Augstā dziesma
4 ”Cik tu esi skaista, mana mīļā!
Cik tu esi skaista!
Tavas acis aiz plīvura — kā dūjai.
Tavi mati — kazu ganāmpulks,
kas steidz lejup no Gileādas kalniem.+
2 Tavi zobi — kā cirptu aitu pulks,
kas atgriežas no peldes.
Tām visām ir dvīņi,
neviena jēra netrūkst.
3 Kā košsarkana aukla tavas lūpas,
un tava valoda tik tīkama!
Kā granātābola pusītes
tavi vaigi aiz plīvura.
Tur pakārti tūkstoš vairogu —
ikviens pieder varonim.+
5 Tavas krūtis — kā divas jaunas stirnas,
kā gazeles dvīņi,+ kas ganās starp lilijām.”
7 ”Viss tevī ir skaists, mana mīļā,+
un trūkumu tevī nav.
8 Nāc no Libāna, mana līgava,
no Libāna nāc man līdz!+
Nāc lejup no Amānas* virsotnes,
no Senīra, no Hermona virsotnes,+
no lauvu mitekļiem, no leopardu kalniem.
9 Tu iekaroji manu sirdi,+ mana māsa, mana līgava,
iekaroji manu sirdi ar vienu acu skatu,
ar vienu kaklarotas piekariņu.
10 Cik skaista ir tava mīlestība,+ mana māsa, mana līgava!
11 No tavām lūpām, mana līgava, lāso šūnu medus,+
piens un medus ir zem tavas mēles,+
tavas drēbes smaržo kā Libāna mežs.
12 Mana māsa, mana līgava, ir kā aizslēgts dārzs,
kā aizslēgts dārzs, kā aizzīmogots avots.
13 Tu esi* paradīzes dārzs,
kur granātkoku zaros briest gardākie augļi,
kur smaržo hennas un nardes —
14 nardes+ un safrāns, kalmes*+ un kanēlis+
līdz ar visādiem vīraka kokiem, mirrēm un aloji*,+
it visām brīnišķīgajām smaržām.+
15 Tu esi dārza avots, skaidrūdens aka,
straumes, kas plūst no Libāna.+
16 Mosties, ziemeli!
Nāc, dienvidvējš!
Dves liegi manā dārzā,
lai smaržas uzvirmo!”
”Lai mans mīļotais nāk savā dārzā
un bauda tā gardākos augļus!”