”Savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt”

CIK reižu tu neesi sūrojies: ”Ak, kaut es to nebūtu teicis!” Taču tu, iespējams, atceries arī tādus gadījumus, kad neesi atklāti pateicis to, kas tev bija sakāms. Atminoties šos brīžus, tu varbūt esi domājis: ”Kaut es toreiz būtu kaut ko teicis!”

Bībelē sacīts, ka ir ”savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt”. (Salamans Mācītājs 3:7.) Bet, lūk, kāda ir problēma — kā lai izlemj, kad runāt un kad klusēt? Mūsu nepilnīgā cilvēka daba bieži mudina mūs kaut ko darīt vai teikt nepiemērotā brīdī. (Romiešiem 7:19.) Kā mēs varam valdīt pār savu nepakļāvīgo mēli? (Jēkaba 3:2.)

Kā valdīt pār savu mēli

Lai izlemtu, kad runāt un kad ciest klusu, mums nav nepieciešams garš likumu saraksts, kurā būtu noteikts, kā rīkoties visās iespējamās situācijās. Gluži pretēji, mūsu rīcībai ir jāizriet no īpašībām, kas ir neatņemama kristieša personības daļa. Kas tās ir par īpašībām?

Jēzus Kristus paskaidroja, ka viņa mācekļos galvenais virzītājs spēks ir mīlestība. ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā,” viņš teica. (Jāņa 13:35.) Jo vairāk mēs paudīsim šādu brālīgu mīlestību, jo labāk spēsim valdīt pār savu mēli.

Mums ļoti nepieciešamas vēl divas īpašības, kas ir savstarpēji cieši saistītas. Viena no tām ir pazemība. Tā mums palīdz ’citus uzskatīt augstākus par sevi’. (Filipiešiem 2:3.) Otra īpašība ir lēnprātība, kas mums dod spēku ”panest ļaunumu”. (2. Timotejam 2:24, 25.) Jēzus Kristus mums ir pilnīgs paraugs, no kura varam mācīties, kā parādīt šīs īpašības.

Visgrūtāk valdīt pār mēli ir tad, ja mums jāiztur kāds spiediens, tāpēc pārdomāsim notikumus naktī pirms Jēzus nāves — tas bija laiks, kad viņš ’baiļojās’. (Mateja 26:37, 38.) Nav nekāds brīnums, ka Jēzus smagi pārdzīvoja, jo no viņa uzticības Dievam bija atkarīga visas cilvēces mūžīgā nākotne. (Romiešiem 5:19—21.)

Jēzum tas noteikti bija laiks, kad runāt ar savu debesu Tēvu. Tāpēc viņš gāja lūgt Dievu, bet trijiem no saviem mācekļiem viņš lūdza, lai tie paliktu nomodā. Pēc brīža Jēzus atgriezās pie mācekļiem un atrada tos guļam. Tad viņš Pēterim teica: ”Tā tad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar mani nomodā?” Šim sirsnīgajam aizrādījumam sekoja vārdi, kuros izpaudās saprotoša attieksme pret mācekļu vājībām. Jēzus sacīja: ”Gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Vēlāk Jēzus atnāca vēlreiz un atkal atrada mācekļus aizmigušus. Viņš laipni runāja ar tiem un ”nogāja un lūdza Dievu trešo reiz”. (Mateja 26:36—44.)

Kad Jēzus trešo reizi atrada mācekļus iegrimušus miegā, viņš nebija skarbs pret tiem, bet teica: ”Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās.” (Mateja 26:45.) Vienīgi tas, kura sirds ir mīlestības pilna, kuram ir patiešām lēnprātīgs un pazemīgs gars, varēja tādā veidā lietot savu mēli tik smagā brīdī. (Mateja 11:29; Jāņa 13:1.)

Tūlīt pēc tam Jēzus tika apcietināts un nodots tiesai. No viņa izturēšanās mēs mācāmies, ka reizēm labāk ir klusēt, pat ja mēs atrodamies kristīgajā kalpošanā. Augstajiem priesteriem, kuru nolūks bija izvirzīt viltus apsūdzību pret Jēzu, nebija itin nekādas vēlēšanās uzzināt patiesību. Šajā saspīlētajā atmosfērā Jēzus cieta klusu. (Salīdzināt Mateja 7:6.)

