PIRMĀ SAMUĒLA GRĀMATA

1 Efraima kalnos,+ Ramataim-Cofīmā,+ dzīvoja kāds vīrs,* vārdā Elkana.+ Viņš bija efraimietis*, Cūfa dēla Tohū dēla Ēlihus dēla Jerohāma dēls, 2 un viņam bija divas sievas — Anna un Penīna. Penīnai bija bērni, bet Annai ne. 3 Ik gadu Elkana no savas pilsētas gāja uz Šīlo, lai pielūgtu Jehovu, karapulku Pavēlnieku,* un viņam upurētu.+ Tur par Jehovas priesteriem+ kalpoja divi Ēļa dēli, Hofnijs un Pinehass.+

4 Kad Elkana bija nesis upuri, viņš savai sievai Penīnai un visiem viņas dēliem un meitām iedeva katram savu daļu no upurētā dzīvnieka,+ 5 bet Annai Elkana iedeva īpašu daļu, jo viņš Annu mīlēja, kaut arī Jehova tai nebija dāvājis bērnus*. 6 Taču otra sieva nemitīgi izsmēja Annu par to, ka Jehova tai nebija devis bērnus, un pastāvīgi viņu sāpināja. 7 Tā Penīna izturējās gadu no gada. Kad vien Anna devās uz Jehovas namu,+ sāncense viņu tik nežēlīgi izsmēja, ka Anna raudāja un neko neēda. 8 Elkana viņai jautāja: ”Anna, kāpēc tu raudi un neko neēd? Kāpēc tu esi tik noskumusi? Vai es tev neesmu labāks par desmit dēliem?”

9 Kad viņi Šīlo bija beiguši ēst un dzert, Anna piecēlās un aizgāja. Bet tobrīd priesteris Ēlis sēdēja savā vietā pie Jehovas svētnīcas*+ ieejas. 10 Anna dziļā sarūgtinājumā sāka lūgt Jehovu+ un izmisīgi raudāt. 11 Viņa deva solījumu: ”Jehova, karapulku Pavēlniek, ja vien tu ievērosi manas bēdas un pieminēsi mani, savu kalponi, ja vien tu neaizmirsīsi mani un dāvāsi man dēlu,+ es viņu atdošu tev, Jehova, uz visu mūžu un viņa mati nekad netiks griezti*.”+

12 Anna tā ilgi lūdzās Jehovu, bet Ēlis viņu vēroja. 13 Anna runāja pie sevis — kustējās vienīgi lūpas, bet balss nebija dzirdama —, tāpēc Ēlis nosprieda, ka viņa ir piedzērusies, 14 un teica: ”Ko tu te dari tādā reibumā? Ej prom un atskurbsti!” 15 Bet Anna atbildēja: ”Nē, mans kungs! Es neesmu dzērusi ne vīnu, ne citu reibinošu dzērienu. Es esmu nelaimīga sieviete, kas izkrata savu sirdi Jehovam.+ 16 Neuzskati savu kalponi par nekrietnu, jo visu šo laiku lielās ciešanās un bēdās es esmu lūgusi Dievu.” 17 Tad Ēlis atteica: ”Ej ar mieru, un lai Izraēla Dievs izpilda tavu lūgumu!”+ 18 Anna sacīja: ”Kaut tava kalpone iegūtu tavu labvēlību!” un devās prom. Viņa paēda un vairs nebija drūma.

19 Otrā dienā Elkanas saime piecēlās agri no rīta, pielūdza Jehovu un devās mājup uz Rāmu.+ Pēc tam Elkanam bija tuvība ar viņa sievu Annu, un Jehova Annu atcerējās.+ 20 Vēl nebija pagājis gads, kad* Annai piedzima dēls, un tā nosauca+ viņu par Samuēlu*, teikdama: ”Es viņu esmu izlūgusies no Jehovas.”

21 Pienāca laiks, kad Elkana ar savu saimi atkal devās upurēt Jehovam ikgadējo upuri+ un savu solījuma upuri, 22 bet šoreiz Anna negāja līdzi.+ Viņa teica vīram: ”Pagaidīsim, līdz zēns būs atšķirts no krūts. Tad es viņu aizvedīšu uz Jehovas namu, lai viņš tur paliek pavisam.”+ 23 ”Dari, kā tev šķiet labāk,” atbildēja Elkana. ”Paliec mājās, līdz būsi viņu atšķīrusi. Lai Jehova piepilda tevis sacīto!” Tā Anna palika mājās un zīdīja dēlu, līdz viņš tika atšķirts no krūts.

24 Tiklīdz viņa dēlu bija atšķīrusi, viņa to aizveda uz Jehovas namu Šīlo,+ paņēmusi līdzi trīsgadīgu bulli, ēfu* miltu un krūku vīna.+ 25 Tur bullis tika nokauts, bet zēnu aizveda pie Ēļa. 26 Anna viņam teica: ”Ak, mans kungs! Tik tiešām, ka mans kungs ir dzīvs, es esmu tā pati sieviete, kas šeit stāvēja tavā acu priekšā un lūdza Jehovu.+ 27 Es toreiz lūdzu pēc šī zēna, un Jehova izpildīja manu lūgumu.+ 28 Bet tagad es viņu atdodu Jehovam — viņš ir atdots Jehovam uz visu mūžu.”

Un viņš* tur pielūdza Jehovu.

2 Tad Anna lūdza Dievu, sacīdama:

 3 Beidziet runāt augstprātīgi!

11 Tad Elkana atgriezās savās mājās Rāmā, bet zēns priestera Ēļa uzraudzībā sāka kalpot Jehovam.+

12 Taču Ēļa dēli bija nekrietni cilvēki,+ viņi necienīja Jehovu. 13 Lūk, kā viņi rīkojās ar to daļu, kas priesteriem pienācās no ļaužu upuriem:+ kad vien kāds nesa upuri, priestera kalps nāca ar trīszaru dakšu un, kamēr gaļa vārījās, 14 dūra dakšu podā, katlā vai citā vārāmā traukā, un visu, kas bija uzdurts uz dakšas, priesteris ņēma sev. Tā viņi izrīkojās ar visiem izraēliešiem, kas ieradās Šīlo. 15 Pat upura tauki vēl nebija aizdedzināti,+ kad nāca priestera kalps un teica tam, kurš nesa upuri: ”Dod priesterim gaļu, ko cept! Viņš negrib vārītu gaļu, bet tikai jēlu.” 16 Ja cilvēks iebilda: ”Lai taču vispirms sadedzina taukus,+ pēc tam ņem, ko vēlies!”, kalps atteica: ”Nē, dod tūlīt! Citādi es paņemšu ar varu!” 17 Tā šie jaunie vīrieši ļoti smagi grēkoja pret Jehovu,+ jo viņi izturējās ar necieņu pret upuriem, kas tika nesti Jehovam.

18 Bet Samuēls, kaut bija vēl zēns, kalpoja+ Jehovam un nēsāja linu efodu*.+ 19 Māte katru gadu šuva viņam virssvārkus bez piedurknēm un iedeva tos viņam, kad kopā ar vīru ieradās upurēt ikgadējo upuri.+ 20 Ēlis svētīja Elkanu un viņa sievu, sacīdams: ”Lai Jehova tev dāvā pēcnācēju no šīs sievas tā dēla vietā, kurš atdots Jehovam!”+ Pēc tam viņi atgriezās mājās. 21 Jehova neaizmirsa Annu, un viņai piedzima+ vēl trīs dēli un divas meitas. Bet mazais Samuēls auga, kalpodams Jehovam.+

22 Ēlis bija ļoti vecs, bet viņš labi zināja gan to, kā viņa dēli izturas+ pret izraēliešiem, gan arī to, ka viņi guļ ar sievietēm, kas kalpo pie saiešanas telts ieejas.+ 23 Viņš dēliem teica: ”Kāpēc jūs tā darāt? No visiem es par jums dzirdu tikai sliktu. 24 Tā taču nevar, mani dēli! Nelāgas valodas klīst par jums Jehovas tautā. 25 Ja cilvēks grēko pret cilvēku, kāds var lūgt Jehovu viņa labā,* bet, ja cilvēks grēko pret Jehovu,+ kurš lūgs par viņu?” Taču tie savam tēvam neklausīja, jo Jehova bija nolēmis, ka tiem jāmirst.+ 26 Bet Samuēls auga un izpelnījās aizvien lielāku Jehovas un cilvēku labvēlību.+

27 Pie Ēļa ieradās kāds Dieva vīrs un viņam pavēstīja: ”Tā saka Jehova: ”Vai es pats neesmu skaidri atklājies tavam sentēvam, kad viņš un viņa dzimta vēl bija faraona vergi Ēģiptē?+ 28 Es viņu izraudzījos no visām Izraēla ciltīm,+ lai viņš kļūtu par manu priesteri, nestu upurus uz mana altāra,+ dedzinātu kvēpināmo un valkātu efodu manā priekšā. Visus izraēliešu uguns upurus es piešķīru tavam sentēvam un viņa pēcnācējiem.+ 29 Kāpēc jūs bradājat kājām manus upurus un ziedojumus, ko es esmu pavēlējis nest manā mājoklī?+ Kāpēc tu savus dēlus godā vairāk nekā mani — kāpēc jūs uzbarojaties no vislabākajām dāvanām, ko izraēlieši, mana tauta, man upurē?”+

30 Tāpēc Jehova, Izraēla Dievs, saka: ”Es tiešām teicu, ka tava dzimta un tava sentēva dzimta vienmēr man kalpos.”+ Bet tagad Jehova paziņo: ”Es to tā neatstāšu! Es pagodināšu tos, kas mani godā,+ bet tie, kas mani nicina, kļūs nicināmi.” 31 Redzi, tuvojas laiks, kad es atņemšu spēku tev un tava tēva dzimtai, tā ka tavā dzimtā neviens nenodzīvos līdz sirmam vecumam.+ 32 Kad es izraēliešiem darīšu labu, tu redzēsi vienīgi ienaidnieku manā mājoklī,+ un tavā dzimtā nekad vairs nebūs neviena sirmgalvja. 33 Kaut gan es atstāšu kādu no taviem pēcnācējiem kalpot pie mana altāra, tavas acis satumsīs viņa dēļ un viņš tev sagādās bēdas, bet lielākā daļa tavas dzimtas mirs no zobena.+ 34 Tas, kas notiks ar abiem taviem dēliem, Hofniju un Pinehasu, tev būs par zīmi: viņi abi mirs vienā dienā.+ 35 Pēc tam es izraudzīšos sev uzticīgu priesteri,+ kurš darīs pēc mana prāta. Es nostiprināšu viņa dzimtu*, un viņš vienmēr kalpos par priesteri mana svaidītā priekšā. 36 Ikviens, kas būs atlicis tavā dzimtā, nāks un klanīsies viņam, lūgdamies darbu kaut vai par niecīgu samaksu vai gabalu maizes, un sacīs: ”Lūdzu, ļauj man pildīt kādus no priestera pienākumiem, lai man būtu maizes kumoss!””+

3 Mazais Samuēls Ēļa uzraudzībā kalpoja+ Jehovam. Tas bija laiks, kad vēstis un parādības+ no Jehovas tika saņemtas reti.

2 Reiz Ēlis, kas jau bija kļuvis neredzīgs,+ gulēja savā istabā. 3 Dieva gaismeklis+ vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja Jehovas svētnīcā*,+ kur atradās Dieva šķirsts. 4 Tad Jehova sauca Samuēlu, un zēns atbildēja: ”Te es esmu!” 5 Aizskrējis pie Ēļa, Samuēls viņam teica: ”Te es esmu! Vai tu mani sauci?” Bet Ēlis atteica: ”Es tevi nesaucu. Ej atpakaļ gulēt!” Viņš aizgāja un apgūlās, 6 bet Jehova atkal sauca: ”Samuēl!” Tad Samuēls piecēlās, aizgāja pie Ēļa un sacīja: ”Te es esmu! Tu taču mani sauci!” ”Es tevi nesaucu, dēls,” atbildēja Ēlis, ”ej vien gulēt!” 7 (Bet Samuēls vēl labi nepazina Jehovu, un viņam vēl nebija atklājusies Jehovas vēsts.)+ 8 Un Jehova sauca atkal, nu jau trešo reizi: ”Samuēl!” Tas piecēlās, devās pie Ēļa un teica: ”Te es esmu! Tu taču mani sauci!”

Beidzot Ēlis saprata, ka zēnu ir saucis Jehova, 9 tāpēc viņš Samuēlam sacīja: ”Liecies gulēt un, ja viņš tevi sauks vēlreiz, atbildi: ”Runā, Jehova, jo tavs kalps klausās!”” Tā nu Samuēls devās atpakaļ gulēt.

10 Tad Jehova ieradās un atkal sauca: ”Samuēl! Samuēl!” Un Samuēls atbildēja: ”Runā, jo tavs kalps klausās!” 11 Jehova viņam pavēstīja: ”Es Izraēlā darīšu kaut ko tādu, ka ikviens, kas par to dzirdēs, būs satriekts*.+ 12 Visu, ko es esmu teicis par Ēli un viņa dzimtu, es tajā dienā izpildīšu no sākuma līdz beigām.+ 13 Saki viņam, ka es uz visiem laikiem sodīšu viņa dzimtu par grēku, kas viņam ir labi zināms,+ — par to, ka viņa dēli zaimo Dievu,+ bet viņš tos nav nosodījis.+ 14 Tāpēc es zvēru, ka ne ar upuriem, ne ziedojumiem Ēļa dzimta savu grēku nekad neizlīdzinās.”+

15 Samuēls nogulēja līdz rītam un tad piecēlās un atvēra Jehovas nama durvis, bet viņš baidījās stāstīt Ēlim, kādu parādību bija redzējis. 16 Taču Ēlis viņu aicināja: ”Samuēl, mans dēls!” Un Samuēls atsaucās: ”Te es esmu!” 17 Ēlis vaicāja: ”Ko viņš tev pavēstīja? Lūdzu, neslēp to no manis. Lai Dievs tevi pārmāca un soda,* ja tu no manis noslēpsi kaut vienu vārdu no tā, ko viņš tev teica!” 18 Tad Samuēls viņam visu izstāstīja, neko neslēpdams, bet Ēlis tikai noteica: ”Tā ir Jehovas griba. Lai viņš dara, kā viņam tīk!”

19 Samuēls auga, un Jehova bija ar viņu+ un nevienu vārdu, ko viņš* bija sacījis, neatstāja nepiepildītu. 20 Visi izraēlieši no Danas līdz Bēršebai uzzināja, ka Samuēls ir izraudzīts par Jehovas pravieti. 21 Jehova arī turpmāk parādījās Šīlo — tur Jehova atklājās Samuēlam, un tur Jehova ar viņu runāja.+

4 Samuēls visiem izraēliešiem pasludināja Dieva vārdus.

Reiz izraēlieši devās karot ar filistiešiem. Viņi uzcēla nometni pie Eben-Ezeras, bet filistieši bija apmetušies pie Afēkas. 2 Filistieši izkārtojās kaujai ar izraēliešiem, un izvērsās sīva cīņa. Filistieši sakāva izraēliešus un kaujas laukā nogalināja ap 4000 vīru. 3 Kad sakautie karavīri atgriezās nometnē, izraēliešu vecākie sprieda: ”Kāpēc Jehova šodien ļāva filistiešiem mūs sakaut?+ Paņemsim no Šīlo Jehovas līguma šķirstu,+ lai tas būtu pie mums un izglābtu mūs no ienaidniekiem.” 4 Tad uz Šīlo tika aizsūtīti vīri, un tie atnesa no turienes karapulku Pavēlnieka Jehovas — tā, kurš sēž tronī pār* ķerubiem,+ — līguma šķirstu. Dieva līguma šķirstu pavadīja arī abi Ēļa dēli, Hofnijs un Pinehass.+

5 Līdzko Jehovas līguma šķirstu ienesa nometnē, visi izraēlieši tik skaļi uzgavilēja, ka zeme nodrebēja. 6 Kad filistieši izdzirdēja gaviles, viņi brīnījās: ”Kas tā par kliegšanu ebreju nometnē?” Uzzinājuši, ka uz nometni ir atnests Jehovas šķirsts, 7 filistieši nobijās un izsaucās: ”Dievs ir ienācis viņu nometnē!”+ Viņi teica: ”Nu mums ir beigas, jo nekas tāds vēl nav pieredzēts! 8 Mēs esam pagalam! Kurš mūs izglābs no šī varenā Dieva? Tas taču ir tas Dievs, kas tuksnesī sodīja ēģiptiešus ar visādām nelaimēm!+ 9 Filistieši, esiet drosmīgi un vīrišķīgi, lai jums nebūtu jākalpo ebrejiem, kā tie ir kalpojuši jums.+ Cīnieties kā īsti vīri!” 10 Tad filistieši metās cīņā un sakāva izraēliešus,+ un tie bēga uz savām teltīm. Izraēlieši cieta smagus zaudējumus — krita 30 000 kājnieku. 11 Turklāt filistieši sagrāba arī Dieva šķirstu, un abi Ēļa dēli, Hofnijs un Pinehass, gāja bojā.+

12 Tajā pašā dienā kāds benjamīnietis no kaujas lauka atskrēja uz Šīlo — saplēstās drēbēs, uzbēris zemi uz galvas.+ 13 Kad tas ieradās, Ēlis sēdēja ceļmalā, gaidīdams ziņas, jo viņam sirds bija nemierīga Dieva šķirsta dēļ.+ Benjamīnietis pilsētā pavēstīja notikušo, un visi sāka skaļi vaimanāt. 14 Izdzirdējis vaimanas, Ēlis jautāja: ”Kas tas par troksni?” Tad tas vīrs steidzās pie Ēļa, lai visu viņam izstāstītu. 15 (Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs un neredzīgs.)+ 16 Benjamīnietis teica: ”Es nāku tieši no kaujas lauka. Tikko no turienes atskrēju!” ”Kas tur noticis, mans dēls?” vaicāja Ēlis, 17 un ziņnesis pastāstīja: ”Izraēlieši cieta smagu sakāvi+ un bēga no filistiešiem. Arī abi tavi dēli, Hofnijs un Pinehass, gāja bojā,+ un ienaidnieki mums atņēma Dieva šķirstu.”+

18 Brīdī, kad tas pieminēja Dieva šķirstu, Ēlis atmuguriski nokrita no sava krēsla pie pilsētas vārtiem, lauza sprandu un nomira, jo viņš bija vecs un smags. Viņš bija tiesājis Izraēlu četrdesmit gadus. 19 Viņa vedekla, Pinehasa sieva, gaidīja bērnu, un viņai tuvojās dzemdību laiks. Kad viņa saņēma ziņu, ka Dieva šķirsts ir atņemts un viņas vīratēvs un vīrs ir miruši, viņa sakņupa pēkšņās sāpēs un dzemdēja. 20 Viņai mirstot, sievietes, kas bija līdzās, teica: ”Nebīsties, tev ir piedzimis dēls!” Bet viņa nepievērsa šiem vārdiem uzmanību un neko neatbildēja. 21 Viņa nosauca zēnu par Ihabodu*,+ sacīdama: ”Gods ir atstājis Izraēlu,”+ — jo Dieva šķirsts bija atņemts un viņas vīratēvs un vīrs bija miruši.+ 22 Viņa teica: ”Dieva šķirsts ir atņemts, tāpēc gods ir atstājis Izraēlu!”+

5 Sagrābuši Dieva šķirstu,+ filistieši to aizveda no Eben-Ezeras uz Ašdodu, 2 ienesa Dagona templī un novietoja blakus Dagona tēlam.+ 3 Otrā rītā ašdodieši ieraudzīja, ka Dagons ir nogāzies ar seju pret zemi Jehovas šķirsta priekšā.+ Viņi nostatīja Dagonu atpakaļ vietā,+ 4 bet, kad viņi atgriezās nākamajā rītā, Dagons atkal gulēja ar seju pret zemi Jehovas šķirsta priekšā. Tēla galva un abas rokas nocirstas mētājās uz tempļa sliekšņa, tikai Dagona zivs rumpis bija palicis vesels. 5 Tāpēc vēl šodien ne Dagona priesteri, ne kāds cits, kas ieiet Dagona templī Ašdodā, nekāpj uz tempļa sliekšņa.

