Nabadzīgi, tomēr bagāti. Kā tas iespējams?

Pirms daudziem gadsimtiem kāds gudrs vīrs lūdza Dievu par to, lai viņš nekļūtu nabags. Kāpēc izskanēja šāds lūgums? Šis vīrs bažījās, ka nabadzība viņā varētu izraisīt tādu attieksmi un pamudināt uz tādu rīcību, kas apdraudētu viņa attiecības ar Dievu. To apliecina viņa vārdi: ”Atļauj man tomēr mierīgi baudīt man novēlēto barības daudzumu, — manu dienišķo maizi. [..] ..ja es kļūtu pārmērīgi nabags, es varētu sākt zagt un apgrēkoties pret sava Dieva vārdu.” (SALAMANA PAMĀCĪBAS 30:8, 9.)

VAI tas nozīmē, ka nabadzīgs cilvēks nevar uzticīgi kalpot Dievam? Noteikti nē! Visā vēstures gaitā bezgala daudz Dieva Jehovas kalpotāju ir saglabājuši uzticību Dievam, kaut arī viņiem ir bijis jāizjūt nabadzības radītās grūtības. Un Jehova mīl tos, kas paļaujas uz viņu, un gādā par tiem.

Uzticīgi cilvēki senatnē

Apustulis Pāvils pats pieredzēja trūkumu. (2. Korintiešiem 6:3, 4, JD.) Viņš aprakstīja arī ’lielu pulku’ uzticīgu, pirmskristietības laikā dzīvojušu liecinieku, no kuriem daži ”staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami..; viņi.. maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām”. (Ebrejiem 11:37, 38; 12:1.)

Viens no šiem uzticīgajiem cilvēkiem bija pravietis Elija. Trīsarpus gadu ilga sausuma laikā Jehova pastāvīgi sagādāja Elijam uzturu. No sākuma Dievs lika, lai kraukļi nestu pravietim maizi un gaļu. (1. Ķēniņu 17:2—6.) Vēlāk Jehova ar brīnuma palīdzību neļāva izbeigties miltiem un eļļai, ar kuriem kāda atraitne uzturēja Eliju. (1. Ķēniņu 17:8—16.) Ēdiens bija ļoti vienkāršs, bet tas ļāva iztikt un saglabāt dzīvību gan pravietim, gan šai sievietei un viņas dēlam.

Tāpat Jehova apgādāja ar uzturu uzticīgo pravieti Jeremiju, kad valdīja smagi ekonomiskie apstākļi. Jeremija izdzīvoja, kad babilonieši bija aplenkuši Jeruzalemi un cilvēkiem bija ’jāēd maize ar svaru un ar bēdām’. (Ecēhiēla 4:16.) Beigās bads pilsētā bija kļuvis tik drausmīgs, ka dažas sievietes ēda savus bērnus. (Raudu Dziesmas 2:20.) Kaut gan Jeremija bezbailīgas sludināšanas dēļ atradās ieslodzījumā, Jehova parūpējās, lai pravietis katru dienu saņemtu ”klaipu maizes.., kamēr pilsētā maize izbeidzās”. (Jeremijas 37:21.)

Jeremijam, tāpat kā Elijam, bija ļoti maz, no kā pārtikt. Bībelē nav teikts, ko un cik bieži Jeremija ēda tad, kad Jeruzalemē maize bija izbeigusies. Taču mēs zinām, ka Jehova viņu uzturēja un viņš izdzīvoja drausmīgā bada laikā.

Mūsdienās nabadzība ir sastopama visā pasaulē. Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas rīcībā esošajiem datiem, Āfrikā nabadzības problēma ir visasākā. 1996. gadā ANO paziņojumā presei bija teikts: ”Vismaz puse afrikāņu dzīvo nabadzībā.” Lai gan ekonomiskā ziņā situācija kļūst aizvien smagāka, arvien vairāk ir tādu afrikāņu, kas dzīvo pēc Bībeles principiem, uzticīgi kalpo Dievam un ir pārliecināti, ka Dievs viņiem palīdzēs iztikt. Pievērsiet uzmanību dažiem piemēriem no kādas mūsu nemierīgās pasaules daļas.

Godīgums

Maiklsa dzīvo Nigērijā, viņš ir lauksaimnieks, un viņam jāuztur seši bērni. ”Ir grūti būt godīgam, kad tev nav naudas, lai gādātu par ģimeni,” saka Maikls. ”Tomēr, kad jūtu kārdinājumu rīkoties negodīgi, es sev atgādinu vārdus, kas rakstīti Efeziešiem 4:28: ”Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu.” Tāpēc, kad jūtu šādu kārdinājumu, es uzdodu sev jautājumu: ”Vai es esmu strādājis, lai iegūtu šo naudu?””

