Mūsdienās ir pamats būt optimistiem

VĒSTURNIEKS un sociologs H. Velss (dzim. 1866. gadā) dziļi ietekmēja 20. gadsimta sabiedrības uzskatus. Savos darbos viņš izteica pārliecību, ka zelta laikmets iestāsies, progresējot zinātnei. Enciklopēdijā Collier’s Encyclopedia ir atzīmēts Velsa ”neizmērojamais optimisms”, kas izpaudās, viņam dedzīgi aizstāvot savas idejas. Taču turpat ir arī pieminēts, ka Otrā pasaules kara izcelšanās iedragāja viņa optimismu.

Kad Velss saprata, ka ”zinātne var kalpot gan labiem, gan arī sliktiem mērķiem, viņš zaudēja ticību saviem uzskatiem un ieslīga pesimismā”, teikts vārdnīcā Chambers’s Biographical Dictionary. Kāpēc tā notika?

Velsa pārliecība un optimisms bija balstīti vienīgi uz cilvēku sasniegumiem. Kad viņš saprata, ka cilvēki nav spējīgi īstenot viņa utopiju, viņam zuda visas cerības. Velss iegrima dziļā pesimismā.

Mūsdienās šāda iemesla dēļ vilšanos pieredz daudzi. Kamēr cilvēki ir jauni, viņi ir pilni optimisma, bet, kļūstot vecāki, pamazām ieslīgst pesimismā. Ir pat jaunieši, kas vīlušies atstāj tā saucamo normālo dzīvesveidu un sāk lietot narkotikas, izlaidīgi dzīvot vai darīt kaut ko tamlīdzīgu. Kāds ir atrisinājums? Padomājiet par tālākminētajiem piemēriem no Bībeles laikiem, un jūs ieraudzīsiet, kāds pamats optimismam bija pagātnē un kāpēc tam ir pamats arī attiecībā uz tagadni un nākotni.

Ābrahāma optimisms atalgojās

1943. gadā p.m.ē. Ābrahāms atstāja Hāranu, šķērsoja Eifratas upi un iegāja Kanaāna zemē. Ābrahāms ir nosaukts par ”tēvu visiem tiem, kas tic”, un viņš parādīja patiešām brīnišķīgu piemēru. (Romiešiem 4:11.)

Ābrahāms ceļoja kopā ar sava mirušā brāļa dēlu Latu un Lata ģimeni. Kad tajā zemē iestājās bads, abas ģimenes pārcēlās uz Ēģipti un pēc zināma laika kopā no turienes arī atgriezās. Tolaik Ābrahāms un Lats jau bija uzkrājuši lielu bagātību, un viņiem piederēja plaši ganāmpulki. Kad starp viņu ganiem sākās strīdi, Ābrahāms uzņēmās iniciatīvu un teica: ”Lai nebūtu strīdus mūsu starpā un manu un tavu ganu starpā, jo mēs esam rada. Vai nav visa zeme tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi iet pa kreisi, es iešu pa labi; bet ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi.” (1. Mozus 13:8, 9.)

Ābrahāms, būdams vecāks par Latu, būtu varējis šajā situācijā rīkoties sev par labu, savukārt Lats aiz cieņas pret tēvoci būtu varējis ļaut, lai izvēlas Ābrahāms. Taču ”Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā visu Jardānas apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni — pirms Dievs izpostīja Sodomu un Gomoru — kā tā Kunga dārzs līdz pat Coārai, līdzīgs Ēģiptei. Un Lats izraudzīja sev visu Jardānas apgabalu.” Pēc šādas izvēles Latam nenoliedzami bija iemesls būt optimistiski noskaņotam. Bet ko var teikt par Ābrahāmu? (1. Mozus 13:10, 11.)

Vai Ābrahāms bija rīkojies pārsteidzīgi un pakļāvis riskam savas ģimenes labklājību? Nebūt nē. Ābrahāma pozitīvā attieksme un devīgums bagātīgi atalgojās. Jehova sacīja Ābrahāmam: ”Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kuŗā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem.” (1. Mozus 13:14, 15.)

Ābrahāmam bija drošs pamats optimismam. Tas balstījās uz Dieva solījumu, ka no Ābrahāma celsies liela tauta, tā ka viņā ”būs svētītas visas zemes ciltis”. (1. Mozus 12:2—4, 7.) Arī mēs varam būt droši, zinot, ka ”tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu”. (Romiešiem 8:28.)