Taču Jēzus neklusēja, kad augstais priesteris pieprasīja: ”Pie dzīvā Dieva es tevi zvērinu, saki mums: Vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” (Mateja 26:63.) Tā kā Jēzus tika zvērināts, tad viņam bija pienācis laiks runāt. Tāpēc viņš atbildēja: ”Tu to teici. Bet es jums saku: No šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” (Mateja 26:64.)

Šajā nozīmīgajā dienā Jēzus parādīja, ka viņš pilnībā valda pār savu mēli. Mīlestība, lēnprātība un pazemība bija dabiskas viņa personības iezīmes. Kā mēs varam izmantot šīs īpašības, lai valdītu pār savu mēli, kad izjūtam kādu spiedienu?

Kā dusmās savaldīt mēli

Kad esam dusmīgi, mēs bieži vien nespējam savaldīt mēli. Piemēram, reiz starp Pāvilu un Barnabu izcēlās viedokļu sadursme. ”Barnaba gribēja ņemt līdz Jāni, sauktu Marku; bet Pāvils negribēja ņemt līdz tādu, kas Pamfilijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdz. Tad radās sarūgtinājums [”spēcīgs dusmu uzliesmojums”, NW], tā ka viņi viens no otra šķīrās.” (Apustuļu darbi 15:37—39.)

Maiklsa, kas kādu laiku strādāja celtniecībā, stāsta: ”Būvlaukumā strādāja kāds cilvēks, ko es labi pazinu un cienīju. Taču šķita — viņš pastāvīgi saskata kaut kādas kļūmes manā darbā. Tas mani aizskāra un sāpināja, taču es paturēju savas izjūtas pie sevis. Kādu dienu, kad viņš kritizēja darbu, ko es tikko biju pabeidzis, mans pacietības mērs beidzot bija pilns.

Es ļāvu vaļu visām savām aizturētajām jūtām. Biju tā iekarsis, ka man bija pilnīgi vienalga, cik sliktu iespaidu šī situācija noteikti atstāja uz visiem apkārtējiem. Atlikušajā dienas daļā es nevēlējos ar šo cilvēku runāt un pat redzēt viņu negribēju. Tagad es saprotu, ka tas nebija pareizais veids, kā risināt problēmu. Būtu bijis daudz labāk, ja tajā brīdī es būtu cietis klusu, bet runājis vēlāk, kad manas dusmas jau bija pierimušas.”

Par laimi, kristīgā mīlestība pamudināja šos divus vīriešus pārvarēt savas nesaskaņas. Maikls paskaidro: ”Atklātas sarunas mums palīdzēja labāk saprast vienam otru, un tagad mūs vieno cieša draudzība.”

Lūk, ko iemācījās Maikls: ja mūs ir pārņēmušas dusmas, tad dažkārt ir gudri ciest klusu. ”Sapratīgais ir cilvēks ar aukstu un apsvērīgu prātu,” teikts Salamana Pamācībās 17:27. Saprātīgums un brālīga mīlestība mums palīdzēs savaldīt savu tieksmi runāt bez apdoma tādus vārdus, kas sāpina citus. Ja kāds mūs ir aizskāris, runāsim ar šo cilvēku divatā un darīsim to lēnprātīgi un pazemīgi, cenšoties atjaunot saskaņu. Kā rīkoties, ja dusmu uzliesmojums jau ir noticis? Tādā gadījumā mīlestība mūs mudinās ”norīt” savu lepnumu un pazemīgi censties labot situāciju. Tas ir laiks runāt, laiks izteikt nožēlu un ar vaļsirdīgu sarunu palīdzību dziedēt aizskartās jūtas. (Mateja 5:23, 24.)