Maikls piebilst: ”Piemēram, kādu dienu, ejot pa ceļu, es redzēju, kā no motocikla aizmugures nokrīt soma. Es nevarēju apstādināt motociklistu, tāpēc pacēlu somu un atklāju, ka tā ir pilna ar naudu! Tur bija arī rakstīts, kam tā pieder, un es atradu īpašnieku un atdevu viņam somu.”

Kā pārvarēt nomāktību

Kāds vīrietis Ziemeļāfrikā izteicās: ”Nabadzību var salīdzināt ar atrašanos dziļā bedrē: tu vari augšā redzēt gaismu un vari redzēt cilvēkus brīvi staigājam garām, bet tev pašam nav balss, lai pasauktu kādu palīgā vai lūgtu nolaist kāpnes, pa kurām izrāpties ārā.” Nav nekāds brīnums, ka nabadzība bieži vien izraisa vilšanos un nomāktību! Pat Dieva kalpotāji, redzēdami citu bagātību, var sākt domāt, ka dzīvot krietni nav vērts. (Salīdzināt Psalms 73:2—13.) Kā var atbrīvoties no šādām izjūtām?

Pīters, Rietumāfrikas iedzīvotājs, pēc 19 valsts dienestā nostrādātiem gadiem aizgāja pensijā. Tagad mazā pensija ir galvenais viņa iztikas avots. ”Kad jūtos nomākts,” Pīters saka, ”es atsaucu atmiņā, ko esmu lasījis Bībelē un Sargtorņa biedrības publikācijās. Šīs vecās sistēmas drīz vairs nebūs, un mēs gaidām labāku.

Es arī domāju par vārdiem 1. Pētera 5:9: ”Turieties pretī [Sātanam] stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē.” Tātad es neesmu vienīgais, kam jāpieredz grūtības. Šādi atgādinājumi man palīdz atvairīt nomācošas domas.”

Pīters vēl piebilst: ”Turklāt Jēzus, būdams uz Zemes, veica daudz brīnumu, taču viņš nepadarīja nevienu bagātu. Kāpēc man būtu jāgaida, ka viņš mani padarīs bagātu?”

Lūgšanas spēks

Tuvošanās Dievam Jehovam lūgšanā ir vēl viens veids, kā cīnīties ar negatīvu domāšanu. Kad Mērija 1960. gadā kļuva par Jehovas liecinieci, ģimene viņu pameta. Tagad Mērijai ir pāri piecdesmit, viņa nav precējusies, fiziski ir diezgan nespēcīga, un arī materiālā ziņā viņai neklājas viegli. Tomēr Mērija ir dedzīga kristīgajā kalpošanā.

Mērija stāsta: ”Kad jūtos nomākta, es vēršos pie Jehovas lūgšanā. Es zinu, ka neviens man nespēj palīdzēt vairāk kā viņš. Esmu sapratusi: kad paļaujies uz Jehovu, viņš tev palīdz. Vienmēr atceros ķēniņa Dāvida vārdus Psalmā 37:25: ”Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.”

Tāpat es smeļos spēku no tā, ko piedzīvojuši gados vecāki garīgie brāļi un māsas un par ko var lasīt Sargtornī. Dievs Jehova ir palīdzējis viņiem, tāpēc es zinu, ka joprojām palīdzēs arī man. Jehova svētī manu nelielo ienākumu avotu — es pārdodu fufu [ēdiens no maniokas] —, un es spēju apmierināt savas ikdienas vajadzības. Dažreiz, kad man galīgi nav naudas un es nezinu, ko iesākt, Jehova sūta kādu, kas man kaut ko uzdāvina un saka: ”Māsiņ, lūdzu, pieņem šo dāvanu.” Jehova nekad man nav licis vilties.”

Bībeles studēšanas vērtīgums

Jehovas liecinieki Dieva Rakstu, Bībeles, studēšanu uzskata par ļoti vērtīgu, un trūcīgie viņu vidū nav izņēmums. Džons, kam ir sešdesmit gadu, kalpo par pionieri (pilnas slodzes Ķēniņvalsts sludinātāju) un kalpošanas palīgu draudzē. Viņš dzīvo pussabrukušā divstāvu ēkā, kurā mitinās 13 ģimenes. Džona istaba ir nodalījums pirmā stāva gaitenī, kas sadalīts ar finiera šķērssienām. Tajā ir divi veci krēsli un galds, apkrauts ar publikācijām par Bībeli. Viņa guļasvieta ir salmu maša.