6 Jehova smagi sodīja ašdodiešus un uzsūtīja tiem postu, vārdzinādams ar augoņiem*+ visus, kas dzīvoja Ašdodā un tās apkārtnē. 7 Kad ašdodieši redzēja, kas notiek, viņi sacīja: ”Mēs nevaram paturēt pie sevis Izraēla Dieva šķirstu, jo viņš bargi soda mūs un mūsu dievu Dagonu!” 8 Viņi saaicināja visus filistiešu valdniekus un tiem prasīja: ”Ko mums darīt ar Izraēla Dieva šķirstu?” Tie atbildēja: ”Pārvediet to uz Gātu!”+ Tad viņi nogādāja šķirstu Gātā.

9 Bet, kad šķirsts tur bija nonācis, Jehova vērsās arī pret šo pilsētu, iedvesdams tai šausmas. Pilsētas iedzīvotājus, kā jaunus, tā vecus, viņš sodīja ar augoņiem.+ 10 Tad viņi aizsūtīja Dieva šķirstu uz Ekronu,+ bet, tiklīdz tas nonāca Ekronā, ekronieši sāka vaimanāt: ”Viņi ir atveduši Dieva šķirstu pie mums, lai pazudinātu mūs un visu mūsu tautu!”+ 11 Ekronieši saaicināja visus filistiešu valdniekus un teica: ”Sūtiet Izraēla Dieva šķirstu prom! Lai tas atgriežas savā vietā, citādi mums un mūsu tautai jāmirst!” Pilsētu bija pārņēmušas nāves bailes, jo Dievs to bija smagi sodījis.+ 12 Tie, kas nebija nomiruši, cieta no augoņiem, un pilsētnieku saucieni pēc palīdzības cēlās debesīs.

6 Kad Jehovas šķirsts+ jau septiņus mēnešus bija atradies filistiešu zemē, 2 filistieši ataicināja priesterus un zīlniekus+ un jautāja: ”Ko mums darīt ar Jehovas šķirstu? Sakiet, kā lai mēs to aizsūtām atpakaļ?” 3 Tie atbildēja: ”Ja jūs gribat sūtīt atpakaļ Izraēla Dieva Jehovas līguma šķirstu, nesūtiet to bez dāvanas. Jums tas jāatdod viņam kopā ar vainas izpirkšanas upuri.+ Vienīgi tad jūs tiksiet izdziedināti un uzzināsiet, kāpēc viņš joprojām jūs soda.” 4 ”Kādu vainas upuri lai mēs viņam dodam?” filistieši vaicāja, un tie atteica: ”Piecus zelta augoņus un piecas zelta peles atbilstoši filistiešu valdnieku skaitam,+ jo gan jūs pašus, gan jūsu valdniekus ir piemeklējusi viena un tā pati sērga. 5 Izgatavojiet augoņu un peļu — zemes postītāju — atveidus+ un godiniet Izraēla Dievu. Varbūt tad jūs, jūsu dievu un jūsu zemi vairs neskars viņa smagais sods.+ 6 Neesiet stūrgalvīgi kā savulaik ēģiptieši un faraons!+ Kad Dievs viņus bargi pārmācīja,+ viņiem nācās atlaist izraēliešus.+ 7 Uztaisiet jaunus ratus un ņemiet divas govis, kurām ir zīdāmi teļi un kuras nekad nav bijušas iejūgtas. Iejūdziet govis ratos, bet teļus aizvediet atpakaļ uz mājām. 8 Ieceliet ratos Jehovas šķirstu, bet zelta priekšmetus, ko jūs viņam dodat par vainas upuri, ielieciet lādē tam blakus.+ Pēc tam sūtiet šķirstu prom 9 un vērojiet: ja tas dosies pa ceļu uz Bēt-Šemešu,+ uz savu zemi, tad Izraēla Dievs ir tas, kurš mums ir uzsūtījis šo lielo ļaunumu, bet, ja ne, tātad viņš nav mūs sodījis un notikušais ir tikai sagadīšanās.”

10 Filistieši tā arī darīja. Viņi iejūdza ratos divas govis, kuru teļus viņi atstāja mājās, 11 un ielika ratos Jehovas šķirstu, kā arī lādi ar zelta pelēm un augoņu atveidiem. 12 Tad govis devās taisnā ceļā uz Bēt-Šemešu.+ Tās soļoja pa lielceļu maudamas, nenogriezdamās ne pa labi, ne pa kreisi, un filistiešu valdnieki tām sekoja līdz Bēt-Šemešas robežai. 13 Tobrīd pilsētas iedzīvotāji ielejā pļāva kviešus, un, pamanījuši šķirstu, viņi ļoti nopriecājās. 14 Rati apstājās pie liela akmens Bēt-Šemešas iedzīvotāja Jozuas tīrumā. Ļaudis saskaldīja ratus malkā un govis+ upurēja par dedzināmo upuri Jehovam.

15 Levīti+ paņēma Jehovas šķirstu un lādi ar zelta priekšmetiem un novietoja uz lielā akmens. Todien Bēt-Šemešas+ iedzīvotāji nesa Jehovam dedzināmos un kaujamos upurus.

16 To visu novērojuši, pieci filistiešu valdnieki tajā pašā dienā atgriezās Ekronā. 17 Tā filistieši atsūtīja šos zelta augoņus par vainas upuri Jehovam:+ vienu par Ašdodu,+ vienu par Gazu, vienu par Aškelonu, vienu par Gātu+ un vienu par Ekronu.+ 18 Zelta peļu bija tikpat, cik filistiešu pilsētu, kuras piederēja pieciem valdniekiem, sākot ar nocietinātām pilsētām un beidzot ar lauku ciematiem.

Lielais akmens, uz kura bija novietots Jehovas šķirsts, joprojām stāv par piemiņu Bēt-Šemešas iedzīvotāja Jozuas tīrumā. 19 Bet Dievs sodīja Bēt-Šemešas ļaudis, tāpēc ka viņi bija aplūkojuši Jehovas šķirstu. Viņš nogalināja 50 070 cilvēku*, un tauta sēroja, jo Jehova viņus bija tik bargi sodījis.+ 20 Bēt-Šemešas vīri izsaucās: ”Kurš gan var stāties svētā Dieva Jehovas priekšā?+ Kaut viņš dotos prom no mums un ietu pie kāda cita!”+ 21 Un viņi sūtīja ziņu Kirjat-Jeārīmas+ iedzīvotājiem: ”Filistieši ir atdevuši atpakaļ Jehovas šķirstu. Nāciet un ņemiet to pie sevis!”+

7 Tad Kirjat-Jeārīmas vīri atnāca un aiznesa Jehovas šķirstu uz Abinadaba namu,+ kas atradās pakalnā, un tie iesvētīja viņa dēlu Eleāzaru, lai tas sargātu Jehovas šķirstu.

2 Kad bija aizritējis ilgs laiks, veseli divdesmit gadi, kopš šķirsts bija nogādāts Kirjat-Jeārīmā, visa izraēliešu tauta, nožēlas pārņemta, sāka meklēt Jehovas palīdzību.+ 3 Samuēls izraēliešiem teica: ”Ja jūs gribat atgriezties pie Jehovas ar visu savu sirdi,+ aizvāciet svešos dievekļus+ un Astartes tēlus,+ kas jums ir, pievērsiet sirdi Jehovam un kalpojiet vienīgi viņam,+ tad viņš jūs izglābs no filistiešiem.”+ 4 Tad izraēlieši atbrīvojās no Baala un Astartes tēliem un kalpoja vienīgi Jehovam.+

5 Samuēls teica: ”Sapulciniet izraēliešus Micpā,+ un es lūgšu par jums Jehovu!”+ 6 Kad ļaudis tur bija sapulcējušies, viņi smēla ūdeni un izlēja to Jehovas priekšā, un tajā dienā viņi gavēja+ un sacīja: ”Mēs esam grēkojuši pret Jehovu.”+ Micpā Samuēls sāka spriest izraēliešiem tiesu.+

7 Kad filistieši padzirdēja, ka izraēlieši ir sapulcējušies Micpā, filistiešu valdnieki+ devās karot pret Izraēlu. To uzzinājuši, izraēlieši izbijās no filistiešiem 8 un lūdza Samuēlu: ”Sauc palīgā Jehovu, mūsu Dievu,+ lai viņš mūs izglābj no filistiešiem!” 9 Tad Samuēls paņēma zīdāmu jēru un ziedoja to par dedzināmo upuri+ Jehovam. Viņš piesauca Jehovu izraēliešu dēļ, un Jehova viņu uzklausīja.+ 10 Kamēr Samuēls ziedoja dedzināmo upuri, filistieši uzbruka izraēliešiem, taču Jehova todien dārdināja varenus pērkonus,+ raisīdams filistiešos apjukumu,+ un izraēlieši tos sakāva.+ 11 Izgājuši no Micpas, viņi vajāja filistiešus līdz pat apvidum dienvidos no Bēt-Kāras, nogalinot savus ienaidniekus. 12 Pēc tam Samuēls starp Micpu un Ješānu novietoja akmens bluķi+ un nosauca to par Eben-Ezeru*, teikdams: ”Jehova vēl aizvien mums palīdz.”+ 13 Tā filistieši tika uzveikti, un tie vairs neiebruka izraēliešu zemē.+ Kamēr Samuēls bija dzīvs, Jehova stājās filistiešiem pretī.+ 14 Izraēlieši arī atguva filistiešu atņemtās pilsētas, sākot ar Ekronu un beidzot ar Gātu, un to apkārtējos apgabalus.

Arī starp izraēliešiem un amoriešiem bija miers.+

15 Samuēls tiesāja izraēliešus līdz mūža beigām.+ 16 Ik gadu viņš mēroja ceļu uz Bēteli,+ Gilgālu+ un Micpu+ un tur sprieda viņiem tiesu. 17 Pēc tam Samuēls atgriezās Rāmā,+ kur bija viņa mājas, un tiesāja izraēliešus arī tur. Rāmā viņš uzcēla altāri Jehovam.+

8 Kad Samuēls kļuva vecs, viņš iecēla par Izraēla tiesnešiem savus dēlus. 2 Viņa pirmdzimto sauca Joēls, bet otru dēlu sauca Abija,+ un tie sprieda tiesu Bēršebā. 3 Taču Samuēla dēli nestaigāja viņa pēdās, tie bija mantkārīgi,+ ņēma kukuļus+ un tiesāja negodīgi.+

4 Tad izraēliešu vecākie devās pie Samuēla uz Rāmu 5 un sacīja viņam: ”Tu jau esi vecs, bet tavi dēli neiet tavās pēdās. Tāpēc iecel mums ķēniņu, lai viņš mūs tiesā, tāpat kā tas ir pieņemts visās citās tautās.”+ 6 Bet Samuēlam nepatika šī prasība iecelt ķēniņu, kas spriestu tautai tiesu, tāpēc viņš lūdza Jehovu, 7 un Jehova Samuēlam atbildēja: ”Paklausi tautai, dari, kā viņi saka! Ne jau tevi viņi ir atraidījuši, bet gan mani, lai es vairs nebūtu viņu ķēniņš.+ 8 Viņi rīkojas tāpat, kā allaž ir rīkojušies kopš tās dienas, kad es viņus izvedu no Ēģiptes. Viņi novēršas no manis+ un kalpo citiem dieviem,+ un pret tevi viņi neizturas labāk. 9 Paklausi viņiem! Tikai nopietni brīdini viņus un paskaidro, uz ko būs tiesības ķēniņam, kurš pār viņiem valdīs.”

10 Samuēls atstāstīja Jehovas vārdus ļaudīm, kas viņam prasīja ķēniņu. 11 Viņš teica: ”Lūk, kādas tiesības būs jūsu ķēniņam:+ viņš ņems jūsu dēlus+ savā dienestā un vienus padarīs par savu ratu braucējiem,+ citus — par jātniekiem,+ bet citiem liks skriet pa priekšu viņa ratiem. 12 Viņš iecels tūkstoš vīru un piecdesmit vīru komandierus,+ liks art viņa laukus,+ vākt viņa ražu+ un darināt viņam ieročus un kaujas ratu piederumus.+ 13 Jūsu meitām viņš liks gatavot smaržīgas ziedes un padarīs viņas par virējām un cepējām.+ 14 Jūsu labākos tīrumus, vīna dārzus un olīvu birzis+ viņš atdos saviem kalpiem. 15 Viņš ņems desmito daļu no jūsu labības druvu un vīna dārzu ražas un atdos to saviem galminiekiem un kalpiem. 16 Savu darbu veikšanai viņš ņems jūsu kalpus un kalpones,+ jūsu labākos vēršus un ēzeļus. 17 Viņš ņems arī desmito daļu no jūsu sīklopiem,+ un jūs kļūsiet par viņa kalpiem. 18 Pienāks diena, kad jūs žēlosieties par ķēniņu, ko paši būsiet sev izraudzījušies,+ bet Jehova jums neatbildēs.”

19 Tomēr ļaudis nevēlējās ieklausīties Samuēla vārdos un uzstāja: ”Nē, mēs tik un tā gribam ķēniņu! 20 Tad mēs būsim kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņš spriedīs mums tiesu, stāsies mūsu priekšgalā un izcīnīs mūsu karus.” 21 Noklausījies visu, ko ļaudis teica, Samuēls to pavēstīja Jehovam, 22 un Jehova viņam atbildēja: ”Paklausi viņiem un iecel viņiem ķēniņu.”+ Tad Samuēls sacīja izraēliešiem: ”Atgriezieties savās pilsētās!”

9 Benjamīna ciltī bija kāds vīrs, vārdā Kīšs,+ Afijas dēla Behorata dēla Cerora dēla Abiēla dēls. Šis benjamīnietis+ bija ļoti turīgs, 2 un viņam bija dēls, kuru sauca Sauls.+ Tas bija izskatīgs jauneklis, galvas tiesu garāks par visiem citiem, — izraēliešu vidū nebija izskatīgāka vīrieša par viņu.

3 Saula tēvam Kīšam bija pazudušas ēzeļmātes, un viņš teica savam dēlam: ”Paņem līdzi kalpu un ej meklēt ēzeļmātes!” 4 Viņi izstaigāja Efraima kalnus un Šalīšas zemi, bet ēzeļmātes neatrada. Pēc tam viņi tās izmeklējās Šaalīmas zemē, bet pazudušo ēzeļmāšu nebija arī tur. Viņi izstaigāja arī visu Benjamīna zemi, bet velti.

5 Kad viņi bija nonākuši Cūfa zemē, Sauls kalpam sacīja: ”Griežamies atpakaļ, citādi mans tēvs sāks vairāk raizēties par mums nekā par ēzeļmātēm!”+ 6 Bet kalps atbildēja: ”Šajā pilsētā ir kāds ļoti godājams Dieva vīrs. Itin viss, ko viņš saka, piepildās.+ Dosimies pie viņa. Varbūt viņš mums pateiks, kurp iet.” 7 ”Ja mēs iesim pie šī Dieva vīra, ko gan mēs varam viņam aiznest?” atteica Sauls. ”Mums pat maize ceļasomās ir beigusies un nav nekā, ko mēs viņam varētu uzdāvināt. Vai tad mums kaut kas ir?” 8 Kalps sacīja: ”Redzi, man ir ceturtdaļa šekeļa* sudraba. Es to iedošu Dieva vīram, un viņš mums pateiks, pa kādu ceļu iet.” 9 (Agrāk Izraēlā, ja ļaudis gribēja vaicāt padomu Dievam, viņi mēdza sacīt: ”Nāciet, iesim pie redzētāja!”,+ jo to, ko tagad sauc par pravieti, agrāk dēvēja par redzētāju.) 10 Sauls piekrita: ”Labi, ejam!”, un viņi devās uz pilsētu pie Dieva vīra.

11 Kalnup iedami, viņi sastapa meitenes, kas gāja pēc ūdens, un jautāja tām: ”Vai šeit ir redzētājs?”+ 12 ”Jā gan,” tās atbildēja. ”Ejiet taisni uz priekšu — tur jau viņš būs. Tikai pasteidzieties! Viņš šodien ir ieradies pilsētā, jo ļaudis upurvietā*+ nes upuri.+ 13 Ja iesiet tūlīt, jūs viņu sastapsiet, pirms viņš būs devies uz upurmielastu. Ļaudis neēdīs, kamēr viņš nebūs atnācis, jo viņš svētīs upuri un tikai pēc tam ielūgtie varēs ēst. Tāpēc nekavējieties, lai paspētu viņu satikt, kamēr viņš nav aizgājis.” 14 Tā nu viņi turpināja ceļu, un, kad viņi bija nonākuši pilsētā, pretī nāca Samuēls, kas bija ceļā uz upurvietu.

15 Dienu pirms Saula ierašanās Jehova Samuēlam bija pavēstījis: 16 ”Rīt ap šo laiku es atsūtīšu pie tevis kādu vīru no Benjamīna zemes.+ Svaidi* viņu par vadoni izraēliešiem, manai tautai.+ Viņš izglābs manu tautu no filistiešiem, jo es esmu ievērojis savas tautas bēdas un mani ir sasniegušas viņu žēlabas.”+ 17 Kad Samuēls ieraudzīja Saulu, Jehova viņam sacīja: ”Lūk, šis ir tas vīrs, par kuru es tev teicu, ka viņš valdīs pār manu tautu!”+

18 Pilsētas vārtos Sauls piegāja pie Samuēla un jautāja: ”Saki, lūdzu, kur ir redzētāja nams?” 19 ”Es esmu redzētājs,” atbildēja Samuēls. ”Ej man pa priekšu uz upurvietu. Šodien jūs ēdīsiet kopā ar mani,+ bet rīt no rīta es tev pastāstīšu visu, ko tu vēlies zināt, un tad tu varēsi iet. 20 Par tām ēzeļmātēm, kas pazuda pirms trim dienām,+ neraizējies — tās jau ir atradušās. Turklāt vai tad visas Izraēla bagātības nepieder tev un tava tēva dzimtai?”+ 21 Sauls atteica: ”Es taču esmu no benjamīniešiem, no mazākās Izraēla cilts,+ un mana dzimta ir pati necilākā no visām Benjamīna cilts dzimtām! Kāpēc tu man tā saki?”

22 Tad Samuēls aizveda Saulu un viņa kalpu uz ēdamtelpu un ierādīja viņiem goda vietu starp ielūgtajiem, kuru bija ap trīsdesmit. 23 Samuēls teica pavāram: ”Atnes to gabalu, kuru es tev iedevu un piekodināju nolikt atsevišķi.” 24 Pavārs atnesa cisku un cēla to Saulam priekšā, un Samuēls sacīja: ”Šis ir tas gabals, kas bija pietaupīts tev. Ēd, tas tika taupīts tieši šim gadījumam, jo es teicu, ka esmu uzaicinājis viesus.” Tā Sauls todien ēda kopā ar Samuēlu. 25 Vēlāk, kad viņi no upurvietas+ bija atgriezušies pilsētā, Samuēls runāja ar Saulu uz savas mājas jumta. 26 Otrā rītā viņi cēlās agri, gaismai austot, un Samuēls sauca Saulam, kas bija uz jumta: ”Celies, es iešu tevi pavadīt!” Tad Sauls sagatavojās ceļam un kopā ar Samuēlu izgāja no mājām. 27 Kad viņi bija sasnieguši pilsētas nomali, Samuēls teica: ”Liec savam kalpam+ iet tālāk, bet tu uzkavējies, jo es gribu tev pavēstīt Dieva vārdus.” Tā nu kalps aizgāja viņiem pa priekšu.

