Viņi pildīja Jehovas gribu

Pēteris sludina Piecdesmitās dienas svētkos

BIJA jauks pavasara rīts 33. gadā mūsu ērā. Gaisā virmoja priecīgs satraukums. Jeruzalemes ielas pildīja rosīgs jūdu un prozelītu pūlis. Ļaudis bija ieradušies no tādām vietām kā Elama, Mezopotāmija, Kapadokija, Ēģipte un Roma. Cik aizraujoši bija redzēt šos cilvēkus viņu nacionālajos tērpos un dzirdēt viņu dažādās valodas! Daži bija ceļojuši gandrīz divtūkstoš kilometru, lai būtu klāt šajā īpašajā notikumā. Kas tas bija par notikumu? Piecdesmitās dienas svētki — līksmas jūdu svinības, ar kurām tika atzīmētas miežu novākšanas laika beigas. (3. Mozus 23:15—21.)

Dūmu vāli pacēlās no upuriem uz tempļa altāra, un levīti dziedāja Hallel (113.—118. psalmu). Īsu brīdi pirms pulksten 9.00 no rīta notika kaut kas pārsteidzošs. No debesīm atskanēja ”rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu”. Tā piepildīja visu namu, kur bija sapulcējušies aptuveni 120 Jēzus Kristus mācekļi. Rakstos ir stāstīts: ”Viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” (Apustuļu darbi 2:1—4.)

Ikviens dzird savu dzimto valodu

Drīz vien daudzi mācekļi nāca ārā no mājas. Par lielu pārsteigumu, viņi spēja runāt dažādajās valodās, kurās runāja ļaudis pūlī! Iedomājies, kāds izbrīns valdīja, kad gan viesis no Persijas, gan Ēģiptes iedzīvotājs izdzirdēja katrs savu dzimto valodu no galiliešu mutes. Nav brīnums, ka pūli pārņēma bijība. ”Kas tas ir?” ļaudis jautāja. Daži sāka zoboties par mācekļiem, teikdami: ”Tie salda vīna pilni.” (Apustuļu darbi 2:12, 13.)

Tad apustulis Pēteris piecēlās un uzrunāja pūli. Viņš paskaidroja, ka brīnumainā dāvana — spēja runāt citās valodās — ir dota, lai piepildītos ar pravieša Joēla starpniecību izteiktais Dieva solījums: ”Es izliešu no sava Gara pār visu miesu.” (Apustuļu darbi 2:14—21; Joēla 3:1—5.) Jā, Dievs tikko bija izlējis savu svēto garu pār Jēzus mācekļiem. Tas bija nepārprotams pierādījums, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem un atrodas debesīs pie Dieva labās rokas. ”Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās,” sacīja Pēteris, ”ka Dievs viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” (Apustuļu darbi 2:22—36.)

Kāda bija klausītāju reakcija? ”Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis,” teikts aprakstā, ”un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: ”Brāļi, ko lai mēs darām?”” Pēteris atbildēja: ”Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties.” Aptuveni 3000 cilvēku tieši tā arī darīja! Pēc tam viņi ”pastāvēja apustuļu mācībā”. (Apustuļu darbi 2:37—42.)

Uzņemoties vadību šajā ievērojamajā notikumā, Pēteris lietoja pirmo no ’debesu valstības atslēgām’, ko Jēzus bija apsolījis viņam dot. (Mateja 16:19.) Šīs atslēgas dažādām cilvēku grupām pavēra iespējas saņemt īpašas privilēģijas. Pirmā atslēga deva iespēju jūdiem kļūt par kristiešiem, kas svaidīti ar garu. Vēlāk otrā un trešā atslēga šādu pašu iespēju pavēra arī samariešiem un cittautiešiem. (Apustuļu darbi 8:14—17; 10:44—48.)

Ko mēs varam mācīties

Kaut gan šie jūdi un prozelīti bija vieni no tiem, kam bija jāuzņemas sabiedriskā atbildība par Dieva Dēla nāvi, Pēteris viņus uzrunāja ar cieņu un sauca par ’brāļiem’. (Apustuļu darbi 2:29.) Pētera mērķis bija pamudināt šos cilvēkus nožēlot grēkus, bet nevis nosodīt viņus. Tāpēc viņa pieeja bija labvēlīga. Viņš minēja faktus un pamatoja teikto ar Rakstu citātiem.

Labās vēsts sludinātāji mūsdienās rīkojas pareizi, ja seko Pētera paraugam. Viņiem jācenšas nodibināt savstarpēju sapratni ar klausītājiem un pēc tam taktiski jārisina uz Rakstiem balstīta saruna. Ja Bībeles patiesība tiks pasniegta pozitīvi, godprātīgi cilvēki atsauksies uz to. (Apustuļu darbi 13:48.)

Pētera dedzība un drosme Piecdesmitās dienas svētkos ir krasā pretstatā viņa rīcībai apmēram septiņas nedēļas iepriekš, kad viņš noliedza Jēzu. Toreiz bailes no cilvēkiem bija padarījušas Pēteri bezspēcīgu. (Mateja 26:69—75.) Bet Jēzus bija lūdzis par viņu. (Lūkas 22:31, 32.) Bez šaubām, apustulis saņēma stiprinājumu, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās viņam parādījās. (1. Korintiešiem 15:5.) Tāpēc Pēteris nezaudēja savu ticību. Pēc neilga laika viņš drosmīgi sludināja un darīja to ne tikai Piecdesmitās dienas svētkos, bet arī visu atlikušo dzīvi.

Kā rīkoties, ja mēs līdzīgi Pēterim esam izdarījuši kādu kļūdu? Paudīsim savu nožēlu, lūgsim Dievam piedošanu un meklēsim garīgu palīdzību. (Jēkaba 5:14—16.) Tā mēs varēsim turpināt savu ceļu ar pārliecību, ka mūsu svētā kalpošana ir patīkama mūsu žēlsirdīgajam debesu Tēvam, Jehovam. (2. Mozus 34:6.)