Džons pelnīja apmēram dolāru dienā, pārdodams maizi, bet, kad tika aizliegts valstī ievest kviešus, viņš zaudēja šo iztikas avotu. Džons stāsta: ”Reizēm man ir ļoti grūti, taču es turpinu pioniera kalpošanu. Jehova ir tas, kas mani stiprina. Es strādāju jebkuru darbu, ko varu atrast, un nepaļaujos uz to, ka mani uzturēs vai paēdinās kāds cilvēks, lai gan brāļi draudzē ir ļoti izpalīdzīgi. Viņi man palīdz meklēt darbu un dažreiz iedāvina kādu naudas summu.

Es atvēlu laiku Bībeles un Sargtorņa biedrības publikāciju lasīšanai. Studēju agrīnajās rīta stundās, kad mājā ir kluss, un lasu vēlu vakarā, ja vien mums ir elektrība. Es zinu, ka nedrīkstu atstāt novārtā personiskās studijas.”

Bērni tiek sagatavoti dzīvei

Daniels ir atraitnis ar sešiem bērniem. 1985. gadā viņš zaudēja darbu, ko bija strādājis 25 gadus, bet viņam izdevās atrast darbu veikalā. ”Materiālā ziņā ģimenei klājas grūti,” viņš stāsta. ”Tagad mēs varam ēst tikai vienu reizi dienā. Reiz mēs palikām neēduši veselas trīs dienas. Mēs dzērām tikai ūdeni, lai izdzīvotu.”

Daniels kalpo draudzē par vecāko. ”Es nekad neizlaižu kristiešu sapulces, un pastāvīgi esmu nodarbināts ar teokrātiskiem uzdevumiem,” viņš saka. ”Kad vien Ķēniņvalsts zālē ir kaut kas darāms, es vienmēr esmu klāt. Un, kad kļūst pavisam smagi, es sev atgādinu, ko Pēteris teica Jēzum un kas rakstīts Jāņa 6:68: ”Kungs, pie kā mēs iesim?” Ja es pārstāšu kalpot Jehovam, kurp tad es iešu? Arī Pāvila vārdi, ko varam lasīt Romiešiem 8:35—39, man dod apņēmību, jo tie atklāj, ka nekas mūs nešķirs no Dieva un Kristus mīlestības. Šo attieksmi es cenšos ieaudzināt savos bērnos. Es viņiem visu laiku mācu, ka mēs nekad nedrīkstam pamest Jehovu.” Daniela dedzība un regulārās Bībeles nodarbības, kurās piedalās visa ģimene, ir ļoti labi ietekmējušas viņa bērnus.

Devīguma gars

Varētu domāt, ka cilvēki, kas dzīvo galējā nabadzībā, nespēj ar naudas ziedojumiem atbalstīt Ķēniņvalsts intereses. Bet tā nav. (Salīdzināt Lūkas 21:1—4.) Ganā daži Jehovas liecinieki, kas iztiek no zemkopības, norobežo kādu daļu savas zemes, lai to izmantotu Dieva Ķēniņvalsts interešu atbalstīšanai. Kad ir pārdota raža no šī zemes gabala, iegūtā nauda tiek izmantota tikai paredzētajam mērķim, piemēram, ielikta ziedojumu kastītē Jehovas liecinieku vietējā Ķēniņvalsts zālē.

Džouna, kas dzīvo Centrālajā Āfrikā, ir pioniere. Lai apgādātu paralizēto vīru un vēl četrus ģimenes locekļus, viņa pārdod maizi. Reiz, kad Džounas draudzei bija vajadzīgi soli Ķēniņvalsts zālei, viņas ģimene nolēma ziedot visu mājās esošo naudu. Viņiem pašiem nepalika nekā. Taču nākamajā dienā pilnīgi negaidīti kāds viņiem atdeva vecu parādu, ko viņi vairs nebija cerējuši atgūt!

Džouna ir optimistiska, un viņa pārmērīgi neraizējas par naudu. ”Es lūgšanā izskaidroju Jehovam, kāda ir situācija, un tad dodos tīruma kalpošanā. Mēs apzināmies, ka šajā lietu sistēmā ir maza cerība uz labākiem laikiem. Tomēr mēs zinām, ka Jehova gādās par mūsu vajadzībām.”

Strādīgums

Jehovas lieciniekus var pazīt pēc mīlestības, kāda viņiem ir savā starpā. (Jāņa 13:35.) Tie, kam ir nauda, palīdz citiem kristiešiem, kuri cieš trūkumu. Bieži palīdzība izpaužas dāvanas veidā, bet dažreiz tas ir darba piedāvājums.

