PIRMĀ ĶĒNIŅU GRĀMATA

1 Ķēniņš Dāvids bija vecs,+ jau krietni gados, un pat tad, kad viņu biezi sasedza, viņam nekļuva silti. 2 Kalpi viņam sacīja: ”Liec, lai tev, mūsu kungs un ķēniņ, tiek sameklēta meitene, kas ir jaunava! Lai tā apkalpo ķēniņu un viņu aprūpē! Tā gulēs tev blakus, un mūsu kungam un ķēniņam būs silti.” 3 Tad pa visu Izraēla zemi tika meklēta skaista meitene. Tie atrada šūnēmieti+ Abišagu+ un atveda viņu pie ķēniņa. 4 Meitene bija ļoti skaista; viņa aprūpēja ķēniņu un to apkalpoja, bet tuvības ķēniņam ar viņu nebija.

5 Bet Adonja,+ Hagītas dēls, kļuva iedomīgs. Viņš sacīja: ”Es būšu ķēniņš!”, un viņš sagādāja ratus, jātniekus un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņam pa priekšu.+ 6 Bet viņa tēvs viņam ne reizi neaizrādīja un nejautāja: ”Kāpēc tu tā dari?” Adonja bija dzimis pēc Absaloma un arī bija ļoti izskatīgs. 7 Viņš apspriedās ar Joābu, Cerūjas dēlu, un priesteri Abjatāru,+ un tie piedāvāja Adonjam savu palīdzību un atbalstu.+ 8 Bet priesteris Cadoks,+ Benāja,+ Jojadas dēls, pravietis Nātāns,+ Šimijs,+ Rejs un Dāvida varonīgie vīri+ neatbalstīja Adonju.

9 Vēlāk Adonja pie Zoheletas akmens, kas atrodas netālu no Ēn-Rogēlas, upurēja+ aitas, buļļus un nobarotus teļus, un viņš tur saaicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un visus Jūdas vīrus, kas bija ķēniņa dienestā. 10 Bet pravieti Nātānu, Benāju, Dāvida varonīgos vīrus un savu brāli Sālamanu viņš neuzaicināja. 11 Tad Nātāns+ vaicāja Sālamana mātei+ Batsebai:+ ”Vai tu neesi dzirdējusi, ka Hagītas dēls Adonja+ ir kļuvis par ķēniņu? Mūsu kungs Dāvids to nezina. 12 Ļauj man dot tev padomu, kā tev izglābt savu dzīvību un sava dēla Sālamana dzīvību.+ 13 Ej pie ķēniņa Dāvida un saki viņam: ”Vai tu, mans kungs un ķēniņ, nezvērēji savai kalponei: ”Pēc manis ķēniņš būs tavs dēls Sālamans, un viņš sēdīsies manā tronī”?+ Kāpēc tad Adonja ir kļuvis par ķēniņu?” 14 Kamēr tu vēl runāsi ar ķēniņu, es ienākšu un apstiprināšu tavus vārdus.”

15 Batseba iegāja pie ķēniņa iekšistabā. Ķēniņš bija ļoti vecs, un šūnēmiete Abišaga+ viņu apkalpoja. 16 Batseba metās ceļos un paklanījās ķēniņam, un ķēniņš jautāja: ”Ko tu vēlies?” 17 Viņa atbildēja: ”Mans kungs, tu savai kalponei zvērēji pie sava Dieva Jehovas: ”Pēc manis ķēniņš būs tavs dēls Sālamans, un viņš sēdīsies manā tronī.”+ 18 Bet nu Adonja ir kļuvis par ķēniņu, un mans kungs un ķēniņš to nezina.+ 19 Viņš ir upurējis daudz buļļu, nobarotu teļu un aitu un ir uzaicinājis visus ķēniņa dēlus, kā arī priesteri Abjatāru un karaspēka virspavēlnieku Joābu,+ bet tavu kalpu Sālamanu viņš nav aicinājis.+ 20 Mans kungs un ķēniņ, visu izraēliešu acis ir vērstas uz tevi — viņi gaida, kad tu pavēstīsi, kas pēc tevis sēdīsies mana kunga un ķēniņa tronī. 21 Citādi, tiklīdz mans kungs un ķēniņš apgulsies pie saviem tēviem, mani un manu dēlu Sālamanu pasludinās par nodevējiem.”