10 Tad Samuēls paņēma eļļas trauciņu, izlēja eļļu Saulam uz galvas,+ noskūpstīja viņu un sacīja: ”Jehova tevi ir svaidījis par vadoni+ savai tautai*.+ 2 Šodien, kad tu no manis aiziesi, tu Benjamīna zemē pie Rāheles kapa+ Celcahā sastapsi divus vīrus, un tie tev pastāstīs: ”Ēzeļmātes, kuras tu gāji meklēt, ir atradušās, un nu tavs tēvs raizējas nevis par ēzeļmātēm,+ bet par jums. Viņš uztraucas, kur palicis viņa dēls.” 3 No turienes dodies tālāk līdz Tābora dižkokam. Tur tu satiksi trīs vīrus, kas būs ceļā uz Bēteli,+ lai pielūgtu Dievu. Viens no viņiem nesīs trīs kazlēnus, otrs — trīs maizes, bet trešais — krūku vīna. 4 Viņi tevi sveicinās un dos tev divas maizes. Pieņem tās no viņiem! 5 Pēc tam tu nonāksi pie Dieva pakalna, kur ir izvietojusies filistiešu vienība. Kad tu tuvosies pilsētai, no upurvietas tev pretī nāks praviešu pulks. Viņiem pa priekšu ies muzikanti, spēlēdami cītaras, tamburīnus, stabules un arfas, un viņi pravietos. 6 Tad Jehovas gars tevi piepildīs ar spēku,+ un tu pravietosi kopā ar viņiem un tā izmainīsies, it kā būtu kļuvis par citu cilvēku.+ 7 Kad šīs zīmes piepildīsies, dari visu, ko uzskati par vajadzīgu, jo Dievs ir ar tevi. 8 Aizej pirms manis uz Gilgālu,+ un vēlāk es tev tur pievienošos, lai upurētu dedzināmos upurus un miera* upurus. Gaidi mani septiņas dienas, tad es atnākšu un paskaidrošu, kas tev jādara.”

9 Tiklīdz Sauls pagriezās, lai dotos prom, Dievs mainīja viņa sirdi*, un tajā pašā dienā piepildījās visas šīs zīmes. 10 Kad viņš ar savu kalpu bija nokļuvis līdz pakalnam, viņam pretī nāca praviešu pulks. Dieva gars Saulu piepildīja ar spēku,+ un viņš sāka pravietot+ kopā ar tiem. 11 Saula paziņas, ieraudzījuši viņu pravietojam kopā ar praviešiem, runāja savā starpā: ”Kas noticis ar Kīša dēlu? Vai tad arī Sauls ir pravietis?” 12 Tad kāds no vietējiem pavaicāja: ”Un tie pārējie pravieši? Kas ir viņu tēvi?” Tā radās teiciens: ”Vai tad arī Sauls ir pravietis?”+

13 Beidzis pravietot, viņš devās uz upurvietu. 14 Saula tēvabrālis vēlāk prasīja Saulam un viņa kalpam: ”Kur jūs bijāt?” ”Mēs meklējām ēzeļmātes,+ bet nespējām tās atrast, tāpēc aizgājām pie Samuēla,” atbildēja Sauls. 15 Tad tēvocis viņam jautāja: ”Ko Samuēls jums teica?” 16 Un Sauls sacīja: ”Viņš mums pastāstīja, ka ēzeļmātes jau ir atrastas.” Taču to, ko Samuēls bija teicis par ķēniņa varu, viņš tēvocim nepieminēja.

17 Bet Samuēls sapulcināja tautu pie Jehovas Micpā+ 18 un paziņoja izraēliešiem: ”Jehova, Izraēla Dievs, saka tā: ”Es izvedu izraēliešus no Ēģiptes, un es jūs atbrīvoju no Ēģiptes varas+ un no visu to ķēniņu varas, kuri jūs apspieda. 19 Bet šodien jūs esat novērsušies no sava Dieva,+ kurš ir izglābis jūs no visām bēdām un ciešanām. Jūs prasījāt: ”Iecel mums ķēniņu!” Nu tad nostājieties Jehovas priekšā pa savām ciltīm un dzimtām!””

20 Pēc tam Samuēls lika citai pēc citas nākt visām izraēliešu ciltīm,+ un loze norādīja uz Benjamīna cilti.+ 21 Tad viņš lika Benjamīna ciltij nākt dzimtu pa dzimtai, un loze norādīja uz matriešu dzimtu. Visbeidzot tika norādīts uz Saulu, Kīša dēlu.+ Ļaudis sāka viņu meklēt, bet nevarēja nekur atrast. 22 Tad viņi vaicāja Jehovam:+ ”Vai šis vīrs vispār ir atnācis?”, un Jehova atbildēja: ”Jā, viņš ir paslēpies starp mantu saiņiem.” 23 Viņi aizskrēja un atveda Saulu, un, kad viņš nostājās ļaužu vidū, bija redzams, ka viņš ir galvas tiesu garāks par citiem.+ 24 Samuēls teica: ”Lūk, kādu vīru Jehova ir izraudzījies!+ Visā tautā nav otra tāda kā viņš!” Un visi sauca: ”Lai dzīvo ķēniņš!”

25 Samuēls izstāstīja ļaudīm, kādas būs ķēniņu tiesības,+ ierakstīja tās grāmatā un nolika to Jehovas priekšā. Pēc tam viņš visus atlaida mājās. 26 Arī Sauls devās mājup uz Gibeu, un viņam līdzi gāja karavīri, kurus Jehova uz to bija pamudinājis. 27 Bet daži nekrietni vīri sacīja: ”Kā gan šis mūs izglābs?”+ Tie nicināja Saulu un nepasniedza viņam nekādas dāvanas,+ bet Sauls tam nepievērsa uzmanību.

11 Tad amonietis+ Nāhāšs nāca un uzcēla nometni pie Jabešas+ Gileādā, gatavodamies uzbrukt pilsētai. Jabešas vīri viņam sacīja: ”Noslēdz ar mums vienošanos, un mēs tev kalposim,” — 2 bet Nāhāšs paziņoja: ”Es slēgšu ar jums vienošanos vienīgi ar tādu nosacījumu, ka es jums visiem izduršu labo aci. Tā es pazemošu visu Izraēlu.” 3 Jabešas vecākie atbildēja: ”Dod mums septiņas dienas laika, lai mēs varētu pa visu Izraēlu izsūtīt ziņnešus. Ja nebūs neviena, kas mūs izglābtu, mēs tev padosimies.” 4 Ieradušies Gibeā,+ kur dzīvoja Sauls, ziņneši nodeva ļaudīm vēsti no Jabešas, un visi sāka skaļi raudāt.

5 Bet Sauls nāca no lauka, dzīdams lopus, un viņš jautāja: ”Kas noticis? Kāpēc ļaudis tā raud?” Tad viņam izstāstīja, kāda ziņa ir saņemta no Jabešas. 6 Kad Sauls to dzirdēja, Dieva gars piepildīja viņu ar spēku,+ un viņš ļoti sadusmojās. 7 Viņš nokāva divus vēršus, sacirta tos gabalos un ar ziņnešiem izsūtīja šos gabalus pa visu Izraēlu, likdams pavēstīt: ”Kurš nesekos Saulam un Samuēlam, ar tā lopiem notiks tas pats!” Tad ļaudis pārņēma bijība pret Jehovu, un vīri visi kā viens devās karā. 8 Bezekā Sauls viņus izskaitīja: izraēliešu bija 300 000, bet Jūdas vīru — 30 000. 9 Sauls un viņa vīri teica ziņnešiem, kas bija atnākuši no Jabešas Gileādā: ”Sakiet Jabešas iedzīvotājiem: ”Rīt, kad saule sāks karsēt, jūs būsiet glābti!”” Ziņneši atgriezās ar šo vēsti Jabešā, un pilsētas iedzīvotāji kļuva priecīgi. 10 Viņi paziņoja amoniešiem: ”Rīt mēs jums padosimies, un jūs varēsiet darīt ar mums, kā jums tīk!”+

11 Nākamajā dienā Sauls sadalīja karaspēku trīs pulkos. Rīta sardzes* laikā viņi iebruka ienaidnieka nometnē un līdz pat dienas vidum galēja nost amoniešus+ citu pēc cita, bet izdzīvojušie aizbēga kur kurais, glābdamies pa vienam. 12 Pēc tam ļaudis prasīja Samuēlam: ”Kur ir tie nelieši, kas negribēja, lai Sauls būtu mūsu ķēniņš?+ Vediet tos šurp — mēs tos nonāvēsim!” 13 Bet Sauls sacīja: ”Šodien nevienam nav jāmirst,+ jo Jehova šodien ir izglābis Izraēlu.”

14 Vēlāk Samuēls aicināja tautu: ”Iesim uz Gilgālu+ apstiprināt, ka Sauls ir ķēniņš!”+ 15 Tad visi devās uz Gilgālu un tur Jehovas priekšā pasludināja Saulu par ķēniņu. Pēc tam viņi upurēja Jehovam miera upurus,+ un Sauls kopā ar visiem izraēliešiem līksmi nosvinēja+ šo notikumu.

12 Samuēls izraēliešiem teica: ”Es esmu izpildījis visu, ko jūs vēlējāties, un esmu iecēlis jums ķēniņu.+ 2 Nu jums ir ķēniņš, kas jūs vadīs.+ Bet es esmu kļuvis vecs un sirms, un mani dēli ir ar jums.+ Es jūs esmu vadījis kopš savas jaunības līdz pat šai dienai.+ 3 Lūk, te es esmu! Atbildiet man Jehovas un viņa svaidītā priekšā:+ kura vērsi vai ēzeli es esmu piesavinājies?+ Kuru es esmu apkrāpis vai apspiedis? No kura esmu ņēmis kukuli, lai uz kaut ko pievērtu acis?+ Sakiet, un es jums atlīdzināšu.”+ 4 Izraēlieši atbildēja: ”Tu neesi mūs ne krāpis, ne apspiedis un ne no viena neko neesi ņēmis.” 5 Tad viņš tiem sacīja: ”Jehova ir liecinieks pret jums, un viņa svaidītais šodien ir liecinieks, ka jums nav, par ko mani apsūdzēt.” Tie atteica: ”Jā, viņš tam ir liecinieks.”

6 Samuēls turpināja: ”Tiešām, Jehova, kas izraudzījās Mozu un Āronu un izveda jūsu tēvus no Ēģiptes,+ tam ir liecinieks. 7 Tagad nostājieties šeit, un es jums spriedīšu tiesu Jehovas priekšā, atgādinādams visu labo*, ko Jehova ir darījis jums un jūsu tēviem.

8 Kad Jēkabs bija nonācis Ēģiptē+ un jūsu tēvi sauca pēc Jehovas palīdzības,+ Jehova sūtīja Mozu+ un Āronu, lai tie aizvestu viņus no Ēģiptes un dotu viņiem mājvietu šeit.+ 9 Bet viņi aizmirsa Jehovu, savu Dievu, un viņš tos nodeva+ Hācoras karaspēka virspavēlniekam Siseram,+ filistiešiem+ un Moābas ķēniņam,+ un šie ienaidnieki karoja pret viņiem. 10 Jūsu tēvi sauca pēc Jehovas palīdzības,+ sacīdami: ”Mēs esam grēkojuši,+ jo esam atstājuši Jehovu, lai kalpotu Baala+ un Astartes+ tēliem. Izglāb mūs tagad no ienaidniekiem, un mēs kalposim tev!” 11 Tad Jehova sūtīja Jerubaalu,+ Bedānu*, Jeftu+ un Samuēlu+ un izglāba jūs no apkārtējiem ienaidniekiem, lai jūs varētu dzīvot drošībā.+ 12 Bet, kad jums uzbruka amoniešu ķēniņš Nāhāšs,+ jūs man teicāt: ”Mēs gribam ķēniņu!”,+ kaut gan jūsu Dievs Jehova ir jūsu ķēniņš.+ 13 Te nu ir ķēniņš, kuru jūs izvēlējāties, kuru jūs prasījāt! Jehova jums ir iecēlis ķēniņu!+ 14 Ja jūs bīsieties Jehovu+ un viņam kalposiet,+ ja jūs viņam klausīsiet+ un nesacelsieties pret Jehovas pavēlēm, ja jūs paši un jūsu ķēniņš paliksiet uzticīgi savam Dievam Jehovam — tad labi! 15 Turpretī tad, ja jūs neklausīsiet Jehovam un sacelsieties pret Jehovas pavēlēm, Jehova vērsīsies pret jums un jūsu tēviem.+ 16 Bet nu stāviet un skatieties, kā Jehova jūsu acu priekšā paveiks kaut ko dižu! 17 Vai patlaban nav kviešu pļaujas laiks? Taču es piesaukšu Jehovu, un viņš sūtīs pērkonu un lietu. Tad jūs zināsiet un sapratīsiet, cik liels ļaunums Jehovas acīs ir tas, ka esat prasījuši sev ķēniņu.”+

18 Samuēls piesauca Jehovu, un Jehova tajā pašā dienā sūtīja pērkonu un lietu, tāpēc ļaudis pārņēma dziļa bijība pret Jehovu un Samuēlu. 19 Viņi Samuēlam teica: ”Lūdz Jehovu, savu Dievu, par saviem kalpiem,+ lai mums nebūtu jāmirst, jo visiem saviem grēkiem mēs esam pievienojuši vēl vienu, prasīdami sev ķēniņu.”

20 Samuēls tautai atbildēja: ”Nebaidieties! Jūs patiešām esat rīkojušies slikti, tomēr neatstājiet Jehovu+ un kalpojiet Jehovam no visas sirds.+ 21 Nepievērsieties bezjēdzīgiem elkiem,+ no kuriem nav nekāda labuma+ un kuri nespēj glābt, jo tie nav nekas. 22 Sava dižā vārda dēļ+ Jehova jūs nepametīs,+ jo Jehova pats ir izraudzījies jūs par savu tautu.+ 23 Bet es nemūžam nedarītu tādu grēku pret Jehovu, ka pārtrauktu par jums lūgt. Es arī turpmāk jūs mācīšu iet pa labo un pareizo ceļu. 24 Tikai bīstieties Jehovu+ un uzticīgi kalpojiet viņam no visas sirds. Neaizmirstiet, kādus varenus darbus viņš ir veicis jūsu labā!+ 25 Bet, ja jūs stūrgalvīgi darīsiet ļaunu, jūs iesiet bojā+ — gan jūs paši, gan jūsu ķēniņš.”+

13 Sauls bija ...* gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu,+ un viņš valdīja pār Izraēlu divus gadus. 2 Sauls izraudzījās no izraēliešiem trīstūkstoš vīru: divi tūkstoši no tiem bija ar Saulu Mihmāsā un kalnos pie Bēteles, un tūkstotis — ar Jonatānu+ benjamīniešu Gibeā,+ bet pārējos karavīrus viņš aizsūtīja mājās. 3 Jonatāns sakāva filistiešu+ karaspēka vienību, kas bija izvietojusies Gebā,+ un filistieši to uzzināja. Sauls lika visā zemē pūst ragu,+ sacīdams: ”Lai ebreji dzird!” 4 Tā visi izraēlieši dzirdēja ziņu: ”Sauls ir sakāvis filistiešu vienību, un nu filistieši deg naidā pret izraēliešiem!” Tad ļaudis tika sasaukti pie Saula Gilgālā.+

5 Filistieši sapulcēja karaspēku cīņai pret izraēliešiem — trīsdesmit tūkstošus kaujas ratu, sešus tūkstošus jātnieku un tik daudz karavīru kā smilšu jūras krastā.+ Viņi uzcēla nometni Mihmāsā austrumos no Bēt-Āvenas.+ 6 Kad izraēlieši redzēja, ka ir nonākuši nelaimē un draud lielas briesmas, viņi slēpās alās+ un aizās, klintīs, pagrabos un bedrēs. 7 Daļa ebreju pat bēga pāri Jordānai uz Gada zemi un Gileādu,+ bet Sauls palika Gilgālā, un visi ļaudis, kas bija pie viņa, drebēja bailēs. 8 Viņš gaidīja Gilgālā septiņas dienas, jo tādu laiku bija noteicis Samuēls, bet Samuēls kā nenāca, tā nenāca, un ļaudis sāka izklīst. 9 Visbeidzot Sauls lika atvest pie viņa dedzināmajam upurim un miera upuriem paredzētos dzīvniekus un pats upurēja dedzināmo upuri.+

10 Bet, tikko Sauls bija beidzis upurēšanu, ieradās Samuēls, un Sauls izgāja viņam pretī sasveicināties. 11 Samuēls prasīja: ”Ko tu esi izdarījis?”, un Sauls atteica: ”Redzēdams, ka ļaudis jau dodas prom+ un tu noteiktajā laikā tā arī neesi ieradies, turklāt Mihmāsā pulcējas filistieši,+ 12 es nodomāju: ”Filistieši tūlīt nāks uz Gilgālu un man uzbruks, bet es vēl neesmu izlūdzies Jehovas labvēlību.” Tāpēc es biju spiests upurēt dedzināmo upuri.”

13 Tad Samuēls teica Saulam: ”Tu esi rīkojies muļķīgi! Tu neesi paklausījis sava Dieva Jehovas pavēlei.+ Ja tu būtu paklausījis, Jehova uz visiem laikiem būtu nostiprinājis tavu varu pār Izraēlu, 14 bet nu tava ķēniņa vara nenoturēsies.+ Jehova atradīs vīru, kurš būs viņam patīkams,+ un Jehova iecels viņu par vadoni savai tautai,+ jo tu neesi paklausījis Jehovas pavēlei.”+

15 Pēc tam Samuēls aizgāja no Gilgālas uz benjamīniešu Gibeu, bet Sauls saskaitīja vīrus, kas vēl bija palikuši pie viņa, un izrādījās, ka to ir ap sešiem simtiem.+ 16 Sauls un viņa dēls Jonatāns kopā ar saviem atlikušajiem karavīriem uzturējās benjamīniešu Gebā,+ bet filistiešu nometne atradās Mihmāsā.+ 17 No filistiešu nometnes trīs pulki devās sirot: viens pulks virzījās uz Ofras pusi, uz Šuāla zemi, 18 otrs nogriezās uz Bēt-Horonu,+ savukārt trešais devās pa ceļu, kas ved uz robežu pie Ceboīmas ielejas, uz tuksneša pusi.

19 Tolaik visā Izraēlā nebija neviena kalēja, jo filistieši negribēja, lai ebreji izgatavotu sev zobenus vai šķēpus. 20 Lai asinātu lemešus, kapļus, cirvjus un sirpjus, visiem izraēliešiem bija jāiet pie filistiešiem, 21 un par lemešu, kapļu, trīszaru dakšu un cirvju asināšanu un vēršu dzenamo labošanu bija jāmaksā pīms* sudraba. 22 Tāpēc kaujas dienā nevienam no Saula un Jonatāna vīriem nebija ne zobena, ne šķēpa.+ Ieroči bija vienīgi pašam Saulam un viņa dēlam Jonatānam.

23 Bet pie Mihmāsas pārejas bija izvietojies filistiešu priekšpostenis.+

14 Kādu dienu Saula dēls Jonatāns+ sacīja savam ieroču nesējam: ”Nāc, mēģināsim tikt līdz filistiešu priekšpostenim tur, otrā pusē!” Taču tēvam viņš neko neteica par savu nodomu. 2 Sauls tobrīd bija apmeties zem granātkoka Migronā, Gibeas+ apkaimē, un pie viņa bija ap 600 vīru.+ 3 (Tolaik efodu+ valkāja Ahija, Ahitūba dēls;+ Ahitūbs bija Pinehasa+ dēls, Ihaboda+ brālis, bet Pinehasa tēvs Ēlis+ bija Jehovas priesteris, kas bija kalpojis Šīlo.)+ Bet karavīri nezināja, ka Jonatāns ir aizgājis. 4 Takas, pa kurām Jonatāns grasījās nokļūt līdz filistiešu priekšpostenim, veda starp diviem smailiem klintsragiem, kas pacēlās katrs savā pusē. Vienu no tiem sauca Bocēcs, bet otru — Senne. 5 Viens klintsrags slējās ziemeļos pretī Mihmāsai, bet otrs — dienvidos pretī Gebai.+

6 Jonatāns aicināja savu ieroču nesēju: ”Nāc, dosimies pāri pie šiem neapgraizītajiem+ uz viņu priekšposteni! Varbūt Jehova mums palīdzēs, jo, ja Jehova grib piešķirt uzvaru, nekas nevar viņu aizkavēt, vienalga, vai mūsu ir daudz vai maz.”+ 7 Ieroču nesējs atbildēja: ”Dari, ko esi nodomājis. Ej, kur vēlies, un es tev sekošu, lai kurp tu dotos.” 8 Tad Jonatāns teica: ”Dosimies pie tiem vīriem, lai viņi mūs pamana. 9 Ja viņi mums uzsauks: ”Stāviet, kamēr mēs pie jums nokāpsim!”, paliksim, kur esam, un nekāpsim augšā pie viņiem. 10 Turpretī, ja viņi sauks: ”Nāciet šurp!”, mēs kāpsim augšā, jo tā būs zīme,+ ka Jehova viņus ir nodevis mūsu rokās.”

