2. Samuēla

15 Vēlāk Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un izraudzījās 50 vīrus, lai tie skrietu viņam pa priekšu.+ 2 Absaloms mēdza celties agri no rīta un nostāties pie ceļa, kas veda uz pilsētas vārtiem.+ Ikvienu, kas nāca pie ķēniņa ar kādu tiesas lietu,+ Absaloms pieaicināja klāt un tam jautāja: ”No kuras pilsētas tu esi?” Kad nācējs pateica, no kuras Izraēla cilts viņš ir, 3 Absaloms teica: ”Tava prasība ir pamatota un taisnīga, bet neceri, ka pie ķēniņa tevi kāds uzklausīs!” 4 Viņš vēl piebilda: ”Ja mani ieceltu par šīs zemes tiesnesi, tad gan ikviens, kam ir kāda tiesas lieta vai sūdzība, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnu tiesu.”

5 Ja kāds pienāca, lai viņam paklanītos, Absaloms izstiepa roku, apskāva šo cilvēku un noskūpstīja.+ 6 Šādi Absaloms rīkojās ar visiem izraēliešiem, kas gāja pie ķēniņa ar kādu tiesas lietu, un tā viņš pārvilināja izraēliešus savā pusē*.+

7 Pēc četriem* gadiem Absaloms ķēniņam lūdza: ”Ļauj man doties uz Hebronu+ un izpildīt Jehovam doto solījumu. 8 Dzīvodams Gešūrā,+ Aramā*, tavs kalps apsolīja:+ ”Ja Jehova atvedīs mani atpakaļ uz Jeruzālemi, es nesīšu Jehovam upuri*.”” 9 Ķēniņš atbildēja: ”Ej ar mieru!”, un Absaloms aizgāja uz Hebronu.

10 Viņš slepus sūtīja vīrus pie visām Izraēla ciltīm ar norādījumu: ”Tiklīdz jūs izdzirdēsiet pūšam ragu, sauciet: ”Absaloms Hebronā+ ir kļuvis par ķēniņu!”” 11 No Jeruzālemes Absalomam līdzi bija devušies 200 vīri, kurus viņš bija uzaicinājis, un tie gāja bez aizdomām, pat nenojauzdami, kas notiek. 12 Kamēr Absaloms ziedoja upurus, viņš aizsūtīja pēc Dāvida padomnieka+ gilonieša Ahitofela+ uz viņa dzimto pilsētu Gilo.+ Tā sazvērestība vērsās plašumā, un Absaloma atbalstītāju skaits auga.+

13 Kad pie Dāvida ieradās ziņnesis un pavēstīja, ka izraēlieši ir pieslējušies Absalomam, 14 Dāvids pavēlēja saviem kalpiem, kas bija pie viņa Jeruzālemē: ”Nāciet, mums jābēg!+ Citādi mums nav izredžu paglābties no Absaloma! Steidzieties, lai viņš mūs nepanāk un nenogalina un nesarīko pilsētā slaktiņu!”+ 15 Kalpi ķēniņam atbildēja: ”Kungs un ķēniņ, lai ko tu nolemtu, mēs esam gatavi tev paklausīt!”+ 16 Tad ķēniņš devās ceļā ar visu savu saimi, bet desmit blakussievas+ viņš atstāja rūpēties par pili. 17 Tā ķēniņš ar saviem ļaudīm gāja prom no pilsētas, un viņi apstājās pie Bēt-Merhākas*.