22 Kamēr viņa vēl runāja ar ķēniņu, ieradās pravietis Nātāns.+ 23 Ķēniņam tika paziņots: ”Ir atnācis pravietis Nātāns.” Nātāns ienāca un paklanījās ķēniņa priekšā līdz zemei. 24 Viņš sacīja: ”Mans kungs un ķēniņ! Vai tu esi teicis: ”Pēc manis ķēniņš būs Adonja, un viņš sēdīsies manā tronī”?+ 25 Šodien viņš ir devies upurēt+ daudz buļļu, nobarotu teļu un aitu un ir uzaicinājis visus ķēniņa dēlus, kā arī karaspēka vadoņus un priesteri Abjatāru.+ Tie ēd un dzer kopā ar viņu un sauc: ”Lai dzīvo ķēniņš Adonja!” 26 Bet ne mani, tavu kalpu, ne priesteri Cadoku, ne Benāju,+ Jojadas dēlu, ne tavu kalpu Sālamanu viņš nav aicinājis. 27 Vai tas ir noticis ar tavu ziņu, mans kungs un ķēniņ, un tu savam kalpam vienkārši neesi pateicis, kurš pēc tevis sēdīsies mana kunga un ķēniņa tronī?”

28 Ķēniņš Dāvids sacīja: ”Ataiciniet pie manis Batsebu!” Viņa atnāca un nostājās ķēniņa priekšā. 29 Tad ķēniņš teica: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, kas mani ir izglābis no visām nelaimēm!+ 30 Šodien es pildīšu to, ko es tev zvērēju pie Jehovas, Izraēla Dieva, sacīdams: ”Pēc manis ķēniņš būs tavs dēls Sālamans, un viņš sēdīsies tronī manā vietā.”” 31 Batseba, ceļos nometusies, paklanījās ķēniņam līdz zemei un teica: ”Lai mans kungs, ķēniņš Dāvids, dzīvo mūžīgi!”

32 Ķēniņš Dāvids tūlīt pat pavēlēja: ”Ataiciniet pie manis priesteri Cadoku, pravieti Nātānu un Benāju,+ Jojadas dēlu!”+ Kad tie bija ieradušies, 33 ķēniņš tiem teica: ”Ņemiet līdzi manus kalpus, uzsēdiniet manu dēlu Sālamanu uz mana mūļa+ un novediet viņu lejā pie Gihonas.+ 34 Tur priesteris Cadoks un pravietis Nātāns lai viņu svaida*+ par Izraēla ķēniņu. Pēc tam pūtiet ragu un sauciet: ”Lai dzīvo ķēniņš Sālamans!”+ 35 Tad kopā ar viņu nāciet atpakaļ, un lai viņš sēžas manā tronī. Viņš būs ķēniņš manā vietā, un es viņu iecelšu par vadoni pār Izraēlu un Jūdu.” 36 Benāja, Jojadas dēls, sacīja ķēniņam: ”Lai tā notiek! Lai Jehova, mana kunga un ķēniņa Dievs, liek tam notikt! 37 Lai Jehova ir ar Sālamanu,+ tāpat kā viņš ir bijis ar manu kungu un ķēniņu, un lai viņš padara tā troni vēl augstāku par mana kunga, ķēniņa Dāvida, troni!”+

38 Pēc tam priesteris Cadoks, pravietis Nātāns, Benāja,+ Jojadas dēls, kā arī kerētieši un pelētieši+ aizgāja, uzsēdināja Sālamanu uz ķēniņa Dāvida mūļa+ un aizveda viņu pie Gihonas.+ 39 Paņēmis no telts*+ ragu ar eļļu,+ priesteris Cadoks svaidīja Sālamanu,+ sāka skanēt rags, un visi ļaudis sauca: ”Lai dzīvo ķēniņš Sālamans!” 40 Pēc tam visi ļaudis kopā ar Sālamanu devās atpakaļ, pūzdami stabules un līksmodami lielā priekā, tā ka no šī trokšņa drebēja zeme.+

41 Adonja un visi, ko viņš bija uzaicinājis, jau bija beiguši ēst,+ kad šis troksnis sasniedza viņu ausis. Joābs, izdzirdējis raga skaņas, jautāja: ”Kāpēc pilsētā ir tāds troksnis un kņada?” 42 Kamēr viņš vēl runāja, ieradās Jonatāns,+ priestera Abjatāra dēls. Adonja sacīja: ”Nāc šurp! Tu esi krietns* vīrs. Tu noteikti esi atnesis labas ziņas!” 43 ”Nē,” atbildēja Jonatāns. ”Mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, ir iecēlis par ķēniņu Sālamanu. 44 Ķēniņš sūtīja viņam līdzi priesteri Cadoku, pravieti Nātānu, Benāju, Jojadas dēlu, kā arī kerētiešus un pelētiešus, un tie viņu uzsēdināja uz ķēniņa mūļa.+ 45 Priesteris Cadoks un pravietis Nātāns Gihonā viņu svaidīja par ķēniņu, un tad visi priecādamies nāca no turienes atpakaļ. Tāpēc pilsētā valda līksmība. Tas ir tas troksnis, ko jūs dzirdējāt. 46 Sālamans jau ir sēdies ķēniņa tronī. 47 Turklāt ķēniņa kalpi ir ieradušies apsveikt mūsu kungu, ķēniņu Dāvidu. Viņi sacīja: ”Lai tavs Dievs dara Sālamana vārdu spožāku par tavu vārdu, un lai viņš dara tā troni augstāku par tavu troni!” Tad ķēniņš gultā godbijīgi nolieca galvu, 48 un viņš teica: ”Lai slavēts Jehova, Izraēla Dievs, kas šodien ir ļāvis manam dēlam sēsties manā tronī, manām acīm to redzot!””

