”Neizglītoti un vienkārši cilvēki”

1., 2. Kādu brīnumu Pēteris un Jānis izdarīja pie tempļa vārtiem?

PĒCPUSDIENAS saulei pamazām sliecoties uz vakara pusi, tempļa virzienā plūst dievbijīgu jūdu pūlis, kurā ir arī Kristus mācekļi. Drīz būs ”lūgšanas stunda”.a (Ap. d. 2:46; 3:1.) Starp ļaudīm ir redzami Pēteris un Jānis. Viņi tuvojas tempļa vārtiem, kurus sauc par Krāšņajiem vārtiem. Cauri pūļa murdoņai un soļu troksnim skan saucieni pēc žēlastības dāvanām. Ubagotājs ir kāds pusmūža vīrs, kas kopš dzimšanas nespēj staigāt. (Ap. d. 3:2; 4:22.)

² Kad Pēteris un Jānis ir gandrīz blakus, ubags atkārto savu ierasto lūgumu pēc naudas. Apustuļi apstājas, un vīrietis pievērš viņiem cerību pilnu skatienu. ”Sudraba un zelta man nav,” Pēteris saka, ”bet to, kas man ir, es tev dodu: nācarieša Jēzus Kristus vārdā — staigā!” Iedomājies ļaužu izbrīnu, kad Pēteris paņem slimo vīrieti aiz rokas un tas pirmoreiz mūžā pieceļas stāvus. (Ap. d. 3:6, 7.) Vai vari iztēloties, kā viņš apskata savas nule izdziedinātās kājas un sper pirmos nedrošos soļus? Jau pēc mirkļa viņš lēkā un skaļā balsī slavē Dievu!

3. Kādu īpašu dāvanu varēja saņemt izdziedinātais vīrietis un citi?

³ Ap Pēteri un Jāni, kas ir nonākuši Sālamana kolonādē, saskrien sajūsmināts pūlis. Tieši tur — vietā, kur kādreiz stāvēja un mācīja Jēzus, — Pēteris paskaidro, kāda ir šī notikuma nozīme. (Jāņa 10:23.) Izdziedinātajam vīrietim un pārējiem ļaudīm viņš piedāvā dāvanu, kas ir vērtīgāka par sudrabu un zeltu. Šī dāvana ir kaut kas vairāk nekā tikai atjaunota veselība. Tā ir iespēja nožēlot grēkus, saņemt grēku piedošanu un kļūt par Jēzus Kristus — ”tā, kurš vada uz dzīvību,” — sekotājiem. (Ap. d. 3:15.)

4. a) Kāds konflikts aizsākās ar vīrieša brīnumaino izdziedināšanu? b) Kādus divus jautājumus mēs aplūkosim?

⁴ Kāda ievērojama diena! Viens cilvēks tika izdziedināts un beidzot varēja staigāt. Vēl tūkstošiem citu tika piedāvāta garīga dziedināšana, lai viņi varētu ”dzīvot Jehovas cienīgi”. (Kol. 1:9, 10.) Bet ar šīs dienas notikumiem aizsākās konflikts starp Kristus uzticīgajiem sekotājiem un tautas vadoņiem, kas centās nepieļaut, ka mācekļi pildītu Jēzus norādījumu sludināt vēsti par valstību. (Ap. d. 1:8.) Ko mēs varam mācīties no tā, kā Pēteris un Jānis, ”neizglītoti un vienkārši cilvēki”, sludināja sanākušajiem ļaudīm?b (Ap. d. 4:13.) Un ko mums var dot pārdomas par to, kā abi apustuļi un citi mācekļi rīkojās, saskārušies ar pretestību?

