Hozejas
13 ”Kad Efraims runāja, visi drebēja,
viņš bija augstu cienīts Izraēlā,+
bet viņš noziedzās, pielūgdams Baalu,+ un mira.
Ļaudis saka: ”Lai tie, kas upurē, skūpsta teļus!”+
3 Tāpēc viņi būs kā rīta mākoņi,
kā rasa, kas ātri zūd,
kā pelavas, ko vētra aizpūš no kuļamklona,
kā dūmi, kas aizkūp pa jumta lūku.
4 Bet es esmu Jehova — tavs Dievs jau kopš Ēģiptes laikiem.+
Citu Dievu tu nepazini,
nav cita glābēja kā vienīgi es.+
5 Es gādāju par tevi tuksnesī,+ izkaltušā zemē.
7 Es uzbrukšu viņiem kā jauns lauva,+
kā leopards, kas uzglūn takas malā,
8 uzklupšu kā lāču māte, kurai atņemti lācēni,
un saplosīšu viņu krūtis.
Turpat es viņus aprīšu kā lauva,
un zvēri viņus saraus gabalos.
9 Tas būs tavs gals, Izraēl,
jo tu esi nostājies pret mani — savu palīgu!
10 Kur tad ir tavs ķēniņš, kas tevi varētu izglābt visās tavās pilsētās?+
12 Efraima noziegumi ir sakrāti,
un viņa grēki ir saglabāti.
13 Viņu sagrābs sāpes kā dzemdētāju,
bet viņš ir negudrs bērns —
kad pienāk laiks dzimt, viņš negrib atstāt mātes klēpi.
Nāve, kur tavs dzelonis?+
Kaps*, kur tavs iznīcības spēks?+
Tomēr es nebūšu līdzcietīgs.
15 Pat ja viņš zaļotu kā niedrājs,
nāks austrumvējš, Jehovas vējš,
tas brāzīsies no tuksneša, izžāvēs viņa akas un izkaltēs avotus,
un izlaupīs visus dārgumus no viņa krātuvēm.+
16 Samariju sauks pie atbildības,+ jo tā ir sacēlusies pret savu Dievu.+