Paceliet savas rokas lūgšanā
”Es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.” (1. TIMOTEJAM 2:8.)
1., 2. a) Kā 1. Timotejam 2:8 attiecas uz lūgšanām, kas tiek teiktas Jehovas kalpu vārdā? b) Kam mēs pievērsīsim uzmanību?
JEHOVA vēlas, lai viņa kalpi būtu uzticīgi viņam un cits citam. Apustulis Pāvils uzticību saistīja ar lūgšanām, kad viņš rakstīja: ”Es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas [”lojālas”, NW] rokas bez dusmām un šaubām.” (1. Timotejam 2:8.) Pāvils acīmredzot rakstīja par kopīgām lūgšanām, ko kristieši teica ”katrā vietā”, kur viņi pulcējās. Bet kas varēja pārstāvēt Dieva kalpus lūgšanās, kas tika teiktas draudzes sapulcēs? To varēja darīt vienīgi svēti, taisnīgi, dievbijīgi vīrieši, kas rūpīgi pildīja visus pienākumus, kuri bija noteikti Dieva Rakstos. (Salamans Mācītājs 12:13, 14.) Viņiem bija jābūt garīgi un morāli tīriem, kā arī pilnīgi uzticīgiem Dievam Jehovam.
2 Aicinājums ’pacelt savas svētās rokas lūgšanā’ sevišķi attiecas uz draudzes vecākajiem. Sirsnīgas lūgšanas, ko draudzes vecākie saka Jēzus Kristus vārdā, liecina par viņu uzticību Dievam un pasargā viņus no strīdiem un dusmām. Patiesībā ikvienam cilvēkam, kam tiek uzticēta privilēģija pārstāvēt kristiešu draudzi lūgšanā, jābūt tādam, kurā nav naida un ļaunuma, tādam, kurš ir uzticīgs Jehovam un viņa organizācijai. (Jēkaba 1:19, 20.) Bet Bībelē ir minētas arī citas prasības, kurām jāatbilst tiem cilvēkiem, kam tiek uzticēta privilēģija pārstāvēt ticības biedrus lūgšanā. Pievērsīsim uzmanību šīm prasībām un dažiem Rakstos minētiem principiem, kas mums jāņem vērā, kad mēs lūdzam Jehovu paši vai sakām lūgšanas ģimenes vārdā.
Iepriekšēja sagatavošanās lūgšanai
3., 4. a) Kāpēc ir labi jau iepriekš pārdomāt, ko mēs teiksim lūgšanā, ar kuru mēs pārstāvēsim citus cilvēkus? b) Kas Rakstos ir teikts par lūgšanu garumu?
3 Ja mēs tiekam aicināti teikt lūgšanu ticības biedru vārdā, mums droši vien pietiek laika kaut nedaudz pārdomāt, ko mēs sacīsim. Tā mēs varam sagatavoties, lai pateiktu svarīgāko, nerunājot gari un juceklīgi. Protams, balsī mēs varam griezties lūgšanā pie Dieva arī vienatnē. Šādas lūgšanas var būt tik garas, cik vien mēs paši to vēlamies. Pirms Jēzus izraudzījās 12 apustuļus, viņš pavadīja lūgšanās visu nakti. Bet vakarā, kad Jēzus iedibināja savas nāves atceres pasākumu, viņa lūgšanas par maizi un vīnu nebija garas. (Marka 14:22—24; Lūkas 6:12—16.) Mēs zinām, ka Dievs uzklausīja arī tās Jēzus lūgšanas, kas bija pavisam īsas.
4 Bet kādai jābūt lūgšanai, ko mēs ģimenes vārdā sakām pirms maltītes? Šāda lūgšana var būt samērā īsa, bet tajā noteikti jāizskan pateicībai par ēdienu, ko mēs iebaudīsim. Ja mēs sakām lūgšanu draudzes vārdā pirms vai pēc sapulces, mums nav jārunā gari un jāpiemin daudzas lietas. Jēzus nosodīja rakstu mācītājus, kas izrādījās ”ar savām gaŗajām lūgšanām”. (Lūkas 20:46, 47.) Dievbijīgs cilvēks to nekādā gadījumā nedarīs. Protams, ir arī tādas situācijas, kad garāka lūgšana ticības biedru vārdā ir tieši vietā. Piemēram, draudzes vecākajam, kam tiek uzticēts pateikt lūgšanu kopsanāksmes beigās, jāpadomā jau iepriekš, ko viņš sacīs, un lūgšana var būt garāka nekā parasti. Tomēr arī šāda lūgšana nedrīkst būt pārmērīgi gara.
