1. Mozus

27 Kad Īzaks bija kļuvis vecs un neredzīgs, viņš reiz pasauca savu vecāko dēlu Ēsavu+ un teica: ”Mans dēls!” Tas atbildēja: ”Jā, tēvs!” 2 ”Redzi, es esmu jau vecs,” sacīja Īzaks, ”un es nezinu, cik man vēl atlicis dzīvot. 3 Tāpēc ņem, lūdzu, savus medību rīkus — bultu maku un loku —, dodies laukā un atnes man kādu medījumu.+ 4 Pagatavo man gardu ēdienu, tādu, kāds man garšo, tad es paēdīšu un svētīšu tevi, pirms mirstu.”

5 Bet Rebeka dzirdēja Īzaka sarunu ar Ēsavu. Kad Ēsavs aizgāja pēc medījuma,+ 6 viņa teica Jēkabam:+ ”Es nupat dzirdēju, kā tavs tēvs sacīja tavam brālim Ēsavam: 7 ”Atnes medījumu un pagatavo man gardu ēdienu, tad es paēdīšu un pirms nāves tevi svētīšu Jehovas priekšā.”+ 8 Un nu, dēls, paklausi man un dari, kā es tev lieku.+ 9 Ej un paņem no ganāmpulka divus labus kazlēnus, un es no tiem pagatavošu tavam tēvam gardu ēdienu tieši tā, kā viņam garšo. 10 Aiznes to tēvam, lai viņš paēd un pirms nāves tevi svētī.”

11 Taču Jēkabs mātei atbildēja: ”Mans brālis Ēsavs ir spalvains vīrs,+ bet es ne. 12 Ja nu tēvs mani aptausta?+ Viņš domās, ka es par viņu ņirgājos, un tā es izpelnīšos lāstu, nevis svētību.” 13 ”Lai tev domātais lāsts nāk pār mani, dēls,” atteica Rebeka. ”Paklausi man, ej un sadabū man tos kazlēnus.”+ 14 Jēkabs aizgāja un atnesa mātei kazlēnus, un viņa pagatavoja tieši tādu ēdienu, kāds Īzakam garšoja. 15 Tad Rebeka paņēma sava vecākā dēla Ēsava labākās drēbes, kas bija pie viņas, un ieģērba tajās savu jaunāko dēlu Jēkabu.+ 16 Viņa aplika tam ap rokām un gludo kaklu kazlēnu ādas+ 17 un iedeva Jēkabam gardo ēdienu un maizi, ko bija pagatavojusi.+

18 Tad viņš iegāja pie sava tēva un to uzrunāja: ”Mans tēvs!” Īzaks atsaucās: ”Esmu šeit! Kurš no maniem dēliem tu esi?” 19 ”Ēsavs, tavs pirmdzimtais,”+ atbildēja Jēkabs. ”Es izdarīju, kā tu vēlējies. Lūdzu, piecelies, apsēdies un ēd manu medījumu, lai tu varētu mani svētīt.”+ 20 Īzaks vaicāja: ”Dēls, kā tu to tik ātri dabūji?”, un Jēkabs atbildēja: ”Jehova, tavs Dievs, man palīdzēja.” 21 ”Lūdzu, dēls, panāc tuvāk,” aicināja Īzaks, ”lai varu tevi aptaustīt, vai tu tiešām esi mans dēls Ēsavs.”+ 22 Kad Jēkabs piegāja pie tēva, Īzaks, viņu aptaustījis, sacīja: ”Balss gan skan kā Jēkabam, bet tās ir Ēsava rokas!”+ 23 Tēvs nepazina Jēkabu, jo viņa rokas bija spalvainas kā viņa brālim Ēsavam, tāpēc tēvs viņu svētīja.+

