Būsim vērīgi un uzmundrināsim cits citu

1., 2. Kas 230 Jehovas lieciniekiem palīdzēja izturēt nāves maršu Otrā pasaules kara beigās?

OTRĀ pasaules kara beigās, kad nacistu režīms bija uz sabrukuma robežas, tika dota pavēle iznīcināt tūkstošiem cilvēku, kas joprojām atradās koncentrācijas nometnēs. Zaksenhauzenes nometnes ieslodzītos bija plānots nosūtīt gājienā uz jūras ostām, tur iesēdināt kuģos un nogremdēt jūrā. Šie notikumi piederēja pie stratēģijas, kas vēlāk kļuva pazīstama kā ”nāves marši”.

² 33 tūkstošiem ieslodzīto no Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes bija paredzēts doties 250 kilometru garā ceļā uz Lībeku, ostas pilsētu Vācijā. Starp viņiem bija 230 Jehovas liecinieki no sešām valstīm, un mūsu brāļiem tika pavēlēts iet vienā grupā. Visi ieslodzītie bija bada un slimību novārdzināti. Kā brāļiem izdevās izdzīvot šajā maršā? ”Mēs pastāvīgi iedrošinājām cits citu turpināt ceļu,” vēlāk atcerējās viens no viņiem. Viņu savstarpējā mīlestība, kā arī Dieva piešķirtais ”neparastais spēks” viņiem palīdzēja izturēt. (2. Kor. 4:7.)

3. Kāpēc ir svarīgi uzmundrināt citam citu?

³ Mums nav jāiet nāves maršā, tomēr arī mūsu dzīvē netrūkst grūtību. Pēc Dieva valstības nodibināšanas 1914. gadā Sātans tika padzīts no debesīm un nomests zemes apkaimē, un viņš ir ”lielās dusmās, zinādams, ka viņam atlicis maz laika”. (Atkl. 12:7—9, 12.) Kamēr pasaule tuvojas Armagedonam, Sātans cenšas vājināt mūsu garīgumu, likdams mums pieredzēt dažādus pārbaudījumus. Turklāt mums katram ir savas ikdienas dzīves raizes. (Īj. 14:1; Sal. Māc. 2:23.) Problēmām krājoties, tās mūs var nogurdināt tik ļoti, ka mums vairs nepietiek emocionālu un garīgu spēku pretoties nomāktībai. Tā notika ar kādu brāli, kas gadu desmitiem bija palīdzējis daudziem cilvēkiem garīgā ziņā. Kad viņš jau bija gados, viņiem abiem ar sievu pasliktinājās veselība un viņš izjuta dziļu nomāktību. Tāpat kā šim brālim, mums visiem ir vajadzīgs ”neparasts spēks” no Jehovas, kā arī uzmundrinājums citam no cita.

4. Kāds apustuļa Pāvila padoms mums jāņem vērā, lai mēs spētu uzmundrināt citus?

⁴ Lai mēs spētu uzmundrināt citus, mums jāņem vērā pamudinājums, ko apustulis Pāvils izteica ebreju kristiešiem. Viņš rakstīja: ”Būsim vērīgi cits pret citu, lai pamudinātu uz mīlestību un labiem darbiem, un neatstāsim novārtā savas sapulces, kā daži paraduši, bet uzmundrināsim cits citu — un vēl jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebr. 10:24, 25.) Kā mēs varam likt lietā šajos vārdos ietverto padomu?

”BŪSIM VĒRĪGI CITS PRET CITU”

5. Ko nozīmē ”būt vērīgiem citam pret citu”, un kādas pūles tas prasa?

⁵ ”Būt vērīgiem citam pret citu” nozīmē ņemt vērā citu vajadzības, domāt par viņiem. Vai ir iespējams iedziļināties citu vajadzībās, ja mūsu sarunas ar viņiem aprobežojas ar steidzīgu sasveicināšanos valstības zālē vai tikai nenozīmīgu jautājumu pārrunāšanu? Nē, tas nav iespējams. Protams, mums jāuzmanās, lai mēs ”nejauktos citu lietās”. (1. Tes. 4:11; 1. Tim. 5:13.) Tomēr, ja vēlamies uzmundrināt brāļus, mums viņi tiešām jāiepazīst — jāsaprot, kāda ir situācija viņu dzīvē, kādas ir viņu īpašības, viņu garīgums, viņu stiprās un vājās puses. Mums jāgādā, lai viņi varētu saskatīt mūsos draugus un redzētu, ka mēs viņus mīlam. Tas nozīmē, ka mums jāpavada laiks kopā ar viņiem — ne tikai tad, kad viņi saskaras ar grūtībām un ir nomākti, bet arī citās reizēs. (Rom. 12:13.)