Ne ”paši ar savu spēku” (Apustuļu darbi 3:11—26)

5. Ko mēs mācāmies no tā, kā Pēteris runāja ar ļaudīm?

⁵ Stāvēdami pūļa priekšā, Pēteris un Jānis labi zināja, ka starp šiem ļaudīm varbūt ir kādi, kas pavisam nesen pieprasīja, lai Jēzus tiktu piesists pie staba. (Marka 15:8—15; Ap. d. 3:13—15.) Cik gan drosmīgam bija jābūt Pēterim, lai paziņotu, ka vīrietis ir izdziedināts Jēzus vārdā! Pēteris nenoklusēja patiesību — viņš atklāti pateica, ka viņa klausītāji ir līdzvainīgi Kristus nāvē. Bet Pētera sirdī nebija naida pret šiem cilvēkiem, jo viņi bija ”rīkojušies aiz nezināšanas”. (Ap. d. 3:17.) Viņš pie tiem vērsās kā pie brāļiem un runāja par valstības vēsti no tāda aspekta, kas tos piesaistītu. Ja viņi nožēlotu grēkus un ticētu Kristum, Jehova viņiem sūtītu ”atspirgšanas laikus”. (Ap. d. 3:19.) Arī mums ir jārunā atklāti un drosmīgi, kad pasludinām gaidāmo Dieva sodu. Tomēr mēs nekad nedrīkstam izteikties netaktiski, skarbi vai nosodoši. Cilvēki, kam mēs sludinām, mums jāuzskata par potenciālajiem brāļiem un māsām, un, tāpat kā to darīja Pēteris, mums jāuzsver labais, ko viņiem var dot valstība.

6. Kā izpaudās Pētera un Jāņa pazemība?

⁶ Apustuļi bija pazemīgi. Viņi neuzskatīja, ka paveiktais brīnums būtu viņu nopelns. Pēteris ļaudīm sacīja: ”Kāpēc jūs raugāties uz mums tā, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā?” (Ap. d. 3:12.) Pēteris un citi apustuļi apzinājās, ka viss labais, ko viņi paveic kalpošanā, ir iespējams ar Dieva, nevis ar viņu spēku. Tāpēc viņi pazemīgi atzina, ka viss gods par viņu panākumiem pienākas Jehovam un Jēzum.

7., 8. a) Kādu dāvanu mēs varam piedāvāt cilvēkiem? b) Kā mūsdienās piepildās solījums, ka ”tiks atjaunots viss”?

⁷ Arī mums ir jābūt pazemīgiem, kad sludinām vēsti par valstību. Kaut gan mūsdienās Dievs kristiešiem nedod brīnumainu spēju dziedināt, mēs varam palīdzēt cilvēkiem, lai tie izveidotu ticību Dievam un Kristum un iegūtu to pašu dāvanu, ko piedāvāja Pēteris, — grēku piedošanu un Dieva Jehovas labvēlību. Katru gadu tūkstošiem cilvēku atsaucas uz šo vēsti un kļūst par Kristus mācekļiem.

⁸ Mēs dzīvojam laikā, ko Pēteris nosauca par ”laiku, kad tiks atjaunots viss”. Piepildoties vārdiem, ko ”Dievs senatnē bija runājis ar savu svēto praviešu muti”, 1914. gadā debesīs tika nodibināta valstība. (Ap. d. 3:21; Ps. 110:1—3; Dan. 4:16, 17.) Īsi pēc tam Kristus vadībā uz zemes sākās patiesās pielūgsmes atjaunošana. Tagad jau vairāki miljoni cilvēku ir ienākuši garīgajā paradīzē un kļuvuši par Dieva valstības pavalstniekiem. Viņi ir novilkuši grēcīgo ”veco personību” un ir ”apvilkuši jauno personību, kas radīta pēc Dieva gribas”. (Efes. 4:22—24.) Gluži tāpat kā ubaga izdziedināšana, arī šis apbrīnojamais darbs ir paveikts nevis ar cilvēku spēkiem, bet ar Dieva garu. Kad mācām cilvēkus, mums, līdzīgi Pēterim, drosmīgi un prasmīgi jāizmanto Dieva Raksti. Jebkas, ko mēs sasniedzam, palīdzot citiem kļūt par Kristus mācekļiem, tiek panākts ar Dieva spēku, nevis mūsējo.