24 Īzaks vēl pārjautāja: ”Vai tu tiešām esi Ēsavs?”, un tas atbildēja: ”Esmu gan.” 25 Tad Īzaks sacīja: ”Pasniedz man medījumu, dēls, lai varu to ēst un tevi svētīt.” Jēkabs pasniedza medījumu, un Īzaks ēda, un viņš atnesa tēvam arī vīnu, un tas dzēra. 26 Tad Īzaks teica: ”Lūdzu, panāc tuvāk un noskūpsti mani, dēls!”+ 27 Jēkabs pienāca un noskūpstīja tēvu, un tas sajuta viņa drēbju smaržu.+ Tad tēvs viņu svētīja, sacīdams: ”Lūk, mans dēls smaržo kā Jehovas svētīts lauks! 28 Lai Dievs tev dāvā debesu rasu+ un zemes leknumu,+ pārpārēm labības un jauna vīna!+ 29 Lai tautas tev kalpo, lai ciltis zemojas tavā priekšā. Topi par kungu saviem brāļiem, un lai tev klanās tavas mātes dēli.+ Nolādēts lai ir tas, kas tevi nolād, un svētīts lai ir tas, kas tevi svētī.”+

30 Tiklīdz Īzaks bija beidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija aizgājis, no medībām pārradās viņa brālis Ēsavs.+ 31 Arī viņš pagatavoja gardu ēdienu, aiznesa to tēvam un mudināja: ”Celies, tēvs, un ēd manu medījumu, lai pēc tam mani svētītu.” 32 Tēvs jautāja: ”Kas tu esi?”, un tas atbildēja: ”Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais — Ēsavs.”+ 33 Tad Īzaks aiz uztraukuma sāka drebēt un jautāja: ”Kas tad bija tas, kurš jau atnesa man medījumu? Es jau paēdu, pirms tu ieradies, un es viņu svētīju — un viņš arī paliks svētīts.”

34 Izdzirdējis tēva vārdus, Ēsavs sāka skaļi un gaužām rūgti vaimanāt. Viņš lūdzās: ”Svētī mani, jā, arī mani, tēvs!”+ 35 Bet tēvs atteica: ”Tavs brālis atnāca un izvīla no manis tev domāto svētību.” 36 Ēsavs izsaucās: ”Ne velti viņu sauc par Jēkabu*, jo viņš mani jau divreiz ir nostūmis pie malas!+ Viņš jau piesavinājās manas pirmdzimtā tiesības,+ un nu viņš ir dabūjis arī manu svētību!”+ Ēsavs vēl pajautāja tēvam: ”Vai tu neesi pataupījis kādu svētību arī man?” 37 Bet Īzaks atbildēja: ”Es esmu viņu iecēlis tev par kungu,+ un visus viņa brāļus es esmu devis viņam par kalpiem, un es esmu viņam piešķīris labību un jaunu vīnu.+ Ko gan es varu darīt tavā labā, mans dēls?”

38 ”Vai tev ir tikai viena pati svētība, mans tēvs?” neatlaidās Ēsavs. ”Svētī mani, jā, arī mani, tēvs!” Un viņš skaļi raudāja.+ 39 Bet tēvs viņam atbildēja: ”Lūk, bez zemes leknuma būs tava mājvieta un bez debesu rasas.+ 40 No sava zobena tu dzīvosi+ un kalposi savam brālim.+ Bet, kad tu sacelsies, tu nokratīsi viņa jūgu no sava kakla.”+

41 Ēsavs ienīda Jēkabu svētības dēļ, ko tas bija saņēmis no tēva,+ un pie sevis sprieda: ”Tēvs drīz mirs, būs sēru laiks,+ bet pēc tam es nogalināšu savu brāli Jēkabu.” 42 Kad Rebekai izstāstīja, ko Ēsavs ir nodomājis, viņa pasauca savu jaunāko dēlu Jēkabu un sacīja: ”Tavs brālis Ēsavs grasās atriebties un tevi nogalināt. 43 Tāpēc tagad, dēls, klausi mani: bēdz uz Hārānu pie mana brāļa Lābana.+ 44 Padzīvo pie viņa, kamēr tava brāļa dusmas norims. 45 Kad viņš pārstās dusmoties un vairs nepieminēs, ko tu viņam esi nodarījis, es aizsūtīšu tev pakaļ. Kāpēc man vienā dienā zaudēt jūs abus?”

46 Pēc tam Rebeka teica Īzakam: ”Tās hetietes ir padarījušas manu dzīvi nepanesamu.+ Ja arī Jēkabs apprecēs hetieti, tādu pašu kā citas šīs zemes sievietes, kamdēļ man vispār vēl dzīvot?”+