8 Kas ar durvīm aizšķērsoja ceļu jūrai,+

kad tā izlauzās no mātes klēpja,

 9 kad es to ietērpu mākoņos

un ietinu tumsas autos,

10 kad es tai nospraudu robežu,

ierīkoju durvis un bultas+

11 un teicu: ”Līdz šejienei tu nāksi, bet tālāk ne,

te tavi lepnie viļņi stās”?+

 7 Viņš savāc jūras ūdeņus, tur tos kā valni,+

ūdensdzīles ieslēdz krātuvēs.

 6 Ar dziļiem ūdeņiem tu pārklāji to kā ar tērpu,+

tie sniedzās pāri kalniem.

 7 No tava uzsauciena ūdeņi bēga,+

no tava pērkona dunas tie bēga izbailēs,

 8 kalniem ceļoties,+ ielejām grimstot,

tie steidzās uz vietu, ko biji tiem noteicis.

 9 Tu nospraudi robežu, ko ūdeņiem nepārkāpt,+

lai tie atkal neapklāj zemi.

Es esmu licis smiltis jūrai par robežu —

par mūžīgu likumu —, pāri tai netikt.

Lai gan viļņi trako, tie neko nespēj,

lai gan tie nāk rēkdami, tur tie stāj.+