Iztēlosimies, ka mēs pavadām jauku vakaru ar ticības biedriem un vēlamies uztaisīt kopbildi. Mēs nofotografējam visu grupu, bet katram gadījumam uztaisām vēl divas bildes. Kad pārskatām bildes, mēs pamanām, ka vienā no tām kāds brālis ir saviebies. Mēs šo bildi izdzēšam, jo mums taču vēl ir divas citas, kurās visi jauki smaida. Bildes, kuras mēs saglabājam, var salīdzināt ar atmiņām, kuras vēlamies paturēt. Mums ir tik daudz kā laba, ko atcerēties par laiku, ko esam pavadījuši ar brāļiem un māsām. Protams, ir bijušas reizes, kad kāds ir pateicis vai izdarījis kaut ko tādu, kas mūs ir sāpinājis. Kas būtu jādara ar šādām atmiņām? Vai nebūtu labi censties tādus gadījumus aizmirst, tāpat kā mēs izdzēšam neizdevušās fotogrāfijas? (Efes. 4:32.) Mums ir pietiekami daudz labu atmiņu par laiku, kas pavadīts kopā ar konkrēto ticības biedru, tāpēc paturēsim tās! w23.11 11., 12. lpp., 16., 17. rk.

1. Timotejam 2:9 izmantotie grieķu valodas vārdi norāda uz to, ka dievbijīgām sievietēm jāģērbjas pieklājīgi un apģērba izvēlē jāņem vērā citu jūtas. Mūsu dārgās māsas ir pelnījušas uzslavu par to, ka ar savu ārējo izskatu pauž pazemību. Par kristīgu briedumu liecina ne tikai pazemība, bet arī spriestspēja. Tā ir spēja atšķirt to, kas ir pareizs, no tā, kas nav pareizs, un gudri izlemt, kā rīkoties. Viena no Bībelē minētajām sievietēm, kuras rīcībā spilgti izpaudās spriestspēja, bija Abigaila. Viņas vīrs pieņēma ļoti nesaprātīgu lēmumu, pakļaudams briesmām visu savu saimi. Abigaila saprata, ka viņai nekavējoties kaut kas jādara lietas labā, un tā viņa paglāba saimes ļaudis no drošas nāves. (1. Sam. 25:14—23, 32—35.) Spriestspēja ļauj saprast, kad runāt un kad ciest klusu, un palīdz saglabāt līdzsvaru, kad interesējamies par citiem. (1. Tes. 4:11.) w23.12 20. lpp., 8., 9. rk.

Tie, kam apustulis Pāvils rakstīja šos vārdus, bija iepazinuši Jehovu un Jēzu, sākuši ticēt un kļuvuši par kristiešiem. Viņu ticības dēļ Dievs viņus bija ”atzinis par taisniem” un svaidījis ar svēto garu. (Rom. 5:1.) Viņiem bija brīnišķīgas nākotnes cerības, un viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka tās īstenosies. Vēlāk, kad Pāvils rakstīja svaidītajiem kristiešiem, kas dzīvoja Efesā, viņš runāja par cerību, kādu Dievs tiem ir dāvājis, un pieminēja ”mantojumu svētajiem”. (Efes. 1:18.) Savukārt Kolosu kristiešiem viņš rakstīja, ka viņu cerības piepildījums viņus gaida debesīs. (Kol. 1:4, 5.) Tātad svaidītie kristieši cer, ka viņi tiks celti augšā dzīvei debesīs, kur valdīs kopā ar Kristu. (1. Tes. 4:13—17; Atkl. 20:6.) w23.12 9. lpp., 4., 5. rk.