Kā sasniegt cilvēku sirdi ar prasmīgu pārliecināšanu

DAUDZIEM cilvēkiem vārds ”pārliecināšana” neiedveš pārāk lielu uzticību. Tas reizēm liek iedomāties uzbāzīgu tirgotāju vai reklāmu, kuras mērķis ir piemānīt vai ietekmēt pircēju. Arī Bībelē pārliecināšanas jēdziens tiek izmantots ar negatīvu pieskaņu, ja ir runa par kādu, kas cenšas otru demoralizēt vai pamudināt uz nepareizu rīcību. Piemēram, kristiešu apustulis Pāvils galatiešiem rakstīja: ”Jūsu gaitas bija labas; kas jūs traucēja paklausīt patiesībai? Šī pārliecināšana nenāk no Tā, kas jūs ir aicinājis.” (Galatiešiem 5:7, 8, JD.) Arī kolosiešus Pāvils brīdināja būt piesardzīgiem, lai kāds viņus ’nemaldinātu skaistiem vārdiem’. (Kolosiešiem 2:4.) Šādas pārliecināšanas pamatā ir prasmīgi izvēlēti argumenti, kas balstīti uz nepatiesiem pieņēmumiem.

Bet otrajā vēstulē Timotejam apustulis Pāvils minēja pārliecināšanu citā kontekstā. Viņš rakstīja: ”Paliec mācībās, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši.” (2. Timotejam 3:14.) Vārds ”pārliecinājies” nenozīmē, ka māte un vecāmāte, kas mācīja Timotejam Rakstu patiesības, būtu viņu sev pakļāvušas.a (2. Timotejam 1:5.)

Kad Pāvils atradās mājas arestā Romā, viņš daudziem cilvēkiem sludināja, ”pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram”. (Apustuļu darbi 28:23.) Vai Pāvils mēģināja piemānīt savus klausītājus? Noteikti nē! Tātad pārliecināt ne vienmēr nozīmē darīt kaut ko sliktu.

Lietots ar pozitīvu nokrāsu, grieķu valodas vārds, kas tulkots kā ”pārliecināt”, nozīmē ’radīt pārliecību, ar saprātīgiem, loģiskiem argumentiem panākt viedokļa maiņu’. Tātad skolotājs, balstoties uz Rakstiem, var pārliecināt citus par Bībeles mācību patiesumu. (2. Timotejam 2:15.) Tieši to savā kalpošanā darīja Pāvils. Pat sudrabkalis Demetrijs, kas kristiešu mācības uzskatīja par nepatiesām, atzina: ”Šis Pāvils ne vien Efezā, bet gandrīz visā Āzijā pārliecina un novērš daudz tautas, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti.” (Apustuļu darbi 19:26, JD.)

Kā pārliecināt cilvēkus, kad sludinām

Jēzus Kristus saviem sekotājiem teica: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:19, 20.) Vairāk nekā 230 zemēs Jehovas liecinieki paklausa šai pavēlei. Visā pasaulē 1997. kalpošanas gadā viņiem katru mēnesi bija vidēji 4 552 589 Bībeles studijas.

Ja tev ir privilēģija vadīt Bībeles nodarbības, tev droši vien jāsastopas ar grūtībām, ko var pārvarēt, attīstot māku pārliecināt. Pieņemsim, ka nākamajā nodarbībā tiks skarts jautājums par trīsvienību. Varbūt tev ir zināms, ka cilvēks, ar ko tu studē, tic trīsvienībai. Šādā gadījumā tu viņam vari iedot publikāciju, kurā par to ir runāts. Kad cilvēks būs izlasījis publikāciju, viņš, iespējams, būs pārliecinājies, ka Dievs un Jēzus nav viena persona. Bet kā rīkoties tad, ja daži jautājumi joprojām nav skaidri?