Pie Dieva jāgriežas ar bijību
5. a) Kas jāpatur prātā, kad mēs sakām lūgšanu ticības biedru vārdā? b) Kāpēc mums jālūdz ar cieņu un bijību?
5 Kad sakām lūgšanu ticības biedru vārdā, mums jāatceras, ka mēs neuzrunājam cilvēku. Mēs — grēcīgi cilvēki — griežamies pie Suverēnā Kunga Jehovas. (Psalms 8:4—6, 10; 73:28.) Tāpēc mums viņš jāuzrunā ar bijību, lai tas, ko un kā mēs sakām, būtu viņam patīkams. (Salamana Pamācības 1:7.) Dāvids kādā no saviem psalmiem dziedāja: ”Es drīkstu nākt Tavā namā pēc Tavas lielās žēlastības, pielūgt Tevi bijībā Tavā svētnīcā.” (Psalms 5:8.) Vai mūsu lūgšanas, kas tiek teiktas Jehovas liecinieku draudzes vārdā, liecina par tādu pašu attieksmi? Uzrunājot valdnieku no cilvēku vidus, mēs neapšaubāmi runātu ar cieņu un bijību. Mūsu lūgšanās jāizskan vēl lielākai cieņai un bijībai, jo tajās mēs vēršamies pie Jehovas — ”mūžības Ķēniņa”. (Atklāsmes 15:3, JD.) Tāpēc lūgšanās mēs nesakām tādas frāzes kā ”Labrīt, Jehova”, ”Mēs tevi sveicinām” vai ”Lai tev labi klājas”. Lasot Svētos rakstus, mēs redzam, ka Jēzus Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, nekad neuzrunāja savu debesu Tēvu šādā veidā.
6. Kas mums jāpatur prātā, ejot pie ”žēlastības troņa”?
6 Pāvils aicināja kristiešus: ”Pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa.” (Ebrejiem 4:16.) Lai gan esam nepilnīgi, mēs varam tuvoties Jehovam ”bez bailēm”, ja mums ir ticība Jēzus Kristus izpirkuma upurim. (Apustuļu darbi 10:42, 43; 20:20, 21.) Taču runāt ”bez bailēm” nenozīmē it kā pļāpāt ar Dievu, tas nenozīmē arī to, ka mēs drīkstam runāt kaut ko necienīgu. Lai citu vārdā teiktās lūgšanas būtu patīkamas Jehovam, tās jāsaka ar pienācīgu cieņu un bijību, un būtu nepieļaujami izmantot lūgšanas, lai kaut ko paziņotu, dotu padomus vai izteiktu kādam aizrādījumus.
Jālūdz pazemīgi
7. Kā izpaudās Salamana pazemība, kad viņš teica lūgšanu Jehovas tempļa veltīšanas dienā?
7 Viena no Rakstos minētajām prasībām, kas attiecas gan uz personiskām lūgšanām, gan arī uz tām lūgšanām, kuras tiek teiktas citu vārdā, ir prasība būt pazemīgiem. (2. Laiku 7:13, 14.) Ķēniņš Salamans teica pazemīgu lūgšanu tautas priekšā, kad Jehovam tika veltīts Jeruzalemes templis. Salamans bija pabeidzis vienu no iespaidīgākajām celtnēm, kāda uz zemes jebkad ir bijusi uzbūvēta. Bet viņš pazemīgi teica: ”Vai tad Dievs patiešām lai mistu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis?” (1. Ķēniņu 8:27.)
8. Kā pazemībai jāizpaužas lūgšanās, kas tiek teiktas citu vārdā?
8 Kad mēs pārstāvam citus lūgšanā, mums nepieciešama tāda pati pazemība, kāda bija Salamanam. Par pazemību var liecināt mūsu balss, kaut gan mums jāuzmanās, lai lūgšana neizklausītos svētulīga. Pazemīgas lūgšanas nav pārspīlēti svinīgas vai samākslotas. Pazemīga lūgšana pievērš uzmanību nevis tam, kas lūdz, bet tam, kurš tiek lūgts. (Mateja 6:5.) Pazemība ir redzama arī tajā, ko mēs sakām lūgšanā. Pazemīga lūgšana neskan tā, it kā mēs pieprasītu, lai Dievs kaut ko dara mums pa prātam. Mēs lūdzam Jehovu, lai viņš rīkojas saskaņā ar savu svēto gribu. Psalmu dziesminieks lūdza: ”Ak Kungs, palīdzi! Ak Kungs, lai labi izdodas!” (Psalms 118:25; Lūkas 18:9—14.)
