2. Samuēla

17 Ahitofels teica Absalomam: ”Ļauj man izvēlēties divpadsmit tūkstošus vīru un šonakt pat dzīties pakaļ Dāvidam. 2 Es viņam uzbrukšu, kamēr viņš ir paguris un bezspēcīgs,+ un likšu viņam drebēt bailēs. Tad viņa vīri metīsies bēgt, un es nogalināšu ķēniņu vienu pašu,+ 3 bet visus ļaudis es atvedīšu atpakaļ pie tevis. Kad tā vīra, ko tu meklē, vairs nebūs, visi atgriezīsies pie tevis un tautai būs miers.” 4 Gan Absalomam, gan visiem izraēliešu vecākajiem šis ieteikums patika.

5 Tomēr Absaloms sacīja: ”Ataiciniet arī arkieti Hūšaju,+ un uzklausīsim, kas viņam sakāms.” 6 Kad Hūšajs atnāca, Absaloms viņam izstāstīja, kā ir ieteicis rīkoties Ahitofels, un jautāja: ”Vai mums sekot viņa padomam? Ja ne, ko iesaki tu?” 7 Hūšajs atbildēja: ”Šoreiz Ahitofela padoms nav labs.”+

8 Viņš turpināja: ”Tu taču zini, ka tavs tēvs un viņa vīri ir īsti varoņi,+ turklāt viņi ir saniknoti kā lāču māte, kurai atņemti lācēni.+ Būdams karavīrs,+ tavs tēvs nenakšņos kopā ar pārējiem. 9 Viņš noteikti jau slēpjas kādā alā vai kur citur,+ un, ja viņš uzbruks pirmais, izplatīsies valodas, ka Absaloma sekotāji ir sakauti. 10 Pat lielākie drosminieki, kam sirdis kā lauvām,+ izbīsies, jo visi izraēlieši zina, ka tavs tēvs ir varonīgs karotājs+ un viņa vīri nepazīst bailes. 11 Tāpēc mans padoms ir šāds: sapulcē pie sevis visus izraēliešus no Danas līdz Bēršebai,+ lai to ir tik daudz kā smilšu jūras krastā,+ un pats ved viņus kaujā. 12 Lai kur viņš atrastos, mēs bruksim viņam virsū, kā rasa krīt uz zemes, un neatstāsim dzīvu nevienu — ne viņu pašu, ne viņa vīrus. 13 Ja viņš atkāpsies uz kādu pilsētu, visi izraēlieši sanesīs virves, un mēs novilksim to pilsētu ielejā, tā ka ne olis pāri nepaliks.”

14 Tad Absaloms un Izraēla vīri atzina: ”Arkieša Hūšaja padoms ir labāks+ par Ahitofela padomu!” Tā notika tāpēc, ka Jehova bija nolēmis izjaukt Ahitofela labi izdomāto plānu,+ jo Jehova gribēja, lai pār Absalomu nāktu nelaime.+

15 Vēlāk Hūšajs pastāstīja priesteriem Cadokam un Abjatāram,+ kādu padomu Absalomam un izraēliešu vecākajiem bija devis Ahitofels un ko bija ieteicis viņš pats. 16 Viņš sacīja: ”Steigšus sūtiet Dāvidam ziņu un brīdiniet viņu: ”Nepaliec šonakt tuksnesī pie brasliem*, bet tūlīt pat šķērso upi, citādi tu, ķēniņ, iesi bojā ar visiem saviem ļaudīm!””+

17 Jonatāns+ un Ahimaacs+ bija palikuši pie Ēn-Rogēlas,+ jo negribēja pilsētā tikt pamanīti. Tad kāda kalpone atnāca pie viņiem ar šo ziņu, un viņi devās to pavēstīt ķēniņam Dāvidam. 18 Tomēr kāds jauneklis viņus ieraudzīja un izstāstīja to Absalomam, tāpēc viņi abi bēga un nonāca kāda vīra namā Bahūrīmā.+ Tur pagalmā bija aka, kurā viņi paslēpās. 19 Saimnieka sieva pārsedza aku ar pārklāju un uzbēra virsū putraimus, tā ka neko nevarēja manīt. 20 Absaloma kalpi ieradās pie šīs sievietes un prasīja: ”Kur ir Ahimaacs un Jonatāns?”, un sieviete atbildēja: ”Viņi aizgāja uz upes pusi.”+ Tie viņus meklēja, bet neatrada un atgriezās Jeruzālemē.

21 Kad Absaloma kalpi bija prom, viņi izkāpa no akas un devās pie ķēniņa Dāvida. Paziņojuši ķēniņam, kā Absalomam bija ieteicis rīkoties Ahitofels,+ viņi mudināja: ”Nekavējoties ejiet pāri upei!” 22 Tad Dāvids ar saviem ļaudīm devās pāri Jordānai, un līdz rītausmai itin visi bija to šķērsojuši.

23 Kad Ahitofels redzēja, ka viņa padomam neseko, viņš apsegloja ēzeli un devās mājup uz savu pilsētu.+ Viņš deva rīkojumus savai saimei+ un pēc tam pakārās.+ Tā viņš nomira un tika apglabāts savu tēvu kapavietā.

24 Dāvids sasniedza Mahanaimu,+ bet Absaloms ar Izraēla vīriem šķērsoja Jordānu. 25 Joāba+ vietā Absaloms par karaspēka virspavēlnieku bija iecēlis Amāsu.+ (Amāsa bija izraēlieša Jitras un Nāhāša meitas Abigailas dēls;+ Abigaila bija Joāba mātes Cerūjas māsa.) 26 Absaloms ar izraēliešiem uzcēla nometni Gileādā.+

27 Kolīdz Dāvids bija ieradies Mahanaimā, Nāhāša dēls Šobijs no amoniešu pilsētas Rabas,+ Amiēla dēls Māhīrs+ no Lodebaras un gileādietis Barzillajs+ no Rogelīmas 28 atnesa guļampaklājus, bļodas un māla podus, kā arī kviešus, miežus, miltus, grauzdētus graudus, pupas, lēcas, grauzdētas sēklas, 29 medu, sviestu, aitas un sieru, ko ēst Dāvidam un viņa ļaudīm,+ jo viņi sprieda: ”Šie ļaudis te tuksnesī noteikti ir izsalkuši, noguruši un izslāpuši.”+