Marks dzīvo Kongo, viņam ir lepra. Slimība ir izkropļojusi Marka roku un kāju pirkstus, tāpēc staigājot viņš balstās uz kruķiem. Kad Marks izlēma kalpot Jehovam, viņš veica nozīmīgas izmaiņas savā dzīvē. Viņš vairs neubagoja ēdienu kā agrāk, bet sāka pats audzēt iztikai nepieciešamo. Marks arī darināja un pārdeva kleķa ķieģeļus.

Par spīti savai fiziskajai nespējai Marks cītīgi strādāja. Pēc kāda laika viņš nopirka zemes gabalu un uzcēla tur vienkāršu māju. Pašlaik Marks kalpo par draudzes vecāko, un viņu ļoti ciena tajā pilsētiņā, kur viņš dzīvo. Tagad viņš pats palīdz citiem trūcīgajiem.

Protams, daudzās vietās ir gandrīz neiespējami atrast darbu. Kāds kristiešu vecākais, kas kalpo vienā no Sargtorņa biedrības filiāļu birojiem Centrālajā Āfrikā, rakstīja: ”Šeit daudziem brāļiem nav darba. Daži mēģina paši kaut ko uzsākt, bet tas ir grūti. Daudzi spriež šādi: lai ko viņi iesāktu, viņiem klāsies grūti; tāpēc viņi labāk kalpo par pionieriem un no kaut kā atsakās materiālajā ziņā. Tā darīdami, daudzi ir atklājuši, ka ir svētīti daudz bagātīgāk nekā tad, ja viņiem būtu darbs, kurā viņi saņemtu mazu algu vai nesaņemtu nemaz.”

Jehova stiprina savu tautu

Jēzus Kristus, runādams par sevi, teica: ”Lapsām ir alas un putniem apakš debess — ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt savu galvu.” (Lūkas 9:58.) Arī apustulis Pāvils rakstīja: ”Līdz šai pašai stundai mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes.” (1. Korintiešiem 4:11.)

Gan Jēzus, gan Pāvils bija izvēlējušies pieticīgu dzīvi, lai varētu vairāk darīt kalpošanā. Mūsdienās daudzi kristieši ir trūcīgi tāpēc, ka viņiem nav citas izvēles. Tomēr viņi dzīvo pēc Bībeles principiem un dedzīgi cenšas kalpot Dievam. Kristieši zina, ka Jehova viņus ļoti mīl, un viņi pārliecinās par Jēzus vārdu patiesīgumu: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:25—33.) Turklāt šie trūcīgie Dieva kalpotāji var apliecināt, ka ”Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu”. (Salamana Pamācības 10:22.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Kas ir ”vārda darītāji”?

PĒC kādas Gelapa institūta 1994. gadā veiktas aptaujas datiem, 96 procenti amerikāņu ”tic Dievam vai visur esošam garam”. Arī ”baznīcu skaita attiecība pret iedzīvotāju skaitu Amerikas Savienotajās Valstīs ir lielāka nekā jebkurā citā valstī uz Zemes”, bija rakstīts žurnālā U.S.News & World Report. Lai gan šķiet, ka pastāv tāda reliģiozitāte, ilggadējais aptauju organizētājs Džordžs Gelaps jaunākais izsakās: ”Diemžēl fakts ir tāds, ka lielākā daļa amerikāņu nezina, kam viņi tic vai arī kāpēc viņi tic.”

Statistikas dati liecina arī par to, ka daudzu cilvēku reliģiskā pārliecība ļoti atšķiras no viņu darbiem. Piemēram, ”sociologi atzīmē, ka daži no tiem zemes apgabaliem, kur noziedzības līmenis ir visaugstākais, ir arī tie paši, kur cilvēki visvairāk turas pie reliģiskiem uzskatiem”, saka Džefrijs Šēlers.

Tas nepārsteidz. Kāpēc? Jau pirmajā gadsimtā apustulis Pāvils brīdināja citus kristiešus sargāties no tādiem cilvēkiem, kas ”apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz”. (Titam 1:16.) Turklāt jaunajam Timotejam Pāvils rakstīja, ka pēdējās dienās būs daudz cilvēku, kas ’izrādīs ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegs’. (2. Timotejam 3:1, 5.)

Taču patiesi kristieši dara visu iespējamo, lai klausītu Jēzus Kristus rīkojumam: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas.” (Mateja 28:19.) Tā viņi kļūst par ’vārda darītājiem un ne tikai klausītājiem’. (Jēkaba 1:22.)

[Attēls 7. lpp.]

Cilvēki visā pasaulē augstu vērtē Bībeles studijas