Lūgšanai jānāk no sirds
9. Kāds Jēzus dots padoms ir lasāms Mateja 6:7, un kas jādara, lai rīkotos saskaņā ar to?
9 Lai mūsu lūgšanas būtu patīkamas Jehovam, tām jānāk no sirds. Tāpēc mēs neskaitām no galvas iemācītas lūgšanas. Savā Kalna sprediķī Jēzus deva šādu padomu: ”Lūdzot Dievu, nerunājiet daudz kā pagāni, kas domā, ka daudzo vārdu dēļ tiks uzklausīti!” (Mateja 6:7, JD.) Jēzus norādīja, ka nav vajadzības runāt lūgšanā tukšus vārdus — tos nevajadzīgi atkārtot.
10. Kāpēc ir pareizi lūgt par kaut ko atkārtoti?
10 Protams, reizēm ir nepieciešams kaut ko lūgt atkal un atkal. To darīt nav nepareizi, jo Jēzus teica: ”Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” (Mateja 7:7.) Varbūt draudzei ir nepieciešama jauna Ķēniņvalsts zāle, jo Jehova bagātīgi svētī sludināšanu. (Jesajas 60:22.) Ja tas tā ir, tad ir pilnīgi pareizi to pastāvīgi pieminēt savās lūgšanās vai lūgšanās, kas tiek teiktas Jehovas kalpu sapulcēs. Lūgt šādā veidā nenozīmē atkārtot tukšas frāzes.
Pateicība un slavēšana
11. Kā vārdi no Filipiešiem 4:6, 7 ir attiecināmi uz mūsu lūgšanām?
11 Daudziem cilvēkiem lūgt Dievu nozīmē tikai kaut ko prasīt, taču tā nevajadzētu būt, jo mīlestībai pret Dievu Jehovu jāmudina mūs pateikties viņam un slavēt viņu gan personiskās lūgšanās, gan arī tad, kad mēs lūgšanā pārstāvam ticības biedrus. ”Nezūdaities nemaz,” rakstīja Pāvils, ”bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:6, 7.) Mums ne tikai jāizsaka Jehovam savi lūgumi, bet arī jāpateicas viņam par garīgajām un materiālajām svētībām. (Salamana Pamācības 10:22, NW.) Psalmu sacerētājs dziedāja: ”Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visaugstākajam savus solījumus!” (Psalms 50:14.) Un kādā citā psalmā Dāvids dziedāja: ”Es slavēšu Dieva vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību.” (Psalms 69:31.) Vai mums nebūtu jādara tas pats, kad mēs paši sakām lūgšanu vai pārstāvam lūgšanā citus cilvēkus?
12. Kā mūsdienās piepildās vārdi no Psalma 100:4, 5, un kāds mums tāpēc ir iemesls pateikties Dievam un slavēt viņu?
12 Aicinādams slavēt Dievu, psalmu sacerētājs dziedāja: ”Ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa vārdu! Jo tas Kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība pastāv uz radu radiem.” (Psalms 100:4, 5.) Mūsdienās vairāki miljoni cilvēku iet Jehovas tempļa pagalmos, un par to mēs varam slavēt Jehovu un viņam pateikties. Vai mēs pateicamies Dievam par mūsu Ķēniņvalsts zāli un apliecinām savu pateicību, regulāri apmeklējot sapulces tajā, lai būtu kopā ar cilvēkiem, kas viņu mīl? Vai, atrodoties Ķēniņvalsts zālē, mēs no sirds dziedam, lai slavētu mūsu mīlošo debesu Tēvu un pateiktos viņam?
