5. Mozus

9 Klausies, Izraēl! Tagad jūs šķērsosiet Jordānu,+ lai atņemtu zemi tautām, kas ir lielākas un stiprākas par jums,+ un ieņemtu lielas pilsētas, kuru nocietinājumi sniedzas debesīs,+ 2 pilsētas, kur dzīvo anākieši,+ stipri un gari ļaudis, par kuriem, kā jūs esat dzirdējuši un kā jūs zināt, mēdz teikt: ”Kas spēj stāties pretī Anāka dēliem?” 3 Tāpēc šodien ņemiet vērā, ka jūsu Dievs Jehova jums ies pa priekšu.+ Viņš ir versmaina uguns,+ un viņš iznīcinās turienes tautas. Viņš tās pakļaus jūsu acu priekšā, lai jūs tās varētu ātri izdzīt un iznīdēt, kā Jehova jums ir apsolījis.+

4 Kad jūsu Dievs Jehova, jums tuvojoties, šīs tautas izdzīs, tad nedomājiet: ”Jehova mūs ir ievedis šajā zemē un ļāvis to iegūt īpašumā mūsu taisnīguma dēļ.”+ Nē, Jehova tās dzen ārā šo tautu ļaundarību dēļ.+ 5 Ne jau sava taisnīguma vai sirds skaidrības dēļ jūs iemantosiet šo zemi. Šo tautu ļaundarību dēļ Jehova, jūsu Dievs, tās padzen, jums tuvojoties,+ kā arī tādēļ, lai pildītu zvērestu, ko Jehova ir devis jūsu tēviem Ābrahāmam,+ Īzakam+ un Jēkabam.+ 6 Tāpēc ņemiet vērā, ka ne jau jūsu taisnīguma dēļ Jehova, jūsu Dievs, jums dod šo labo zemi, lai jūs to iemantotu, — jūs taču esat stūrgalvīga tauta.+

7 Atcerieties un nekad neaizmirstiet, kā jūs tuksnesī sadusmojāt Jehovu, savu Dievu.+ Kopš dienas, kad jūs atstājāt Ēģipti, līdz laikam, kad jūs nonācāt šai vietā, jūs esat dumpojušies pret Jehovu.+ 8 Jau Horebā jūs sadusmojāt Jehovu, un Jehova iekaisa pret jums tik lielās dusmās, ka grasījās jūs iznīcināt.+ 9 Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes,+ tā līguma plāksnes, kuru Jehova ar jums noslēdza,+ es tur paliku četrdesmit dienas un četrdesmit naktis,+ un es neko neēdu un nedzēru. 10 Toreiz Jehova man iedeva divas akmens plāksnes, ko bija aprakstījis ar savu pirkstu, un uz tām bija visi vārdi, ko Jehova, kalnā runādams no uguns, jums bija teicis tajā dienā, kad jūs bijāt sapulcināti.+ 11 Pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Jehova man iedeva abas akmens plāksnes, līguma plāksnes, 12 un Jehova man sacīja: ”Steigšus kāp lejā no šejienes, jo tava tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes, ir rīkojusies nekrietni.+ Šie ļaudis jau tik drīz ir novērsušies no ceļa, kuru es viņiem pavēlēju iet, un ir izlējuši tēlu.”+ 13 Tad Jehova man teica: ”Es vēroju šos ļaudis un redzu, ka tie ir stūrgalvīgi.+ 14 Nu es gribu viņus iznīcināt un izdzēst viņu vārdu zemes virsū*, bet tevi es darīšu par tautu, kas lielāka un stiprāka nekā viņi.”+

15 Es pagriezos un kāpu lejā no kalna, bet kalns dega liesmās,+ un rokās man bija abas līguma plāksnes.+ 16 Tad es ieraudzīju, ka jūs bijāt grēkojuši pret savu Dievu Jehovu — jūs bijāt izlējuši sev teļa tēlu! Jau tik drīz jūs bijāt novērsušies no ceļa, kuru Jehova jums bija pavēlējis iet.+ 17 Sagrābis abas plāksnes, es tās nometu zemē un sadauzīju jūsu acu priekšā.+ 18 Tad es zemojos Jehovas priekšā, tāpat kā iepriekš, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Es neko neēdu un nedzēru+ visu to grēku dēļ, ko jūs bijāt darījuši, rīkodamies tā, kā Jehovam nepatīk, un viņu sadusmodami. 19 Es biju pārbijies, jo Jehova bija iededzies tādās dusmās pret jums,+ ka grasījās jūs iznīcināt. Taču Jehova arī šoreiz mani uzklausīja.+

20 Jehova bija tik dusmīgs uz Āronu, ka gribēja viņu iznīcināt,+ bet es toreiz lūdzu arī par Āronu. 21 Tad es sadedzināju teļu,+ ko darinot jūs bijāt grēkojuši. Es to sadauzīju un sīki saberzu, līdz tas pārvērtās smalkos putekļos, un putekļus es izkaisīju strautā, kas tek no kalna.+

22 Arī pie Tabēras,+ Masas+ un Kibrot-Taavas+ jūs sadusmojāt Jehovu. 23 Kad Jehova jums lika atstāt Kadeš-Barneu+ un teica: ”Ejiet un iegūstiet īpašumā zemi, ko es jums dodu!”, jūs atkal pretojāties sava Dieva Jehovas pavēlei,+ jūs viņam neticējāt+ un neklausījāt. 24 Jūs esat dumpojušies pret Jehovu, kopš es jūs pazīstu.

25 Tā nu es zemojos Jehovas priekšā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis+ — es zemojos, jo Jehova bija teicis, ka jūs iznīcinās. 26 Es lūdzu Jehovam: ”Visaugstais Kungs Jehova, neliec savai tautai iet bojā! Viņi taču ir tavs īpašums,+ ko tu savā diženumā izglābi un ar stipru roku izvedi no Ēģiptes.+ 27 Atceries savus kalpus Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu+ un neņem vērā šīs tautas stūrgalvību, ļaunumu un grēkus!+ 28 Citādi ļaudis tajā zemē, no kuras tu mūs izvedi, varētu teikt: ”Jehova nespēja tos ievest zemē, ko tiem bija apsolījis. Viņš tos ienīda, tāpēc viņš tos izveda tuksnesī, lai nonāvētu.”+ 29 Viņi ir tava tauta un tavs īpašums,+ un tu viņus izvedi ārā ar savu lielo spēku un vareno roku.”+