11 Kad filistieši viņus abus ieraudzīja, tie teica: ”Re, kur ebreji lien laukā no savām alām, pa kurām tie slapstījās!”+ 12 Viņi sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam: ”Panāciet šurp, un jūs dabūsiet mācību!”+ ”Seko man!” Jonatāns uzsauca savam ieroču nesējam. ”Jehova viņus nodos Izraēla rokās!”+ 13 Tad Jonatāns rāpās augšā, un ieroču nesējs — aiz viņa. Filistieši cits pēc cita krita no Jonatāna rokas, un ieroču nesējs viņam sekoja, nogalinādams ienaidniekus. 14 Šajā pirmajā kaujā, ko Jonatāns un ieroču nesējs izcīnīja uz pusi mazākā laukumā, nekā ar vēršu jūgu var apart dienas laikā, viņi nonāvēja ap 20 vīru.

15 Filistiešu nometne un visi priekšposteņa karavīri šausmās drebēja, pat sirotāju pulki+ bija pārbijušies. Zeme trīcēja, un visus sagrāba Dieva uzsūtītas bailes. 16 Saula sargkareivji benjamīniešu Gibeā+ pamanīja, ka ienaidnieku nometnē valda sajukums.+

17 Tad Sauls saviem ļaudīm pavēlēja: ”Pārskaitiet vīrus, lai redzam, kurš ir aizgājis!” Kad visus pārskaitīja, izrādījās, ka trūkst Jonatāna un viņa ieroču nesēja. 18 Sauls sacīja Ahijam:+ ”Atnes šurp Dieva šķirstu!” (Tolaik Dieva šķirsts bija pie izraēliešiem.) 19 Bet, kamēr Sauls vēl runāja ar priesteri, sajukums filistiešu nometnē vērsās plašumā, un Sauls teica priesterim: ”Pagaidi!” 20 Sasaucis savus vīrus, Sauls tos veda cīņā, un, nonākuši kaujas laukā, viņi ieraudzīja, ka tur valda liels juceklis un filistieši ir pavērsuši zobenu cits pret citu. 21 Ebreji, kas pirms tam bija pievienojušies filistiešiem un atradās viņu nometnē, tagad pārgāja pie izraēliešiem, kurus vadīja Sauls un Jonatāns. 22 Kad izraēlieši, kas slēpās+ Efraima kalnos, dzirdēja, ka filistieši bēg, arī viņi metās tos vajāt. 23 Tā Jehova todien izglāba izraēliešus,+ un kauja plosījās līdz pat Bēt-Āvenai.+

24 Bet Izraēla vīri todien bija gaužām nomocījušies, jo Sauls tos bija nozvērinājis, teikdams: ”Nolādēts tas vīrs, kas kaut ko ēdīs, pirms pienāks vakars un es būšu atriebies saviem ienaidniekiem!” Tāpēc neviens neko nebija ēdis.+

25 Kad karavīri nonāca mežā, tur uz zemes bija satecējis medus. 26 Viņi redzēja medu pilam, bet neviens tam pat nepieskārās, jo baidījās pārkāpt zvērestu. 27 Taču Jonatāns nebija dzirdējis, ka tēvs ir nozvērinājis ļaudis,+ tāpēc viņš izstiepa savu nūju un iemērca tās galu medū. Nobaudījis medu, viņš atguva spēkus,* 28 bet kāds karavīrs viņam pastāstīja: ”Tavs tēvs stingri nozvērināja ļaudis, sacīdams: ”Nolādēts tas vīrs, kas šodien kaut ko ēdīs!”+ Tieši tāpēc mūsu vīri ir tā pārguruši.” 29 Jonatāns izsaucās: ”Mans tēvs grūž tautu postā! Lūk, kā man ir atgriezušies spēki, kopš esmu iebaudījis mazliet medus. 30 Būtu bijis daudz labāk, ja vīri šodien būtu kārtīgi paēduši+ no laupījuma, ko tie ir atņēmuši ienaidniekiem! Tad filistieši būtu sakauti vēl pamatīgāk!”

31 Tajā dienā izraēlieši turpināja cīņu, vajādami filistiešus no Mihmāsas līdz Ajalonai,+ un vīri pavisam pagura. 32 Tāpēc viņi klupa virsū laupījumam, turpat uz vietas kāva aitas, vēršus un teļus un ēda gaļu ar asinīm.+ 33 Tad Saulam paziņoja: ”Ļaudis grēko pret Jehovu, ēzdami gaļu ar asinīm!”+ To dzirdot, viņš teica: ”Jūs esat izdarījuši smagu grēku! Tūlīt pat atveliet šurp lielu akmeni!” 34 Pēc tam Sauls lika apziņot ļaudis un tiem sacīt: ”Vediet šurp savus vēršus un aitas, kaujiet tos nost un ēdiet. Negrēkojiet pret Jehovu, ēzdami gaļu ar asinīm!”+ Tā visi tonakt gāja turp un kāva tur savus vēršus. 35 Tad Sauls uzcēla altāri Jehovam+ — tas bija pirmais Jehovas altāris, ko viņš uzcēla.

36 Sauls teica: ”Dzīsimies naktī pakaļ filistiešiem, aplaupīsim tos un vajāsim līdz rīta gaismai! Neatstāsim dzīvu nevienu pašu!”, un karavīri atbildēja: ”Dari, kā tev šķiet pareizi!” Bet priesteris sacīja: ”Vispirms vaicāsim padomu Dievam!”+ 37 Sauls vaicāja Dievam: ”Vai man dzīties pakaļ filistiešiem?+ Vai tu tos nodosi izraēliešu rokās?” Bet tajā dienā Dievs viņam neatbildēja. 38 Tad Sauls teica: ”Nāciet šurp, visi tautas vadītāji! Noskaidrosim, kurš šodien ir grēkojis. 39 Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, kurš ir izglābis Izraēlu, — pat ja izrādītos, ka tas ir mans dēls Jonatāns, viņam ir jāmirst!” Taču visi klusēja. 40 Tad viņš izraēliešiem pavēlēja: ”Nostājieties vienā pusē, bet mēs ar Jonatānu nostāsimies otrā!” Tie atbildēja: ”Dari, kā tev šķiet pareizi!”

41 Sauls lūdza Jehovu: ”Ak, Izraēla Dievs, atbildi ar tumīma+ starpniecību!”, un tumīms norādīja uz Jonatānu un Saulu, nevis uz tautu. 42 Sauls teica: ”Metiet lozes+ par mani un manu dēlu Jonatānu!”, un loze norādīja uz Jonatānu. 43 Tad Sauls viņam jautāja: ”Saki, ko tu esi izdarījis?”, un Jonatāns atbildēja: ”Es tikai pamērcu nūjas galu un nobaudīju nedaudz medus.+ Es esmu gatavs mirt!”

44 Sauls teica: ”Lai Dievs mani pārmāca un soda, ja tu tagad nemirsi, Jonatān!”+ 45 Bet ļaudis Saulam iebilda: ”Vai patiesi Jonatānam, kurš sagādājis Izraēlam šo izcilo uzvaru,+ ir jāmirst? Nemūžam! Tik tiešām, ka Jehova ir dzīvs, ne mats no viņa galvas nedrīkst nokrist, jo šodien viņš to visu ir paveicis ar Dieva palīdzību.”+ Tā ļaudis izglāba Jonatānu no nāves.

46 Tad Sauls pārtrauca vajāt filistiešus, un tie atgriezās savā zemē.

47 Sauls nostiprināja savu varu pār Izraēlu un karoja ar visiem saviem ienaidniekiem: ar moābiešiem,+ amoniešiem,+ edomiešiem,+ Cobas+ ķēniņiem un filistiešiem.+ Viņš guva uzvaru pār visiem, pret kuriem devās karā. 48 Sauls drosmīgi cīnījās un sakāva amalekiešus,+ izglābdams izraēliešus no tiem, kas viņus aplaupīja.

49 Saula dēli bija Jonatāns, Jišvijs un Malkīšua.+ Viņam bija arī divas meitas, vecāko sauca Mēraba,+ bet jaunāko — Mihala.+ 50 Saula sieva bija Ahinoāma, Ahimaaca meita, un viņa karaspēka virspavēlnieks bija Abners,+ Nera dēls, Saula tēvocis. 51 Saula tēvs bija Kīšs,+ un Abnera tēvs bija Ners,+ Abiēla dēls.

52 Visu savu valdīšanas laiku Sauls sīvi cīnījās ar filistiešiem,+ un, kad vien viņš ievēroja kādu stipru un drosmīgu vīru, viņš to piepulcēja savam karaspēkam.+

15 Samuēls teica Saulam: ”Jehovas sūtīts, es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Izraēlam, viņa tautai,+ tad nu uzklausi Jehovas vārdus.+ 2 Karapulku Pavēlnieks Jehova saka tā: ”Es saukšu amalekiešus pie atbildības par to, ka viņi stājās ceļā izraēliešiem, kad tie gāja prom no Ēģiptes.+ 3 Tagad ej un sakauj amalekiešus,+ pilnībā iznīcini*+ tos līdz ar visu, kas tiem pieder. Nesaudzē tos un nonāvē+ visus — vīriešus un sievietes, zīdaiņus un bērnus, vēršus un aitas, kamieļus un ēzeļus.””+ 4 Sauls sasauca ļaudis un Telaimā saskaitīja savu karaspēku: tajā bija 200 000 kājnieku un vēl 10 000 vīru no Jūdas cilts.+

5 Sauls aizveda karaspēku līdz amalekiešu pilsētai un ielejā ierīkoja slēpni, 6 bet kēniešiem+ viņš teica: ”Ejiet prom no amalekiešiem, lai es jūs neiznīcinātu kopā ar tiem,+ jo jūs palīdzējāt* izraēliešiem,+ kad tie bija aizgājuši no Ēģiptes.” Tad kēnieši atstāja amalekiešus. 7 Pēc tam Sauls sakāva amalekiešus+ no Havīlas+ līdz pat Šūrai,+ kas atrodas blakus Ēģiptei. 8 Amalekiešu ķēniņu Agagu+ viņš sagūstīja dzīvu, bet visus pārējos nogalināja ar zobenu.+ 9 Taču Sauls un viņa vīri pasaudzēja Agagu, kā arī labākās aitas un vēršus, treknākos lopus un aunus un visu, kas bija vērtīgs.+ Viņi negribēja tos nodot iznīcībai. Bet visu, kas bija slikts un nederīgs, viņi iznīcināja.

10 Tad Jehova pavēstīja Samuēlam: 11 ”Man ir žēl, ka es esmu iecēlis Saulu par ķēniņu, jo viņš ir novērsies no manis un nav izpildījis, ko es liku.”+ Tas Samuēlu ļoti sarūgtināja, un viņš visu nakti lūdzās Jehovu.+ 12 Otrā rītā, kad Samuēls piecēlās un gribēja tikties ar Saulu, viņš uzzināja, ka Sauls ir aizgājis uz Karmelu,+ uzcēlis tur sev pieminekli+ un pēc tam devies uz Gilgālu. 13 Kad Samuēls beidzot ieradās pie Saula, tas viņam teica: ”Lai Jehova tevi svētī! Es esmu izpildījis, ko Jehova lika.” 14 Bet Samuēls jautāja: ”Kāpēc tad es dzirdu aitas blējam un vēršus maujam?”+ 15 Sauls atbildēja: ”Ļaudis tos ir atveduši no amalekiešiem. Viņi pataupīja labākos sīklopus un liellopus, lai tos upurētu tavam Dievam Jehovam, bet visu pārējo mēs pilnībā iznīcinājām.” 16 Tad Samuēls sacīja Saulam: ”Pietiek! Es tev izstāstīšu, ko Jehova šonakt man pavēstīja.”+ Un Sauls teica: ”Runā!”

17 Samuēls sacīja: ”Vai tu pats sevi neuzskatīji par neievērojamu,+ kad kļuvi par galvu Izraēla ciltīm un Jehova tevi svaidīja par Izraēla ķēniņu?+ 18 Bet tad Jehova tevi sūtīja uzdevumā un lika: ”Ej un nodod iznīcībai amalekiešus,+ šos grēciniekus! Karo ar tiem, līdz būsi tos iznīcinājis!”+ 19 Kāpēc tu neesi paklausījis Jehovam? Kāpēc tu esi alkatīgi sagrābies laupījumu+ un darījis to, kas Jehovam nepatīk?”

20 Taču Sauls iebilda: ”Nē, es paklausīju Jehovam! Es devos uzdevumā, kurā Jehova mani sūtīja, atvedu šurp amalekiešu ķēniņu Agagu un pilnībā iznīcināju amalekiešus.+ 21 Bet ļaudis paņēma no laupījuma sīklopus un liellopus, labākos no tā, ko bija paredzēts iznīcināt, lai Gilgālā tos upurētu tavam Dievam Jehovam.”+

22 Bet Samuēls sacīja: ”Vai tad dedzināmie un kaujamie upuri Jehovam patīk vairāk+ nekā paklausība viņam? Redzi, paklausība ir svarīgāka nekā upuris,+ un klausīt Jehovam ir labāk nekā upurēt auna taukus,+ 23 jo dumpīgums+ ir tāds pats grēks kā zīlēšana+ un augstprātība ir tas pats, kas buršana un elkdievība. Tāpēc, ka tu negribēji klausīt Jehovas pavēlei,+ viņš vairs negrib, lai tu būtu ķēniņš.”+

24 Tad Sauls atzina: ”Es esmu grēkojis — es pārkāpu Jehovas pavēli un neievēroju tevis teikto, jo es baidījos no ļaudīm un paklausīju viņiem. 25 Lūdzu, piedod manu grēku un griezies atpakaļ kopā ar mani, lai es varētu pielūgt Jehovu!”+ 26 Taču Samuēls atteica: ”Es neiešu tev līdzi, jo tu negribēji klausīt Jehovas pavēlei un Jehova vairs negrib, lai tu būtu Izraēla ķēniņš.”+ 27 Kad Samuēls pagriezās, lai ietu prom, Sauls satvēra viņa virssvārku stūri, un tas atplīsa. 28 Tad Samuēls viņam sacīja: ”Tāpat Jehova šodien ir atrāvis tev ķēniņa varu pār Izraēlu, un viņš to atdos kādam citam, kas ir labāks par tevi.+ 29 Patiesi, dižais Izraēla Dievs+ nemelo+ un nemaina savas domas*, jo viņš nav cilvēks, kam būtu jāmaina domas.”+

30 Bet Sauls teica: ”Es esmu grēkojis, bet, lūdzu, pagodini mani tautas vecāko un visu izraēliešu priekšā! Nāc ar mani, un es pielūgšu Jehovu, tavu Dievu.”+ 31 Tad Samuēls aizgāja līdzi Saulam, un Sauls pielūdza Jehovu. 32 Pēc tam Samuēls lika: ”Atvediet pie manis amalekiešu ķēniņu Agagu!” Agags gāja negribīgi, jo bija cerējis, ka nāves draudi ir garām*. 33 Bet Samuēls viņam teica: ”Kā tavs zobens laupīja mātēm bērnus, tā arī tavai mātei būs jāpaliek bez bērniem.” Un Samuēls sacirta Agagu gabalos Jehovas priekšā Gilgālā.+

34 Pēc tam Samuēls devās uz Rāmu, bet Sauls atgriezās mājās Gibeā. 35 Līdz savai nāves dienai Samuēls Saulu vairs neredzēja. Samuēls bija noskumis Saula dēļ,+ un Jehovam bija žēl, ka viņš bija iecēlis Saulu par Izraēla ķēniņu.+

16 Beidzot Jehova sacīja Samuēlam: ”Cik ilgi tu skumsi Saula dēļ?+ Es vairs negribu, lai viņš būtu Izraēla ķēniņš.+ Piepildi ragu ar eļļu+ un dodies ceļā! Es tevi sūtu pie betlēmieša Isaja,+ jo es esmu izraudzījies par ķēniņu vienu no viņa dēliem.”+ 2 Bet Samuēls teica: ”Kā lai es eju? Ja Sauls to padzirdēs, viņš mani nogalinās!”+ Jehova atbildēja: ”Paņem līdzi teli un saki, ka esi atnācis nest upuri Jehovam. 3 Ielūdz uz upurēšanu Isaju, un es pateikšu, kas tev jādara. Tev būs jāsvaida tas, kuru es norādīšu.”+

4 Tad Samuēls darīja, kā Jehova bija licis. Kad viņš ieradās Betlēmē,+ pilsētas vecākie izgāja viņam pretī un izbijušies jautāja: ”Vai tu nāc ar mieru?” 5 ”Jā gan!” atbildēja Samuēls. ”Es nāku nest upuri Jehovam. Sagatavojieties, lai jūs būtu svēti, un nāciet man līdzi uz upurēšanu!” Viņš lika sagatavoties arī Isajam un viņa dēliem un uzaicināja tos uz upurēšanu. 6 Kad tie ieradās, Samuēls ievēroja Eliābu+ un nodomāja: ”Patiesi, šis būs Jehovas svaidītais!” 7 Bet Jehova Samuēlam teica: ”Nepievērs uzmanību viņa ārienei un staltajam augumam+ — viņu es neesmu izraudzījies, jo Dievs neskatās tā kā cilvēks. Cilvēks redz to, ko var saskatīt acīm, bet Jehova ielūkojas sirdī.”+ 8 Tad Isajs pasauca Abinadabu+ un lika tam iet pie Samuēla, bet viņš teica: ”Arī šo Jehova nav izvēlējies.” 9 Pēc tam Isajs ataicināja Šammu,+ bet Samuēls sacīja: ”Arī viņu Jehova nav izvēlējies.” 10 Tā Isajs citu pēc cita aicināja septiņus dēlus, bet Samuēls teica: ”Jehova nav izraudzījies nevienu no viņiem.”

11 Tad Samuēls jautāja Isajam: ”Vai tie ir visi tavi dēli?” ”Vēl ir atlicis jaunākais,+ viņš gana aitas,”+ atbildēja Isajs, un Samuēls viņu mudināja: ”Sūti pēc viņa, jo mēs nesāksim ēst, kamēr viņš nebūs atnācis.” 12 Un Isajs aizsūtīja pakaļ jaunākajam dēlam. Tas bija izskatīgs jauneklis, sārtiem vaigiem un skaistām acīm.+ Jehova teica Samuēlam: ”Celies un svaidi to, jo tas ir viņš!”+ 13 Tad Samuēls paņēma eļļas ragu+ un brāļu klātbūtnē svaidīja Isaja jaunāko dēlu Dāvidu, un kopš tās dienas Jehovas gars piepildīja Dāvidu ar spēku.+ Bet Samuēls atgriezās Rāmā.+

14 Turpretī Saulu Jehovas gars atstāja,+ un Jehova ļāva, lai Saulu moka tumšas domas*.+ 15 Kalpi viņam teica: ”Redzi, Dievs ļauj, lai tevi moka tumšas domas. 16 Tāpēc, kungs, pavēli jel saviem kalpiem sameklēt kādu vīru, kas prasmīgi spēlē arfu.+ Kad vien tumšās domas tevi pārņems, lai viņš spēlē — un tev kļūs labāk.” 17 Tad Sauls kalpiem lika: ”Sameklējiet prasmīgu muzikantu un atvediet pie manis!”

