vietu zināja arī viņa nodevējs Jūda, jo Jēzus un viņa mācekļi tur bieži bija pulcējušies. 3 Jūda atveda uz turieni kareivju vienību, kā arī virspriesteru un farizeju sūtītos tempļa sargus. Viņi tur ieradās ar lāpām, gaismekļiem un ieročiem.+ 4 Jēzus, zinādams visu, kam ar viņu jānotiek, iznāca priekšā un jautāja: ”Ko jūs meklējat?” 5 Tie atbildēja: ”Nācarieti Jēzu.”+ Viņš tiem sacīja: ”Es tas esmu.” Kopā ar tiem stāvēja arī Jūda, viņa nodevējs.+

6 Bet, kad Jēzus tiem pateica: ”Es tas esmu,” — tie atkāpās atpakaļ un nokrita pie zemes.+ 7 ”Ko jūs meklējat?” viņš pārjautāja. Tie sacīja: ”Nācarieti Jēzu.” 8 Jēzus atbildēja: ”Es jums jau teicu, ka tas esmu es. Ja jūs meklējat mani, ļaujiet viņiem iet!” 9 Viņš to teica, lai piepildītos viņa vārdi: ”Es neesmu zaudējis nevienu no tiem, ko tu man esi devis.”+

10 Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, to izvilka un cirta augstā priestera kalpam, nocirzdams tam labo ausi.+ Šo kalpu sauca Malhs. 11 Bet Jēzus sacīja Pēterim: ”Bāz zobenu makstī!+ Kā gan es varu nedzert to kausu, ko Tēvs man ir devis?”+

12 Tad kareivji, viņu komandieris* un jūdu sūtītie tempļa sargi sagrāba un sasēja Jēzu. 13 Tie viņu vispirms aizveda pie Annas, kurš bija Kajafas+ sievastēvs — Kajafa togad bija augstais priesteris.+ 14 Tieši Kajafa bija devis jūdiem padomu, ka būtu labāk, ja viens cilvēks mirtu par tautu.+

15 Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis sekoja Jēzum.+ Šis māceklis bija pazīstams augstajam priesterim, un viņš līdz ar Jēzu iegāja augstā priestera nama pagalmā, 16 bet Pēteris palika stāvam ārā pie vārtiem. Tad māceklis, kurš bija pazīstams augstajam priesterim, izgāja ārā, parunāja ar kalponi, kas sargāja vārtus, un ieveda Pēteri iekšā. 17 Kalpone uzrunāja Pēteri: ”Tu taču neesi viens no šī cilvēka mācekļiem?” ”Nē, neesmu,” viņš atbildēja.+ 18 Bija auksts, tāpēc kalpi un tempļa sargi no oglēm bija iekūruši ugunskuru un sildījās pie tā. Kopā ar viņiem stāvēja un sildījās arī Pēteris.

19 Tikmēr virspriesteris* izjautāja Jēzu par viņa mācekļiem un viņa mācību. 20 Jēzus atbildēja: ”Es esmu atklāti runājis pasaules priekšā. Es vienmēr esmu mācījis sinagogā un templī,+ kur sanāk kopā visi jūdi, un neko neesmu teicis slepenībā. 21 Kāpēc tu prasi man? Prasi tiem, kas ir dzirdējuši, ko es runāju. Tie zina, ko es esmu sacījis.” 22 Pēc šiem Jēzus vārdiem viens no tempļa sargiem, kas stāvēja līdzās, iecirta viņam pļauku+ un teica: ”Vai tā tu atbildi virspriesterim?” 23 Jēzus tam sacīja: ”Ja es esmu runājis nepareizi, pasaki, kas bija nepareizi, bet, ja pareizi, kāpēc tad tu man sit?” 24 Tad Anna viņu sasietu aizsūtīja pie augstā priestera Kajafas.+

25 Kamēr Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās, citi viņam jautāja: ”Tu taču neesi viens no viņa mācekļiem?” Viņš to noliedza un teica: ”Nē, neesmu.”+ 26 Viens no augstā priestera kalpiem, tā cilvēka radinieks, kuram Pēteris bija nocirtis ausi,+ sacīja: ”Vai tad es tevi neredzēju kopā ar viņu dārzā?” 27 Taču Pēteris to atkal noliedza, un tūlīt pat dziedāja gailis.+