Uzmanīgi klausies. Tā tu varēsi noteikt, kāds ir studētāja pašreizējais priekšstats par attiecīgo jautājumu. Piemēram, ja viņš saka: ”Es ticu trīsvienībai,” — tūlīt pat varētu sākt uz Rakstiem balstītu sarunu, kuras laikā šī mācība tiktu atspēkota. Bet uzskati par trīsvienību ir dažādi. Cilvēka uzskats var krietni atšķirties no tā, kā tu definētu trīsvienības doktrīnu. To pašu var teikt arī par citiem uzskatiem, piemēram, par reinkarnāciju, dvēseles nemirstību un glābšanu. Klausies uzmanīgi, pirms tu sāc runāt. Nemēģini pats uzminēt, kāds ir cilvēka uzskats. (Salamana Pamācības 18:13.)

Uzdod jautājumus. Piemēram, šādus: ”Vai jūs vienmēr esat ticējis trīsvienībai? Vai jūs esat pamatīgi izpētījis visu, kas Bībelē teikts par šo jautājumu? Ja Dievs būtu trīsvienības daļa, vai viņa Rakstos, Bībelē, tas nebūtu skaidri un tieši pateikts?” Mācot cilvēkam Bībeli, laiku pa laikam uzdod tādus jautājumus kā: ”Vai tas, ko mēs esam apskatījuši līdz šim, jums ir saprotams?” — un: ”Vai jūs piekrītat šim skaidrojumam?” Prasmīgi uzdodot jautājumus, tu iesaisti cilvēku mācību procesā. Nebūtu labi, ja viņam visu laiku būtu jāklausās, kā tu skaidro materiālu.

Izmanto saprātīgus argumentus. Runājot par trīsvienības doktrīnu, tu varētu teikt: ”Kad Jēzus bija kristīts, no debesīm atskanēja balss un sacīja: ”Tu esi mans mīļais Dēls.” Ja Dievs tiešām atradās uz zemes un tika kristīts, vai viņš sūtītu savu balsi debesīs un tad atpakaļ, lai viņa vārdi būtu dzirdami uz zemes? Vai tā nebūtu mānīšanās? Vai ”Dievs, kas nemelo,” varētu tā rīkoties?” (Lūkas 3:21, 22; Titam 1:1, 2.)

Saprātīgi argumenti, kas tiek izteikti taktiski, bieži vien ir ļoti iedarbīgi. Padomāsim, piemēram, par kādu sievieti, ko mēs sauksim par Barbaru. Visu mūžu viņa bija ticējusi, ka Jēzus ir Dievs un kopā ar svēto garu ir trīsvienības daļa. Reiz kāds Jehovas liecinieks viņai pateica, ka Dievs un Jēzus ir divas atšķirīgas personas, un norādīja uz Bībeles pantiem, kas apstiprināja šī apgalvojuma patiesumu.b Barbara nevarēja noliegt to, kas bija teikts Bībelē. Tomēr viņa izjuta lielu vilšanos, jo trīsvienības mācība viņai bija ļoti dārga.

Jehovas liecinieks mierīgi pārrunāja ar Barbaru šo jautājumu. ”Kādus ģimenes locekļus tu minētu, ja gribētu man paskaidrot, ka divas personas ir vienlīdzīgas?” viņš jautāja. Barbara, nedaudz padomājusi, atbildēja: ”Es minētu divus brāļus.” ”Pareizi,” atteica liecinieks. ”Varbūt tu pat minētu dvīņus. Bet ko Jēzus vēlējās paskaidrot, mācīdams Dievu uzskatīt par Tēvu un sevi uzskatīt par Dēlu?” ”Nu man ir skaidrs,” atteica Barbara. ”Viņš runāja par to, ka vienam ir ilgāks mūžs un lielāka vara nekā otram.”

”Pareizi,” teica liecinieks, ”un Jēzus klausītāji, kas pēc tautības bija ebreji un dzīvoja patriarhālā sabiedrībā, noteikti būtu nonākuši pie šāda secinājuma.” Lai uzsvērtu paskaidrojamo jautājumu, Jehovas liecinieks piebilda: ”Ja mēs varējām izdomāt tik labu piemēru — divus brāļus vai dvīņus —, lai paskaidrotu divu personu vienlīdzību, Izcilais Skolotājs Jēzus, protams, būtu izdarījis to pašu. Taču viņš, paskaidrodams savas attiecības ar Dievu, lietoja vārdus ”tēvs” un ”dēls”.”