6. Kas vecākajiem palīdz ”būt vērīgiem” pret tiem, par kuriem viņiem ir uzticēts rūpēties?

⁶ Draudzes vecākajiem ir dots norādījums ”ganīt [viņiem] uzticēto Dieva ganāmpulku” un darīt to labprātīgi un ar prieku. (1. Pēt. 5:1—3.) Kā gan viņi varētu sekmīgi veikt ganu darbu, ja viņi nepazītu avis, par kurām viņiem ir uzticēts rūpēties? (Nolasīt Salamana Pamācības 27:23.) Ja vecākie ir pieejami ticības biedriem un labprāt uzturas to sabiedrībā, draudzes locekļi, visticamāk, nevilcināsies vērsties pēc palīdzības, kad tā būs nepieciešama. Brāļiem un māsām tad būs vieglāk atklāt savas patiesās emocijas un pārdzīvojumus, līdz ar to vecākie varēs ”būt vērīgi” pret draudzes locekļiem un sniegt vajadzīgo palīdzību.

7. Kā būtu jāuztver nomākta cilvēka vārdi, kas ”izskan aplami”?

⁷ Vērsdamies pie draudzes Tesalonikā, Pāvils rakstīja: ”Palīdziet vājajiem!” (Nolasīt 1. Tesalonikiešiem 5:14.) Tie, kas ir nomākti, savā ziņā ir vāji, jo viņu spēks ir zudis. Salamana Pamācību grāmatas 24. nodaļas 10. pantā ir teikts: ”Palaidies tik posta dienā — cauri būs tavs spēks!” (LB-2012.) Nomākta cilvēka vārdi var ”izskanēt aplami”. (Īj. 6:2, 3.) ”Būdami vērīgi” pret šādiem cilvēkiem, mēs ņemsim vērā, ka tas, ko viņi saka, var neatspoguļot viņu patiesās domas. Rešela, kuras mātei bija depresija, par to pārliecinājās no savas pieredzes. Viņa stāsta: ”Mamma bieži pateica kaut ko naidpilnu. Parasti es tad centos sev atgādināt, ka īstenībā viņa ir pavisam cits cilvēks — mīlošs, laipns un ar plašu sirdi. Es sapratu, ka nomākti cilvēki pasaka daudz ko tādu, ko patiesībā nedomā. Sliktākais, ko šādā situācijā varētu darīt, ir atbildēt uz ļauniem vārdiem un rīcību ar to pašu.” Salamana Pamācību grāmatas 19. nodaļas 11. pantā sacīts: ”Cilvēks, kas šo to piecieš, ir gudrs, un viņam nāk par godu, ka kādu pārkāpumu viņš var arī nepamanīt.”

8. Kādiem cilvēkiem mums it sevišķi jāapliecina mīlestība, un kāpēc?

⁸ Kā mēs varam ”būt vērīgi” pret kādu, kas ir nomākts aiz kauna un izmisuma par kādu pagātnē izdarītu pārkāpumu, kaut arī jau ir izdarījis visu iespējamo, lai to labotu? Par kādu cilvēku, kas dzīvoja senajā Korintā un bija nožēlojis grēkus, Pāvils rakstīja: ”No sirds piedodiet viņam un mieriniet viņu, lai viņu nenomāc pārmērīgas bēdas. Es jūs mudinu apliecināt viņam savu mīlestību.” (2. Kor. 2:7, 8.) Kā norādīts kādā vārdnīcā, vārds, kas tulkots ”apliecināt”, nozīmē ”apstiprināt, piešķirt spēku, padarīt juridiski saistošu”. Nebūtu pareizi pieņemt, ka cilvēks saprot mūsu mīlestību un ieinteresētību. Viņam jāredz, ka tās izpaužas mūsu attieksmē un rīcībā.

