2. Samuēla

13 Vēlāk Dāvida dēls Amnons+ iemīlējās skaistajā Tamārā,+ Dāvida dēla Absaloma māsā. 2 Amnons tā alka pēc savas māsas Tamāras, ka kļuva vai slims, jo, būdama jaunava, tā viņam šķita neiegūstama. 3 Bet Amnonam bija draugs — Jonadabs,+ Dāvida brāļa Šimeas+ dēls, kas bija ļoti atjautīgs. 4 Viņš Amnonam vaicāja: ”Kāpēc tu, ķēniņa dēls, dienu no dienas esi tik nomākts? Vai nevēlies man pastāstīt?” Amnons atbildēja: ”Es esmu iemīlējies sava brāļa Absaloma māsā+ Tamārā.” 5 Tad Jonadabs ieteica: ”Apgulies gultā un izliecies slims. Kad tēvs nāks tevi apraudzīt, saki viņam: ”Lūdzu, liec, lai atnāk mana māsa Tamāra un pasniedz man ēdienu. Lai viņa to pagatavo manā klātbūtnē, un es ēdīšu to, ko viņa savām rokām man iedos.””

6 Tā nu Amnons apgūlās, it kā būtu slims, un, kad ķēniņš ieradās viņu apraudzīt, Amnons tam sacīja: ”Lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un manā acu priekšā izcep divus plāceņus*. Tad es ēdīšu to, ko viņa savām rokām man iedos.” 7 Dāvids aizsūtīja Tamārai uz mājām ziņu: ”Aizej, lūdzu, uz sava brāļa Amnona namu un pagatavo viņam ēdienu!” 8 Tamāra aizgāja pie Amnona, kas gulēja gultā, iemīcīja mīklu un viņa klātbūtnē izcepa plāceņus. 9 Pēc tam viņa paņēma pannu un cēla Amnonam priekšā ēdienu, bet viņš atteicās ēst un pavēlēja: ”Lai visi iziet ārā!”, un visi izgāja.

10 Tad Amnons teica Tamārai: ”Ienes man ēdienu guļamistabā, un es ēdīšu to, ko tu savām rokām man pasniegsi.” Tamāra paņēma plāceņus un ienesa tos Amnonam guļamistabā. 11 Bet, kad viņa tos Amnonam pasniedza, tas viņu sagrāba un teica: ”Nāc, guli ar mani, māsa!” 12 Taču viņa lūdzās: ”Nē, mans brāli! Neapkauno mani, jo tā taču Izraēlā nedara!+ Nerīkojies tik zemiski!+ 13 Kā es pārcietīšu tādu kaunu? Un tevi Izraēlā uzskatīs par bezgodi. Lūdzu, labāk parunā ar ķēniņu — viņš tev mani neliegs.” 14 Bet Amnons Tamārā neklausījās un, būdams stiprāks, to izvaroja. 15 Pēc tam Amnonu pārņēma dziļš naids pret Tamāru, daudz spēcīgāks par mīlestību, ko viņš pirms tam bija jutis, tāpēc Amnons viņai uzkliedza: ”Celies un vācies projām!” 16 Viņa sacīja: ”Nē, mans brāli, nedzen mani prom! Tas būtu vēl lielāks ļaunums, nekā tu man jau esi nodarījis!” Taču viņš neko negribēja dzirdēt.

17 Pasaucis savu kalpu, Amnons tam pavēlēja: ”Raidi šo sievieti prom no manām acīm un aizslēdz aiz viņas durvis!” 18 (Bet viņai mugurā bija īpašs tērps, kādu valkāja ķēniņa neprecētās meitas.) Kalps izveda Tamāru laukā un aizslēdza aiz viņas durvis. 19 Tad Tamāra uzbēra pelnus sev uz galvas,+ saplēsa savu skaisto tērpu un, saķērusi galvu, vaimanādama aizgāja.

