Pulcētājs
1 Tautas pulcētāja*,+ Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa,+ vārdi.
2 ”Tukšāks par tukšu!” saka tautas pulcētājs.
”Tukšāks par tukšu! Viss ir tukšs!”+
3 Kāds labums cilvēkam ir no visām viņa pūlēm,
no visa, kam viņš nododas zem saules?+
4 Viena paaudze aiziet, un cita paaudze nāk,
bet zeme paliek mūžam.+
5 Saule lec, un saule riet
un tad steidzas atpakaļ, lai uzlēktu no jauna.+
6 Vējš pūš uz dienvidiem un tad griežas uz ziemeļiem,
tas riņķo un riņķo arvien pa to pašu loku.
7 Visas upes plūst uz jūru, tomēr jūra nepārplūst.+
No kurienes upes tek, tur tās atgriežas, lai plūstu no jauna.+
8 Viss nogurdina,
visu nevar ne izstāstīt.
Acij nav gana redzētā,
nedz ausij pietiek dzirdētā.
9 Kas bijis, tas būs,
kas reiz darīts, to darīs atkal.
Nav nekā jauna zem saules.+
10 Vai ir jebkas, par ko varētu teikt, ka tas ir kaut kas jauns?
Tas pastāv jau no seniem laikiem,
tas ir bijis jau ilgi pirms mums.
11 Nav palikusi piemiņa par tiem, kas bijuši,
un nepaliks arī par tiem, kas vēl būs.
Viņus nepieminēs tie, kas nāks pēc viņiem.+
12 Es, tautas pulcētājs, biju Izraēla ķēniņš Jeruzālemē,+ 13 un es apņēmos likt lietā savu gudrību,+ lai izpētītu un izzinātu visu, kas tiek darīts zem debess,+ — visus sūros pūliņus, ko Dievs cilvēkiem ir uzlicis, lai viņi tiem nodotos.
14 Es redzēju visus darbus, kas tiek darīti zem saules,
un sapratu, ka tas viss ir tukšums un vēja ķeršana.+
15 Kas greizs, to nevar iztaisnot,
un, kā nav, to nevar saskaitīt.
16 Tad es nodomāju: ”Es esmu pārspējis gudrībā visus, kas Jeruzālemē ir bijuši pirms manis,+ un esmu sasmēlies pārpārēm gudrības un zināšanu.”+ 17 Es tiecos izzināt, kas ir gudrība un kas — neprāts un muļķība,+ taču sapratu, ka arī tā ir vēja ķeršana.
18 Jo, kur liela gudrība, tur liela vilšanās,
un, ja vairojas zināšanas, vairojas arī sāpes.+