Divi optimistiski izlūki

Vairāk nekā 400 gadu vēlāk Izraēla tauta bija gatava ieiet Kanaāna zemē — ”zemē, kur piens un medus tek”. (2. Mozus 3:8; 5. Mozus 6:3.) Mozus izraudzīja 12 virsaišus, lai ’tie to zemi izlūkotu un atnestu atbildi, pa kuru ceļu viņiem būtu jādodas uz turieni, un par pilsētām, kur viņiem būtu jānonāk’. (5. Mozus 1:22; 4. Mozus 13:2.) Kaut arī visi 12 izlūki bija vienisprātis, ka zeme ir auglīga, 10 no viņiem sniedza pesimistiskas ziņas un padarīja ļaužu sirdis bailīgas. (4. Mozus 13:31—33.)

Turpretī Jozua un Kālebs runāja optimistiski un darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai kliedētu ļaužu bailes. Viņu attieksme un sacītais pauda pilnīgu paļāvību uz Jehovas spēju īstenot savu nodomu un ievest viņus atpakaļ Apsolītajā zemē — bet veltīgi. ”Visa draudze sacīja, ka tie ir ar akmeņiem nomētājami.” (4. Mozus 13:30; 14:6—10.)

Mozus mudināja ļaudis paļauties uz Jehovu, bet viņi atteicās paklausīt. Tauta neizmainīja savu pesimistisko nostāju, tāpēc tai nācās 40 gadus klejot pa tuksnesi. No visiem 12 izlūkiem atalgojumu saņēma vienīgi optimistiski noskaņotie Jozua un Kālebs. Kāda bija pārējo izlūku galvenā problēma? Ticības trūkums, kas izpaudās tajā, ka viņi paļāvās paši uz savu gudrību. (4. Mozus 14:26—30; Ebrejiem 3:7—12.)

Jonas svārstīšanās

Jona dzīvoja devītajā gadsimtā p.m.ē. Bībelē ir teikts, ka viņš bija uzticīgs Jehovas pravietis, kas darbojās desmit cilšu Izraēlas ķēniņvalstī Jerobeāma II valdīšanas laikā. Tomēr viņš atteicās no uzdevuma iet uz Nīnivi un brīdināt tās iedzīvotājus. Vēsturnieks Josefs Flāvijs izsakās, ka Jona ”uzskatīja par labāku bēgt”, izvēloties ceļu uz Jafu. Tur viņš iesēdās kuģī, kas devās uz Taršišu — visticamāk, tā ir mūsdienu Spānija. (Jonas 1:1—3.) Kāpēc Jona tik pesimistiski raudzījās uz viņam uzticēto pienākumu, ir paskaidrots Jonas 4:2.

Vēlāk tomēr Jona piekrita pildīt savu uzdevumu, bet, kad Nīnives iedzīvotāji atgriezās no saviem ļaunajiem darbiem, viņš iedegās dusmās. Tad Jehova ļoti skaidri parādīja Jonam, cik svarīga ir žēlsirdība: viņš lika ”ricinus kokam”, kas Jonam bija sniedzis pavēni, nokalst un aiziet bojā. (Jonas 4:1—8.) Būtu bijis daudz pareizāk, ja sirdssāpes, kādas Jona izjuta par nokaltušo augu, viņš būtu izjutis par 120 000 nīniviešu, kas ’nezināja atšķirt savu labo roku no savas kreisās’. (Jonas 4:11.)

Ko mēs varam mācīties no gadījuma ar Jonu? To, ka, veicot svēto kalpošanu, nav nekāda pamata būt pesimistiski noskaņotiem. Ja mēs, pilni paļāvības, sekosim Jehovas vadībai, mūsu kalpošanai būs labas sekmes. (Salamana Pamācības 3:5, 6.)

Optimisms grūtos apstākļos

”Nesaniknojies par tiem, kas ir nekrietni,” teica ķēniņš Dāvids, ”un nekļūsti naida pilns [”skaudīgs”, LB-1882] pret ļauna darītājiem!” (Psalms 37:1.) Tas patiešām ir gudrs padoms, jo pašlaik ir ļoti daudz netaisnības un negodīguma. (Salamans Mācītājs 8:11.)