28 Pēc tam Jēzu no Kajafas aizveda uz vietvalža pili.+ Bija jau rīts. Bet jūdi, kas viņu atveda, paši negāja vietvalža pilī, lai neaptraipītos+ un varētu baudīt Pashas mielastu. 29 Tāpēc Pilāts iznāca ārā pie tiem un jautāja: ”Par ko jūs šo cilvēku apsūdzat?” 30 Tie atbildēja: ”Ja viņš nebūtu noziedznieks, mēs viņu nebūtu tev nodevuši.” 31 Tad Pilāts tiem sacīja: ”Ņemiet viņu paši un tiesājiet pēc sava likuma!”+ Bet jūdi viņam teica: ”Mums nav atļauts nevienu sodīt ar nāvi.”+ 32 Tas notika, lai piepildītos Jēzus vārdi, ko viņš bija teicis, norādīdams, kā viņam būs jāmirst.+

33 Pilāts iegāja atpakaļ pilī, pasauca Jēzu un jautāja viņam: ”Vai tu esi jūdu ķēniņš?”+ 34 Jēzus atbildēja: ”Vai tu pats to gribi zināt, vai arī citi tev to ir teikuši par mani?” 35 Pilāts atteica: ”Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un virspriesteri man tevi ir nodevuši. Ko tu esi izdarījis?” 36 Jēzus sacīja:+ ”Mana valstība nepieder pie šīs pasaules.+ Ja mana valstība piederētu pie šīs pasaules, mani sekotāji būtu cīnījušies, lai mani nenodotu jūdiem.+ Bet mana valstība nav no šejienes.” 37 Pilāts viņam jautāja: ”Tad tu tomēr esi ķēniņš?” Jēzus atbildēja: ”Tu jau pats saki, ka es esmu ķēniņš.+ Es esmu piedzimis un ieradies pasaulē tādēļ, lai liecinātu par patiesību.+ Katrs, kas ir patiesības pusē, klausa maniem vārdiem*.” 38 Pilāts noteica: ”Kas ir patiesība?”

To sacījis, viņš vēlreiz izgāja ārā pie jūdiem un paziņoja: ”Es neredzu nekādu iemeslu viņu notiesāt.+ 39 Turklāt pēc jūsu paraduma es jums uz Pashu mēdzu kādu atbrīvot.+ Vai gribat, lai es jums atbrīvoju jūdu ķēniņu?” 40 Taču tie kliedza: ”Nevis viņu, bet Barabu!” Bet Baraba bija kāds laupītājs.+

19 Tad Pilāts lika nopērt Jēzu ar pletnēm.+ 2 Kareivji nopina ērkšķu vainagu, uzlika to Jēzum galvā un apvilka viņam purpura apmetni,+ 3 pēc tam nāca klāt un teica: ”Esi sveicināts, jūdu ķēniņ!”, un pļaukāja viņu.+ 4 Pilāts atkal izgāja laukā un sacīja: ”Es viņu vedu ārā pie jums, lai jūs zinātu, ka es neredzu nekādu iemeslu viņu notiesāt.”+ 5 Kad Jēzus iznāca ar ērkšķu vainagu galvā un purpura apmetnī, Pilāts ļaudīm teica: ”Paskatieties uz šo cilvēku!”* 6 Bet virspriesteri un tempļa sargi, viņu ieraudzījuši, kliedza: ”Pie staba viņu! Pie staba!”+ Pilāts tiem sacīja: ”Ņemiet viņu paši un sitiet pie staba, jo es neredzu iemeslu viņu notiesāt.”+ 7 Jūdi viņam atbildēja: ”Mums ir likums, un pēc šī likuma viņam jāmirst,+ jo viņš ir uzdevies par Dieva dēlu.”+

8 Kad Pilāts dzirdēja, ko tie saka, viņš nobijās vēl vairāk, 9 iegāja atpakaļ pilī un vaicāja Jēzum: ”No kurienes tu esi?” Bet Jēzus viņam neatbildēja.+ 10 Pilāts prasīja: ”Vai tu ar mani nerunā? Vai tu nezini, ka man ir vara tevi atlaist un vara piesist tevi pie staba?” 11 Jēzus atbildēja: ”Tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā tev nebūtu dota no augšas. Tāpēc tas, kas mani tev ir nodevis, ir izdarījis lielāku grēku.”

