1919. gadā lielā Babilona zaudēja varu pār patiesā Dieva kalpiem. Tajā gadā tika iecelts ”uzticamais un gudrais kalps” un tiem, kas vēlējās kalpot Jehovam, radās iespēja iet pa ”svēto ceļu”, kas beidzot bija vaļā. (Mat. 24:45—47; Jes. 35:8.) Agrāko Bībeles pētnieku veikums palīdzēja cilvēkiem labāk iepazīt Dievu un saprast viņa nodomu. (Sāl. pam. 4:18.) Tie, kas vēlējās iet pa ”svēto ceļu”, centās saskaņot savu dzīvi ar Jehovas prasībām. Bet Jehova zināja, ka viņa kalpi nespēs veikt visas izmaiņas uzreiz, un to nemaz neprasīja. Viņš savus kalpus attīrīja pamazām. Pienāks laiks, kad mēs būsim viņam patīkami it visā, un tas mums sagādās neizsakāmu prieku. Ikviens ceļš ir jāuztur kārtībā. Arī pie simboliskā ”svētā ceļa” darbs joprojām turpinās, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu aiziet no lielās Babilonas. w23.05 16. lpp., 15. rk.; 19. lpp., 16. rk.

Vadošās padomes locekļi personiski apmāca Vadošās padomes komiteju palīgus. Šie palīgi jau patlaban pilda daudz svarīgu pienākumu, un viņi būs gatavi uzņemties rūpes par Kristus avīm. Kad neilgi pirms lielā posta beigām pēdējie svaidītie kristieši būs paņemti uz debesīm, patiesā Dieva pielūgsme uz zemes nebeigs pastāvēt — Jēzus Kristus joprojām vadīs Jehovas kalpus uz zemes. Tajā laikā viņiem uzbruks Gogs no Magogas (tautu apvienotie spēki). Bet šis uzbrukums būs īss un cietīs neveiksmi — Jehovas liecinieki turpinās kalpot savam Dievam. (Eceh. 38:18—20.) Apustulis Jānis parādībā redzēja ”lielu pulku” ļaužu — Kristus ”citas avis”. Viņam tika paziņots, ka šie ļaudis ir ”palikuši dzīvi lielajā postā”. (Atkl. 7:9, 14.) Jehova būs izglābis savus kalpus! w24.02 6. lpp., 13., 14. rk.

Kā saņemt svēto garu? Mums ir jālūdz, lai Dievs mums to dod, jāiedziļinās Bībelē un jābūt cieši saistītiem ar Dieva organizāciju. Tā mēs izkopsim ”gara augļus”. (Gal. 5:22, 23.) Dievs savu garu dod tikai tiem, kam ir tīras domas un kas rīkojas pareizi. Ja mēs domās kavētos pie kaut kā netīra un darītu kaut ko tādu, kas Jehovam nepatīk, viņš svēto garu mums nedotu. (1. Tes. 4:7, 8.) Vēl mums jāņem vērā Pāvila norādījums: ”Nenonieciniet pravietojumus!” (1. Tes. 5:20.) Ar pravietojumiem ir domātas vēstis, ko Dievs mums dod ar sava gara starpniecību, to vidū vēstis par Jehovas dienas tuvumu. Mēs savā prātā neatliekam šo dienu un neuzskatām, ka Armagedons nepienāks mūsu laikā. Mēs to ”turam acu priekšā”, tāpēc cenšamies dzīvot dievbijīgi. (2. Pēt. 3:11, 12.) w23.06 12. lpp., 13., 14. rk.