Šaurais ceļš uz brīvību

IR MAZ domājošu cilvēku, kas apstrīdētu to, ka Visumā valda dabas likumi. Šie likumi ietekmē visu — no niecīgiem atomiem līdz varenām galaktikām ar miljardiem zvaigžņu. Ja būtu citādi, tad nebūtu iespējams neko plānot un saprast, pat dzīvība nemaz nevarētu pastāvēt. Kad cilvēki izprot dabas likumus un rīkojas saskaņā ar tiem, viņu sasniegumi ir apbrīnojami: viņi, piemēram, ir staigājuši pa Mēness virsmu un spēj pārraidīt uz televizoru ekrāniem mūsu mājās krāsainus attēlus no jebkuras zemeslodes vietas vai pat no vietas, kas ir ārpus Zemes atmosfēras.

Bet kā ir ar morāles likumiem? Vai ievērot tos ir tikpat labi un noderīgi? Daudzi laikam uzskata, ka nav nekādu morāles normu, un izvēlas tādu filozofiju vai reliģiju, kas visu atļauj un atbilst viņu pašu vēlmēm.

Tomēr ir cilvēki, kas nolemj iet citu ceļu, ’šauro ceļu, kurš aizved uz dzīvību’, kā tas ir aprakstīts Bībelē. Mums nebūtu jābrīnās, ka to izvēlas tikai mazākums, jo Jēzus par šauro ceļu teica: ”Maz ir to, kas to atrod.” (Mateja 7:14.) Kāpēc viņu ir maz?

Tāpēc, ka uz šaurās takas jāievēro Dieva likumi un principi. Tā var patikt vienīgi tādam cilvēkam, kas no sirds vēlas saskaņot savu dzīvi ar Dieva normām. Krasā pretstatā platajam ceļam, kas dod iluzoru brīvību, bet patiesībā paverdzina, šaurais ceļš, kurš šķiet grūts, padara cilvēku brīvu ikvienā svarīgā dzīves jomā. Tā robežas nosaka ’pilnīgais svabadības likums’. (Jēkaba 1:25.)

Kā šaurais ceļš atbrīvo cilvēkus

Tiesa, ne vienmēr ir viegli palikt uz šaurā ceļa. Ikviens cilvēks ir nepilnīgs, ar iedzimtu tieksmi darīt to, kas ir slikts. Tāpēc viņam var būt nosliece mazliet nomaldīties no ceļa. Tomēr labums, kas gūstams, ejot pa ’šauro ceļu’, ir jebkādas nepieciešamās pašdisciplīnas un jebkādu izmaiņu vērts, jo Dievs ’māca mums to, kas mums par svētību’. (Jesajas 48:17; Romiešiem 3:23.)

Lai to labāk saprastu, iedomāsimies, ka gudri vecāki nosaka saviem bērniem diētu — uztura ziņā ’šauru ceļu’. Dažreiz tas nozīmē stingrību ēdienreizēs. Taču, kļuvuši lielāki, bērni atzinīgi novērtēs to, kā viņus ar mīlestību ir audzinājuši vecāki. Kad bērni pieaugs, viņiem patiks veselīgs uzturs. Tā kā pastāv daudzi un dažādi barojoša uztura veidi, viņiem nekad nebūs jāizjūt ierobežojumi.

Garīgā ziņā Dievs līdzīgi izturas pret tiem, kas iet šauro ceļu — ceļu uz dzīvību. Viņš attīsta lēnprātīgajos cilvēkos derīgas vēlmes, kas dod laimi un īstu brīvību. Viņš to dara ar saviem Rakstiem — Bībeli. Turklāt Dievs mūs aicina lūgt pēc viņa gara palīdzības un pavēl biedroties ar citiem kristiešiem, no kuriem mēs varam saņemt uzmundrinājumu palikt uz šaurās takas. (Ebrējiem 10:24, 25.) Jā, Dievs ir mīlestība, un šī vissvarīgākā īpašība ir viņa mērķu un visu viņa paņēmienu pamatā. (1. Jāņa 4:8.)

Kad valda mīlestība, miers, labprātība, atturība un citi Dieva gara augļi, šaurais ceļš neliekas grūts. Kā ir teikts Rakstos, ”pret tādām lietām nav bauslības”. (Galatiešiem 5:22, 23.) ”Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17.) Jau tagad patiesie kristieši izjūt, ko nozīmē šī brīvība. Viņi ir brīvi no daudziem baiļu veidiem, kas mūsdienās nomoka cilvēkus, piemēram, bailēm no nākotnes un māņticīgām bailēm no nāves. Cik saviļņojoši ir pārdomāt to, ka nākotnē ”zeme būs tā Kunga atziņas pilna kā jūŗas dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni”! (Jesajas 11:9.) Tad vairs nebūs pat baiļu no noziedzības. Slēdzenes un restes būs beigušas pastāvēt uz visiem laikiem. Ikviens jutīsies brīvs un drošs — dienu un nakti, mājās un ārpus tām. Tā tik tiešām būs brīvība!