12 Tad Pilāts atkal meklēja iespēju viņu atbrīvot, bet jūdi sauca: ”Ja tu atlaidīsi šo cilvēku, tu neesi imperatora draugs! Katrs, kas uzdodas par ķēniņu, ir pret imperatoru.”+ 13 Dzirdējis šos vārdus, Pilāts izveda Jēzu ārā un apsēdās tiesas krēslā laukumā, ko sauc Akmens bruģis (ebrejiski — Gabata). 14 Ritēja sagatavošanās+ Pashai*, un bija ap sesto stundu*. Pilāts uzrunāja jūdus: ”Redziet, jūsu ķēniņš!” 15 Bet tie kliedza: ”Nost ar viņu! Nost! Pie staba viņu!” Pilāts jautāja: ”Vai man piesist pie staba jūsu ķēniņu?” Virspriesteri atbildēja: ”Mums nav cita valdnieka kā tikai imperators.” 16 Tad Pilāts lika* piesist viņu pie staba.+

Jēzu aizveda. 17 Nesdams savu moku stabu*, viņš gāja uz vietu, ko sauc par Galvaskausu,+ ebrejiski — Golgāta.+ 18 Tur viņu piesita pie staba.+ Līdz ar viņu pie stabiem piekāra vēl divus citus — katru savā pusē, bet Jēzus bija tiem pa vidu.+ 19 Pilāts uzrakstīja uz plāksnes: ”Nācarietis Jēzus, jūdu ķēniņš,” un lika to piestiprināt pie moku staba.+ 20 Tā kā vieta, kur Jēzus bija piesists pie staba, atradās tuvu pilsētai, šo uzrakstu izlasīja daudz jūdu. Tas bija ebreju, latīņu un grieķu valodā. 21 Jūdu virspriesteri teica Pilātam: ”Neraksti ”jūdu ķēniņš”, bet raksti, ka viņš ir sacījis: ”Es esmu jūdu ķēniņš”!” 22 Bet Pilāts atbildēja: ”Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis!”

23 Kad kareivji bija piesituši Jēzu pie staba, tie paņēma viņa virsdrēbes un sadalīja četrās daļās — katram kareivim pa daļai. Tie paņēma arī kreklu, bet tas bija bez vīlēm, noausts viss vienā gabalā. 24 Tad tie nosprieda: ”Nesaplēsīsim to, bet izlozēsim, kam tas piederēs!”+ Tas notika, lai piepildītos Rakstu vārdi: ”Tie sadalīja savā starpā manas drēbes un par manu apģērbu meta lozes.”+ Kareivji tieši tā arī izdarīja.

25 Pie Jēzus moku staba stāvēja viņa māte,+ viņa mātes māsa, Klopas sieva Marija un Marija Magdalēna.+ 26 Jēzus, ieraudzījis savu māti un tai līdzās mācekli, ko viņš īpaši mīlēja,+ sacīja mātei: ”Redzi, tavs dēls!” 27 Bet māceklim viņš teica: ”Redzi, tava māte!” Kopš tā laika šis māceklis ņēma Jēzus māti pie sevis.