”PAMUDINĀSIM UZ MĪLESTĪBU UN LABIEM DARBIEM”

9. Ko nozīmē ”pamudināt uz mīlestību un labiem darbiem”?

⁹ ”Būsim vērīgi cits pret citu, lai pamudinātu uz mīlestību un labiem darbiem,” rakstīja Pāvils. Mums jārosina ticības biedri paust mīlestību un darīt labus darbus. Ja uguns draud izdzist, varbūt ir jāpabaksta ogles un jāuzpūš liesmas. (2. Tim. 1:6.) Tieši tāpat mēs varam pamudināt brāļus apliecināt savu mīlestību pret Dievu un tuvāko. Spēcīgs mudinājums uz labiem darbiem ir uzslava.

10., 11. a) Kam ir vajadzīgas uzslavas? b) Ar piemēru paskaidrojiet, kā uzslava var palīdzēt kādam, kas ir ”spēris kļūmīgu soli”!

¹⁰ Mums visiem ir vajadzīgas uzslavas, vai mēs esam nomākti vai ne. ”Mans tēvs ne reizi neteica, ka es kaut ko būtu izdarījis labi, un es uzaugu, nejuzdams pašcieņu,” rakstīja kāds draudzes vecākais. ”Tagad man jau ir 50 gadi, bet vēl aizvien es ļoti augstu vērtēju draugu apliecinājumus, ka es labi veicu draudzes vecākā pienākumus. [..] No savas pieredzes es esmu sapratis, cik svarīgi ir uzmundrināt citus, un es visādi cenšos to darīt.” Uzslava dod spēkus visiem — pionieriem, tiem, kas ir gados, kā arī nomāktajiem. (Rom. 12:10.)

¹¹ Kad tie, kam ”piemīt garīgs briedums”, cenšas labot cilvēku, kurš ir ”spēris kļūmīgu soli”, ar mīlestību dots padoms un atbilstoša uzslava var pamudināt pārkāpēju atgriezties pie labiem darbiem. (Gal. 6:1.) Tā notika ar kādu māsu, vārdā Mirjama. Viņa raksta: ”Manā dzīvē bija ļoti smags laiks. Vairāki tuvi draugi aizgāja no patiesības, un ap to pašu laiku mans tēvs pārcieta asinsizplūdumu smadzenēs. Es ieslīgu depresijā. Lai pārvarētu nomāktību, es sāku satikties ar kādu pasaulīgu cilvēku.” Juzdamās Jehovas mīlestības necienīga, Mirjama apsvēra iespēju aiziet no patiesības. Tomēr viņu aizkustināja kāda draudzes vecākā vārdi, kurš viņai atgādināja, cik uzticīgi viņa ir kalpojusi Jehovam. Mirjama bija gatava pieņemt palīdzību, un vecākie apliecināja, ka Jehova patiesi viņu mīl. Šīs māsas mīlestība pret Jehovu iekvēlojās no jauna, viņa pārtrauca attiecības ar neticīgo vīrieti un turpināja kalpot Jehovam.

12. Kāpēc nav pareizi motivēt citus, viņus kauninot, kritizējot vai modinot viņos vainas apziņu?

¹² Ja cilvēku kaunina, nelabvēlīgi salīdzinot ar citiem, ja viņam izvirza stingras prasības un kritizē viņu par neatbilstību tām vai ja viņam liek justies vainīgam par to, ka viņš nedara vairāk, tas viņu var pamudināt kādu laiku darboties aktīvāk, taču entuziasms drīz vien noplaks. Turpretī tad, ja uzslavējam ticības biedru un paužam pārliecību, ka viņš mīl Dievu, pozitīvā ietekme būs ilgstoša. (Nolasīt Filipiešiem 2:1—4.)

”UZMUNDRINĀSIM CITS CITU”

13. Kā ir iespējams uzmundrināt citus? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

¹³ Mums ir jādomā, kā ”uzmundrināt citam citu — un vēl jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu”. Uzmundrināt citus ir iespējams, ja rosinām viņus aktīvi darboties kalpošanā Dievam. Pamudināšanu uz mīlestību un labiem darbiem var salīdzināt ar gandrīz apdzisušas liesmas uzpūšanu, savukārt citu uzmundrināšana līdzinās tam, ka pieliekam klāt malku, lai uguns neapdzistu un liesmas kļūtu spēcīgākas. Uzmundrināt nozīmē stiprināt un mierināt nomāktos. Kad rodas iespēja iedrošināt šādu cilvēku, mums jārunā iejūtīgi un laipni. (Sal. Pam. 12:18.) Turklāt mums ”jābūt naskiem klausīties” un ”gausiem runāt”. (Jēk. 1:19.) Ja būsim iejūtīgi klausītāji, mums varbūt izdosies saprast, kas tieši nomāc otru kristieti, un pateikt kaut ko tādu, kas viņam varētu palīdzēt.

