”Turiet viņus mīļus un augstā cieņā”

14., 15. a) Kāpēc, kā teikts 1. Tesaloniķiešiem 5:12, 13, mums atzinīgi jāvērtē draudžu vecākie? b) Kāpēc var teikt, ka vecākie daudz ’strādā mūsu labā’?

¹⁴ Mēs apliecinām savu pateicību par ”dāvanām cilvēku veidā”, ja tās atzinīgi novērtējam. Savā vēstulē Tesalonikas draudzei Pāvils mudināja draudzes locekļus: ”Atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ!” (1. Tesaloniķiešiem 5:12, 13.) Vai nav tiesa, ka draudžu vecākie pašaizliedzīgi ’strādā mūsu labā’? Padomājiet, cik daudz viņiem jāpaveic!

16. Kā mēs varam apliecināt savu atzinību par draudzes vecāko pūliņiem?

¹⁶ Kā lai mēs apliecinām savu atzinību par draudzes vecāko pūliņiem? Bībeles sakāmvārds skan: ”Īstenā laikā teikts vārds, — cik tas ir vērtīgs!” (Salamana Pamācības 15:23; 25:11.) Tātad ar atzinīgiem un uzmundrinošiem vārdiem mēs varam apliecināt, ka neuzskatām viņu darbu par pašsaprotamu. Un mums jābūt saprātīgiem savās prasībās pret draudzes vecākajiem. Mēs, protams, vienmēr varam griezties pie viņiem pēc palīdzības. Mūsu dzīvē gadās brīži, kad ’mūsu sirds sažņaudzas krūtīs’ un mums nepieciešams uzmundrinājums, norādījumi un padomi no Bībeles, kurus var dot tie, kam ir uzticēts mācīt Dieva vārdus. (Psalms 55:5; 1. Timotejam 3:2.) Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka draudzes vecākais mums var veltīt tikai tik daudz laika, cik atļauj viņa iespējas, jo viņš nedrīkst pamest novārtā ne savas ģimenes, ne pārējo draudzes locekļu vajadzības. Līdzcietība mums palīdzēs neizvirzīt pārmērīgas prasības brāļiem, kas jau tā ir ļoti aizņemti. (1. Pētera 3:8.) Būsim pateicīgi par to laiku un uzmanību, ko viņi mums var veltīt. (Filipiešiem 4:5; ”lēnība”, LB-65, ”saprātīgums”, NW.)

17., 18. Kādus upurus nes daudzas draudžu vecāko sievas, un kā mēs varam apliecināt, ka mēs šos upurus neuzskatām par pašsaprotamiem?

¹⁷ Vai mūsu atzinību nav pelnījušas arī draudžu vecāko sievas? Viņu vīri taču veltī draudzei lielu daļu tā laika, ko būtu varējuši veltīt viņām. Tā ir liela uzupurēšanās no sievu puses. Laiku pa laikam vecākie veltī draudzes vajadzībām garas vakara stundas, kuras viņi būtu varējuši pavadīt kopā ar savu ģimeni. Daudzās draudzēs šīs uzticīgās kristietes labprāt nes šādus upurus, lai viņu vīri varētu rūpēties par Jehovas avīm. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 12:15.)

¹⁸ Kā mēs varam apliecināt, ka neuzskatām šo uzticīgo kristīgo māsu upurus par pašsaprotamiem? Mēs to varam darīt, neesot pārlieku prasīgi pret viņu vīriem. Bet neaizmirsīsim arī to, cik daudz var nozīmēt atzinīgi vārdi. Salamana Pamācībās 16:24 ir teikts: ”Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspirdzina kaulus kā zāles.” Minēsim tikai vienu piemēru, kas apstiprina šo vārdu patiesumu. Reiz pēc kristiešu sapulces kāds precēts pāris palūdza draudzes vecākajam, vai viņi nevarētu parunāt par savu dēlu pusaudzi. Kamēr viņi sarunājās, draudzes vecākā sieva pacietīgi gaidīja savu vīru. Pēc sarunas pusaudža māte piegāja pie viņas un sacīja: ”Liels tev paldies par to laiku, ko tavs vīrs veltīja mūsu ģimenes vajadzībām.” Draudzes vecākā sievai bija ārkārtīgi patīkami dzirdēt šos vienkāršos un mīļos pateicības vārdus.