18 Kāds no kalpiem teica: ”Es esmu ievērojis, cik prasmīgi muzicē betlēmieša Isaja dēls. Viņš ir varonīgs karotājs,+ izskatīgs jauneklis,+ kas runā saprātīgu valodu, un Jehova ir ar viņu.”+ 19 To dzirdot, Sauls sūtīja pie Isaja vēstnešus ar ziņu: ”Atsūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas gana aitas!”+ 20 Tad Isajs uzkrāva ēzeļa mugurā maizi, vīna maisu un kazlēnu un lika Dāvidam aizvest to visu Saulam. 21 Tā Dāvids nonāca pie Saula un sāka viņam kalpot.+ Sauls viņu ļoti iemīlēja, un Dāvids kļuva par viņa ieroču nesēju. 22 Sauls sūtīja ziņu Isajam: ”Ļauj Dāvidam palikt pie manis un man kalpot, jo viņš ir izpelnījies manu labvēlību!” 23 Ikreiz, kad Dievs ļāva, lai Saulu pārņem tumšas domas, Dāvids spēlēja arfu, un Saulam kļuva vieglāk, viņš sajutās labāk, un tumšās domas viņu atstāja.+

17 Bet filistieši+ gatavojās karam. Viņi sapulcēja karaspēku Soho,+ kas atrodas Jūdā, un uzcēla nometni Efes-Dammīmā+ starp Soho un Azēku.+ 2 Arī Sauls sapulcēja Izraēla vīrus, un viņi uzcēla nometni Ēlas ielejā+ un izkārtojās kaujai pret filistiešiem. 3 Filistieši izvietojās vienā kalnā, bet izraēlieši — otrā, un pretiniekus šķīra ieleja.

4 Tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts.+ Šis vīrs bija no Gātas,+ sešas olektis un vienu sprīdi garš*. 5 Galvā viņam bija vara bruņucepure un mugurā vara zvīņu bruņukrekls,+ kas svēra 5000 šekeļu*. 6 Viņa stilbus sedza vara kājsargi, bet uz muguras bija pakārts vara pīķis.+ 7 Goliāta šķēpa kāts bija kā audēja riestava*,+ un šķēpa dzelzs uzgalis svēra 600 šekeļu*, un viņam pa priekšu soļoja vairognesējs. 8 Goliāts nostājās un uzsauca izraēliešu karotāju rindām:+ ”Kādēļ jūs esat atnākuši un sataisījušies uz kauju? Es esmu slavens filistiešu karotājs, bet jūs — Saula kalpi! Izraugieties vienu vīru, un lai viņš nāk ar mani cīnīties! 9 Ja viņš spēs mani uzveikt un nonāvēt, mēs kļūsim par jūsu kalpiem. Bet, ja virsroku gūšu es un nogalināšu viņu, jūs kļūsiet par mūsu kalpiem un kalposiet mums!” 10 Viņš vēl sacīja: ”Es tikai pasmejos par jums,* Izraēla karotāji!+ Sūtiet vienu vīru, un mēs cīnīsimies!”

11 Dzirdot šos filistieša vārdus, Sauls un visi pārējie izraēlieši ļoti izbijās.

12 Dāvida tēvs bija efrātietis+ Isajs+ no Betlēmes+ Jūdā. Isajam bija astoņi dēli,+ un Saula laikā viņš jau bija vecs vīrs. 13 Trīs vecākie Isaja dēli bija devušies Saulam līdzi karā.+ Pirmdzimto dēlu sauca Eliābs,+ otro — Abinadabs,+ bet trešo — Šamma.+ 14 Dāvids bija pats jaunākais,+ bet trīs vecākie dēli bija Saula karaspēkā.

15 Dāvids mēdza doties pie Saula un tad atkal atgriezties Betlēmē, lai ganītu tēva aitas.+ 16 Bet filistietis četrdesmit dienas ik rītu un vakaru meta izaicinājumu izraēliešiem.

17 Reiz Isajs teica savam dēlam Dāvidam: ”Paņem ēfu* grauzdētu graudu un desmit maizes un žigli nogādā to visu saviem brāļiem nometnē, 18 bet šos desmit siera gabalus aiznes viņu vienības* komandierim. Noskaidro, kā brāļiem klājas, un pārnes no viņiem kādu ziņu.” 19 Dāvida brāļi kopā ar Saulu un pārējiem izraēliešiem bija Ēlas ielejā,+ lai karotu ar filistiešiem.+

20 No rīta agri piecēlies, Dāvids uzticēja kādam pieskatīt aitas, paņēma savu nesamo un gāja, kā Isajs bija licis. Kad viņš sasniedza nometni, karavīri patlaban ar kaujas saucieniem devās uz kaujas lauku. 21 Izraēliešu un filistiešu karaspēki nostājās kaujas gatavībā viens otram pretī. 22 Dāvids tūlīt pat atstāja savu nesamo pie mantu uzrauga un skrēja uz kaujas lauku. Tur ieradies, viņš apvaicājās brāļiem, kā tiem klājas.+

23 Kamēr viņš ar tiem runāja, no filistiešu rindām iznāca Goliāts,+ filistiešu stiprinieks no Gātas, un atkal sāka izsmiet izraēliešus,+ un Dāvids to dzirdēja. 24 Ieraugot Goliātu, visi izraēlieši pārbīlī bēga no viņa.+ 25 Tie runāja savā starpā: ”Vai redzējāt to vīru? Viņš nāk ņirgāties par izraēliešiem*!+ To, kurš viņu nogalinās, ķēniņš bagātīgi apdāvinās. Ķēniņš atdos šim drosminiekam savu meitu par sievu,+ bet viņa tēva dzimtu atbrīvos no nodevām.”

26 Dāvids jautāja vīriem, kas stāvēja blakus: ”Ko dabūs tas, kurš nogalinās filistieti un atbrīvos Izraēlu no apkaunojuma? Kā gan šis neapgraizītais filistietis iedrošinās izaicināt dzīvā Dieva karaspēku?”+ 27 Vīri atkārtoja to pašu, ko iepriekš, un teica: ”Lūk, kā atalgos to, kurš viņu uzveiks.” 28 Bet, kad Dāvida vecākais brālis Eliābs+ dzirdēja Dāvidu sarunājamies ar ļaudīm, viņš dusmīgs tam prasīja: ”Kādēļ tu esi atnācis? Kurš palika pie aitu pulciņa, ko tu atstāji tuksnesī?+ Es zinu, cik tu esi pašpaļāvīgs un viltīgs! Tu esi atnācis tikai tādēļ, lai noskatītos kaujā.” 29 ”Ko es tādu esmu izdarījis?” atbildēja Dāvids. ”Vai tad nedrīkst pajautāt?” 30 Un viņš vērsās pie kāda cita ar to pašu jautājumu+ un saņēma tādu pašu atbildi.+

31 Dāvida vārdi tika atstāstīti Saulam, un tas lika viņu atvest. 32 Dāvids Saulam sacīja: ”Lai neviens nezaudē drosmi šī filistieša dēļ! Tavs kalps ies ar viņu cīnīties!”+ 33 Bet Sauls atteica: ”Tu nespēsi stāties viņam pretī, jo tu esi tikai zēns,+ turpretī viņš ir karavīrs kopš jaunības.” 34 Taču Dāvids teica: ”Kad tavs kalps ganīja sava tēva aitas, gadījās, ka nāca lauva+ — un citu reizi arī lācis — un nesa prom aitu. 35 Tad es dzinos tam pakaļ, pievārēju plēsoņu un izglābu aitu no tā zobiem. Kad zvērs metās man virsū, es to sagrābu pie rīkles* un nositu. 36 Tavs kalps nonāvēja gan lauvu, gan lāci, un šim neapgraizītajam filistietim klāsies tāpat, jo viņš ir izaicinājis dzīvā Dieva karaspēku.”+ 37 Dāvids vēl piebilda: ”Jehova, kas mani izglāba no lauvas un lāča ķetnām, izglābs mani arī no šī filistieša!”+ Tad Sauls sacīja: ”Labi, ej, un lai Jehova ir ar tevi!”

38 Sauls ieģērba Dāvidu savā kaujas tērpā. Viņš tam uzlika galvā vara bruņucepuri un uzvilka bruņukreklu. 39 Pēc tam Dāvids apjoza Saula zobenu un mēģināja pastaigāt, bet nevarēja, jo viņš nebija pieradis nēsāt tādu ietērpu. ”Tā es nevaru paiet, jo neesmu radis,” Dāvids teica Saulam un novilka visu nost. 40 Tad viņš paņēma savu nūju, sameklēja upes gravā piecus gludus akmeņus, ielika tos savā gana somā un ar lingu+ rokā izgāja pretī filistietim.

41 Filistietis nāca aizvien tuvāk Dāvidam, un vairognesējs soļoja viņam pa priekšu. 42 Ieraudzījis Dāvidu, filistietis nicīgi novīpsnāja, jo tas bija tikai glīts zēns sārtiem vaigiem.+ 43 ”Vai es kāds suns,+ ka tu nāc pie manis ar rungu?” teica filistietis un nolādēja Dāvidu, piesaukdams savus dievus. 44 ”Nāc tik šurp, un es tevi izbarošu putniem un zvēriem!” viņš draudēja.

45 Dāvids filistietim atbildēja: ”Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi,+ bet es eju pret tevi karapulku Pavēlnieka Jehovas vārdā+ — viņš ir Izraēla karaspēka Dievs, kuru tu esi izaicinājis!+ 46 Šodien pat Jehova tevi nodos manās rokās,+ un es tevi nonāvēšu un nocirtīšu tev galvu, un šodien pat es atdošu putniem un zvēriem filistiešu karavīru līķus, lai visi ļaudis uz zemes zinātu, ka Dievs ir ar Izraēlu!+ 47 Tad visi, kas šeit ir sapulcējušies, uzzinās, ka Jehovam nevajag ne zobenu, ne šķēpu, lai mūs izglābtu,+ jo kaujas iznākums ir Jehovas ziņā,+ un viņš jūs nodos mūsu rokās.”+

48 Filistietis nāca tuvāk un tuvāk, bet Dāvids skrēja viņam pretī ienaidnieka rindu virzienā. 49 Izvilcis no somas akmeni, Dāvids to svieda ar lingu un trāpīja filistietim tieši pierē. Akmens ietriecās viņam pierē, un viņš nogāzās ar seju pret zemi.+ 50 Tā Dāvids uzveica filistieti ar lingu un akmeni. Kaut gan Dāvidam nebija zobena,+ viņš nogāza ienaidnieku zemē un nogalināja. 51 Dāvids pieskrēja pie filistieša, izvilka no maksts viņa zobenu+ un nocirta filistietim galvu, neatstādams nekādas šaubas, ka ienaidnieks ir beigts. Kad filistieši ieraudzīja, ka viņu varenais karotājs ir pagalam, viņi metās bēgt.+

52 Tad Izraēla un Jūdas vīri ar kaujas saucieniem dzinās filistiešiem pakaļ un vajāja tos no ielejas+ līdz Ekronas+ vārtiem, un filistiešu līķi gulēja uz Šaaraimas+ ceļa līdz pat Gātai un Ekronai. 53 Atgriezušies no filistiešu vajāšanas, izraēlieši izlaupīja viņu nometni.

54 Filistieša galvu Dāvids aiznesa uz Jeruzālemi, bet viņa ieročus noglabāja savā teltī.+

55 Kad Dāvids gāja cīnīties ar filistieti, Sauls, to redzēdams, jautāja karaspēka virspavēlniekam Abneram:+ ”Abner, kā dēls ir šis zēns?”+ Bet Abners atbildēja: ”Zvēru, ķēniņ, es nezinu!” 56 Tad ķēniņš lika: ”Noskaidro, kā dēls ir šis jauneklis!” 57 Tiklīdz Dāvids pēc uzvaras pār filistieti atgriezās ar filistieša galvu+ rokā, Abners viņu aizveda pie Saula. 58 Sauls viņam jautāja: ”Kā dēls tu esi, manu zēn?”, un Dāvids atteica: ”Es esmu tava kalpa betlēmieša+ Isaja dēls.”+

18 Kad Jonatāns+ dzirdēja Dāvida sarunu ar Saulu, viņš iemīlēja Dāvidu kā sevi pašu,+ un viņi kļuva par tuviem draugiem. 2 Bet Sauls kopš tās dienas paturēja Dāvidu savā dienestā un neļāva viņam atgriezties tēva mājās.+ 3 Jonatāns noslēdza draudzību+ ar Dāvidu, jo mīlēja viņu kā sevi pašu,+ 4 un Jonatāns novilka savus virssvārkus un atdeva tos Dāvidam, tāpat arī savas bruņas, zobenu, loku un jostu. 5 Dāvids devās karot, kur vien Sauls viņu sūtīja, un visur guva panākumus*.+ Tāpēc Sauls viņu iecēla par karaspēka vienības komandieri,+ un tas patika visai tautai, arī Saula kalpiem.

6 Kad Dāvids un pārējie vīri, sakāvuši filistiešus, atgriezās mājās, sievietes no visām izraēliešu pilsētām izgāja sagaidīt ķēniņu Saulu ar tamburīniem+ un lautām, līksmi dziedādamas+ un dejodamas. 7 Sievietes līksmoja un dziedāja:

8 Taču Saulu šī dziesma ļoti sadusmoja,+ un viņš teica: ”Dāvidam viņas piedēvē desmitiem tūkstošu, bet man tikai tūkstošus! Nu atliek vien atdot viņam ķēniņa varu!”+ 9 No tā brīža Sauls raudzījās uz Dāvidu ar aizdomām.

10 Nākamajā dienā Dievs atkal ļāva, lai Saulu pārņem tumšas domas,+ un viņš savā namā sāka uzvesties dīvaini*, bet Dāvids, kā parasti, spēlēja arfu.+ Saulam rokā bija šķēps,+ 11 un viņš to meta,+ domādams: ”Pienaglošu Dāvidu pie sienas!” Bet Dāvids izvairījās, un tā notika divas reizes. 12 Tad Sauls sāka baidīties no Dāvida, jo Jehova bija ar Dāvidu,+ bet Saulu viņš bija atstājis.+ 13 Tāpēc Sauls aizsūtīja Dāvidu prom un iecēla viņu par tūkstoša komandieri, un Dāvids veda karavīrus cīņā.+ 14 Lai ko Dāvids darīja, viņš visā guva sekmes,+ un Jehova bija ar viņu.+ 15 Redzēdams viņa lielos panākumus, Sauls no viņa baidījās, 16 bet visi Izraēla un Jūdas ļaudis Dāvidu mīlēja, jo viņš vadīja to pulkus karagājienos.

17 Sauls sacīja Dāvidam: ”Es tev došu par sievu+ savu vecāko meitu Mērabu,+ tikai turpini drosmīgi man kalpot un izcīni Jehovas karus!”+ Bet pie sevis Sauls sprieda: ”Lai viņš krīt nevis no manas, bet no filistiešu rokas!”+ 18 Dāvids atbildēja: ”Kas gan es tāds esmu un kas gan Izraēlā ir mani radi un mana tēva dzimta, lai es kļūtu par ķēniņa znotu?”+ 19 Taču, kad pienāca laiks izprecināt Mērabu Dāvidam, viņa jau bija atdota par sievu meholietim Adriēlam.+

20 Bet Dāvidu bija iemīlējusi Saula meita Mihala,+ un, kad Sauls to uzzināja, viņš nopriecājās, 21 domādams: ”Došu to viņam par sievu un tā ievilināšu viņu slazdā, lai viņš mirtu no filistiešu rokas.”+ Tāpēc Sauls atkal teica Dāvidam: ”Kļūsti par manu znotu!” 22 Bet saviem kalpiem viņš pavēlēja: ”Parunājiet ar Dāvidu zem četrām acīm un sakiet viņam: ”Redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpi tevi mīl. Kļūsti par ķēniņa znotu!”” 23 Kad Saula kalpi to pateica Dāvidam, viņš atbildēja: ”Vai, jūsuprāt, ir tik vienkārši kļūt par ķēniņa znotu? Es taču esmu trūcīgs un neievērojams.”+ 24 Kalpi atstāstīja Dāvida vārdus Saulam.

25 Tad Sauls lika: ”Sakiet Dāvidam: ”Ķēniņš negrib citu līgavas izpirkšanas maksu+ kā vienīgi simt filistiešu priekšādas,+ lai atriebtos ķēniņa ienaidniekiem.”” Sauls bija nodomājis nogalināt Dāvidu ar filistiešu rokām. 26 Kalpi paziņoja Dāvidam, ko Sauls bija teicis, un Dāvids piekrita kļūt par ķēniņa znotu.+ Atvēlētais laiks vēl nebija pagājis, 27 kad Dāvids ar saviem vīriem gāja un nogalināja divsimt filistiešu. Viņu priekšādas Dāvids atnesa un pilnā skaitā nodeva ķēniņam, lai kļūtu par viņa znotu. Tad Sauls atdeva Dāvidam savu meitu Mihalu par sievu.+ 28 Sauls saprata, ka Jehova ir ar Dāvidu+ un ka viņa meita to mīl.+ 29 Tāpēc Sauls baidījās no Dāvida vēl vairāk un kļuva par viņa ienaidnieku līdz mūža galam.+

30 Ikreiz, kad filistiešu vadoņi devās karagājienā un uzbruka izraēliešiem, Dāvids kaujās guva lielākus panākumus nekā visi pārējie Saula vīri,+ un viņa vārds kļuva slavens.+

19 Tad Sauls savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem teica, ka Dāvids ir jānogalina.+ 2 Taču Jonatānam Dāvids bija ļoti mīļš,+ tāpēc viņš to brīdināja: ”Mans tēvs Sauls grib tevi nonāvēt! Lūdzu, rīt no rīta piesargies — paslēpies drošā vietā un paliec tur. 3 Bet es kopā ar tēvu došos laukā, un mēs nostāsimies netālu no tavas slēptuves. Es parunāšu ar tēvu par tevi, un, ja kaut ko uzzināšu, es tev izstāstīšu.”+

4 Jonatāns sacīja Saulam labus vārdus par Dāvidu.+ Viņš teica: ”Ķēniņ, nedari ļaunu savam kalpam Dāvidam, jo viņš tev nav darījis ļaunu un ļoti daudz ir paveicis tavā labā. 5 Riskēdams ar dzīvību, viņš nogalināja filistieti,+ un tā Jehova izraēliešiem dāvāja izcilu uzvaru. Tu pats to redzēji un priecājies. Kāpēc lai tu grēkotu un izlietu nevainīgas asinis, nonāvējot Dāvidu bez jebkāda iemesla?”+ 6 Sauls paklausīja Jonatānam un zvērēja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, Dāvidam nebūs jāmirst!” 7 Tad Jonatāns pasauca Dāvidu un visu viņam izstāstīja. Pēc tam Jonatāns aizveda viņu pie Saula, un Dāvids kalpoja Saulam tāpat kā iepriekš.+

8 Vēlāk atkal izcēlās karš, un Dāvids devās cīņā pret filistiešiem. Viņš tos smagi sakāva, un tie metās bēgt.

9 Reiz, kad Sauls sēdēja savā namā ar šķēpu rokā, Jehova ļāva, lai Saulu pārņem tumšas domas,+ un Dāvids viņam spēlēja arfu.+ 10 Tad Sauls gribēja ar šķēpu pienaglot Dāvidu pie sienas, bet Dāvids izvairījās, un šķēps ietriecās sienā. Tonakt Dāvids aizbēga un izglābās. 11 Sauls sūtīja vīrus novērot Dāvida namu, lai nogalinātu viņu nākamajā rītā,+ bet Dāvida sieva Mihala viņam teica: ”Ja tu šonakt nebēgsi, rīt tu būsi miris.” 12 Tad Mihala palīdzēja viņam nolaisties lejā pa logu, lai viņš varētu aizbēgt un paglābties. 13 Viņa paņēma mājas dievekli, ielika to gultā, galvgali pārklāja ar tīkla audumu no kazas vilnas un virsū uzsedza drēbes.

14 Kad Saula sūtītie vīri gribēja saņemt Dāvidu ciet, Mihala tiem teica: ”Viņš ir slims.” 15 Tad Sauls vēlreiz sūtīja savus vīrus, lai tie iet un paši paskatās uz Dāvidu, un sacīja tiem: ”Nesiet viņu šurp ar visu gultu, un es viņu nogalināšu!”+ 16 Ieradušies Dāvida mājās, vīri atklāja, ka gultā guļ mājas dieveklis, bet galvgalis ir pārklāts ar kazas vilnas audumu. 17 Sauls pārmeta Mihalai: ”Kāpēc tu mani esi tā apmānījusi un ļāvusi manam ienaidniekam+ aizbēgt?” Bet Mihala atbildēja: ”Viņš piedraudēja mani nogalināt, ja es viņu nelaidīšu.”

