1. Samuēla

18 Kad Jonatāns+ dzirdēja Dāvida sarunu ar Saulu, viņš iemīlēja Dāvidu kā sevi pašu,+ un viņi kļuva par tuviem draugiem. 2 Bet Sauls kopš tās dienas paturēja Dāvidu savā dienestā un neļāva viņam atgriezties tēva mājās.+ 3 Jonatāns noslēdza draudzību+ ar Dāvidu, jo mīlēja viņu kā sevi pašu,+ 4 un Jonatāns novilka savus virssvārkus un atdeva tos Dāvidam, tāpat arī savas bruņas, zobenu, loku un jostu. 5 Dāvids devās karot, kur vien Sauls viņu sūtīja, un visur guva panākumus*.+ Tāpēc Sauls viņu iecēla par karaspēka vienības komandieri,+ un tas patika visai tautai, arī Saula kalpiem.

6 Kad Dāvids un pārējie vīri, sakāvuši filistiešus, atgriezās mājās, sievietes no visām izraēliešu pilsētām izgāja sagaidīt ķēniņu Saulu ar tamburīniem+ un lautām, līksmi dziedādamas+ un dejodamas. 7 Sievietes līksmoja un dziedāja:

8 Taču Saulu šī dziesma ļoti sadusmoja,+ un viņš teica: ”Dāvidam viņas piedēvē desmitiem tūkstošu, bet man tikai tūkstošus! Nu atliek vien atdot viņam ķēniņa varu!”+ 9 No tā brīža Sauls raudzījās uz Dāvidu ar aizdomām.

10 Nākamajā dienā Dievs atkal ļāva, lai Saulu pārņem tumšas domas,+ un viņš savā namā sāka uzvesties dīvaini*, bet Dāvids, kā parasti, spēlēja arfu.+ Saulam rokā bija šķēps,+ 11 un viņš to meta,+ domādams: ”Pienaglošu Dāvidu pie sienas!” Bet Dāvids izvairījās, un tā notika divas reizes. 12 Tad Sauls sāka baidīties no Dāvida, jo Jehova bija ar Dāvidu,+ bet Saulu viņš bija atstājis.+ 13 Tāpēc Sauls aizsūtīja Dāvidu prom un iecēla viņu par tūkstoša komandieri, un Dāvids veda karavīrus cīņā.+ 14 Lai ko Dāvids darīja, viņš visā guva sekmes,+ un Jehova bija ar viņu.+ 15 Redzēdams viņa lielos panākumus, Sauls no viņa baidījās, 16 bet visi Izraēla un Jūdas ļaudis Dāvidu mīlēja, jo viņš vadīja to pulkus karagājienos.

17 Sauls sacīja Dāvidam: ”Es tev došu par sievu+ savu vecāko meitu Mērabu,+ tikai turpini drosmīgi man kalpot un izcīni Jehovas karus!”+ Bet pie sevis Sauls sprieda: ”Lai viņš krīt nevis no manas, bet no filistiešu rokas!”+ 18 Dāvids atbildēja: ”Kas gan es tāds esmu un kas gan Izraēlā ir mani radi un mana tēva dzimta, lai es kļūtu par ķēniņa znotu?”+ 19 Taču, kad pienāca laiks izprecināt Mērabu Dāvidam, viņa jau bija atdota par sievu meholietim Adriēlam.+

20 Bet Dāvidu bija iemīlējusi Saula meita Mihala,+ un, kad Sauls to uzzināja, viņš nopriecājās, 21 domādams: ”Došu to viņam par sievu un tā ievilināšu viņu slazdā, lai viņš mirtu no filistiešu rokas.”+ Tāpēc Sauls atkal teica Dāvidam: ”Kļūsti par manu znotu!” 22 Bet saviem kalpiem viņš pavēlēja: ”Parunājiet ar Dāvidu zem četrām acīm un sakiet viņam: ”Redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpi tevi mīl. Kļūsti par ķēniņa znotu!”” 23 Kad Saula kalpi to pateica Dāvidam, viņš atbildēja: ”Vai, jūsuprāt, ir tik vienkārši kļūt par ķēniņa znotu? Es taču esmu trūcīgs un neievērojams.”+ 24 Kalpi atstāstīja Dāvida vārdus Saulam.

25 Tad Sauls lika: ”Sakiet Dāvidam: ”Ķēniņš negrib citu līgavas izpirkšanas maksu+ kā vienīgi simt filistiešu priekšādas,+ lai atriebtos ķēniņa ienaidniekiem.”” Sauls bija nodomājis nogalināt Dāvidu ar filistiešu rokām. 26 Kalpi paziņoja Dāvidam, ko Sauls bija teicis, un Dāvids piekrita kļūt par ķēniņa znotu.+ Atvēlētais laiks vēl nebija pagājis, 27 kad Dāvids ar saviem vīriem gāja un nogalināja divsimt filistiešu. Viņu priekšādas Dāvids atnesa un pilnā skaitā nodeva ķēniņam, lai kļūtu par viņa znotu. Tad Sauls atdeva Dāvidam savu meitu Mihalu par sievu.+ 28 Sauls saprata, ka Jehova ir ar Dāvidu+ un ka viņa meita to mīl.+ 29 Tāpēc Sauls baidījās no Dāvida vēl vairāk un kļuva par viņa ienaidnieku līdz mūža galam.+

30 Ikreiz, kad filistiešu vadoņi devās karagājienā un uzbruka izraēliešiem, Dāvids kaujās guva lielākus panākumus nekā visi pārējie Saula vīri,+ un viņa vārds kļuva slavens.+