Ar Jehovas palīdzību mēs katrā ziņā varam palikt viņam uzticīgi. Ja mums pastāvīgi jācīnās ar kādu trūkumu, droši vien nav viegli. Reizēm var likties, ka mums cīnīties ar sevi ir grūtāk nekā apustulim Pēterim. Bet Jehova var dot spēku, lai mēs nepadotos. (Ps. 94:18, 19.) Par to ir pārliecinājies kāds Jehovas liecinieks, kas pirms Bībeles patiesības uzzināšanas daudz gadu bija piekopis homoseksuālu dzīvesveidu. Kaut arī viņš pilnībā bija mainījies un dzīvoja saskaņā ar Bībeli, šad un tad viņam uzmācās nepareizas vēlmes. Kā viņam izdevās tām nepadoties? ”Jehova stiprina savus kalpus,” stāstīja šis brālis. ”Viņš man palīdz ar savu garu.., un es esmu sapratis, ka dzīvot saskaņā ar viņa gribu patiešām ir iespējams. ..Jehova man ļauj viņam kalpot un mani vienmēr stiprina, lai gan man vēl arvien ir jācīnās ar sevi.” w23.09 23. lpp., 12. rk.

Lai iegūtu garīgu briedumu, ir vajadzīgas pūles. Jaunieši, izraugieties, kam jūs vēlētos līdzināties, mācieties likt lietā apdomu un būt uzticami, apgūstiet dažādas praktiskas iemaņas un gatavojieties dažādiem pienākumiem nākotnē. Reizēm gados jauniem brāļiem var nolaisties rokas, domājot par visu, kas viņiem jāapgūst un jāpaveic. Jaunieši, paturiet prātā, ka Jehova jums vēlas palīdzēt! Ar viņa atbalstu jums viss izdosies. (Jes. 41:10, 13.) Jums ir gatavi palīdzēt arī ticības biedri, jo viņi jūs no sirds mīl. Kad būsiet sasnieguši garīgu briedumu, jums būs aizraujoša un gandarījuma pilna dzīve. Jehova redz, ka jūs tiecaties pēc garīga brieduma, un viņš jūs bagātīgi svētīs. w23.12 29. lpp., 19., 20. rk.

Iztēlosimies, ka mēs pavadām jauku vakaru ar ticības biedriem un vēlamies uztaisīt kopbildi. Mēs nofotografējam visu grupu, bet katram gadījumam uztaisām vēl divas bildes. Kad pārskatām bildes, mēs pamanām, ka vienā no tām kāds brālis ir saviebies. Mēs šo bildi izdzēšam, jo mums taču vēl ir divas citas, kurās visi jauki smaida. Bildes, kuras mēs saglabājam, var salīdzināt ar atmiņām, kuras vēlamies paturēt. Mums ir tik daudz kā laba, ko atcerēties par laiku, ko esam pavadījuši ar brāļiem un māsām. Protams, ir bijušas reizes, kad kāds ir pateicis vai izdarījis kaut ko tādu, kas mūs ir sāpinājis. Kas būtu jādara ar šādām atmiņām? Vai nebūtu labi censties tādus gadījumus aizmirst, tāpat kā mēs izdzēšam neizdevušās fotogrāfijas? (Efes. 4:32.) Mums ir pietiekami daudz labu atmiņu par laiku, kas pavadīts kopā ar konkrēto ticības biedru, tāpēc paturēsim tās! w23.11 11., 12. lpp., 16., 17. rk.