Barbara beidzot saprata šo domu un piekrita tai. Ar prasmīgu pārliecināšanu bija sasniegta viņas sirds.

Kad cilvēku uzskatus nosaka jūtas

Reliģiski uzskati, pie kuriem cilvēki stingri turas, daudzreiz ir saistīti ar šo cilvēku jūtām. Minēsim kādu piemēru — dedzīgu katolieti, vārdā Edna. Viņas pusauga mazdēli, pamatojoties uz Rakstiem, skaidri pierādīja, ka Dievs un Jēzus nav viena un tā pati persona. Edna labi saprata dzirdēto. Un tomēr viņa laipni, bet noteikti pateica: ”Es ticu svētajai trīsvienībai.”

Varbūt arī tev ir gadījusies kāda līdzīga saruna. Daudziem cilvēkiem viņu reliģijas doktrīnas ir kā daļa no viņiem pašiem. Lai pārliecinātu šādu cilvēku, nepietiek ar vēsiem loģiskiem spriedumiem vai daudziem Bībeles pantiem, kas ļautu pierādīt kļūdu viņa uzskatos. Šādās situācijās prasme pārliecināt jāpapildina ar iejūtību. (Salīdzināt Romiešiem 12:15; Kolosiešiem 3:12.) Protams, labam skolotājam ir nepieciešama stingra pārliecība. Pāvils, piemēram, ir teicis tādus vārdus kā ”Es esmu pārliecināts” un ”Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū”. (Romiešiem 8:38; 14:14.) Bet, izsakot savu pārliecību, mēs nedrīkstam kļūt dogmatiski vai paštaisni, un mums nevajadzētu būt sarkastiskiem vai runāt noniecinoši, kad stāstām Bībeles patiesības. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstētu aizvainot cilvēku. (Salamana Pamācības 12:18.)

Daudz labāk būs tad, ja mēs cienīsim cilvēka uzskatus un atzīsim viņa tiesības uz tiem. Galvenais ir būt pazemīgam. Lēnprātīgs skolotājs nedomā, ka viņš ir galvas tiesu pārāks par savu skolnieku. (Lūkas 18:9—14; Filipiešiem 2:3, 4.) Pārliecināt citus Dievam patīkamā veidā nozīmē arī būt pazemīgam, it kā teikt: ”Jehova savā žēlsirdībā man ir palīdzējis to saprast. Es gribētu, lai arī jūs to saprastu.”

Saviem ticības biedriem Korintā Pāvils rakstīja: ”Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2. Korintiešiem 10:4, 5.) Mūsu dienās Jehovas liecinieki ar Bībeles palīdzību ’apgāž’ spēcīgi nostiprinājušās viltus mācības un dziļi iesakņojušos paradumus un īpašības, kas Jehovam nepatīk. (1. Korintiešiem 6:9—11.) To darīdami, viņi neaizmirst, ka Jehova pret viņiem ir izturējies ar pacietību un mīlestību. Jehovas liecinieki ir ārkārtīgi laimīgi, ka viņiem ir Dieva Raksti, Bībele, un ka viņi var izmantot šo iedarbīgo instrumentu, lai atspēkotu viltus mācības un ar prasmīgu pārliecināšanu sasniegtu cilvēku sirdis.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 23. lpp.]

Kā sasniegt cilvēka sirdi

◻ Lūdz Jehovu, lai viņš tevi vada un palīdz sasniegt Bībeles studētāja sirdi. (Nehemijas 2:4, 5; Jesajas 50:4.)

◻ Centies izprast, kāds ir cilvēka uzskats un kāpēc nepatiesā mācība viņam ir tik tuva. (Apustuļu darbi 17:22, 23.)

◻ Laipni un pacietīgi veido loģisku, uz Rakstiem balstītu argumentāciju un turies pie uzskatiem, kas cilvēkam un tev ir kopīgi. (Apustuļu darbi 17:24—34.)

◻ Ja vien ir iespējams, izcel Bībeles patiesības ar labiem salīdzinājumiem. (Marka 4:33, 34.)

◻ Palīdzi cilvēkam saprast, kāpēc ir nepieciešams precīzi zināt Bībeles mācības. (1. Timotejam 2:3, 4; 2. Timotejam 3:14, 15.)