18 Dāvids aizbēga pie Samuēla uz Rāmu+ un izstāstīja tam, kā Sauls pret viņu bija izturējies. Pēc tam viņi abi ar Samuēlu aizgāja un apmetās Najotā.+ 19 Saulam tika pavēstīts: ”Dāvids atrodas Najotā, kas ir Rāmā!” 20 Sauls uzreiz sūtīja savus vīrus sagrābt Dāvidu. Bet, kad tie ieraudzīja vecākos praviešus Samuēla vadībā pravietojam, pār Saula vīriem nāca Dieva gars, un arī tie sāka uzvesties kā pravieši*.

21 To uzzinājis, Sauls sūtīja citus vīrus, bet arī tie sāka uzvesties kā pravieši. Tad Sauls atkal, jau trešo reizi, sūtīja vīrus, taču ar tiem notika tas pats. 22 Visbeidzot Sauls pats devās uz Rāmu. Nonācis pie lielās ūdenstvertnes Sehū, viņš vaicāja: ”Kur ir Samuēls un Dāvids?”, un viņam atbildēja: ”Najotā,+ kas ir Rāmā.” 23 Bet, kamēr Sauls bija ceļā uz Najotu, arī pār viņu nāca Dieva gars, un viņš gāja, uzvezdamies kā pravietis, līdz sasniedza Najotu Rāmā. 24 Arī viņš, tāpat kā viņa vīri, nometa drēbes un uzvedās kā pravietis Samuēla priekšā, un visu dienu un nakti gulēja uz zemes puskails, tāpēc mēdz sacīt: ”Vai tad arī Sauls ir pravietis?”+

20 Tad Dāvids aizbēga no Najotas Rāmā un, ieradies pie Jonatāna, vaicāja: ”Ko es esmu izdarījis?+ Ko esmu noziedzies, kā esmu sagrēkojis pret tavu tēvu, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?” 2 Bet Jonatāns atbildēja: ”Nē, tev nekādā gadījumā+ nebūs jāmirst! Mans tēvs neko nedara, man nepateicis, vienalga, vai tas būtu kas svarīgs vai mazsvarīgs. Kādēļ lai viņš kaut ko tādu no manis slēptu? Tas nevar būt!” 3 Tomēr Dāvids zvērēja un sacīja: ”Tavs tēvs labi zina, ka mēs esam draugi,+ tāpēc viņš domā: ”Jonatānam tas nav jāzina, citādi viņš būs apbēdināts.” Bet zvēru pie Jehovas un pie tavas dzīvības — tikai solis mani šķir no nāves!”+

4 Tad Jonatāns viņam apsolīja: ”Es darīšu tavā labā, ko vien vēlies.” 5 Dāvids sacīja: ”Rīt ir jauna mēness svētki,+ un mans pienākums būtu sēdēt pie mielasta galda kopā ar ķēniņu. Bet ļauj man iet, un es slēpšos laukā līdz parītdienas vakaram. 6 Ja tavs tēvs ievēros, ka manis nav, saki viņam: ”Dāvids ļoti lūdza, lai es viņam atļautu nekavējoties doties mājās uz Betlēmi,+ jo visa viņa dzimta tur patlaban upurē ikgadējo upuri.”+ 7 Ja ķēniņš teiks: ”Labi!”, tad tavam kalpam nekas nedraud. Bet, ja viņš saniknosies, tad zini — viņam pret mani ir ļauni nodomi. 8 Esi uzticīgs savam kalpam,*+ jo tu Jehovas priekšā noslēdzi ar mani draudzību!+ Bet, ja es esmu kaut ko noziedzies,+ nogalini mani pats. Kādēļ lai tu vestu mani pie sava tēva?”

9 Jonatāns atbildēja: ”Nerunā tā! Ja es uzzināšu, ka mans tēvs grib tev darīt ļaunu, vai tad es tev to nepateikšu?”+ 10 Bet Dāvids jautāja: ”Ja tēvs tev atbildēs asi, kurš man to izstāstīs?”, 11 un Jonatāns viņu aicināja: ”Nāc, iziesim no pilsētas!” Kad viņi abi bija izgājuši laukā, 12 Jonatāns Dāvidam teica: ”Lai Jehova, Izraēla Dievs, ir liecinieks, ka rīt vai parīt es izdibināšu, kas manam tēvam padomā. Ja izrādīsies, ka viņš ir noskaņots pret tevi labvēlīgi, es došu tev ziņu. 13 Bet, ja mans tēvs grib darīt tev ļaunu, tad lai Jehova mani pārmāca un soda, ja es tevi nebrīdināšu, lai tu varētu izglābties. Lai Jehova ir ar tevi,+ kā viņš bija ar manu tēvu!+ 14 Kamēr vien esmu dzīvs un arī pēc manas nāves mīli mani tikpat uzticīgi, kā mīl Jehova.+ 15 Neliedz savu uzticīgo mīlestību manai dzimtai+ arī pēc tam, kad Jehova visus tavus ienaidniekus būs noslaucījis no zemes virsas.” 16 Tā Jonatāns noslēdza vienošanos ar Dāvida dzimtu*, sacīdams: ”Lai Jehova sauc pie atbildības Dāvida ienaidniekus!” 17 Un Jonatāns aicināja Dāvidu vēlreiz apstiprināt viņu draudzības zvērestu, jo mīlēja viņu kā sevi pašu.+

18 Pēc tam Jonatāns viņam teica: ”Rīt ir jauna mēness svētki,+ un, tā kā tava vieta būs tukša, tavu prombūtni pamanīs. 19 Jebkurā gadījumā parīt to pavisam noteikti ievēros, tāpēc dodies uz savu iepriekšējo slēptuvi un paliec tur pie akmens. 20 Es aizšaušu sāņus no tā trīs bultas, it kā šautu mērķī, 21 un sūtīšu kalpu tās uzmeklēt. Ja es viņam teikšu: ”Redzi, bultas ir šajā pusē no tevis, paņem tās!”, tad tu vari atgriezties, jo viss ir kārtībā un tev nekas nedraud — tik tiešām, ka Jehova ir dzīvs! 22 Turpretī, ja es viņam teikšu: ”Redzi, bultas ir tālāk aiz tevis!”, tad tev jāiet, jo Jehova sūta tevi projām. 23 Lai Jehova uz mūžiem ir liecinieks+ solījumam, ko mēs viens otram esam devuši!”+

24 Tad Dāvids paslēpās laukā. Kad pienāca jauna mēness svētki, ķēniņš apsēdās pie mielasta galda.+ 25 Viņš sēdēja savā parastajā vietā pie sienas, un Jonatāns — viņam pretī. Abners+ sēdēja Saulam blakus, bet Dāvida vieta bija tukša. 26 Sauls nodomāja: ”Laikam kaut kas ir noticis, un tāpēc viņš ir aptraipīts.+ Droši vien viņš vēl nav attīrījies,” — tāpēc todien viņš vēl neko neteica. 27 Taču Dāvida vieta palika tukša arī nākamajā dienā, un Sauls vaicāja Jonatānam: ”Kāpēc Isaja dēls+ ne vakar, ne šodien nav ieradies uz mielastu?” 28 Jonatāns atbildēja: ”Dāvids man izlūdzās atļauju doties uz Betlēmi.+ 29 Viņš teica: ”Lūdzu, ļauj man iet, jo mūsu dzimta pilsētā nes upuri un mans brālis mani aicināja. Ja esmu iemantojis tavu labvēlību, lūdzu, ļauj man apraudzīt savus brāļus!” Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.” 30 Tad Sauls, aizsvilies dusmās, sacīja Jonatānam: ”Tu, dumpīgās sievas dēls! Domā, es nezinu, ka tu esi uz vienu roku ar Isaja dēlu par kaunu sev un savai mātei? 31 Kamēr Isaja dēls ir dzīvs, tu nevari būt drošs ne par sevi pašu, ne par savu varu.+ Tūlīt liec viņu atvest pie manis, jo viņam ir jāmirst!”+

32 ”Kāpēc viņam jāmirst? Ko viņš ir nodarījis?” Jonatāns jautāja tēvam,+ 33 taču Sauls meta uz viņu šķēpu, lai viņu nodurtu,+ un Jonatāns saprata, ka tēvs ir stingri apņēmies Dāvidu nogalināt.+ 34 Jonatāns dusmīgs piecēlās no galda, un todien viņš neko neēda, jo bija noskumis par Dāvidu,+ ko viņa tēvs bija tā apvainojis.

35 No rīta Jonatāns kopā ar savu kalpu izgāja ārpus pilsētas, kā viņi ar Dāvidu bija norunājuši.+ 36 Jonatāns kalpam lika: ”Skrien sameklēt bultas, ko es izšaušu!” Kalps aizskrēja, un Jonatāns izšāva bultu viņam pāri. 37 Kad kalps nonāca tur, kur Jonatāns bija aizšāvis bultu, Jonatāns tam sauca: ”Vai bulta nav tālāk aiz tevis?” 38 Viņš to skubināja: ”Ātrāk! Pasteidzies un nekavējies!” Jonatāna kalps salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga. 39 Viņam nebija ne jausmas, ko tas viss nozīmē, to zināja vienīgi Jonatāns un Dāvids. 40 Tad Jonatāns iedeva kalpam savus ieročus un lika tos aiznest uz pilsētu.

41 Kad kalps bija aizgājis, Dāvids iznāca no slēptuves, kas bija turpat netālu dienvidu virzienā. Viņš nometās ceļos un trīs reizes paklanījās līdz zemei. Pēc tam viņi viens otru noskūpstīja un abi apraudājās, bet Dāvids raudāja sevišķi rūgti. 42 Jonatāns sacīja Dāvidam: ”Ej ar mieru, jo mēs abi Jehovas vārdā esam zvērējuši:+ ”Lai Jehova uz mūžiem ir liecinieks tam, ka starp mani un tevi, starp maniem pēcnācējiem un taviem ir noslēgta vienošanās.””+

Tad Dāvids devās projām, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.

21 Dāvids ieradās Nobā+ pie priestera Ahimeleha, un Ahimelehs, viņu ieraudzījis, izbijās un jautāja: ”Kāpēc tu esi viens, bez pavadoņiem?”+ 2 Dāvids atbildēja: ”Ķēniņš man deva uzdevumu un pieteica: ”Neatklāj nevienam, kādā uzdevumā esmu tevi nosūtījis un ko tev esmu pavēlējis!” Ar saviem vīriem es esmu sarunājis vietu, kur mēs vēlāk satiksimies. 3 Ja tev ir kādas piecas maizes, lūdzu, iedod man tās vai kaut ko citu, kas nu atradīsies.” 4 Bet priesteris sacīja: ”Parastas maizes man nav, bet ir svētā maize+ — to jūs varat dabūt, ja vien vīri ir atturējušies no tuvības ar sievietēm.”+ 5 Dāvids atteica: ”Mēs sievietēm neesam tuvojušies, tāpat kā vienmēr, kad dodamies karagājienos.+ Ja jau vīri ir svēti pat tad, kad uzdevums ir parasts, tad šoreiz vēl jo vairāk!” 6 Tā nu priesteris viņam iedeva svēto maizi,+ jo citas maizes tur nebija, vienīgi tā, kas bija stāvējusi Jehovas priekšā un todien bija nomainīta ar svaigu.

7 Tajā laikā tur atradās kāds Saula kalps, kuram bija jāuzkavējas* Jehovas priekšā. Tas bija edomietis,+ vārdā Doēgs,+ Saula ganu priekšnieks.

8 Dāvids Ahimeleham vaicāja: ”Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens? Es neesmu paņēmis ne savu zobenu, ne citus ieročus, jo ķēniņa uzdevums bija steidzams.” 9 ”Te ir zobens, kas piederēja filistietim Goliātam,+ kuru tu nogalināji Ēlas ielejā,”+ atbildēja priesteris. ”Tas stāv aiz efoda,+ ietīts audumā. Ja gribi, ņem to, jo tas šeit ir vienīgais.” Dāvids teica: ”Otra tāda nav. Dod to man!”

10 Tajā dienā Dāvids turpināja ceļu, bēgdams+ no Saula, un visbeidzot nonāca pie Gātas+ ķēniņa Ahīša. 11 Kalpi Ahīšam jautāja: ”Vai tas nav Dāvids, tās zemes ķēniņš? Vai par viņu ļaudis dejodami nedziedāja:

12 Dāvidam šie vārdi nepaslīdēja garām, un viņš ļoti nobijās+ no Gātas ķēniņa Ahīša. 13 Tāpēc Dāvids izlikās vājprātīgs+ un uzvedās viņu vidū kā prātu zaudējis, skrāpēja vārtu vērtnes un ļāva siekalām tecēt bārdā. 14 Tad Ahīšs sacīja saviem kalpiem: ”Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir traks! Kāpēc jūs esat atveduši viņu pie manis? 15 Vai man trūkst trako, ka esat atveduši arī šo, lai viņš te trakotu manā priekšā? Vai tādu vispār drīkst laist manā namā?”

22 Tad Dāvids no turienes+ aizbēga uz Adullāmas alu.+ Kad to uzzināja viņa brāļi un visa viņa tēva dzimta, tie ieradās pie Dāvida. 2 Pie viņa sapulcējās visi, kas bija nonākuši grūtībās, iegrimuši parādos un kam sirdī bija sakrājies rūgtums, un Dāvids kļuva par viņu vadoni. Viņam pievienojās ap 400 vīru.

3 Pēc tam Dāvids devās uz Micpu Moābā un lūdza Moābas+ ķēniņam: ”Ļauj manam tēvam un mātei padzīvot pie jums, līdz es uzzināšu, ko Dievs darīs manā labā.” 4 Tā viņš tos atstāja pie Moābas ķēniņa, un tie tur dzīvoja visu laiku, kamēr Dāvids atradās savā patvērumā kalnos.+

5 Vēlāk pravietis Gads+ teica Dāvidam: ”Nepaliec šajā vietā! Ej uz Jūdas zemi.”+ Tāpēc Dāvids devās prom un nonāca Heretas mežā.

6 Tad Sauls uzzināja, ka Dāvids ir manīts kopā ar saviem vīriem. Tobrīd Sauls bija Gibeā,+ viņš sēdēja pakalnā zem tamariska ar šķēpu rokā, un apkārt stāvēja visi viņa kalpi. 7 ”Klausieties, benjamīnieši!” Sauls viņiem sacīja. ”Vai jūs domājat, ka Isaja dēls+ jums dāvinās laukus un vīna dārzus? Vai viņš jūs iecels par tūkstošu un simtu komandieriem?+ 8 Jūs visi esat sazvērējušies pret mani! Kad mans paša dēls noslēdza vienošanos ar Isaja dēlu,+ neviens man to nedarīja zināmu! Neviens nav jutis man līdzi kaut vai tik daudz, lai man paziņotu, ka mans dēls ir sakūdījis manu kalpu pret mani, lai tas tagad man uzglūnētu.”

9 Bet edomietis Doēgs,+ Saula kalpu priekšnieks, atbildēja:+ ”Es redzēju Isaja dēlu Nobā pie Ahimeleha, Ahitūba dēla.+ 10 Ahimelehs iztaujāja viņa labā Jehovu un iedeva viņam pārtiku un pat filistieša Goliāta zobenu.”+ 11 Ķēniņš tūlīt sūtīja uz Nobu pēc priestera Ahimeleha, Ahitūba dēla, un visiem priesteriem no viņa tēva dzimtas, un tie ieradās pie ķēniņa.

12 Tad Sauls teica: ”Klausies, Ahitūba dēls!”, un tas atsaucās: ”Jā, mans kungs!” 13 ”Kāpēc jūs ar Isaja dēlu esat sazvērējušies pret mani?” Sauls prasīja. ”Kāpēc tu viņam iedevi maizi un zobenu un iztaujāji viņa labā Dievu? Viņš ir sacēlies pret mani un tagad man uzglūn!” 14 Bet Ahimelehs ķēniņam atbildēja: ”Kurš no taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids?+ Viņš taču ir ķēniņa znots+ un miesassardzes priekšnieks, ko tavā namā visi godā!+ 15 Vai tad šī bija pirmā reize, kad es viņa labā vaicāju padomu Dievam?+ Nemūžam es nenostātos pret tevi! Lai ķēniņš nevaino tādā noziegumā savu kalpu un viņa tēva dzimtu, jo tavs kalps neko par to nezināja.”+

16 Bet ķēniņš teica: ”Tev jāmirst,+ Ahimeleh, — tev un visai tava tēva dzimtai!”+ 17 Un ķēniņš pavēlēja sargiem, kas stāvēja pie viņa: ”Nonāvējiet Jehovas priesterus, jo viņi ir uz vienu roku ar Dāvidu! Viņi zināja, ka tas bēguļo, tomēr man nepaziņoja.” Taču ķēniņa kalpi negribēja pacelt roku pret Jehovas priesteriem. 18 Tad ķēniņš lika Doēgam:+ ”Nogalini priesterus!”, un edomietis+ Doēgs tā arī darīja. Tajā dienā viņš nonāvēja 85 vīrus, kas nēsāja linu efodu.+ 19 Viņš iebruka arī priesteru pilsētā Nobā+ un tur nogalināja ar zobenu vīriešus un sievietes, zīdaiņus un bērnus, vēršus, ēzeļus un aitas.

20 Taču viens no Ahitūba dēla Ahimeleha dēliem, vārdā Abjatārs,+ izglābās un aizbēga pie Dāvida. 21 Viņš tam pavēstīja: ”Sauls ir nogalinājis Jehovas priesterus.” 22 Tad Dāvids Abjatāram teica: ”Es jau zināju,+ ka edomietis Doēgs, kurš todien tur bija, noteikti visu izstāstīs Saulam. Es esmu vainīgs tava tēva dzimtas piederīgo nāvē! 23 Paliec pie manis, nebaidies! Tas, kurš tīko pēc tavas dzīvības, tīko arī pēc manējās, bet es tevi aizsargāšu.”+

23 Pēc kāda laika Dāvids saņēma ziņu: ”Filistieši karo pret Keīlu+ un aplaupa kuļamklonus!” 2 Tad Dāvids jautāja Jehovam:+ ”Vai man iet cīņā ar filistiešiem? Vai es viņus sakaušu?”, un Jehova atbildēja: ”Ej, tu sakausi filistiešus un izglābsi Keīlu!” 3 Bet Dāvida vīri viņam teica: ”Mēs jau šeit Jūdā+ nejūtamies droši. Kā lai mēs dodamies uz Keīlu cīnīties ar filistiešu karaspēku?”+ 4 Dāvids vēlreiz izvaicāja Jehovu,+ un Jehova atbildēja: ”Ej uz Keīlu, jo es nodošu filistiešus tavās rokās.”+ 5 Tad Dāvids ar saviem vīriem devās uz Keīlu un uzbruka filistiešiem. Dāvids aizdzina viņu lopus un viņus smagi sakāva, tā izglābdams Keīlas iedzīvotājus.+

6 Kad Abjatārs,+ Ahimeleha dēls, bēga pie Dāvida uz Keīlu, viņš bija paņēmis līdzi efodu. 7 Saulam tika paziņots, ka Dāvids ir Keīlā, un Sauls sacīja: ”Dievs ir nodevis viņu man,+ jo viņš pats ir ieskrējis slazdā — šajā pilsētā ar aizbultētiem vārtiem.” 8 Sauls sasauca karavīrus, lai dotos uz Keīlu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus. 9 Bet Dāvids uzzināja, kas Saulam ir padomā, un lūdza priesterim Abjatāram atnest efodu.+ 10 Dāvids sacīja: ”Jehova, Izraēla Dievs, tavs kalps ir dzirdējis, ka Sauls grib nākt uz Keīlu, lai manis dēļ izpostītu šo pilsētu.+ 11 Vai Keīlas vadoņi mani izdos Saulam? Vai Sauls nāks šurp, kā tavs kalps ir dzirdējis? Jehova, Izraēla Dievs, lūdzu, dari to zināmu savam kalpam!” Un Jehova atbildēja: ”Jā, viņš nāks.” 12 Dāvids jautāja: ”Vai Keīlas vadoņi izdos mani un manus vīrus Saulam?” ”Jā, izdos,” atbildēja Jehova.