28 Pēc tam, zinādams, ka viss jau ir paveikts, Jēzus, lai piepildītos Raksti, sacīja: ”Man slāpst!”+ 29 Tur stāvēja krūka, pilna ar skābu vīnu. Daži no klātesošajiem uzsprauda uz izopa* stiebra sūkli, kas bija piesūcināts ar skābo vīnu, un pacēla to viņam pie mutes.+ 30 Kad Jēzus bija nogaršojis skābo vīnu, viņš teica: ”Viss ir paveikts!”+ un, noliecis galvu, nomira*.+

31 Tā kā bija sagatavošanās diena*,+ tad, lai līķi nepaliktu pie moku stabiem+ sabatā (un šis sabats bija īpašs),+ jūdi lūdza, lai Pilāts pavēlētu salauzt notiesātajiem kājas un noņemt viņu līķus. 32 Tāpēc kareivji salauza kājas pirmajam, kas bija piekārts pie staba blakus Jēzum, un pēc tam arī otrajam. 33 Bet, pienākuši pie Jēzus, tie ieraudzīja, ka viņš jau ir miris, un nesalauza viņam kājas. 34 Tad viens no kareivjiem ar šķēpu iedūra viņam sānos,+ un tūlīt pat iztecēja asinis un ūdens. 35 Par to stāsta tas, kurš pats to ir redzējis, un viņa liecība ir patiesa. Viņš zina, ka saka patiesību, lai arī jūs ticētu.+ 36 Tas notika, lai piepildītos Raksti: ”Viņam neviens kauls netiks salauzts.”+ 37 Vēl kādā citā vietā Rakstos teikts: ”Viņi skatīsies uz to, kuru sadūruši.”+

38 Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, jo baidījās no jūdiem,+ lūdza Pilātam atļauju paņemt Jēzus līķi, un Pilāts atļāva. Tad Jāzeps atnāca un to paņēma.+ 39 Atnāca arī Nikodēms,+ kas reiz bija ieradies pie Jēzus naktī, un atnesa mirru un alojes* maisījumu*, apmēram simt mārciņu*.+ 40 Viņi paņēma Jēzus līķi un pēc jūdu bēru paražas to kopā ar smaržvielām ietina linautos.+ 41 Blakus vietai, kur viņš bija piesists pie staba, bija dārzs, un šajā dārzā — jauns kaps,+ kurā vēl neviens nebija apglabāts. 42 Tā kā bija jūdu sagatavošanās diena+ un kaps atradās turpat netālu, viņi guldīja Jēzu tajā.

20 Nedēļas pirmajā dienā agri no rīta, kamēr vēl bija tumšs, pie kapa atnāca Marija Magdalēna+ un ieraudzīja, ka akmens no kapa ir novelts.+ 2 Viņa aizskrēja pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus īpaši mīlēja,+ un tiem teica: ”Kungs ir paņemts no kapa,+ un mēs nezinām, kur viņš ir palicis.”

3 Tad Pēteris un otrs māceklis devās uz kapu. 4 Viņi abi divi metās skriet, bet otrs māceklis bija ātrāks par Pēteri un pirmais atskrēja pie kapa. 5 Pieliecies un ielūkojies tajā, viņš tur ieraudzīja linautus,+ taču iekšā neiegāja. 6 Pēc viņa ieradās arī Sīmanis Pēteris un iegāja kapā. Viņš ieraudzīja noliktos linautus, 7 kā arī lakatu, kas pirms tam bija aptīts Jēzum ap galvu, taču nu bija satīts atsevišķi un gulēja nevis kopā ar linautiem, bet citā vietā. 8 Tad otrs māceklis, kas pirmais bija nonācis pie kapa, arī iegāja iekšā un, visu ieraudzījis, noticēja. 9 Bet viņi vēl nesaprata Rakstos teikto, ka Jēzum jātiek pieceltam no mirušajiem.+ 10 Pēc tam mācekļi atgriezās mājās.

11 Bet Marija palika stāvam ārpusē pie kapa un raudāja. Raudādama viņa pieliecās, lai ieskatītos kapā, 12 un ieraudzīja divus eņģeļus+ baltās drēbēs sēžam tur, kur bija gulējis Jēzus, — vienu galvgalī, bet otru kājgalī. 13 Tie viņai jautāja: ”Kāpēc tu raudi?” Viņa atbildēja: ”Manu Kungu ir paņēmuši, un es nezinu, kur viņš ir palicis.” 14 To pateikusi, viņa pagriezās un ieraudzīja tur stāvam Jēzu, bet nesaprata, ka tas ir viņš.+ 15 Jēzus viņu uzrunāja: ”Kāpēc tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa nodomāja, ka tas ir dārznieks, un teica: ”Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, tad pasaki, kur tu viņu noliki, un es viņu paņemšu.” 16 Jēzus viņai sacīja: ”Marija!” Pagriezusies viņa ebrejiski iesaucās: ”Rabuni!” (Tas nozīmē ”Skolotāj”.) 17 Jēzus viņai teica: ”Neturi mani ciet, jo es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva! Ej pie maniem brāļiem+ un saki tiem, ka es uzkāpju pie sava Tēva+ un jūsu Tēva, pie sava Dieva+ un jūsu Dieva.” 18 Tad Marija Magdalēna aizgāja un pavēstīja mācekļiem: ”Es redzēju Kungu!” Un viņa tiem pastāstīja, ko Jēzus viņai bija teicis.+

