Jesajas
17 Vēsts par Damasku.+
”No Damaskas nekas nepaliks pāri,
pilsēta pārvērtīsies drupās.+
Tiem, kas vēl atlikuši Aramā, klāsies tāpat kā izraēliešiem —
to diženums izgaisīs,” paziņo karapulku Pavēlnieks Jehova.
4 ”Tajā dienā Jēkaba spožums izbālēs,
spēka pilnie izdils.
5 Tie būs kā tīrums, kur labības pļaujas laikā
pļāvējs satver labības stiebrus,
bet ievāc vien tik, cik Refajiešu ielejā,+ uzlasot atlikušās vārpas.
6 Paliks tikai nedaudzi,
kā pēc olīvkoka nopurināšanas
visaugstākajā zarā paliek tikai divas trīs gatavas olīvas
un kādas četras piecas — ražīgajos zaros,”+ saka Jehova, Izraēla Dievs.
7 Tajā dienā ļaudis raudzīsies uz savu Radītāju un viņu skatiens būs pievērsts Izraēla Svētajam. 8 Tie neskatīsies uz altāriem+ — savu roku darbu+ — un nelūkosies uz elku stabiem* un kvēpināmajiem traukiem — savu pirkstu darinājumu.
9 Tad viņu nocietinātās pilsētas būs kā pamestas apmetnes meža vidū,+
kā izraēliešu priekšā nomests un atstāts zars;
zeme kļūs par tukšaini.
Tāpēc tu stādi skaistus dārzus
un dēsti tajos svešzemju stādus*.
11 Dienā tu apjoz savu dārzu ar žogu,
tevis iesētais no rīta strauji dīgst,
bet raža ies bojā, kad tevi piemeklēs slimība un neremdināmas sāpes.+
12 Klau! Nemiers ir pārņēmis tautas,
tās viļņojas kā sabangota jūra!
Tautu saceltais troksnis
ir kā varenu ūdeņu dārdoņa!
13 Tautas trokšņos, kā dārd ūdeņi.
Viņš tās apsauks, un tās aizbēgs tālu prom —
aizlidos kā pelavas, ko vējš aizpūš no kalna,
kā ērkšķu kamols,* ko aiztrenc viesulis.
14 Vakars sēj šausmas,
bet jau pirms rītausmas uzbrucēju vairs nav.
Tā klāsies mūsu aplaupītājiem —
tiem, kas mūs posta.