”Mums pirmām kārtām jāklausa Dievam”

1.—3. a) Kāpēc apustuļi bija atvesti sinedrija priekšā, un par ko viņiem bija jāizšķiras? b) Kāpēc mums būtu jāinteresējas par to, kā apustuļi rīkojās?

SINEDRIJA tiesneši dusmās gluži vai vārās! Jūdu augstākās tiesas priekšā stāv Jēzus apustuļi. Par ko viņus tiesā? Josefs Kajafa, augstais priesteris un sinedrija priekšsēdētājs, bargi vēršas pie viņiem: ”Mēs jums stingri pavēlējām vairs nemācīt šajā vārdā.” Saniknotais Kajafa nespēj pat izrunāt Jēzus vārdu. ”Taču jūs esat piepildījuši Jeruzālemi ar savu mācību un gribat, lai uz mums gultos vaina šī cilvēka nāvē,” viņš pārmet. (Ap. d. 5:28.) Doma ir skaidra — beidziet sludināt, citādi jums nāksies to nožēlot.

² Kā apustuļi rīkosies? Uzdevumu sludināt viņi ir saņēmuši no Jēzus, kam varu ir devis Dievs. (Mat. 28:18—20.) Vai apustuļi padosies bailēm no cilvēkiem un vairs nesludinās? Vai arī viņiem pietiks drosmes palikt nelokāmiem un arī turpmāk stāstīt citiem par Jēzu? Būtībā jautājums ir tāds: vai viņi klausīs Dievam vai cilvēkiem? Apustulis Pēteris bez vilcināšanās atbild visu apustuļu vārdā. Viņa atbilde ir nepārprotama un drosmīga.

³ Mūs, patiesos kristiešus, ļoti interesē tas, kā apustuļi reaģēja uz sinedrija draudiem. Arī mums ir pienākums sludināt labo vēsti, un, pildīdami šo Dieva uzdoto darbu, mēs varam sastapties ar pretestību. (Mat. 10:22.) Ko mēs darīsim, ja pretinieki centīsies ierobežot vai aizliegt mūsu darbību? Mēs varam gūt vērtīgas atziņas, pārdomājot apustuļu nostāju un notikumus, kas risinājās pirms viņu stāšanās sinedrija priekšā.a

”Jehovas eņģelis atvēra cietuma durvis” (Apustuļu darbi 5:12—21a)

4., 5. Kāpēc Kajafa un pārējie saduceji bija tik aizkaitināti?

⁴ Kad Pēterim un Jānim sinedrijs pirmoreiz aizliedza sludināt, viņi atbildēja: ”Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” (Ap. d. 4:20.) Pēc tam Pēteris un Jānis kopā ar pārējiem apustuļiem turpināja sludināt templī. Viņi uzturējās ”Sālamana kolonādē” — segtā galerijā tempļa austrumu spārnā, kur mēdza pulcēties daudz jūdu. Apustuļi darīja lielus brīnumus, piemēram, dziedināja slimos un izdzina dēmonus. Acīmredzot pietika tikai Pētera ēnai krist uz slimniekiem, lai tie kļūtu veseli! Daudzi no tiem, kuri tika izdziedināti, atsaucās arī uz labo vēsti, kas nesa garīgu dziedināšanu. ”To, kas ticēja Kungam, kļuva aizvien vairāk — viņiem piebiedrojās daudz vīriešu un sieviešu.” (Ap. d. 5:12—15.)

⁵ Kajafu un citus, kas piederēja pie saduceju reliģiskā novirziena, ”sagrāba niknums”, un viņi iemeta apustuļus cietumā. (Ap. d. 5:17, 18.) Kāpēc saduceji bija tik aizkaitināti? Apustuļi apgalvoja, ka Jēzus ir piecelts no nāves, turpretī saduceji augšāmcelšanai neticēja. Apustuļi mācīja, ka, vienīgi ticot Jēzum, cilvēki var tikt glābti, taču saduceji baidījās, ka tad, ja tauta par savu vadītāju uzskatīs Jēzu, tas varētu izraisīt Romas represijas. (Jāņa 11:48.) Tāpēc saduceji bija apņēmušies piespiest apustuļus klusēt.

