Jesajas
50 Jehova saka tā:
”Vai tad, sūtīdams prom jūsu māti, es viņai devu šķiršanās apliecību?+
Vai es jūs pārdevu tāpēc, ka būtu bijis kādam parādā?
2 Kāpēc neviena nebija, kad es atnācu?
Kāpēc neviens neatbildēja, kad es saucu?+
Vai tad mana roka ir par īsu, lai izglābtu?
Vai man trūkst spēka, lai atbrīvotu?+
Bez ūdens zivis noslāpst,
nobeidzas un sapūst.
3 Debesis es ietērpju tumsā,+
uzvelku tām maisa drānas.”
4 Visaugstais Kungs Jehova man ir mācījis, kā runāt,+
Viņš mani modina ik rītu,
viņš mani rosina klausīties tā, kā klausās māceklis.+
6 Savu muguru es pagriezu tiem, kas mani sita,
un savu vaigu — tiem, kas plēsa manu bārdu.
Es neaizgriezos, kad mani nievāja un uz mani spļāva.+
7 Visaugstais Kungs Jehova man palīdzēs,+
tāpēc es nejutīšos apkaunots.
8 Tas, kurš mani atzīst par taisnu, ir man līdzās.
Kas mani apsūdzēs?+
Stāsimies aci pret aci!
Kas ar mani tiesāsies?
Lai viņš nāk!
9 Visaugstais Kungs Jehova man palīdzēs.
Kas mani atzīs par vainīgu?
Tie visi būs kā sadilušas, kožu saēstas drānas.
10 Kurš no jums bīstas Jehovu
un paklausa viņa kalpam?+
Kurš ir staigājis dziļā tumsā, kur nav ne gaismas stariņa?
Tas lai cer uz Jehovas vārdu un paļaujas uz savu Dievu!
11 ”Lai nu visi tie, kas dedz uguni,
dzirkstelēm šķīstot,
staigā savas uguns gaismā —
savu kvēlojošo dzirksteļu gaismā!
Lūk, ko jūs no manis saņemsiet:
jūs apgulsieties lielās mokās.