13 Tad Dāvids ar saviem vīriem, kuru bija ap 600,+ atstāja Keīlu un klejoja no vienas vietas uz otru. Kad Saulam tika pavēstīts, ka Dāvids ir aizbēdzis no Keīlas, viņš atteicās no nodoma turp doties. 14 Dāvids uzturējās tuksnesī un mita grūti pieejamās vietās Zīfas+ tuksneša kalnos. Sauls viņu nemitīgi meklēja,+ bet Jehova viņu neatdeva Saulam. 15 Slēpdamies Zīfas tuksnesī, Horešā, Dāvids zināja, ka Sauls viņu meklē, lai nogalinātu.

16 Saula dēls Jonatāns devās pie Dāvida uz Horešu, stiprināja viņa paļāvību uz Jehovu+ 17 un sacīja viņam: ”Nebīsties, mans tēvs Sauls netiks tev klāt! Tu valdīsi pār Izraēlu,+ un es būšu otrais pēc tevis. Arī mans tēvs to saprot.”+ 18 Pēc tam viņi abi Jehovas priekšā noslēdza vienošanos,+ un Dāvids palika Horešā, bet Jonatāns atgriezās mājās.

19 Vēlāk pie Saula uz Gibeu+ atnāca zīfieši un teica: ”Dāvids slēpjas pie mums+ Horešā+ grūti pieejamās vietās, viņš ir Hahīlas pakalnā+ dienvidos no Ješimonas*.+ 20 Kad vien tev labpatīk, ķēniņ, nāc, un mēs viņu nodosim tavās rokās.”+ 21 Sauls atbildēja: ”Lai Jehova jūs svētī, jo jūs esat jutuši man līdzi! 22 Bet ejiet, lūdzu, un precīzi noskaidrojiet, kur viņš ir un kurš viņu tur ir redzējis, jo, kā man ir stāstīts, viņš ir ļoti viltīgs. 23 Rūpīgi izpētiet, kur ir visas viņa paslēptuves, un atgriezieties pie manis ar pārbaudītām ziņām. Tad es iešu jums līdzi, un, ja vien viņš ir šajā zemē, es viņu sadzīšu rokā starp visiem Jūdas ļaužu tūkstošiem.”

24 Tā nu viņi devās uz Zīfu+ pirms Saula, bet Dāvids un viņa vīri tobrīd atradās Maonas+ tuksnesī Aravā,+ uz dienvidiem no Ješimonas. 25 Pēc tam Sauls ar saviem vīriem devās viņu meklēt.+ Kad Dāvidam to pastāstīja, viņš Maonas tuksnesī patvērās klintī,+ un Sauls, to uzzinājis, dzinās Dāvidam pakaļ. 26 Sauls tuvojās kalnam no vienas puses, kamēr Dāvids ar saviem vīriem bija otrā pusē. Dāvids bēga+ no Saula, bet Sauls ar saviem vīriem teju jau ielenca Dāvidu, gatavi viņu sagūstīt.+ 27 Taču pie Saula ieradās vēstnesis ar ziņu: ”Steigšus nāc atpakaļ, jo zemē ir iebrukuši filistieši!” 28 Tad Sauls pārtrauca vajāt Dāvidu+ un devās cīnīties ar filistiešiem. Tāpēc to vietu nosauca par Mahlekotas* klinti.

29 Dāvids aizgāja no turienes un uzturējās grūti pieejamās vietās Ēn-Gedijā.+

24 Kolīdz Sauls bija atgriezies no filistiešu vajāšanas, viņam pateica, ka Dāvids ir Ēn-Gedijas+ tuksnesī.

2 Tāpēc Sauls paņēma trīs tūkstošus no labākajiem izraēliešu karavīriem un devās uz kalnu kazu klintīm meklēt Dāvidu un viņa vīrus. 3 Tur, kur ceļš veda gar aitu aplokiem, bija kāda ala, un Sauls tur iegāja atviegloties, bet Dāvids ar saviem vīriem sēdēja alas dziļumā.+ 4 Vīri Dāvidam teica: ”Redzi, šodien Jehova tev saka: ”Es nododu tavu ienaidnieku tavā varā+ — dari ar viņu, ko vēlies!”” Tad Dāvids piezagās Saulam un slepus nogrieza viņa virssvārku stūri. 5 Tomēr pēc tam sirdsapziņa nosodīja* Dāvidu+ par to, ko viņš bija izdarījis, 6 un viņš sacīja saviem vīriem: ”Lai Jehova nemūžam nepieļauj, ka es kaut ko nodarītu savam kungam, Jehovas svaidītajam! Nemūžam es nepacelšu pret viņu roku, jo viņš taču ir Jehovas svaidītais!”+ 7 Ar šiem vārdiem Dāvids apvaldīja savus vīrus un neļāva tiem uzbrukt Saulam, un Sauls izgāja no alas un devās prom.

8 Tad arī Dāvids izgāja laukā un sauca Saulam nopakaļ: ”Mans kungs un ķēniņ!”+ Kad Sauls atskatījās, Dāvids, ceļos nometies, paklanījās līdz zemei 9 un teica viņam: ”Kāpēc tu klausies ļaužu runās, ka es tev gribot kaitēt?+ 10 Šodien tu pats savām acīm redzēji, ka Jehova alā bija nodevis tevi manā varā. Bet, kad mani mudināja tevi nogalināt,+ es tevi saudzēju un sacīju, ka nepacelšu roku pret savu kungu, jo viņš ir Jehovas svaidītais.+ 11 Skaties, mans tēvs! Man rokā ir tavu virssvārku stūris. Es to nogriezu, tomēr tevi nenogalināju. Tu taču redzi, ka es negrasos tev kaitēt un sacelties pret tevi. Es neesmu pret tevi grēkojis,+ bet tu mani vajā un gribi man atņemt dzīvību.+ 12 Lai Jehova spriež tiesu mūsu starpā,+ un lai Jehova tev atriebjas par mani,+ bet es tev neko nenodarīšu.+ 13 Sens sakāmvārds skan: ”No ļaundariem nāk ļaunums!”, bet es tevi neaiztikšu. 14 Ko tu, Izraēla ķēniņ, vajā? Ko tu tvarsti? Beigtu suni! Vienu blusu!+ 15 Lai Jehova ir tiesnesis, un lai viņš spriež tiesu mūsu starpā! Viņš iztiesās manu lietu,+ aizstāvēs mani un izglābs no tevis.”

16 Kad Dāvids bija beidzis runāt, Sauls jautāja: ”Tas esi tu, mans dēls Dāvid?”+ un sāka skaļi raudāt. 17 Viņš Dāvidam sacīja: ”Taisnība ir tavā pusē, nevis manējā, jo tu esi darījis man labu, bet es tev esmu atmaksājis ar ļaunu.+ 18 Tu šodien pierādīji, ka vēli man labu, nenogalinādams mani, kaut arī Jehova bija nodevis mani tavā varā.+ 19 Vai kāds, sastapis savu ienaidnieku, ļautu tam neskartam aiziet? Jehova tevi atalgos+ par to, kā tu šodien esi pret mani izturējies. 20 Tagad es zinu, ka tu tiešām būsi ķēniņš+ un ķēniņa vara pār Izraēlu vienmēr paliks tavās rokās. 21 Zvēri man pie Jehovas,+ ka tu neiznīcināsi manus pēcnācējus un neizdzēsīsi manu vārdu mana tēva dzimtā.”+ 22 Dāvids to Saulam apzvērēja, un pēc tam Sauls atgriezās mājās,+ bet Dāvids ar saviem vīriem devās uz patvērumu kalnos.+

25 Pēc kāda laika nomira Samuēls,+ un visi izraēlieši sapulcējās viņu apraudāt, un tie apglabāja Samuēlu pie viņa mājām Rāmā.+ Tad Dāvids devās uz Pārānas tuksnesi.

2 Maonā+ dzīvoja kāds vīrs, kuram bija īpašums Karmelā*.+ Šis vīrs bija ļoti bagāts — viņam piederēja 3000 aitu un 1000 kazu. Tobrīd viņš Karmelā cirpa savas aitas. 3 Viņu sauca Nābals,+ bet viņa sievas vārds bija Abigaila.+ Tā bija gudra un skaista sieviete, bet viņas vīrs, kālebietis,+ bija rupjš un ļauns.+ 4 Tuksnesī Dāvids uzzināja, ka Nābals cērp aitas, 5 tāpēc viņš sūtīja pie tā desmit vīrus, teikdams: ”Dodieties uz Karmelu pie Nābala un sveiciniet viņu manā vārdā. 6 Sakiet: ”Lai tev ilgs mūžs, un lai miers tev un tavai saimei, un visam, kas tev ir! 7 Es dzirdēju, ka tu patlaban cērp aitas. Kad tavi gani bija kopā ar mums, mēs tiem nedarījām ļaunu,+ un visu laiku, kamēr tie bija Karmelā, tiem nekas nepazuda. 8 Pajautā saviem puišiem, un viņi to apstiprinās. Tāpēc uzņem laipni manus vīrus, jo mēs esam atnākuši priecīgā dienā. Lūdzu, iedod saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam, ko nu vari atļauties.””+

9 Dāvida vīri aizgāja pie Nābala un Dāvida vārdā to visu viņam pateica. 10 Bet Nābals atcirta: ”Ko tas Dāvids no sevis iedomājas? Kas šis Isaja dēls vispār tāds ir? Šajos laikos ir daudz kalpu, kas aizbēguši no saviem kungiem.+ 11 Vai man būtu jāņem sava maize, ūdens un gaļa, ko es esmu sagatavojis saviem cirpējiem, un jāatdod vīriem, kas uzklīduši nez no kurienes?”

12 Kad tie atgriezās pie Dāvida un visu viņam izstāstīja, 13 Dāvids saviem vīriem lika: ”Apjoziet zobenus!”+ Tad tie visi apjoza zobenus, arī Dāvids apjoza savējo, un ap 400 vīru devās līdzi Dāvidam, bet kādi 200 palika pie mantām.

14 Tikmēr kāds no kalpiem Nābala sievai Abigailai pastāstīja: ”Dāvids bija atsūtījis no tuksneša ļaudis ar laba vēlējumiem mūsu kungam, bet viņš tiem uzklupa ar apvainojumiem.+ 15 Taču tie vīri izturējās pret mums ļoti labi. Viņi mūs neaiztika, un visu to laiku, kamēr mēs bijām ganībās kopā ar viņiem, mums nekas nepazuda.+ 16 Gan dienu, gan nakti viņi mūs sargāja kā mūris, kamēr mēs bijām ar viņiem un ganījām lopus. 17 Izdomā nu, ko darīt, jo mūsu kungam un visai viņa saimei draud nelaime,+ bet viņš ir tik nekrietns cilvēks,+ ka ar viņu nav jēgas runāt.”

18 Abigaila+ tūlīt paņēma 200 maižu, divas krūkas vīna, piecas jau nokautas un nodīrātas aitas, piecus mērus* grauzdētu graudu, 100 rozīņu plāceņu un 200 vīģu plāceņu un to visu uzkrāva ēzeļu mugurā.+ 19 Pēc tam viņa sacīja kalpiem: ”Ejiet man pa priekšu, un es jums sekošu.” Bet savam vīram Nābalam viņa nebilda ne vārda.

20 Kad Abigaila uz ēzeļa jāja lejup no kalna, kas viņu aizsedza skatam, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un tā viņi satikās. 21 Pirms tam Dāvids bija teicis: ”Velti es tuksnesī sargāju Nābala īpašumu! Itin nekas no tā nav pazudis,+ tomēr viņš man atmaksā labu ar ļaunu.+ 22 Lai Dievs pats pārmāca un soda Dāvida ienaidniekus*, ja līdz rītam es atstāšu dzīvu kaut vienu no viņa vīriem!”

23 Kad Abigaila ieraudzīja Dāvidu, viņa aši nokāpa no ēzeļa, nometās ceļos Dāvida priekšā un paklanījās līdz zemei. 24 Nokritusi viņam pie kājām, Abigaila teica: ”Mans kungs, lai vaina gulstas uz mani, bet ļauj man runāt! Uzklausi, kas tavai kalponei sakāms! 25 Lūdzu, kungs, nepievērs uzmanību Nābalam, šim nekrietnajam vīram,+ jo, kāds ir viņa vārds, tāds viņš arī ir. Viņu sauc Nābals*, un viņam tiešām trūkst sajēgas! Bet es, mans kungs, nesatiku tavus vīrus, kurus tu biji atsūtījis. 26 Kungs, zvēru pie Jehovas un pie tavas dzīvības, ka Jehova ir tas, kurš tevi attur,+ lai tu neizlietu asinis+ un neatriebtu sevi pats. Kaut tavi ienaidnieki un nelabvēļi, mans kungs, kļūtu kā Nābals! 27 Lūk, ko tava kalpone savam kungam ir atvedusi — tā ir dāvana*+ vīriem, kas tev, kungs, seko.+ 28 Piedod, lūdzu, savas kalpones pārkāpumu! Jehova katrā ziņā nostiprinās mana kunga dzimtu,+ jo tu, mans kungs, izcīni Jehovas karus+ un nekad neesi darījis ļaunu.+ 29 Ja kāds tevi vajās un tīkos pēc tavas dzīvības, tad Jehova, tavs Dievs, droši pasargās tavu dzīvību, iesietu dzīvības sainītī, bet tavu ienaidnieku dzīvību viņš aizlingos kā ar lingu. 30 Un, kad Jehova būs darījis tev visu labo, ko viņš ir apsolījis, un iecēlis tevi par Izraēla vadoni,+ 31 tevi nemocīs rūgta nožēla, jo tu nebūsi bez iemesla izlējis asinis un atriebis sevi pats.+ Kad Jehova būs tev dāvājis visu labo, mans kungs, atceries savu kalponi!”

32 Dāvids Abigailai atbildēja: ”Lai slavēts Jehova, Izraēla Dievs, kas šodien tevi ir sūtījis man pretī! 33 Lai slavēts tavs saprātīgums, un lai slavēta tu pati, jo šodien tu mani esi atturējusi no asinsizliešanas+ un es neesmu atriebies pats savām rokām! 34 Zvēru pie Jehovas, Izraēla Dieva, kas man nav ļāvis nodarīt tev ļaunu,+ — ja tu nebūtu steigusies man pretī,+ līdz rītam neviens no Nābala vīriem vairs nebūtu starp dzīvajiem!”+ 35 Tad Dāvids pieņēma no viņas dāvanas un sacīja: ”Atgriezies mājās ar mieru! Es esmu tevi uzklausījis, un es izpildīšu tavu lūgumu.”

36 Pēc tam Abigaila atgriezās pie Nābala, kurš dzīroja kā ķēniņš savā namā, labā noskaņojumā un pamatīgi piedzēries. Līdz pat rīta gaismai viņa tam neko neteica, 37 bet no rīta, kad Nābalam reibums bija izgājis, sieva viņam izstāstīja notikušo. Tad viņam pamira sirds, un viņš gulēja nekustīgs kā akmens. 38 Pēc kādām desmit dienām Jehova sodīja Nābalu, un viņš nomira.

39 Kad Dāvids uzzināja, ka Nābals ir miris, viņš izsaucās: ”Lai slavēts Jehova, kas ir atmaksājis+ Nābalam, kurš mani apvainoja,+ un ir atturējis mani no aplamas rīcības!+ Jehova ir licis Nābala ļaunumam nākt pār viņa paša galvu.” Pēc tam Dāvids sūtīja pie Abigailas vēstnešus, lai viņu bildinātu. 40 Ieradušies pie Abigailas Karmelā, Dāvida kalpi viņai sacīja: ”Dāvids mūs ir atsūtījis, jo viņš vēlas ņemt tevi par sievu.” 41 Tad Abigaila piecēlās, paklanījās līdz zemei un atbildēja: ”Esmu gatava būt viņa kalpone un mazgāt kājas+ sava kunga kalpiem!” 42 Viņa tūlīt saposās, sēdās uz ēzeļa un piecu kalpoņu pavadībā devās līdzi Dāvida vēstnešiem. Tā Abigaila+ kļuva par viņa sievu.

43 Dāvids bija apprecējis arī Ahinoāmu+ no Jezreēlas.+ Tās abas kļuva par viņa sievām.+

44 Bet Dāvida sievu Mihalu+ viņas tēvs Sauls bija atdevis Paltijam,+ Lajiša dēlam, no Galīmas.

26 Zīfieši+ atkal ieradās pie Saula Gibeā+ un paziņoja, ka Dāvids slēpjas Hahīlas pakalnā iepretī Ješimonai*.+ 2 Tad Sauls ar 3000 labākajiem izraēliešu karotājiem devās uz Zīfas tuksnesi meklēt Dāvidu.+ 3 Viņš ierīkoja nometni Hahīlas pakalnā, kas atrodas pie ceļa iepretī Ješimonai. Tolaik Dāvids slēpās tuksnesī, un, saņēmis ziņu, ka Sauls ir ieradies tur viņu gūstīt, 4 viņš aizsūtīja izlūkus un pārliecinājās, ka tā tiešām ir. 5 Pēc tam Dāvids aizgāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties, un ievēroja, kur guļ Sauls un viņa karaspēka virspavēlnieks Abners,+ Nera dēls. Sauls gulēja nometnes vidū, un karaspēks bija izvietojies viņam visapkārt. 6 Dāvids jautāja hetietim+ Ahimeleham un Joāba brālim Abišajam,+ Cerūjas dēlam:+ ”Kurš nāks ar mani uz Saula nometni?” Abišajs atbildēja: ”Es iešu ar tevi!” 7 Naktī Dāvids un Abišajs ielavījās karaspēka nometnē un ieraudzīja Saulu guļam nometnes vidū. Viņa šķēps bija iedurts zemē pie galvgaļa, bet Abners un karavīri gulēja viņam visapkārt.

8 Abišajs teica Dāvidam: ”Šodien Dievs ir nodevis tavu ienaidnieku tavā varā.+ Ļauj, es ar vienu šķēpa triecienu pienaglošu viņu pie zemes! Otrreiz durt vairs nevajadzēs.” 9 Bet Dāvids viņam sacīja: ”Neaiztiec viņu! Kurš gan, pacēlis roku pret Jehovas svaidīto,+ varētu palikt bez vainas?”+ 10 Dāvids piebilda: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, Jehova pats viņu sodīs,+ vai arī viņa diena pienāks+ un viņš mirs, vai varbūt viņš dosies karā un kritīs.+ 11 Lai Jehova nemūžam nepieļauj, ka es paceltu roku pret Jehovas svaidīto!+ Tāpēc paņemsim šķēpu no viņa galvgaļa un ūdens krūku un iesim.” 12 Dāvids paņēma no Saula galvgaļa šķēpu un ūdens krūku, un viņi devās projām. Neviens viņus ne redzēja,+ ne manīja, un neviens pat nepamodās. Visi bija cieši aizmiguši, jo Jehova tiem bija uzsūtījis dziļu miegu. 13 Dāvids šķērsoja ieleju un nostājās kalna galā krietnu gabalu no Saula nometnes.

14 No turienes Dāvids sauca Saula karavīriem un Abneram,+ Nera dēlam: ”Abner, vai tu man neatbildēsi?” Abners atsaucās: ”Kas tu tāds esi, ka traucē ķēniņu?” 15 Dāvids viņam teica: ”Vai tad tu neesi drosmīgs vīrs? Tev taču Izraēlā nav līdzīgu! Kāpēc tu nesargā savu kungu un ķēniņu? Kāds karavīrs bija iegājis jūsu nometnē nogalināt ķēniņu, tavu kungu!+ 16 Tu neesi izpildījis savu pienākumu. Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, jūs esat pelnījuši nāvi, jo neesat sargājuši savu kungu, Jehovas svaidīto!+ Skaties! Kur palicis ķēniņa šķēps un ūdens krūka,+ kas viņam bija galvgalī?”

17 Tad Sauls pazina Dāvida balsi un sauca: ”Vai tas esi tu, mans dēls Dāvid?”+ Dāvids atbildēja: ”Jā gan, mans kungs un ķēniņ!” 18 Viņš teica: ”Kāpēc mans kungs vajā savu kalpu?+ Ko es esmu nodarījis, ko esmu noziedzies?+ 19 Mans kungs un ķēniņ, lūdzu, uzklausi sava kalpa vārdus! Ja Jehova ir noskaņojis tevi pret mani, lai viņš pieņem manu labības upuri. Bet, ja to ir izdarījuši cilvēki,+ lai viņi ir nolādēti Jehovas priekšā, jo viņi šodien ir mani padzinuši, liegdami man palikt ar Jehovas tautu*.+ Viņi saka: ”Ej, kalpo citiem dieviem!” 20 Lai manas asinis neizlīst zemē tālumā no Jehovas! Izraēla ķēniņš ir devies meklēt vienu pašu blusu,+ viņš trenkā mani kā irbi kalnos.”