6. Kas mūsdienās galvenokārt uzkurina Jehovas kalpu vajāšanas, un kāpēc tas mūs nepārsteidz?

⁶ Arī mūsdienās Jehovas kalpu vajāšanas galvenokārt uzkurina reliģiskie pretinieki. Šie cilvēki bieži cenšas izmantot savu ietekmi uz varas iestādēm un plašsaziņas līdzekļiem, lai apturētu mūsu sludināšanu. Vai tas mūs pārsteidz? It nemaz, jo mūsu vēsts atmasko viltus reliģijas. Godprātīgi cilvēki, kas pieņem patiesību, atbrīvojas no uzskatiem un paradumiem, kuri ir pretrunā ar Bībeli. (Jāņa 8:32.) Tāpēc nav brīnums, ka mūsu vēsts sanikno reliģiskos vadītājus.

7., 8. Kā apustuļus ietekmēja eņģeļa vārdi, un kāds jautājums mums būtu jāpārdomā?

⁷ Cietumā gaidīdami tiesu, apustuļi droši vien pieļāva iespēju, ka pretinieki panāks viņu nāvi. (Mat. 24:9.) Bet tajā naktī notika kaut kas negaidīts — ”Jehovas eņģelis atvēra cietuma durvis”.b (Ap. d. 5:19.) Eņģelis viņiem deva konkrētu norādījumu: ”Nostājieties templī un stāstiet ļaudīm dzīvības vēsti!” (Ap. d. 5:20.) Šo pavēli apustuļi noteikti uztvēra kā apstiprinājumu tam, ka viņi ir rīkojušies pareizi. Tāpat eņģeļa vārdi, visticamāk, viesa viņos apņēmību palikt nelokāmiem, lai kas arī notiktu. Pilni ticības un drosmes, apustuļi ”rītausmā aizgāja uz templi un sāka mācīt”. (Ap. d. 5:21.)

⁸ Mums katram būtu jāapsver jautājums: vai man līdzīgos apstākļos pietiktu ticības un drosmes, lai nepārstātu sludināt? Mūs var stiprināt apziņa, ka šo svarīgo darbu — ”plaši liecināt par Dieva valstību” — atbalsta un vada eņģeļi. (Ap. d. 28:23; Atkl. 14:6, 7.)

”Mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem” (Apustuļu darbi 5:21b—33)

9.—11. Kā apustuļi atbildēja uz sinedrija prasību pārstāt sludināt, un kādā ziņā tas ir paraugs visiem patiesajiem kristiešiem?

⁹ Kajafa un pārējie sinedrija tiesneši bija sanākuši, lai izskatītu apustuļu lietu. Neko nenojauzdami par to, kas ir noticis cietumā, tiesneši sūtīja tempļa sargus atvest ieslodzītos. Iztēlojies sargu pārsteigumu, kad viņi atklāja, ka ieslodzītie ir pazuduši, kaut arī cietums bija ”cieši aizslēgts un pie durvīm stāvēja sargi”. (Ap. d. 5:23.) Drīz vien tempļa sardzes priekšniekam pienāca ziņa, ka apustuļi atkal stāv templī un liecina par Jēzu Kristu — dara tieši to, par ko viņi tika iemesti cietumā. Tempļa sardzes priekšnieks kopā ar sargiem steigšus devās uz templi, lai apustuļus saņemtu ciet un atvestu uz sinedriju.

¹⁰ Kā bija stāstīts šīs nodaļas ievadā, saniknotie reliģiskie vadītāji apustuļiem skaidri lika saprast, ka sludināšana ir jāpārtrauc. Kā apustuļi atbildēja? Runādams visu vārdā, Pēteris drosmīgi paziņoja: ”Mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem.” (Ap. d. 5:29.) Šajos vārdos bija redzama apustuļu nelokāmā nostāja, kas kļuva par paraugu visiem patiesajiem kristiešiem, lai kurā laikā tie dzīvotu. Kaut arī varas pārstāvjiem pienākas kristiešu paklausība, tas neattiecas uz situācijām, kad viņi aizliedz to, ko Dievs pieprasa, vai pieprasa to, ko Dievs aizliedz. Tāpēc, kad ”varas, kas pār mums valda,” aizliedz mūsu darbību, mēs nepārtraucam sludināt labo vēsti, jo šo uzdevumu mums ir devis Dievs. (Rom. 13:1.) Mēs atrodam iespējas, kā neuzkrītoši un tomēr plaši liecināt par Dieva valstību.