Lūgt Dievu nekad nav jākaunas
13. Kāds piemērs no Bībeles apliecina, ka mums jālūdz Jehova arī tad, ja vainas apziņa mums liek justies nevērtīgiem?
13 Pat tad, ja vainas apziņa mums liek justies nevērtīgiem, mums tomēr jāgriežas pie Dieva ar sirsnīgām lūgšanām. Kad ebreji bija grēkojuši, apprecēdami sievietes no citām tautām, Ezra metās ceļos, pacēla savas rokas pret Dievu un pazemīgi lūdza: ”Mans Dievs, es kaunos un bīstos pacelt savu vaigu uz Tevi, mans Dievs, jo mūsu noziegumi ir auguši pāri mūsu galvām un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm. No mūsu tēvu dienām līdz pat šai dienai mēs apzināmies dziļi savu vainu Tavā priekšā.. [..] Un pēc visa tā, kas ir nācis pār mums par mūsu ļauniem darbiem un par mūsu lielo vainu, kaut Tu, mūsu Dievs, esi mūs saudzējis vairāk, kā mūsu noziegumi ir pelnījuši, un esi piešķīris mums šo ļaužu pārpalikumu, vai lai mēs atkal pārkāpjam tavas pavēles un saprecamies ar ļaudīm, kas piekopj šīs negantības? Vai tad Tev nebūs jādusmojas uz mums līdz galīgai mūsu izdeldēšanai, tā ka nebūs nedz atlikuma, nedz kāda, kas būtu varējis glābties? Ak Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisnīgs, jo mēs vienīgie kā izglābtie esam pāri palikuši, kā tas ir pašlaik. Lūk, mēs esam Tavā priekšā savas vainas apziņā, jo neviens nevar pastāvēt Tavā priekšā šādas lietas dēļ.” (Ezras 9:1—15; 5. Mozus 7:3, 4.)
14. Kas, kā liecina notikumi Ezras dienās, ir nepieciešams, lai Dievs cilvēkam piedotu pārkāpumu?
14 Lai Dievs mums piedotu, mums ne tikai jāatzīstas viņam savos grēkos, bet arī jānožēlo tie un jānes ”atgriešanās augļi”. (Lūkas 3:8; Ījaba 42:1—6; Jesajas 66:2.) Ezras laikā grēku nožēlai sekoja centieni vērst par labu izdarītos pārkāpumus — ebreji aizsūtīja prom sievas cittautietes. (Ezras 10:44; salīdzināt 2. Korintiešiem 7:8—13.) Ja mēs vēlamies, lai Dievs mums piedotu nopietnu pārkāpumu, mums pazemīgā lūgšanā jāatzīst savi grēki un jānes ”atgriešanās augļi”. Turklāt grēku nožēla un vēlēšanās vērst par labu savu nepareizo rīcību mūs mudinās lūgt garīgu palīdzību kristiešu draudzes vecākajiem. (Jēkaba 5:13—15.)
Lūgšanās var rast mierinājumu
15. Kā notikumi Annas dzīvē apliecina, ka mēs varam rast mierinājumu lūgšanā?
15 Ja mums ir smagi ap sirdi, mēs varam rast mierinājumu lūgšanā. (Psalms 51:19; Salamana Pamācības 15:13.) Šāds mierinājums bija nepieciešams Annai. Viņa dzīvoja laikā, kad Izraēlā lielas ģimenes bija parasta parādība, bet viņai bērnu vispār nebija. Viņas vīram Elkanam bija dēli un meitas no otras sievas Penīnas, kas izsmēja Annu viņas neauglības dēļ. Anna dedzīgi lūdza Jehovu un apsolīja, ka tad, ja viņai piedzimtu dēls, viņa to novēlētu Jehovam uz visu tā mūžu. Lūgšana un Augstā priestera vārdi nomierināja Annu, un viņa ”vairs neizskatījās tik noskumusi”. Annai tiešām piedzima dēls, un viņa to nosauca par Samuēlu. Vēlāk viņa atdeva puisēnu kalpošanai Jehovas svētnīcā. (1. Samuēla 1:9—28.) Novērtēdama Dieva labestību pret sevi, Anna pateicās Jehovam lūgšanā — tajā viņa slavēja Jehovu un atzina, ka nav neviena, kas varētu Jehovam līdzināties. (1. Samuēla 2:1—10.) Mēs, tāpat kā Anna, varam rast mierinājumu lūgšanā un būt pārliecināti, ka Dievs atbild uz visiem lūgumiem, kas ir saskaņā ar viņa gribu. Kad esam izstāstījuši Jehovam, kas mums ir uz sirds, neraizēsimies vairs, jo viņš paņems prom mūsu nastu vai arī dos mums spēku to panest. (Psalms 55:23.)