21 Sauls atbildēja: ”Es esmu grēkojis.+ Atgriezies, mans dēls Dāvid, es tev vairs nedarīšu ļaunu, jo šodien tu esi pierādījis, ka mana dzīvība tev ir dārga.+ Patiesi, es esmu rīkojies muļķīgi un pieļāvis briesmīgu kļūdu!” 22 Dāvids sacīja: ”Lūk, te ir ķēniņa šķēps! Lai kāds no taviem vīriem atnāk tam pakaļ. 23 Jehova ikvienam atlīdzinās par viņa taisnīgumu+ un uzticību, jo šodien Jehova nodeva tevi manā varā, bet es negribēju pacelt roku pret Jehovas svaidīto.+ 24 Tāpat kā man šodien bija dārga tava dzīvība, lai mana dzīvība ir dārga Jehovam, un lai viņš mani izglābj no visām nelaimēm!”+ 25 ”Esi svētīts, mans dēls Dāvid!” atbildēja Sauls. ”Nav šaubu, tu veiksi lielus darbus un gūsi panākumus!”+ Pēc tam Dāvids gāja savu ceļu, bet Sauls atgriezās mājās.+

27 Bet Dāvids domāja: ”Reiz es tomēr iešu bojā no Saula rokas. Labāk bēgšu+ uz filistiešu zemi, tad Sauls beigs mani meklēt pa visu Izraēlu,+ un es no viņa paglābšos.” 2 Tā Dāvids ar saviem 600 vīriem+ devās pie Gātas ķēniņa Ahīša,+ Maoha dēla. 3 Dāvids un viņa vīri ar savām saimēm apmetās Gātā pie Ahīša, un kopā ar Dāvidu bija arī abas viņa sievas, jezreēliete Ahinoāma+ un Nābala atraitne karmeliete Abigaila.+ 4 Kad Saulam paziņoja, ka Dāvids ir aizbēdzis uz Gātu, viņš pārtrauca to meklēt.+

5 Dāvids Ahīšam lūdza: ”Ja esmu izpelnījies tavu labvēlību, ierādi man dzīvesvietu kādā no mazajām pilsētiņām. Kādēļ lai tavs kalps dzīvotu ķēniņa pilsētā kopā ar tevi?” 6 Ahīšs tajā pašā dienā piešķīra viņam Ciklagu,+ tāpēc Ciklaga joprojām pieder Jūdas ķēniņiem.

7 Dāvids nodzīvoja filistiešu zemē gadu un četrus mēnešus.+ 8 Viņš ar saviem vīriem devās sirojumos, uzbrukdams gešūriešiem,+ girziešiem un amalekiešiem,+ kas dzīvoja apgabalā no Tēlāmas līdz Šūrai+ un Ēģiptei. 9 Ikreiz, kad Dāvids iebruka tajā zemē, viņš neatstāja dzīvus ne vīriešus, ne sievietes,+ bet paņēma sīklopus, liellopus, ēzeļus un kamieļus, kā arī drēbes un pēc tam atgriezās pie Ahīša. 10 Kad Ahīšs vaicāja: ”Kur jūs šoreiz sirojāt?”, Dāvids atbildēja: ”Jūdas dienvidos*,”+ vai: ”Jerahmeēliešu+ novada dienvidos,” vai arī: ”Kēniešu+ novada dienvidos.” 11 Dāvids nesaudzēja ne vīriešus, ne sievietes, lai neviens nevarētu ierasties Gātā un izstāstīt, ko Dāvids ir izdarījis. (Tā Dāvids rīkojās visu laiku, kamēr dzīvoja filistiešu zemē.) 12 Ahīšs ticēja Dāvidam un sprieda: ”Nu gan izraēlieši, Dāvida tautieši, viņu ienīst tik sīvi, ka viņš būs mans kalps uz mūžu!”

28 Tolaik filistieši pulcēja karaspēku cīņai pret Izraēlu,+ un Ahīšs teica Dāvidam: ”Tu taču saproti, ka tev ar saviem vīriem jādodas man līdzi karā.”+ 2 Dāvids atbildēja: ”Tu jau pats zini, ko tavs kalps darīs.” Ahīšs viņam sacīja: ”Tāpēc es tevi uz visiem laikiem iecelšu par savu miesassargu.”+

3 Samuēls bija nomiris, un izraēlieši bija viņu apraudājuši un apglabājuši Rāmā, kur viņš bija dzīvojis.+ Bet Sauls bija izdzinis no zemes garu izsaucējus un gaišreģus.+

4 Kad filistieši bija sapulcējušies, viņi devās uz Šūnēmu+ un uzcēla tur nometni. Savukārt Sauls sapulcināja izraēliešu vīrus un ierīkoja nometni Gilboā.+ 5 Ieraudzījis filistiešu nometni, Sauls tā nobijās, ka viņa sirds drebēja.+ 6 Kaut arī Sauls izvaicāja Jehovu,+ Jehova viņam neatbildēja ne ar sapņu, ne ar urīma*,+ ne ar praviešu starpniecību. 7 Visbeidzot Sauls lika saviem kalpiem: ”Sameklējiet kādu sievieti, kas prot izsaukt garus,+ un es iešu pie viņas pēc padoma.” Kalpi atbildēja: ”Ēn-Dorā+ ir šāda sieviete.”

8 Tad Sauls pārģērbās, lai viņu nevarētu pazīt, un divu vīru pavadībā naktī ieradās pie šīs sievietes. Viņš tai teica: ”Lūdzu, pareģo man nākotni+ un izsauc man to garu, kuru es tev minēšu.” 9 Bet sieviete atbildēja: ”Tu taču zini, ka Sauls šajā zemē ir izskaudis garu izsaucējus un gaišreģus.+ Kāpēc tu gribi ievilināt mani slazdā, lai mani pazudinātu?”+ 10 Bet Sauls zvērēja pie Jehovas: ”Tik tiešām, ka Jehova ir dzīvs, tevi neviens par to neapsūdzēs!” 11 Tad sieviete vaicāja: ”Kuru man izsaukt?”, un viņš atbildēja: ”Izsauc Samuēlu!” 12 Kad sieviete ieraudzīja ”Samuēlu”*,+ viņa skaļi iekliedzās un pārmeta Saulam: ”Kāpēc tu mani piemānīji? Tu taču esi Sauls!” 13 ”Nebaidies!” ķēniņš viņai teica. ”Saki, ko tu redzi?” ”Es redzu dievišķu būtni kāpjam ārā no zemes,” sieviete atbildēja. 14 ”Kā viņš izskatās?” prasīja Sauls, un viņa sacīja: ”Tur kāpj augšā vecs vīrs, tērpies garos virssvārkos.”+ Sauls nosprieda, ka tas ir Samuēls, un, ceļos nometies, paklanījās līdz zemei.

15 ”Samuēls” jautāja Saulam: ”Kādēļ tu mani esi iztraucējis un atsaucis šurp?” ”Es esmu lielā nelaimē,” atbildēja Sauls, ”jo filistieši ir uzsākuši pret mani karu, bet Dievs mani ir atstājis. Viņš man vairs neatbild ne ar praviešu, ne sapņu starpniecību.+ Tāpēc es esmu tevi atsaucis, lai tu man pateiktu, ko iesākt.”+

16 Bet ”Samuēls” sacīja: ”Kāpēc tu vaicā man, ja jau Jehova tevi ir atstājis+ un kļuvis par tavu ienaidnieku? 17 Jehova izpildīs to, ko viņš ar manu starpniecību ir paredzējis: Jehova izraus no tavām rokām ķēniņa varu un piešķirs to kādam citam, proti, Dāvidam.+ 18 Tu nepaklausīji Jehovam un neliki amalekiešiem izjust viņa bargo dusmu kvēli,+ tāpēc Jehova šodien tā rīkojas ar tevi. 19 Gan izraēliešus, gan tevi pašu Jehova nodos filistiešu varā,+ un rīt tu+ ar saviem dēliem+ būsi pie manis. Jehova nodos izraēliešu karaspēku filistiešu rokās!”+

20 ”Samuēla” vārdu pārbiedēts, Sauls nokrita gar zemi. Viņa spēki bija galā, jo viņš veselu dienu un nakti neko nebija ēdis. 21 Kad sieviete piegāja pie Saula un redzēja, cik tas ir satriekts, viņa tam teica: ”Lūk, tava kalpone tev ir paklausījusi! Pakļaudama briesmām savu dzīvību,+ es izdarīju, ko tu man liki. 22 Lūdzu, tagad uzklausi savu kalponi! Es tev pasniegšu gabalu maizes — paēd, lai tev pietiek spēka ceļam.” 23 Bet viņš atteicās, sacīdams: ”Es neēdīšu!” Taču Saula kalpi kopā ar sievieti viņu pierunāja, un galu galā viņš tiem paklausīja, piecēlās no zemes un apsēdās gultā. 24 Sievietei bija nobarots teļš, un viņa to steigšus nokāva, paņēma miltus, iejauca mīklu un izcepa neraudzētu maizi. 25 To visu viņa pasniedza Saulam un viņa kalpiem, tie paēda un tajā pašā naktī aizgāja.+

29 Filistieši+ sapulcēja visus savus karapulkus Afēkā, bet izraēlieši bija uzcēluši nometni pie avota Jezreēlā.+ 2 Filistiešu valdnieki ar saviem simtiem un tūkstošiem devās uz priekšu, bet Dāvids un viņa vīri kopā ar Ahīšu soļoja aizmugurē.+ 3 Tad filistiešu vadoņi prasīja: ”Ko te dara šie ebreji?” Ahīšs atbildēja: ”Tas taču ir Dāvids, izraēliešu ķēniņa Saula kalps, kas nu jau gadu vai pat vairāk ir pie manis.+ Kopš viņš pārbēga pie manis, man ne reizi nav bijis, ko viņam pārmest.” 4 Bet filistiešu vadoņi sašutuši teica: ”Sūti šo vīru atpakaļ!+ Lai viņš atgriežas savā dzīvesvietā, ko tu viņam piešķīri, un lai neiet kopā ar mums karā, citādi viņš kaujā nostāsies pret mums.+ Kā gan viņš vēl labāk varētu izpatikt savam kungam, ja ne ar mūsu vīru galvām? 5 Tas taču ir tas pats Dāvids, par kuru ļaudis dejodami dziedāja:

6 Tad Ahīšs+ ataicināja Dāvidu un sacīja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva! Tu esi godavīrs, un es labprāt redzētu tevi dodamies karā kopā ar maniem pulkiem,+ jo, kopš tu ieradies pie manis, man nav bijis, ko tev pārmest.+ Bet citi valdnieki tev neuzticas.+ 7 Tāpēc griezies atpakaļ un ej ar mieru! Nesadusmo filistiešu valdniekus.” 8 ”Ko es esmu nodarījis?” Dāvids jautāja. ”Kopš esmu pie tevis, vai tev ir bijis pamats man kaut ko pārmest? Mans kungs un ķēniņ, kāpēc es nedrīkstu iet cīņā pret taviem ienaidniekiem?” 9 ”Manās acīs tu esi gluži kā Dieva eņģelis,”+ atbildēja Ahīšs. ”Bet filistiešu vadoņi nevēlas, lai tu dotos ar mums karā. 10 Tāpēc rīt no rīta celies, tiklīdz uzaususi gaisma, un kopā ar sava kunga kalpiem, kas atnākuši tev līdzi, ej projām.”

11 Tā Dāvids un viņa vīri piecēlās rīta agrumā, lai atgrieztos filistiešu zemē, bet filistieši devās uz Jezreēlu.+

30 Trešajā dienā Dāvids ar saviem vīriem sasniedza Ciklagu,+ bet tikmēr dienvidu novados* un Ciklagā bija sirojuši amalekieši.+ Viņi bija iebrukuši Ciklagā, nodedzinājuši pilsētu 2 un aizveduši gūstā gan sievietes,+ gan visus pārējos, kas tur atradās, kā mazus, tā lielus. Viņi nevienu nebija nogalinājuši, bet bija aizgājuši savu ceļu un aizveduši gūstekņus līdzi. 3 Kad Dāvids ar vīriem atgriezās, viņi ieraudzīja, ka pilsēta ir nodedzināta un viņu sievas, dēli un meitas ir aizvesti gūstā. 4 Tad Dāvids un viņa vīri sāka skaļi raudāt un nerimās, līdz vairs nebija spēka. 5 Gūstā bija aizvestas arī abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un karmelieša Nābala atraitne Abigaila.+ 6 Dāvidam bija ļoti smagi, jo vīri bija rūgtuma pilni zaudēto dēlu un meitu dēļ un pat runāja, ka viņš esot jānomētā ar akmeņiem. Bet Dāvids smēlās spēku paļāvībā uz Jehovu, savu Dievu.+

7 Dāvids teica priesterim Abjatāram,+ Ahimeleha dēlam: ”Lūdzu, atnes efodu!”,+ un Abjatārs to viņam atnesa. 8 Dāvids vaicāja Jehovam:+ ”Vai man dzīties pakaļ šiem sirotājiem? Vai es tos panākšu?” un saņēma atbildi: ”Jā, dzenies tiem pakaļ! Tu noteikti tos panāksi un visu atgūsi.”+

9 Dāvids ar saviem 600 vīriem+ nekavējoties devās ceļā un, sasniedzis Besoras ieleju*, atstāja tur daļu vīru. 10 Viņš ar 400 vīriem turpināja pakaļdzīšanos, bet 200 vīru, kas bija tik pārguruši, ka nespēja šķērsot ieleju, palika turpat.+

11 Klajumā Dāvida vīri atrada kādu ēģiptieti un aizveda to pie Dāvida. Viņi to paēdināja ar maizi, padzirdīja ar ūdeni 12 un iedeva tam arī gabalu vīģu plāceņa un divus rozīņu plāceņus, jo ēģiptietis trīs dienas un trīs naktis nebija ne ēdis, ne dzēris. Paēdis viņš atguva spēkus, 13 un Dāvids viņam jautāja: ”Kam tu piederi, un no kurienes esi?” ”Es esmu ēģiptietis, kāda amalekieša vergs,” viņš atbildēja, ”bet pirms trim dienām es saslimu, tāpēc kungs mani pameta. 14 Mēs sirojām kerētiešu+ dienvidu novados, Jūdas zemē un Kāleba+ zemes dienvidos un nodedzinājām Ciklagu.” 15 Dāvids prasīja: ”Vai tu mani aizvedīsi pie šiem sirotājiem?” Ēģiptietis atbildēja: ”Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenogalināsi un neatdosi atpakaļ manam kungam, tad es tevi pie viņiem aizvedīšu.”

16 Viņš tos aizveda pie amalekiešiem, kas, izklīduši plašā apkaimē, ēda, dzēra un līksmojās par lielo laupījumu, ko bija sagrābuši filistiešu un Jūdas zemē. 17 Rīta krēslā Dāvids uzbruka amalekiešiem un galēja tos nost līdz vakaram, tā ka izglābās tikai 400 vīru, kas aizbēga jāšus uz kamieļiem.+ 18 Dāvids atguva visu, ko amalekieši bija sagrābuši,+ un atbrīvoja arī abas savas sievas. 19 Neviena netrūka, ne maza, ne liela, — viņi atguva savus dēlus un meitas, kā arī nolaupīto īpašumu.+ To visu Dāvids atdabūja. 20 Viņš paņēma visus sīklopus un liellopus, un ļaudis tos dzina pa priekšu saviem ganāmpulkiem. Viņi teica: ”Šis ir Dāvida laupījums!”

21 Pēc tam Dāvids atgriezās pie tiem 200 vīriem, kas noguruma dēļ nebija viņam sekojuši un bija palikuši Besoras ielejā.+ Tie iznāca pretī Dāvidam un pārējiem ļaudīm, un Dāvids piegāja pie tiem un tos sveicināja. 22 Bet starp tiem, kas bija gājuši kopā ar Dāvidu, bija ļauni un nekrietni vīri, kas sacīja: ”Tā kā viņi nenāca ar mums, mēs nedalīsimies ar viņiem atgūtajā laupījumā. Atdosim tikai katram viņa sievu un bērnus — lai ņem tos un iet!” 23 Bet Dāvids teica: ”Brāļi, tā nedrīkst rīkoties ar to, ko Jehova mums ir devis! Viņš mūs ir pasargājis un nodevis mūsu rokās sirotājus, kas mums uzbruka.+ 24 Kā jūs tā varat runāt? Tiem, kas palika pie mantām, pienākas tāda pati daļa kā tiem, kas devās kaujā.+ Lai visi saņem savu daļu!”+ 25 Kopš tās dienas tas kļuva par likumu un priekšrakstu, kas Izraēlā ir spēkā vēl šodien.

26 Atgriezies Ciklagā, daļu laupījuma Dāvids nosūtīja Jūdas vecākajiem, saviem draugiem, ar ziņu: ”Tā ir dāvana jums, daļa no laupījuma, kas atņemts Jehovas ienaidniekiem.” 27 Šādas dāvanas Dāvids aizsūtīja vecākajiem Bētelē,+ dienvidu Rāmotā, Jatīrā,+ 28 Aroērā, Sifmotā, Eštemoā,+ 29 Rāhālā, jerahmeēliešu+ pilsētās, kēniešu+ pilsētās, 30 Hormā,+ Bor-Āšānā, Atāhā, 31 Hebronā+ un visur citur, kur viņš ar vīriem mēdza iegriezties.

31 Filistieši karoja ar izraēliešiem,+ un izraēlieši bēga no viņiem, un daudzi krita Gilboas kalnā.+ 2 Filistieši neatlaidīgi vajāja Saulu un viņa dēlus un nogalināja Saula dēlus Jonatānu,+ Abinadabu un Malkīšuu.+ 3 Cīņai pret Saulu kļūstot aizvien sīvākai, loka šāvēji viņu pamanīja un smagi ievainoja.+ 4 Tad Sauls pavēlēja savam ieroču nesējam: ”Izvelc zobenu un nodur mani, citādi mani nodurs šie neapgraizītie,+ un tie ar mani nežēlīgi izrēķināsies!” Bet ieroču nesējs negribēja to darīt, jo viņam bija ļoti bail. Tāpēc Sauls paņēma zobenu un metās uz tā.+ 5 Redzēdams, ka Sauls ir miris,+ arī ieroču nesējs metās uz sava zobena un nomira kopā ar viņu. 6 Tā vienā dienā krita gan Sauls, gan viņa trīs dēli, kā arī viņa ieroču nesējs un visi viņa vīri.+ 7 Kad izraēlieši, kas dzīvoja ielejā un Jordānas apvidū, uzzināja, ka Izraēla vīri ir metušies bēgt, bet Sauls un viņa dēli ir krituši, viņi pameta savas pilsētas un bēga.+ Tad filistieši nāca un tās ieņēma.

8 Nākamajā dienā, kad filistieši gāja aplaupīt nogalinātos, tie atrada Saulu un viņa trīs dēlus guļam kritušus Gilboas kalnā.+ 9 Tie nocirta Saulam galvu, paņēma viņa ieročus un izsūtīja ziņu+ pa visu filistiešu zemi, lai pavēstītu notikušo savu elku tempļos+ un visā tautā. 10 Saula ieročus tie nolika Astartes templī, bet līķi pakāra pie Bēt-Šānas+ mūra. 11 Kad Jabeš-Gileādas+ iedzīvotāji uzzināja, ko filistieši ir izdarījuši ar Saulu, 12 visi drosmīgie Jabešas vīri devās ceļā un gāja visu nakti. Viņi noņēma Saula un viņa dēlu līķus no Bēt-Šānas mūra, atgriezās Jabešā un tur tos sadedzināja. 13 Tad viņi savāca kaulus+ un apglabāja tos Jabešā+ zem tamariska, bet pēc tam septiņas dienas gavēja.