”Mēs nevaram nerunāt” (Apustuļu darbi 4:1—22)

9.—11. a) Kā rīkojās jūdu varasvīri, redzot Pēteri un Jāni sludinām templī? b) Kādu apņēmību pauda apustuļi?

⁹ Pētera runa un izdziedinātā vīrieša lēkāšana un gaviles sacēla lielu kņadu. Tempļa sardzes priekšnieks, kam bija jāatbild par drošību tempļa teritorijā, un virspriesteri steidzās noskaidrot, kas īsti notiek. Šie vīrieši, visticamāk, piederēja pie saducejiem — bagāta un politiski ietekmīga grupējuma, kas centās uzturēt mierīgas attiecības ar romiešiem, noraidīja farizeju iecienītos mutvārdu likumus un noniecināja ticību augšāmcelšanai.c Cik gan aizkaitināti viņi bija, redzēdami templī Pēteri un Jāni drosmīgi mācām, ka Jēzus ir piecelts no nāves!

¹⁰ Sadusmotie pretinieki iemeta Pēteri un Jāni cietumā un nākamajā dienā atveda viņus jūdu augstākās tiesas priekšā. Pēc ievērojamo varasvīru domām, Pēteris un Jānis bija ”neizglītoti un vienkārši cilvēki”, kuriem nebija tiesību mācīt templī. Viņi nebija ieguvuši reliģisku izglītību nevienā no tālaika slavenajām skolām. Tomēr drosme un pārliecība, ar kādu viņi runāja, lika tiesas locekļiem brīnīties. Kāpēc Pēteris un Jānis spēja runāt tik labi? Viens no iemesliem bija tas, ka ”viņi bija bijuši kopā ar Jēzu”. (Ap. d. 4:13.) Viņu Kungs bija mācījis citus ”kā cilvēks, kam ir vara, nevis kā rakstu mācītāji”. (Mat. 7:28, 29.)

¹¹ Augstākā tiesa pavēlēja apustuļiem pārstāt sludināt. Jūdu sabiedrībā šīs tiesas lēmumiem bija liels spēks. Tikai pirms dažām nedēļām tās tiesneši bija nosprieduši, ka Jēzus ”ir pelnījis nāvi”. (Mat. 26:59—66.) Bet Pēteri un Jāni viņi nespēja iebiedēt. Stāvēdami šo bagāto, izglītoto un ietekmīgo cilvēku priekšā, apustuļi bezbailīgi un ar cieņu teica: ”Spriediet paši, vai Dieva acīs ir pareizi klausīt jums, nevis Dievam. Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” (Ap. d. 4:19, 20.)

12. Kā mēs varam stiprināt savu pārliecību un drosmi?

¹² Vai arī tu spēj rīkoties tikpat drosmīgi? Kā tu jūties, kad tev rodas izdevība sludināt bagātiem, izglītotiem vai ietekmīgiem cilvēkiem? Kā ir tad, ja ģimenes locekļi, skolasbiedri vai kolēģi izsmej tavus uzskatus? Vai tevi pārņem bailes? Šādas emocijas ir iespējams pārvarēt. Kad Jēzus dzīvoja uz zemes, viņš apustuļiem mācīja aizstāvēt savus uzskatus ar pārliecību un cieņu. (Mat. 10:11—18.) Pēc augšāmcelšanas Jēzus solīja būt ar saviem mācekļiem ”ik dienas līdz pat šī laikmeta nobeigumam”. (Mat. 28:20.) Jēzus vadībā ”uzticamais un gudrais kalps” mums māca aizstāvēt savu ticību. (Mat. 24:45—47; 1. Pēt. 3:15.) Šajā ziņā neatsveramas ir draudzes sapulces, piemēram, kristīgās dzīves un kalpošanas sapulce, un bībeliskās publikācijas, piemēram, rubrikas ”Bībeles atbildes uz jautājumiem” raksti vietnē jw.org. Ja tu izmanto šo palīdzību, tava pārliecība un drosme augs. Un, tāpat kā apustuļus, arī tevi nekas nevarēs atturēt runāt par brīnišķīgajām Bībeles mācībām, kuras tu esi iepazinis.

