1. Mozus
49 Jēkabs sasauca savus dēlus un teica: ”Nāciet, un es jums pastāstīšu, kas jūs gaida nākotnē*. 2 Sapulcējieties kopā un klausieties, Jēkaba dēli, uzklausiet savu tēvu Izraēlu!
3 Rūben,+ tu esi mans pirmdzimtais,+ mans stiprums un mana vīrišķā spēka pirmais auglis, izcils godā un spēkā. 4 Nevaldāms kā mutuļojošs ūdens, tu nebūsi pirmais, jo tu kāpi sava tēva gultā, tu apgānīji manu guļvietu.+ Jā, Rūbens to izdarīja!
5 Simeons un Levijs ir brāļi,+ viņu zobeni ir varmācības rīki.+ 6 Nepiebiedrojies tiem, mana dvēsele*, nepievienojies to pulkam, mans gods,* jo savās dusmās tie ir nogalējuši vīrus+ un prieka pēc ir pārgriezuši cīpslas vēršiem. 7 Lai nolādētas ir viņu dusmas, jo tās ir negantas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs.+ Es viņus izkaisīšu Jēkaba zemē un izkliedēšu Izraēlā.+
8 Jūda,+ tavi brāļi tevi slavēs,+ tava roka gulsies uz tavu ienaidnieku skausta,+ un tev klanīsies tava tēva dēli.+ 9 Jūda ir lauvas mazulis.+ Tu celsies no laupījuma, mans dēls. Viņš ir apgūlies un izstiepies kā lauva, un, gluži kā lauvu, kurš viņu uzdrīkstēsies traucēt? 10 Scepteri Jūdam neatņems,+ un valdnieka zizlis paliks pie viņa kājām, kamēr nāks Šīlo*+ — tam tautas klausīs.+ 11 Piesējis savu ēzeli pie vīnogulāja, savu ēzeļmātes kumeļu pie izcila vīnkoka stīgas, viņš mazgās savas drānas vīnā, skalos savu tērpu vīnogu asinīs. 12 Sarkanas no vīna ir viņa acis, un balti no piena ir viņa zobi.
13 Zebulons+ mājos jūras krastā, piekrastē, kur noenkuroti kuģi,+ un viņa tālākā robeža sniegsies Sidonas virzienā.+
14 Isašars+ ir stiprs ēzelis, kas guļ starp divām seglu somām. 15 Viņš redzēs, cik laba viņa mājvieta un cik jauka viņa zeme. Viņš lieks plecus zem nastas un kalpos smagi kā vergs.
16 Dans,+ viena no Izraēla ciltīm, tiesās savu tautu.+ 17 Dans būs čūska uz ceļa, odze* uz takas, kas kož zirgam kājā, tā ka jātnieks krīt atmuguriski.+ 18 Jehova, no tevis es gaidīšu glābšanu!
19 Gadam+ uzbruks laupītāji, bet viņš tiem dzīsies pa pēdām.+
20 Ašeram+ maizes būs papilnam*, un viņš gādās ķēnišķīgus gardumus.+
21 Naftalis+ ir žigla stirna. Viņš runā skaistus vārdus.+
22 Jāzeps+ ir ražīga koka atvase, ražīga koka, kas aug pie avota un stiepj savus zarus pār mūri*. 23 Loka šāvēji mācās viņam virsū, šāva uz viņu un perināja naidu.+ 24 Tomēr viņa loks palika stingrs,+ un viņa stiprās rokas — vingras.+ To darīja Jēkaba varenais, tas bija no gana, no Izraēla akmens. 25 Viņš* ir no sava tēva Dieva, kas viņam palīdzēs, no Visvarenā, kas viņu svētīs ar debesu svētībām no augšas, ar dzelmes svētībām no dziļuma,+ ar daudziem jo daudziem pēcnācējiem*. 26 Viņa tēva svētības būs pārākas par mūžīgo kalnu svētībām, par mūžseno pakalnu dārgumiem.+ Tās paliks uz Jāzepa galvas, uz tā galvas, kurš izraudzīts starp brāļiem.+
27 Benjamīns+ plosīs medījumu kā vilks.+ No rīta viņš aprīs guvumu un vakarā dalīs laupījumu.”+
28 No šiem ir cēlušās divpadsmit Izraēla ciltis, un tie ir vārdi, ko tēvs svētīdams viņiem teica. Viņš tos svētīja katru ar savu svētību.+
29 Pēc tam viņš tiem pavēlēja: ”Man ir pienācis laiks piepulcēties saviem tēviem.+ Apglabājiet mani alā hetieša Efrona laukā,+ kur ir apglabāti mani tēvi. 30 Šo alu, kas atrodas Kanaāna zemē, Mahpēlas laukā pretī Mamrei, un visu lauku Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona, lai to izmantotu par kapavietu. 31 Tur ir apglabāti gan Ābrahāms un viņa sieva Sāra,+ gan Īzaks+ un viņa sieva Rebeka, un tur es esmu apglabājis arī Leu. 32 Šis lauks un ala ir nopirkti no hetiešiem.”+
33 Devis dēliem šos norādījumus, Jēkabs atgūlās gultā, un viņš nomira un piepulcējās saviem tēviem.+