20 Tamāras brālis Absaloms+ viņai teica: ”Vai tas bija tavs brālis Amnons, kas tev to nodarīja? Tomēr labāk ciet klusu, mana māsa. Viņš ir tavs brālis,+ tāpēc neņem notikušo pārāk pie sirds.” Un Tamāra palika dzīvot nošķirtībā sava brāļa Absaloma namā. 21 Kad ķēniņš Dāvids to visu uzzināja, viņš ļoti sadusmojās,+ bet Dāvids negribēja sāpināt savu dēlu Amnonu, jo tas bija viņa pirmdzimtais un viņš to mīlēja. 22 Absaloms ienīda+ Amnonu, jo tas bija apkaunojis viņa māsu Tamāru,+ bet viņš tam neko neteica, ne labu, ne ļaunu.

23 Pēc diviem gadiem, kad Baal-Hācorā netālu no Efraimas+ tika cirptas Absaloma aitas, viņš ielūdza pie sevis visus ķēniņa dēlus.+ 24 Absaloms devās arī pie ķēniņa un sacīja: ”Pie tava kalpa patlaban notiek aitu cirpšana. Lūdzu, ķēniņ, nāc arī tu ar saviem kalpiem pie manis.” 25 Bet ķēniņš atbildēja: ”Nē, dēls. Ja mēs visi iesim, mēs taču tev būsim par nastu!” Lai kā Absaloms uzstāja, ķēniņš atteicās pieņemt uzaicinājumu, tomēr viņš Absalomu svētīja. 26 Tad Absaloms sacīja: ”Ja ne tu, tad lai mans brālis Amnons nāk ar mums!”+ ”Kādēļ viņam būtu jāiet?” ķēniņš jautāja. 27 Taču Absaloms viņu pierunāja, un galu galā ķēniņš atļāva Amnonam un visiem pārējiem dēliem doties tam līdzi.

28 Pēc tam Absaloms pavēlēja saviem kalpiem: ”Paturiet Amnonu acīs! Kad viņam no vīna būs līksms prāts, es jums teikšu: ”Sitiet Amnonu!”, un tad nogaliniet viņu. Nebaidieties — jūs tikai pildāt manu pavēli! Esiet stipri un drošsirdīgi!” 29 Kad Absaloma kalpi bija izrēķinājušies ar Amnonu, kā Absaloms bija licis, pārējie ķēniņa dēli lēca mugurā saviem mūļiem un metās bēgt. 30 Kamēr tie vēl bija ceļā, Dāvidu sasniedza runas: ”Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus. Neviens pats nav izglābies.” 31 To dzirdot, ķēniņš piecēlās, saplēsa savas drēbes un nometās zemē, un visi kalpi, kas bija pie viņa, arī saplēsa savas drēbes.

32 Tad ierunājās Jonadabs,+ Dāvida brāļa Šimeas+ dēls: ”Mans kungs, nedomā, ka visi ķēniņa dēli ir pagalam. Nogalināts ir vienīgi Amnons,+ jo tā pavēlēja Absaloms, kurš bija apņēmies to izdarīt+ jau kopš tās dienas, kad Amnons apkaunoja viņa māsu+ Tamāru.+ 33 Tāpēc, mans kungs un ķēniņ, netici runām, ka visi ķēniņa dēli esot miruši, jo miris ir vienīgi Amnons.”

34 Bet Absaloms tikmēr aizbēga.+ Vēlāk jauneklis, kas stāvēja sardzē, pamanīja, ka no kalna puses pa ceļu tuvojas daudz ļaužu. 35 Jonadabs+ sacīja ķēniņam: ”Lūk, kur atgriežas ķēniņa dēli! Kā redzi, tavs kalps teica taisnību.” 36 Kad viņš to bija pateicis, skaļi raudādami, ieradās ķēniņa dēli, un ķēniņš un visi viņa kalpi arī sāka jo rūgti raudāt. 37 Dāvids dienām ilgi sēroja par savu dēlu. Bet Absaloms aizbēga pie Gešūras ķēniņa Talmaja,+ Amihūda dēla, 38 un palika Gešūrā+ trīs gadus.

39 Visbeidzot ķēniņš Dāvids samierinājās ar Amnona nāvi un sāka ilgoties pēc Absaloma.