”Tie visi vienprātīgi lūdza Dievu” (Apustuļu darbi 4:23—31)

13., 14. Kā mums būtu jārīkojas, ja saskaramies ar pretestību, un kāpēc?

¹³ Kad Pēteris un Jānis tika atbrīvoti, viņi uzreiz devās satikt pārējos draudzes locekļus. Mācekļi kopā lūdza Dievu, lai viņš tiem dotu drosmi sludināt. (Ap. d. 4:24.) Pēteris labi zināja, cik nesaprātīgi ir paļauties uz saviem spēkiem, cenšoties pildīt Dieva gribu. Bija pagājušas tikai dažas nedēļas, kopš viņš pašpārliecināti bija teicis Jēzum: ”Pat ja visi pārējie tevi pamestu, es gan nekad tevi nepametīšu!” Tomēr, kā Jēzus bija paredzējis, Pēteris drīz vien padevās bailēm no cilvēkiem un noliedza savu draugu un skolotāju. Bet Pēteris bija mācījies no savas kļūdas. (Mat. 26:33, 34, 69—75.)

¹⁴ Lai pildītu uzdevumu liecināt par Kristu, ar apņēmību vien ir par maz. Ja pretinieki mēģina salauzt tavu ticību vai panākt, ka tu pārstāj sludināt, seko Pētera un Jāņa paraugam. Lūdz Jehovam spēku, meklē atbalstu draudzē un pastāsti vecākajiem un citiem nobriedušiem kristiešiem par savām grūtībām. Ticības biedru lūgšanas var būt liela spēka avots. (Efes. 6:18; Jēk. 5:16.)

15. Kāpēc tiem, kas uz laiku ir pārstājuši sludināt, nebūtu jānolaiž rokas?

¹⁵ Ja tu kādreiz esi padevies un uz laiku esi pārstājis sludināt, nenolaid rokas. Atceries, ka pēc Jēzus nāves visi apustuļi kādu brīdi nesludināja, taču drīz atsāka to darīt. (Mat. 26:56; 28:10, 16—20.) Neļauj pagātnes kļūdām tevi nomākt. Pārdomā, ko tu vari no tām mācīties un kā tu vari izmantot savu pieredzi, lai palīdzētu citiem.

16., 17. Ko mēs varam mācīties no lūgšanas, ar kādu Kristus sekotāji Jeruzālemē vērsās pie Dieva?

¹⁶ Par ko mums būtu jālūdz, kad pret mums vēršas varas pārstāvji? Vai mācekļi lūdza, lai Jehova viņus atbrīvo no pārbaudījumiem? Nē, viņi atcerējās Jēzus vārdus: ”Ja tie ir vajājuši mani, tie vajās arī jūs.” (Jāņa 15:20.) Tāpēc mācekļi lūdza, lai Jehova ”pievērš uzmanību” pretinieku draudiem. (Ap. d. 4:29.) Mācekļi skaidri saskatīja kopainu un saprata, ka ar vajāšanām, ko viņi pieredz, patiesībā piepildās Jēzus pravietojums. Viņi zināja: lai ko arī teiktu cilvēku valdnieki, Dieva griba ”notiks uz zemes”, gluži kā Jēzus viņiem bija mācījis lūgt. (Mat. 6:9, 10.)