Ja arī mēs neapskaužam ļaunus cilvēkus, mēs, visticamāk, jūtamies sāpināti, redzot, kā ļaundaru dēļ cieš nevainīgi cilvēki, vai kad paši saskaramies ar netaisnību. Šādas situācijas pat var būt par iemeslu, ka sākam just izmisumu vai ļauties pesimismam. Kā mums būtu jārīkojas, ja mūs pārņem šādas izjūtas? Vispirms paturēsim prātā: ļauni cilvēki rūgti maldās, pašapmierināti domādami, ka nekad nesaņems pelnīto sodu. 37. psalma turpinājumā, 2. pantā, ir lasāms apgalvojums: ”Tāpat kā zāle tie [nekrietnie] ātri nokaltīs un kā lapu zaļums tie novītīs.”

Turklāt mums jāturpina darīt labu, jāsaglabā optimisms un jāgaida uz Jehovu. ”Turies tālu no ļauna un dari labu, tad tu pastāvēsi mūžīgi,” turpina psalmu sacerētājs, ”jo tas Kungs mīl taisnu tiesu un savus ticīgos neatstāj postā.” (Psalms 37:27, 28.)

Patiess optimisms gūst virsroku

Bet kas mūs sagaida nākotnē? Bībelē, Atklāsmes grāmatā, mēs uzzinām, ”kam jānotiek drīzumā”. Piemēram, mums tiek atklāts, ka jātniekam ugunssārtā zirgā, ar ko ir attēlots karš, tiek dots ”atņemt zemei mieru”. (Atklāsmes 1:1; 6:4.)

Pirmā pasaules kara laikā Lielbritānijā valdīja optimistisks uzskats, ka tik liela kara vairs nekad nebūs. Taču Lielbritānijas valstsvīrs Deivids Loids Džordžs 1916. gadā domāja daudz reālistiskāk. Viņš sacīja: ”Šis karš, tāpat kā nākamais, ir karš, lai vairs nebūtu karu.” (Kursīvs mūsu.) Viņam izrādījās taisnība. Otrais pasaules karš tikai deva impulsu izstrādāt vēl mežonīgākas metodes cilvēku masveida iznīcināšanai. Un tagad, 50 gadus vēlāk, kariem vēl aizvien nav redzams gals.

Turpat, Atklāsmes grāmatā, mēs lasām vēl par kādiem jātniekiem — tie simbolizē badu, sērgas un nāvi. (Atklāsmes 6:5—8.) Arī tās ir pazīmes, kas raksturīgas šim laikam. (Mateja 24:3—8.)

Vai tas dod iemeslu pesimismam? Nekādā ziņā, jo redzējumā ir attēlots arī ”balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops: viņam tika dots vainags, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu”. (Atklāsmes 6:2.) Šeit ir aprakstīts Jēzus Kristus, kas, būdams Ķēniņš debesīs, novērš visu ļaunumu un jāj, lai visur uz zemes nodibinātu mieru un saticību.a

Kad Jēzus Kristus, topošais Ķēniņš, bija uz zemes, viņš mācīja saviem mācekļiem lūgt par šo Valstību. Iespējams, arī jums ir mācīta lūgšana ”Mūsu Tēvs” jeb tēvreize. Tajā mēs lūdzam, lai nāktu Dieva Valstība un lai viņa prāts tiktu pildīts šeit, uz zemes, tāpat kā tas tiek pildīts debesīs. (Mateja 6:9—13.)

Jehova nevis mēģinās ”uzlikt ielāpus” šai lietu sistēmai, bet ar mesiāniskā Ķēniņa, Jēzus Kristus, starpniecību to pilnībā likvidēs. Tās vietā, saka Jehova, ”Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs un tās nevienam vairs nenāks prātā”. Laikā, kad valdīs debesu Valstība, zeme cilvēkiem kļūs par tādu mājvietu, kur valdīs miers un laime un kur dzīve un darbs sniegs nekad nezūdošu prieku. ”Priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu,” saka Jehova. ”Mani izredzētie izmantos paši to, ko viņu rokas veikušas.” (Jesajas 65:17—22.) Ja jūsu nākotnes cerība ir balstīta uz šo uzticamo apsolījumu, jums ir pilnīgi pamatots iemesls būt noskaņotam optimistiski — tagad un mūžīgi!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 4. lpp.]

H. Velss

[Norāde par autortiesībām]

Corbis-Bettmann