Ījaba
17 Mans gars ir salauzts, manas dienas galā,
kaps mani gaida.+
2 Izsmējēji ir man visapkārt,+
man jānoraugās, kā tie dumpojas.
3 Lūdzu, esi mans galvotājs — galvo pats sev par mani!
Kurš cits, par mani galvodams, spiedīs man roku?+
4 Tu esi aizdarījis viņu sirdi gudrībai,+
tāpēc tu viņus necelsi godā.
5 Kāds piedāvājas dalīties ar draugiem,
bet paša bērniem acis izdziest no bada.
7 Manas acis tumst no bēdām,+
no manis ir palikusi tikai ēna.
8 Taisnie uz to veras izbrīnā,
un nevainīgos pārņem sašutums par bezdievi.
10 Bet nu nāciet, klūpiet man virsū no jauna!
Es gan neredzu starp jums nevienu, kas būtu gudrs.+
12 Šie ļaudis nakti pārvērš dienā —
drīz būs gaišs, jo tagad ir tumšs.
13 Ja jau es gaidu, ka kaps* kļūs par manām mājām,+
un tumsā klāju savu guļvietu,+
14 ja kapa bedrei+ es saucu: ”Mans tēvs!”
un tārpam: ”Mana māte un māsa!” —
15 kur tad ir mana cerība?+
Mana cerība — vai kāds to spēj saskatīt?