19 Tās pašas dienas — nedēļas pirmās dienas — pievakarē, kad mācekļi bija sapulcējušies aiz slēgtām durvīm, jo baidījās no jūdiem, parādījās Jēzus, nostājās viņu vidū un teica: ”Miers jums!”+ 20 To sacījis, viņš tiem parādīja savas rokas un sānus.+ Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, nevarēja vien nopriecāties.+ 21 Jēzus tiem vēlreiz teica: ”Miers jums!+ Kā Tēvs ir sūtījis mani,+ tā es sūtu jūs.”+ 22 Pēc šiem vārdiem viņš tiem uzpūta elpu un sacīja: ”Saņemiet svēto garu!+ 23 Ja jūs kādam piedosiet grēkus, tas nozīmēs, ka tie viņam jau ir piedoti, bet, ja jūs kādam nepiedosiet grēkus, tas nozīmēs, ka tie nav piedoti.”

24 Bet Toms,+ ko sauca par Dvīni un kas bija viens no tiem divpadsmit, nebija kopā ar viņiem, kad parādījās Jēzus. 25 Tāpēc, kad pārējie mācekļi viņam stāstīja: ”Mēs redzējām Kungu!”, viņš tiem atbildēja: ”Kamēr es nebūšu redzējis naglu brūces viņa rokās un ar pirkstu tām pieskāries un kamēr es nebūšu pielicis roku viņa sāniem,+ es neparko neticēšu!”

26 Astoņas dienas vēlāk mācekļi atkal atradās kādā namā, un šoreiz kopā ar viņiem bija arī Toms. Kaut gan durvis bija aizslēgtas, Jēzus parādījās, nostājās viņu vidū un sacīja: ”Miers jums!”+ 27 Pēc tam viņš vērsās pie Toma: ”Pieskaries ar pirkstu šeit un apskati manas rokas, izstiep savu roku un pieliec maniem sāniem! Nešaubies vairs un tici!” 28 Toms izsaucās: ”Mans Kungs un mans Dievs!” 29 Jēzus viņam teica: ”Tu noticēji tāpēc, ka ieraudzīji mani? Laimīgi ir tie, kas nav redzējuši, bet tik un tā tic!”

30 Mācekļu acu priekšā Jēzus paveica vēl daudz citu brīnumu, kas nav aprakstīti šajā rakstu rullī.+ 31 Bet par šiem ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai ticēdami jūs iegūtu dzīvību viņa vārdā.+

21 Pēc tam Jēzus atkal parādījās saviem mācekļiem, šoreiz — pie Tiberijas jūras. Tas notika šādi: 2 tobrīd kopā bija Sīmanis Pēteris, Toms, ko sauca par Dvīni,+ Nātānaēls+ no Galilejas Kānas, Cebedeja dēli+ un vēl divi mācekļi. 3 Sīmanis Pēteris pārējiem sacīja: ”Es eju zvejot.” Tie piebalsoja: ”Mēs iesim tev līdzi!” Viņi iekāpa laivā un devās zvejot, bet tonakt neko nenoķēra.+