14. Kādu palīdzību saņēma kāds nomākts brālis?

¹⁴ Minēsim piemēru par to, kā līdzjūtīgs vecākais palīdzēja kādam brālim, kas jau vairākus gadus bija neaktīvs. Sarunā ar šo brāli kļuva skaidrs, ka viņš joprojām no sirds mīl Jehovu. Viņš cītīgi pētīja visus Sargtorņa numurus un pūlējās regulāri apmeklēt sapulces. Tomēr dažu draudzes locekļu rīcība bija likusi šim brālim izjust vilšanos un zināmu rūgtumu. Vecākais iejūtīgi viņu uzklausīja, nesāka viņu nosodīt un apliecināja, ka viņam patiešām rūp, kas notiek ar šo brāli un tā ģimeni. Pakāpeniski brālis nonāca pie secinājuma, ka nepatīkamie pagātnes notikumi ir traucēklis, kas viņam neļauj kalpot Dievam, kuru viņš mīl. Vecākais uzaicināja šo brāli kopā sludināt. Brālis piekrita, ar šī vecākā palīdzību atsāka piedalīties kalpošanā un pēc kāda laika atkal tika iecelts par draudzes vecāko.

15. Ko no Jehovas var mācīties par to, kā uzmundrināt nomāktos?

¹⁵ Ja cilvēks ir nomākts, viņš ne vienmēr uzreiz jutīsies labāk un ne vienmēr tūlīt atsauksies uz mūsu piedāvāto palīdzību. Iespējams, viņam būs nepieciešams pastāvīgs atbalsts. Pāvils rakstīja: ”Palīdziet vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem!” (1. Tes. 5:14.) Mēs nedrīkstam atmest ”vājajiem” ar roku — mums allaž jābūt gataviem sniegt atspaidu. Senos laikos Jehova pacietīgi izturējās pret saviem kalpiem, kas reizēm jutās nomākti. Piemēram, Dievs bija ļoti laipns pret Eliju un ņēma vērā tā jūtas. Jehova sagādāja šim pravietim visu, kas tam bija vajadzīgs, lai turpinātu kalpošanu. (1. Ķēn. 19:1—18.) Tā kā Dāvids no sirds nožēloja savus grēkus, Jehova savā laipnībā viņam piedeva. (Ps. 51:9, 19.) Dievs palīdzēja arī 73. psalma sacerētājam, kurš gandrīz pārstāja viņam kalpot. (Ps. 73:13, 16, 17.) Jehova ir žēlsirdīgs un laipns pret mums, it īpaši tad, kad esam nomākti un bēdīgi. (2. Moz. 34:6.) Viņa žēlsirdība ir ”ikrītu jauna”, un tai ”vēl nav pienācis gals”. (Raudu Dz. 3:22, 23.) Jehova vēlas, lai mēs sekotu viņa piemēram un izturētos pret nomāktajiem ar maigumu.

MUDINĀSIM CITS CITU PALIKT UZ DZĪVĪBAS CEĻA

16., 17. Kāda apņēmība mums ir vajadzīga, tuvojoties galam, un kāpēc?

¹⁶ No 33 tūkstošiem ieslodzīto, kas devās ceļā no Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes, daudzi tūkstoši gāja bojā. Taču visi 230 Jehovas liecinieki, kas bija starp viņiem, izturēja šo smago pārbaudījumu. Liela nozīme tajā, ka viņi neaizgāja bojā ”nāves maršā”, bija uzmundrinājumam un atbalstam, ko viņi saņēma cits no cita.

¹⁷ Mēs tagad ejam pa ”ceļu, kas ved uz dzīvību”. (Mat. 7:14.) Drīz visi Jehovas kalpi vienoti ieies jaunā, taisnīgā pasaulē. (2. Pēt. 3:13.) Būsim apņēmības pilni palīdzēt cits citam, ejot pa ceļu, kas ved uz mūžīgu dzīvi!