Augstā dziesma
2 ”Kā lilija starp ērkšķiem —
tāda ir mana mīļā starp citām meitenēm.”
3 ”Kā ābele starp meža kokiem —
tāds ir mans mīļotais starp citiem jaunekļiem.
Kā es alkstu sēdēt viņa pavēnī,
un viņa augļi ir tik saldi manā mutē!
4 Viņš mani ieveda dzīru* namā,
augstu pacēla pār mani savas mīlestības karogu.
6 Viņa kreisā roka ir zem manas galvas,
ar labo roku viņš mani skauj.+
7 Zvēriet man, Jeruzālemes meitas,
pie gazelēm+ un pie stirnām laukos,
ka nemodināsiet, nedegsiet manī mīlestību, kamēr tā nemodīsies pati!+
8 Klau, tas ir mans mīļotais!
Tur jau viņš nāk,
steidzas pār kalniem, traucas pār pakalniem.
9 Mans mīļotais ir kā gazele, gluži kā jauns briedis.+
Lūk, kur viņš stāv — aiz mūsu sienas,
viņš lūkojas logos,
veras caur režģiem.
10 Mans mīļotais sauc mani, viņš saka:
”Celies jel, mīļā,
mana skaistule, nāc man līdzi!
11 Redzi, ziema ir pagājusi
un lietavas beigušās.
Mūsu pusē jau dzirdama ūbeles balss.+
13 Vīģes kokā briest agrīnās vīģes,+
un ziedošie vīnogulāji smaržo.
Celies jel, mīļā, un nāc,
mana skaistule, nāc man līdzi!
14 Mana dūja, kas tveras klintīs,+
kas slēpjas klinšu kraujās,
ļauj man tevi skatīt, ļauj dzirdēt tavu balsi,+
jo tava balss skan jauki un tu esi skaista!””+
15 ”Ķeriet lapsas,
mazās lapsiņas, kas posta vīnadārzus,
jo mūsu vīnadārzi jau zied.”