Kad klusēšana nav atrisinājums

Dusmas vai aizvainojums mūs varētu pamudināt vispār vairs nesarunāties ar to cilvēku, kas mūs ir aizkaitinājis. Šādai nostājai var būt ārkārtīgi postošas sekas. ”Pirmajā laulības gadā es reizēm vairākas dienas pēc kārtas nerunāju ar savu vīru,” atzīstas Marijab. ”Parasti šādu izturēšanos izraisīja nevis kādas lielas domstarpības, bet gan dažādu sīku nesaskaņu dēļ sakrājies sarūgtinājums. Es perināju sevī aizvainojumu par visiem šiem sīkumiem, līdz tas kļuva milzīgs kā kalns. Un tad pienāca brīdis, kad es vairs nespēju izturēt un vienkārši pārtraucu sarunāties ar vīru; es klusēju tikmēr, kamēr mana neapmierinātība pārgāja.”

Marija piebilst: ”Bībeles vārdi: ”Lai saule nenoriet, jums dusmojoties,” — man palīdzēja labot savu domāšanas veidu. Mēs ar vīru esam grūti nopūlējušies, lai uzlabotu domu apmaiņu un neļautu nesaskaņām pieaugt. Tas nav bijis viegli, bet tagad, pēc desmit laulības gadiem, es ar prieku varu teikt, ka šie ledainās klusēšanas periodi ir kļuvuši daudz retāki. Tomēr man jāatzīst, ka es joprojām mācos labāk savaldīt šo savu tieksmi.” (Efeziešiem 4:26.)

Marija pārliecinājās: saspīlējumu, kas radies starp diviem cilvēkiem, nevar atrisināt, pārtraucot domu apmaiņu. Tādā veidā aizvainojums, visticamāk, tikai pieaugs un attiecības starp šiem cilvēkiem var tikt sagrautas. Jēzus teica, ka mums jārisina domstarpības ”bez kavēšanās”. (Mateja 5:25.) ”Vārds, kas teikts īstā laikā,” mums var palīdzēt ’dzīties pēc miera’. (Salamana Pamācības 25:11; 1. Pētera 3:11.)

Mums jārunā arī tad, kad mums nepieciešama palīdzība. Ja ciešam kādas garīgas problēmas dēļ, mēs varbūt nevēlamies ar to apgrūtināt citus. Taču, ja mēs klusēsim, mūsu problēma droši vien saasināsies. Ieceltie kristiešu vecākie rūpējas par mums, un viņi noteikti labprāt palīdzēs, ja vien mēs viņiem ļausim to darīt. Tas ir laiks, kad mums būtu jārunā. (Jēkaba 5:13—16.)

Galvenais, mums regulāri jārunā ar Jehovu sirsnīgās lūgšanās, tāpat kā to darīja Jēzus. Patiesi, ’izkratīsim savas sirdis’ mūsu debesu Tēvam. (Psalms 62:9; salīdzināt Ebrejiem 5:7.)

”Laiks, kad runāt” par Dieva Ķēniņvalsti

Kristīgā kalpošana ir Dieva uzdots darbs, kas jāizpilda, pirms nāk gals. Tāpēc tagad ir svarīgāk nekā jebkad agrāk, lai Jehovas kalpi pasludinātu labo vēsti par Ķēniņvalsti. (Marka 13:10.) Tāpat kā kādreiz apustuļi, patiesie kristieši mūsdienās ’nevar nerunāt par to, ko ir redzējuši un dzirdējuši’. (Apustuļu darbi 4:20.)

Protams, ne visi vēlas uzklausīt labo vēsti. Kad Jēzus sūtīja savus mācekļus sludināt, viņš tiem deva padomu ’uzmeklēt tos, kas vērti’. Tā kā Jehova nekad nevienu nespiež pielūgt viņu, mēs necentīsimies ietiepīgi turpināt sarunu ar tādu cilvēku, kas nelokāmi atraida Ķēniņvalsts vēsti. (Mateja 10:11—14.) Bet mēs ar prieku stāstām par Jehovas valdību tiem, kas ”pareizi noskaņoti mūžīgai dzīvei”. (Apustuļu darbi 13:48, NW; Psalms 145:10—13.)

Mīlestība, lēnprātība un pazemība — tās ir īpašības, ar kuru palīdzību mēs varam savaldīt savu aplamo noslieci teikt skarbus vārdus vai ieslīgt saspringtā klusēšanā. Attīstīdami šīs īpašības, mēs labāk spēsim atšķirt, kad ir īstais laiks runāt un kad ne.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 23. lpp.]

Laba domu apmaiņa palīdz pārvarēt nesaskaņas