Mēs varam būt pārliecināti par Dieva palīdzību

Lai dzīvotu pēc Dieva normām, ir jāpūlas, tas tiesa, tomēr ”viņa baušļi nav grūti”, pat nepilnīgiem cilvēkiem ne. (1. Jāņa 5:3.) Kad piemērojamies apstākļiem uz šaurā ceļa un sajūtam, kādu labumu var gūt, ejot pa to, mūsos aug nepatika pret tādu rīcību un domāšanu, kas raksturo platā ceļa gājējus. (Psalms 97:10.) Paklausība Dieva likumiem ir patīkama mūsu dabas labākajai daļai. Daudzus ir pārņēmuši ’sirdēsti’ un ’izmisums’, bet Dievs apsola: ”Redzi, mani kalpi gavilēs savā sirdspriekā.” Patiešām, Jehovas mācīta sirds ir priekpilna un brīva. (Jesajas 65:14.)

Jēzus nomira, lai mēs varētu iegūt īstu brīvību. Bībelē ir sacīts: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.) Tagad Jēzus, būdams Dieva debesu Valstības ķēniņš, rīkojas, lai no šī upura būtu iegūstams labums. Drīz, pēc ”lielām bēdām”, kad platais ceļš un visi, kas uz tā, būs gājuši bojā, viņš sāks pacietīgi vest paklausīgos cilvēkus uz priekšu pa šaurā ceļa atlikušo daļu līdz pat tā galam — cilvēku pilnībai. (Atklāsmes 7:14—17; Mateja 24:21, 29—31.) Beidzot mēs pieredzēsim, kā piepildās nozīmīgais solījums: ”Arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību.” Šo brīvību dod Dievs, un lielākas par to nav. Iznīcināta tiks pat nāve. (Romiešiem 8:21; Atklāsmes 21:3, 4.)

Kad cilvēks skaidri saskata un izprot, kurp ved šaurais ceļš, viņam ir vieglāk to izvēlēties un palikt uz tā. Īpaši jaunieši saņem palīdzību, lai nebūtu tuvredzīgi un neskaistos par to, ko viņi uzskata par Dieva normu noteiktiem ierobežojumiem. Viņi iemācās saskatīt, ka šīs normas pierāda Dieva mīlestību un ir kā vairogs pret platā ceļa ļauno ietekmi. (Ebrējiem 12:5, 6.) Protams, jābūt pacietīgam un jāatceras, ka ir nepieciešams laiks, lai izkoptu Dievam tīkamas īpašības un vēlēšanās, gluži tāpat kā jāpaiet laikam, lai augļu koks nestu labus augļus. Bet koks būs auglīgs, ja tiek kopts un laistīts.

Tāpēc studē Dieva Rakstus, biedrojies ar citiem kristiešiem un ’lūdz bez mitēšanās Dievu’, lai saņemtu svēto garu. (1. Tesaloniķiešiem 5:17.) Uzticies Dievam — viņš tev palīdzēs ’darīt līdzenas tavas tekas’. (Salamana Pamācības 3:5, 6.) Bet vai viss minētais ir praktisks? Vai tas tiešām dod vēlamos rezultātus? Jā, tas ietekmēja Tomu un Mēriju, kas bija pieminēti iepriekšējā rakstā.

Viņi pameta plato ceļu

Toms raksta: ”70. gadu vidū mēs nonācām saskarē ar Jehovas lieciniekiem, kad viens no viņiem mūs apmeklēja mājās. Mūsu sarunas iznākums bija tas, ka sākās Bībeles studijas. Maz pamazām es attīrīju savu dzīvi. Es kristījos 1982. gadā un pašreiz kalpoju vietējā draudzē. Arī mūsu dēls tagad ir kristīts. Esmu pateicīgs savai sievai, ka viņa pacieta mani visus tos gadus, pirms es uzzināju patiesību. Un visvairāk es esmu pateicīgs Jehovam un viņa Dēlam Jēzum Kristum par visu, ko viņi mums ir devuši, un par nākotnes cerību, kas mums tagad ir.”

Ko var teikt par Mēriju? Šai sievietei likās, ka Dievs nekad nevarētu viņai piedot, bet viņa vēlējās mācīties par Dievu savu bērnu dēļ. Uzzinājusi, ka Jehovas liecinieki kādam kaimiņam māca Bībeli, arī Mērija lūdza palīdzību. Taču viņas iesakņojušies sliktie ieradumi apgrūtināja virzīšanos uz priekšu. Studēšanā kāpumi mijās ar kritumiem. Bet Mēriju uzmundrināja viņas septiņgadīgā meitiņa. ”Nepadodies, mamm. Tu vari to izdarīt!” viņa mēdza teikt. Tādās reizēs Mērija centās vēl neatlaidīgāk.

Kad mājās atgriezās vīrietis, ar kuru Mērija dzīvoja kopā un kurš arī lietoja narkotikas, viņš pievienojās studijām. Beidzot abi pārvarēja savus kaitīgos ieradumus. Pēc tam, reģistrējuši savu laulību un kristījušies, viņi bija ļoti laimīgi un pirmo reizi sajutās kā īsta ģimene. Diemžēl Mērija galu galā nomira ar AIDS, taču viņas sirdī mirstot bija stipra paļāvība uz Bībeles solījumu, ka būs augšāmcelšana un dzīve uz paradīzes Zemes, kas būs attīrīta no visām kaitīgā platā ceļa paliekām.

Patiesi, ir iespējams atstāt plato un ērto ceļu, kas ved uz iznīcināšanu. Jēzus Kristus sacīja: ”Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.) Tad kāpēc neapņemties iet šauro ceļu, kas ved uz dzīvību? Paturot sirdī un izmantojot to, ko tu iemācies no Dieva Rakstiem, tu pats vari izjust, kā piepildās brīnišķīgais Bībeles solījums: ”Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32.)