4 Rītam austot, Jēzus nostājās krastā, bet mācekļi nesaprata, ka tas ir viņš.+ 5 Tad Jēzus viņiem jautāja: ”Bērni, vai jums ir kas ēdams*?” Mācekļi atbildēja: ”Nē, nav.” 6 Viņš tiem sacīja: ”Iemetiet tīklu pa labi no laivas, tad jūs kaut ko dabūsiet!” Tie iemeta tīklu, bet izvilkt vairs nespēja, jo tajā bija daudz zivju.+ 7 Tad māceklis, ko Jēzus īpaši mīlēja,+ teica Pēterim: ”Tas ir Kungs!” Izdzirdējis, ka tas ir Kungs, Sīmanis Pēteris apvilka virsdrēbes, jo viņš bija puskails, un metās jūrā. 8 Bet pārējie mācekļi tuvojās krastam laivā, vilkdami tīklu, kas bija pilns ar zivīm. Viņi nebija tālu no krasta, tikai kādus simt metrus*.

9 Izkāpuši krastā, mācekļi ieraudzīja ugunskuru, zivis, kas cepās uz oglēm, un maizi. 10 Jēzus viņiem teica: ”Atnesiet dažas no tām zivīm, ko nupat nozvejojāt.” 11 Sīmanis Pēteris iekāpa laivā un izvilka krastā tīklu, kas bija pilns ar lielām zivīm. Kaut gan zivju bija ļoti daudz, veselas simt piecdesmit trīs, tīkls tomēr nesaplīsa. 12 Tad Jēzus viņus aicināja: ”Nāciet brokastot!” Neviens no mācekļiem neuzdrošinājās viņam pajautāt: ”Kas tu esi?”, jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. 13 Jēzus paņēma maizi un iedeva to viņiem, un tāpat viņš izdarīja arī ar zivīm. 14 Tā bija jau trešā reize,+ kad Jēzus pēc augšāmcelšanas no mirušajiem parādījās mācekļiem.

15 Kad viņi bija pabrokastojuši, Jēzus jautāja Sīmanim Pēterim: ”Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli* vairāk nekā šīs?” Tas atbildēja: ”Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu*.” Jēzus tam teica: ”Baro manus jērus!”+ 16 Viņš atkal jautāja, nu jau otru reizi: ”Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli*?” Pēteris sacīja: ”Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu*.” Jēzus tam teica: ”Gani manas aitiņas!”+ 17 Vēl trešo reizi viņš tam vaicāja: ”Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli*?” Pēteris noskuma, ka viņš tam trešo reizi bija jautājis: ”Vai tu mani mīli?”, un teica: ”Kungs, tu zini visu — tu zini, ka es tevi mīlu*.” Jēzus sacīja: ”Baro manas aitiņas!+ 18 Patiesi, patiesi, es tev saku: kad tu biji jaunāks, tu pats ģērbies un gāji, kur gribēji. Bet, kad tu kļūsi vecs, tu izstiepsi rokas un cits tevi ģērbs un vedīs tur, kur tu negribi.” 19 To viņš teica, lai norādītu, kādā nāvē Pēteris mirs, pagodinādams Dievu. Pēc šiem vārdiem Jēzus tam sacīja: ”Seko man pastāvīgi!”+

20 Pēteris pagriezās un ieraudzīja aiz viņiem nākam mācekli, ko Jēzus īpaši mīlēja+ un kas vakariņu laikā bija pieliecies pie Jēzus un jautājis: ”Kungs, kurš tevi nodos?” 21 Viņu ieraudzījis, Pēteris Jēzum prasīja: ”Kungs, bet kas notiks ar viņu?” 22 Jēzus atbildēja: ”Ja es gribu, lai viņš paliek, kamēr es atnākšu, kāpēc tev par to jāuztraucas? Tu seko man pastāvīgi!” 23 Tāpēc brāļu vidū izplatījās runas, ka šis māceklis nemirs. Taču Jēzus nebija teicis, ka viņš nemirs, bet gan: ”Ja es gribu, lai viņš paliek, kamēr es atnākšu, kāpēc tev par to jāuztraucas?”

24 Šis ir tas māceklis,+ kas par to visu liecina un kas to ir uzrakstījis, un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa.

25 Bet vēl ir daudz kas cits, ko Jēzus ir darījis, un, ja to visu sīki aprakstītu rakstu ruļļos, es domāju, ka visā pasaulē šiem ruļļiem nepietiktu vietas.+