¹⁷ Vēlēdamies pildīt Dieva gribu, mācekļi Dievam lūdza: ”Palīdzi saviem kalpiem ar lielu drosmi vēstīt tavus vārdus!” Kā Jehova atbildēja uz šo lūgšanu? Nākamajā brīdī ”vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja un tie visi kā viens tika piepildīti ar svēto garu un drosmīgi vēstīja Dieva vārdus”. (Ap. d. 4:29—31.) Nekas nevar apturēt Dieva gribas īstenošanos. (Jes. 55:11.) Lai cik nepārvarami liktos šķēršļi un lai cik vareni būtu pretinieki, mēs varam nešaubīties, ka tad, ja vēršamies lūgšanā pie Dieva, viņš mums dos spēku drosmīgi sludināt viņa vārdus.

Atbildīgi ”nevis cilvēkiem, bet Dievam” (Apustuļu darbi 4:32—5:11)

18. Kā Jeruzālemes draudzes locekļi atbalstīja cits citu?

¹⁸ Pēc neilga laika pie jaunizveidotās Jeruzālemes draudzes jau piederēja vairāk nekā 5000 cilvēku.d Mācekļu izcelsme bija ļoti dažāda, bet viņi bija ”vienoti sirdī un dvēselē”, viņi bija ”vienprātīgi un vienās domās”. (Ap. d. 4:32; 1. Kor. 1:10.) Mācekļi ne tikai lūdza, lai Jehova svētī viņu pūles, bet arī atbalstīja cits citu gan garīgā, gan, kad bija vajadzīgs, materiālā ziņā. (1. Jāņa 3:16—18.) Piemēram, māceklis Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu, pārdeva zemes gabalu, kas viņam piederēja, un nesavtīgi ziedoja visu iegūto naudu, lai tie, kas bija ieradušies Jeruzālemē no tālām zemēm, varētu uzkavēties tur ilgāk un nostiprināties savā jaunajā ticībā.

19. Kāpēc Hananju un Sapfiru Jehova sodīja ar nāvi?

¹⁹ Hananja un Sapfira, kāds laulāts pāris, arī pārdeva kādu īpašumu un deva ziedojumu draudzei. Viņi apgalvoja, ka ziedo visu iegūto summu, taču ”daļu naudas slepus paturēja sev”. (Ap. d. 5:2.) Šo pāri Jehova sodīja ar nāvi — nevis tāpēc, ka viņu ziedojums būtu bijis pārāk mazs, bet tāpēc, ka viņu motīvi bija ļauni un viņi bija rīkojušies ar viltu. Viņi bija ”melojuši nevis cilvēkiem, bet Dievam”. (Ap. d. 5:4.) Tāpat kā liekuļiem, kurus savulaik bija nosodījis Jēzus, Hananjam un Sapfirai cilvēku atzinība rūpēja vairāk nekā Dieva labvēlība. (Mat. 6:1—3.)

20. Kas mums jāņem vērā, kad kaut ko dodam Jehovam?

²⁰ Apliecinot tādu pašu dāsnumu, kāds pirmajā gadsimtā bija raksturīgs Dievam uzticīgajiem Jeruzālemes kristiešiem, mūsdienās miljoniem Jehovas liecinieku ar saviem ziedojumiem atbalsta sludināšanu, kas notiek visā pasaulē. Neviens netiek spiests veltīt savu laiku vai līdzekļus šim darbam, jo Jehova nevēlas, lai mēs viņam kalpotu ”negribīgi vai piespiedu kārtā”. (2. Kor. 9:7.) Kad mēs kaut ko dodam Jehovam, viņam ir svarīgs nevis apjoms, bet mūsu motīvi. (Marka 12:41—44.) Nekad nekļūsim tādi kā Hananja un Sapfira un nepieļausim, ka mēs kalpotu Jehovam, savtīguma un godkāres dzīti. Līdzināsimies Pēterim, Jānim un Barnabam un vienmēr kalposim Jehovam aiz patiesas mīlestības pret viņu un pret cilvēkiem. (Mat. 22:37—40.)