¹¹ Apustuļu drosmīgā atbilde iesvēla tiesnešos tādu niknumu, ka viņi bija gatavi tos nogalināt. (Ap. d. 5:33.) Varēja likties, ka šos drosmīgos un dedzīgos sludinātājus gaida droša nāve. Bet tad no pavisam negaidītas puses nāca palīdzība!

”Jums neizdosies to izjaukt” (Apustuļu darbi 5:34—42)

12., 13. a) Kādu padomu Gamaliēls deva pārējiem tiesnešiem, un kā viņi rīkojās? b) Kā Jehova var palīdzēt saviem kalpiem mūsdienās, un par ko mēs varam nešaubīties, ja mums ”jācieš taisnības dēļ”?

¹² Tad ierunājās Gamaliēls, ”visā tautā cienīts bauslības skolotājs”.c Šis likumu zinātājs acīmredzot bija augsti godāts pārējo tiesnešu vidū, jo viņš uzņēmās vadību un ”lika uz brīdi izvest apustuļus ārā”. (Ap. d. 5:34.) Pieminējis agrākās sacelšanās, kas pēc to vadītāju nāves ātri vien norima, Gamaliēls mudināja tiesnešus nogaidīt un būt iecietīgiem pret apustuļiem, kuru vadītājs Jēzus bija miris tikai nesen. Gamaliēla domu gaita bija pārliecinoša: ”Atstājiet šos cilvēkus mierā un ļaujiet viņiem iet. Ja šis ir cilvēku nodoms vai darbs, tas izjuks, bet, ja tas ir no Dieva, jums neizdosies to izjaukt — varētu pat izrādīties, ka jūs patiesībā cīnāties pret Dievu.” (Ap. d. 5:38, 39.) Tiesneši paklausīja viņa padomam. Tomēr vispirms viņi lika nopērt apustuļus un tiem pavēlēja ”vairs nerunāt Jēzus vārdā”. (Ap. d. 5:40.)

¹³ Arī mūsdienās Jehova var pamudināt ietekmīgus cilvēkus, tāpat kā savulaik Gamaliēlu, iejaukties notikumu gaitā par labu viņa kalpiem. (Sāl. pam. 21:1.) Jehova var izmantot savu garu, lai liktu valdniekiem, tiesnešiem un likumdevējiem rīkoties saskaņā ar viņa gribu. (Neh. 2:4—8.) Bet, ja Dievs pieļauj, ka mums ”jācieš taisnības dēļ”, par divām lietām mēs varam būt droši. (1. Pēt. 3:14.) Pirmkārt, Dievs mums var dot spēku izturēt. (1. Kor. 10:13.) Otrkārt, pretiniekiem ”neizdosies.. izjaukt” Dieva darbu. (Jes. 54:17.)

14., 15. a) Kā apustuļi jutās, kad bija nopērti, un kāpēc? b) Pastāstiet kādu piemēru, kas liecina, ka Jehovas kalpi iztur grūtības ar prieku!

¹⁴ Vai pēc pēršanas apustuļiem zuda drosme un viņu apņēmība atslāba? Nekādā ziņā! ”Apustuļi aizgāja no sinedrija priecādamies.” (Ap. d. 5:41.) Par ko viņi priecājās? Protams, viņi nepriecājās par sāpēm, ko bija sagādājusi pēršana. Viņus iepriecināja sapratne par to, kāds ir viņu ciešanu iemesls: viņi tika vajāti tāpēc, ka saglabāja uzticību Jehovam un gāja Jēzus pēdās. (Mat. 5:11, 12.)

