Daudzi ir paplašinājuši savu kalpošanu, piemēram, pārcēlušies uz vietu, kur trūkst sludinātāju. Citi ir mācījušies valstības sludinātāju skolā. Ja kristieši izvirza mērķi paplašināt savu kalpošanu, tas ir slavējami. Jehovas kalpi vienmēr ir vēlējušies darīt visu, kas viņu spēkos, lai pildītu Jehovas gribu. (Ap. d. 16:9.) Ja kādam patlaban nav iespējams darīt vairāk kalpošanā, viņam nav jāuzskata, ka viņš ir sliktāks par citiem kristiešiem. Galvenais, kas tiek prasīts no visiem kristiešiem, ir ”izturēt līdz galam”. (Mat. 10:22.) Jehova priecājas, redzot, ka ikviens viņam kalpo atbilstoši savām spējām un apstākļiem. Ja mēs tā darām, tad var teikt, ka mēs sekojam Jēzum. (Ps. 26:1.) w24.03 10. lpp., 11. rk.

Mūsu debesu Tēvs ir apsolījis piedot tiem, kas nožēlo savus grēkus. (Ps. 86:5.) Tātad, ja mēs no sirds esam nožēlojuši pārkāpumus, mēs varam nešaubīties, ka Jehova ir turējis vārdu un ir mums piedevis. Atcerēsimies, ka Jehova ir saprātīgs un neprasa no mums vairāk, kā mēs varam. Jehova augstu vērtē visu, ko darām kalpošanā, ja vien mēs viņam kalpojam no visas sirds. Vēl ir vērtīgi domāt par Bībelē minētajiem cilvēkiem, kas kalpoja Jehovam pēc labākās sirdsapziņas. Viens no tādiem bija apustulis Pāvils. Ilgus gadus viņš nebija žēlojis pūles kalpošanā — viņš bija mērojis tūkstošiem kilometru, lai sludinātu labo vēsti plašā teritorijā, un daudzās vietās dibinājis draudzes. Bet vai tad, kad apstākļi viņam vairs neļāva sludināt tik daudz, cik agrāk, viņš zaudēja Jehovas labvēlību? Protams, nē! Pāvils darīja visu, kas bija iespējams viņa situācijā, un Jehova viņu svētīja. (Ap. d. 28:30, 31.) Arī mūsu apstākļi laiku pa laikam var mainīties, un līdz ar to var mainīties tas, cik daudz mēs darām kalpošanā. Taču Jehovam galvenais ir tas, kāpēc mēs viņam kalpojam. w24.03 27. lpp., 7., 9. rk.

Jēzus saviem sekotājiem ir rādījis labu priekšzīmi. Kalpodams uz zemes, viņš bieži lūdza savu Tēvu. Nereti viņš bija ļoti aizņemts un ar viņu kopā bija daudz cilvēku, taču viņš atrada laiku, lai runātu ar Dievu. (Marka 6:31, 45, 46.) Lai varētu netraucēti vienatnē lūgt Jehovu, viņš cēlās agri no rīta. Reiz, kad viņam bija jāpieņem kāds svarīgs lēmums, viņš pavadīja lūgšanā visu nakti. (Lūk. 6:12, 13.) Arī naktī pirms savas nāves Jēzus daudz reižu karsti lūdza Jehovu, jo viņu gaidīja pats grūtākais uzdevums, kādēļ viņš bija nācis uz zemi. (Mat. 26:39, 42, 44.) Lai cik mēs nebūtu aizņemti, mums ir jāveltī laiks lūgšanām. Līdzīgi Jēzum, mums varbūt jāceļas agrāk no rīta, lai lūgtu Jehovu, vai arī vakarā jāpaliek ilgāk nomodā. Ja mēs tā darām, mēs apliecinām Jehovam, ka esam pateicīgi par iespēju viņu lūgt. w23.05 3. lpp., 4., 5. rk.