16. Kāpēc mums jālūdz Jehova, kad mūs ir pārņēmušas bailes vai raizes, kā to varam redzēt no Jēkaba piemēra?
16 Ja mums ir bail, ja mums ir smagi ap sirdi vai ja mūs pārņem nemiers, mums noteikti jāgriežas pie Dieva lūgšanā, lai gūtu mierinājumu. (Psalms 55:2—5.) Kad Jēkabam bija jātiekas ar savu brāli Ēzavu, kas iepriekš pret viņu bija bijis naidīgi noskaņots, viņu pārņēma bailes. Tomēr Jēkabs lūdza Dievam: ”Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak Kungs, kas esi sacījis man: Atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu, — Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jardānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem. Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēzava rokas, jo es bīstos viņu, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus. Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūŗas smiltis, kuŗu ir tik daudz, ka tās nevar saskaitīt.” (1. Mozus 32:10—13.) Ēzavs neuzbruka Jēkabam un viņa ceļabiedriem. Tā kļuva redzams, ka Jehova tiešām ’darīja labu’ Jēkabam.
17. Kā, saskaņā ar Psalmu 119:52, lūgšana var sniegt mierinājumu sarežģītās situācijās?
17 Kad mēs lūdzam Dievu, mūs var mierināt vārdi, kas ir lasāmi Dieva Rakstos. Laikam tas bija ķēniņa dēls Hiskija, kas garākajā psalmā — skaistā lūgšanā, kam tika sacerēts mūzikas pavadījums, — dziedāja: ”Kad es pieminu, Kungs, Tavus likumus no senām dienām, tad tas mani iepriecina.” (Psalms 119:52.) Pazemīga lūgšana ļoti sarežģītā situācijā mums var palīdzēt atcerēties kādu Bībeles principu vai likumu, kas ļauj rīkoties tā, lai pēc tam mums būtu miers un pārliecība, ka ar savu rīcību mēs iepriecinām debesu Tēvu.
Uzticīgie Dieva kalpi ir neatlaidīgi lūgšanās
18. Kāpēc ’ikviens ticīgais piesauc Dievu lūgšanā’?
18 Visi, kas uzticīgi kalpo Dievam Jehovam, ir ”neatlaidīgi savās lūgšanās”. (Romiešiem 12:12.) 32. psalmā, ko Dāvids, iespējams, sacerēja pēc grēkošanas ar Batsebu, viņš rakstīja, cik slikti viņš jutās, kamēr vēl nebija lūdzis Jehovam piedošanu, un kādu atvieglojumu viņš izjuta, kad nožēloja grēkus un atzinās Dievam savos pārkāpumos. Dāvids dziedāja: ”Tāpēc [ka Jehova piedod tiem, kas nožēlo grēkus] lai ikviens ticīgais Tevi piesauc, kamēr Tevi atrod.” (Psalms 32:6, JDP.)
19. Kāpēc mums jāpaceļ rokas pret Dievu lūgšanā?
19 Visi, kam ir dārgas attiecības ar Dievu Jehovu, lūdz viņa žēlastību uz Jēzus izpirkuma upura pamata. Mēs varam ticībā un bez bailēm iet pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un nepieciešamo palīdzību. (Ebrejiem 4:16.) Taču ir vēl daudz citu iemeslu griezties lūgšanās pie Jehovas. Lūgsim Dievu ”bez mitēšanās”, arī tādēļ, lai no sirds slavētu viņu un pateiktos viņam. (1. Tesaloniķiešiem 5:17.) Dienu un nakti pacelsim savas rokas pret Dievu lūgšanā.
Kā tu atbildētu?
◻ Kāpēc ir labi iepriekš pārdomāt, ko teikt lūgšanā, kas jāsaka citu vārdā?
◻ Kāpēc lūgšana jāsaka ar cieņu un bijību?
◻ Kāda prāta nostāja jāsaglabā, lūdzot Dievu?
◻ Kāpēc, lūdzot Dievu, nedrīkst aizmirst par pateicību un slavinājumu?
◻ Kā no Bībeles ir redzams, ka lūgšana mums var sniegt mierinājumu?
[Attēls 17. lpp.]
Ķēniņš Salamans teica pazemīgu lūgšanu Jehovas tempļa veltīšanas dienā
[Attēli 18. lpp.]
Mēs, tāpat kā Anna, varam rast mierinājumu lūgšanā