¹⁵ Tāpat kā mūsu ticības biedri pirmajā gadsimtā, arī mēs ar prieku panesam ciešanas labās vēsts dēļ. (1. Pēt. 4:12—14.) Nav tā, ka mums patiktu draudi, vajāšanas vai ieslodzījums, bet, kad paliekam uzticīgi Dievam, mēs izjūtam dziļu gandarījumu. Piemēram, Henriks Dorņiks, kas totalitāro režīmu laikā izcieta daudz pārestību, atceras, ka 1944. gada augustā varas iestādes nolēma viņu un viņa brāli sūtīt uz koncentrācijas nometni. Pretinieki sacīja: ”Viņus nav iespējams pārliecināt. Viņiem ir prieks būt mocekļiem.” Brālis Dorņiks paskaidro: ”Lai gan es nevēlējos būt moceklis, man tiešām sagādāja prieku apziņa, ka, nezaudēdams drosmi un pašcieņu, es saglabāju uzticību Jehovam.” (Jēk. 1:2—4.)

16. Kā izpaudās apustuļu apņēmība plaši liecināt par Jēzu, un kā mēs sekojam viņu paraugam?

¹⁶ Apustuļi nevilcinoties atsāka sludināt. ”Katru dienu templī un pa mājām” viņi bezbailīgi ”sludināja labo vēsti par Jēzu, kas ir Kristus”.d (Ap. d. 5:42.) Šie dedzīgie sludinātāji bija apņēmušies plaši liecināt par Jēzu Kristu. Gluži kā Jēzus bija pavēlējis, viņi sludināja labo vēsti pa mājām. (Mat. 10:7, 11—14.) Nenoliedzami tieši tā viņiem bija izdevies piepildīt Jeruzālemi ar savu mācību. Mūsdienās Jehovas liecinieki ir pazīstami ar to, ka viņi, tāpat kā savulaik apustuļi, sludina pa mājām. Apmeklēdami katru māju, kas ir mūsu sludināšanas teritorijā, mēs apliecinām, ka vēlamies visiem cilvēkiem dot iespēju dzirdēt labo vēsti. Vai Jehova ir svētījis šo sludināšanas veidu? Jā, ir. Miljoniem cilvēku šajā beigu laikā ir atsaukušies uz vēsti par valstību, un daudzi to pirmo reizi dzirdēja, kad pie viņu durvīm atnāca Jehovas liecinieki.

Septiņiem kristiešiem tiek uzticēts ”nepieciešams darbs” (Apustuļu darbi 6:1—6)

17.—19. Kāda situācija izveidojās draudzē, un ko darīja apustuļi, lai to atrisinātu?

¹⁷ Pēc kāda laika jaunajā draudzē izveidojās situācija, kas to apdraudēja no iekšienes. Kas notika? Daudzi no nesen kristītajiem mācekļiem bija Jeruzālemes viesi, un pirms atgriešanās mājās viņi vēlējās padziļināt savas zināšanas. Jeruzālemē dzīvojošie mācekļi ar prieku ziedoja līdzekļus, lai nodrošinātu viņus ar pārtiku un parūpētos par viņiem citādā ziņā. (Ap. d. 2:44—46; 4:34—37.) Tieši tad radās situācija, kuras risināšana prasīja smalkjūtību. ”Kad ik dienas tika izdalīts ēdiens”, grieķiski runājošās atraitnes ”nesaņēma savu daļu”. (Ap. d. 6:1.) Savukārt ebrejiski runājošās atraitnes savu daļu saņēma. Nevienlīdzīgās izturēšanās pamatā acīmredzot bija aizspriedumi. Nav daudz citu faktoru, kas tik ļoti spēj sašķelt cilvēkus.