18 Visi ķēniņa kalpi, kas bija devušies viņam līdzi, visi kerētieši un pelētieši,+ kā arī 600 gātieši,+ kas viņam bija sekojuši no Gātas,+ soļoja garām ķēniņam. 19 Tad ķēniņš teica gātietim Itajam:+ ”Kāpēc tev jānāk ar mums? Ej atpakaļ un paliec pie jaunā ķēniņa, jo tu taču esi svešzemnieks un bēglis. 20 Tu tikai nupat esi ieradies — kā es varu prasīt, lai tu šodien sekotu mums nezin uz kurieni? Griezies atpakaļ un ņem līdzi savus ļaudis, un lai Jehova parāda tev mīlestību* un uzticību!”+ 21 Bet Itajs atbildēja: ”Tik tiešām, ka Jehova ir dzīvs un ka tu, mans kungs un ķēniņ, esi dzīvs, — lai kur tu būtu, tur būšu arī es, vienalga, vai tas man nozīmēs dzīvību vai nāvi!”+ 22 Tad Dāvids sacīja:+ ”Labi, nāc!” Un gātietis Itajs ar saviem vīriem un viņu ģimenēm aizgāja Dāvidam līdzi.

23 Kamēr ķēniņa ļaudis gāja pāri Kidronas ielejai,+ lai dotos tālāk pa ceļu uz tuksnesi, visi apkārtnes iedzīvotāji skaļi raudāja, bet ķēniņš stāvēja ielejas malā. 24 Turpat bija arī Cadoks+ ar levītiem,+ kas nesa Dieva līguma šķirstu.+ Viņi nolika Dieva šķirstu, un klāt pienāca arī Abjatārs.+ Tikmēr visi ķēniņa ļaudis atstāja pilsētu un šķērsoja ieleju. 25 Ķēniņš teica Cadokam: ”Nes Dieva šķirstu atpakaļ uz pilsētu.+ Ja Jehova būs pret mani labvēlīgs, viņš arī mani pārvedīs atpakaļ un ļaus man redzēt šķirstu un tā mājvietu.+ 26 Bet, ja viņš teiks: ”Es esmu ar tevi neapmierināts!”, lai viņš dara ar mani, kā vēlas.” 27 Ķēniņš priesterim Cadokam vēl sacīja: ”Tu taču esi redzētājs!+ Abi ar Abjatāru atgriezieties pilsētā ar mieru, un lai tavs dēls Ahimaacs un Abjatāra dēls Jonatāns+ iet jums līdzi. 28 Bet es tuksnesī pie Jordānas brasliem gaidīšu no jums ziņu.”+ 29 Tad Cadoks un Abjatārs nogādāja Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur.

30 Bet Dāvids kāpa Olīvkalnā*,+ viņš kāpa un raudāja, apsegtu galvu un basām kājām. Arī visi viņa ļaudis apsedza galvu un, kalnā kāpdami, raudāja. 31 Tad Dāvidam paziņoja, ka Ahitofels ir starp sazvērniekiem,+ kas pievienojušies Absalomam,+ un viņš izsaucās: ”Jehova, lūdzu, pārvērt Ahitofela padomu muļķībā!”+

32 Kad Dāvids bija sasniedzis virsotni, kur ļaudis mēdza pielūgt Dievu, viņam pretī nāca arkietis+ Hūšajs+ — saplēstās drēbēs, uzbēris zemi uz galvas. 33 Dāvids viņam sacīja: ”Ja tu nāksi man līdzi, tas man būs par apgrūtinājumu. 34 Bet, ja tu atgriezīsies pilsētā un teiksi Absalomam: ”Es esmu tavs kalps, ak, ķēniņ! Kā es agrāk kalpoju tavam tēvam, tā es tagad kalpošu tev!”,+ tu varēsi man palīdzēt un izjaukt Ahitofela plānu.+ 35 Priesteri Cadoks un Abjatārs būs tur ar tevi. Izstāsti viņiem visu, ko dzirdēsi ķēniņa pilī.+ 36 Kopā ar viņiem būs arī viņu dēli, Cadoka dēls Ahimaacs+ un Abjatāra dēls Jonatāns,+ — ar to starpniecību paziņojiet man visu, ko uzzināsiet.” 37 Tā Dāvida draugs* Hūšajs+ ieradās Jeruzālemē, kad pilsētā ienāca Absaloms.