¹⁸ Apustuļi, kas veidoja strauji augošās draudzes vadošo padomi, atzina, ka nebūtu pareizi, ja viņi ”atstātu novārtā Dieva vārdu mācīšanu, lai pasniegtu ēdienu pie galda”. (Ap. d. 6:2.) Tāpēc apustuļi aicināja mācekļus izvēlēties septiņus vīrus, ”gara un gudrības pilnus”, kuriem varētu uzdot šo ”nepieciešamo darbu”. (Ap. d. 6:3.) Šim uzdevumam bija vajadzīgi uzticami kristieši, jo viņu pienākumos visdrīzāk ietilptu ne tikai izdalīt ēdienu, bet arī rīkoties ar naudu, iepirkt produktus un veikt rūpīgu uzskaiti. Visiem izraudzītajiem vīriešiem bija grieķu vārdi, tāpēc atraitnēm, kurām bija nodarīta pārestība, viņus droši vien bija vieglāk pieņemt. Apsvēruši draudzes ieteiktos septiņus kandidātus un lūguši par tiem Dievu, apustuļi viņus iecēla veikt šo ”nepieciešamo darbu”.e

¹⁹ Vai uzdevums rūpēties par ēdiena izdalīšanu atbrīvoja septiņus ieceltos vīriešus no pienākuma sludināt labo vēsti? Nepavisam nē. Starp izraudzītajiem kristiešiem bija Stefans, un vēlākie notikumi parādīja, ka viņš bija drosmīgs un prasmīgs sludinātājs. (Ap. d. 6:8—10.) Arī Filips bija viens no šiem septiņiem, un Bībelē viņš ir saukts par ”evaņģēlistu”. (Ap. d. 21:8.) Ir skaidrs, ka visi septiņi vīrieši arī turpmāk dedzīgi sludināja valstību.

20. Kā Dieva kalpi mūsdienās seko pirmā gadsimta draudzes piemēram?

²⁰ Mūsdienās Jehovas tautā pastāv līdzīga kārtība kā apustuļu laikā. Vīriešiem, kas tiek ieteikti atbildīgiem pienākumiem draudzē, ir jāapliecina, ka viņi vadās pēc Dieva gudrības un pakļaujas svētā gara ietekmei. Brāļi, kas atbilst Bībelē izklāstītajām prasībām, Vadošās padomes pārraudzībā tiek iecelti par draudzes vecākajiem un draudzes kalpotājiem.f (1. Tim. 3:1—9, 12, 13.) Tāpēc var teikt, ka tie, kas atbilst prasībām, ir svētā gara iecelti. Šie pašaizliedzīgie kristieši rūpējas par daudziem ”nepieciešamiem darbiem”. Piemēram, vecākie koordinē palīdzības sniegšanu uzticīgiem padzīvojušiem kristiešiem, kam tā no tiesas ir vajadzīga. (Jēk. 1:27.) Daudzi vecākie piedalās valstības zāļu būvniecībā, organizē kongresus un darbojas komitejās saziņai ar slimnīcām. Draudzes kalpotāji veic daudzus pienākumus, kas nav tieši saistīti ar draudzes pārraudzību un mācīšanu. Visiem šiem kristiešiem pienākumi draudzē un Jehovas organizācijā ir jālīdzsvaro ar Dieva uzticēto uzdevumu sludināt labo vēsti par valstību. (1. Kor. 9:16.)

”Dieva vēsts turpināja izplatīties” (Apustuļu darbi 6:7)

21., 22. Kas liecina, ka Jehova svētīja jaunizveidoto draudzi?

²¹ Ar Jehovas atbalstu jaunizveidotā draudze sekmīgi pārvarēja visus šķēršļus — gan vajāšanas, gan problēmu, kas radās tās iekšienē. Bija redzams, ka Jehova svētī draudzi, jo Bībelē ir teikts: ”Dieva vēsts turpināja izplatīties, mācekļu skaits Jeruzālemē ļoti pieauga, un pat daudzi priesteri pievērsās ticībai.” (Ap. d. 6:7.) Šī ir tikai viena no reizēm, kad Apustuļu darbu grāmatā ir stāstīts par kristiešu draudzes izaugsmi. (Ap. d. 9:31; 12:24; 16:5; 19:20; 28:31.) Vai mūs neuzmundrina ziņas par to, kā mūsdienās valstības sludināšana vēršas plašumā citās pasaules malās?

²² Mūsu ēras pirmajā gadsimtā saniknotie reliģiskie vadītāji negrasījās padoties. Tuvojās spēcīgu vajāšanu vilnis. Kā var lasīt nākamajā nodaļā, drīz par nežēlīga uzbrukuma mērķi kļuva Stefans.