49 Tad visi, ko Adonja bija uzaicinājis, pārbijās un izklīda kur kurais. 50 Bet Adonja bailēs no Sālamana aizsteidzās pie altāra un satvēra tā ragus.+ 51 Sālamanam tika paziņots: ”Lūk, Adonja ir nobijies no ķēniņa Sālamana un ir satvēris altāra ragus, sacīdams: ”Lai ķēniņš Sālamans vispirms man apzvēr, ka viņš nenogalinās mani!”” 52 Sālamans atbildēja: ”Ja viņš rīkosies kā krietns vīrs, no viņa galvas nenokritīs ne mats, bet, ja viņš izdarīs kaut ko ļaunu,+ viņam būs jāmirst.” 53 Un ķēniņš Sālamans sūtīja pēc viņa, lai viņu atvestu no altāra. Adonja atnāca un noliecās ķēniņa Sālamana priekšā, bet Sālamans viņam teica: ”Dodies uz mājām.”

2 Kad Dāvidam pienāca laiks mirt, viņš savam dēlam Sālamanam sacīja: 2 ”Mans mūžs drīz būs galā. Esi stiprs+ un vīrišķīgs!+ 3 Klausi Jehovu, savu Dievu, — staigā viņa ceļus un ievēro viņa rīkojumus, likumus, spriedumus un atgādinājumus, kas ir rakstīti Mozus bauslībā!+ Tad tev viss izdosies, lai ko tu darītu un lai kurp tu ietu, 4 un Jehova izpildīs man doto solījumu: ”Ja tavi dēli nopietni raudzīsies uz to, kā viņi dzīvo, un uzticīgi man kalpos ar visu sirdi un dvēseli*,+ tad tavā dzimtā vienmēr būs kāds, kas sēdēs Izraēla tronī.”+

5 Tu arī zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerūjas dēls, — tu zini, kā viņš izrīkojās ar diviem Izraēla karaspēka virspavēlniekiem: Abneru,+ Nera dēlu, un Amāsu,+ Jetera dēlu. Viņš tos nogalināja miera laikā, izliedams asinis+ gluži kā karā un aptraipīdams ar šīm asinīm jostu, ar ko bija apjozies, un sandales, kas viņam bija kājās. 6 Rīkojies gudri un nepieļauj, ka viņa sirmie mati mierā nonāktu kapā*.+

7 Bet pret gileādieša Barzillaja+ dēliem izturies ar labvēlību*, un lai viņi ēd pie tava galda, jo viņi man palīdzēja,+ kad es bēgu no tava brāļa Absaloma.+

8 Neaizmirsti arī par benjamīnieti Šimiju, Gēras dēlu, no Bahūrīmas. Viņš mani neganti lādēja+ tajā dienā, kad es devos uz Mahanaimu,+ bet, kad viņš bija atnācis pie Jordānas mani satikt, es viņam zvērēju pie Jehovas: ”Mans zobens tev nelaupīs dzīvību.”+ 9 Neatstāj viņu nesodītu!+ Tu esi gudrs vīrs un zini, ko ar viņu darīt. Liec viņa sirmajiem matiem nonākt kapā*, aptraipītiem ar asinīm.”+

10 Tad Dāvids apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Dāvida pilsētā.+ 11 Dāvids bija valdījis pār Izraēlu četrdesmit gadus. Hebronā+ viņš bija valdījis septiņus gadus, bet Jeruzālemē — trīsdesmit trīs gadus.+

12 Pēc tam Sālamans sēdās sava tēva Dāvida tronī, un viņa vara nostiprinājās arvien vairāk.+

13 Vēlāk pie Sālamana mātes Batsebas atnāca Adonja, Hagītas dēls. Viņa jautāja: ”Vai tu nāc ar mieru?” ”Ar mieru,” viņš atteica 14 un piebilda: ”Man tev ir kaut kas sakāms.” Batseba sacīja: ”Runā.” 15 ”Tu zini, ka ķēniņa varai bija jānonāk manās rokās, un viss Izraēls gaidīja, ka es kļūšu par ķēniņu,”+ teica Adonja, ”bet notika tā, ka manā vietā ķēniņa vara tika manam brālim, jo tāda bija Jehovas griba.+ 16 Taču ir kāds lūgums, ko es gribu tev izteikt, — neatsaki man!” Viņa teica: ”Runā.” 17 Un viņš sacīja: ”Lūdzu, parunā ar ķēniņu Sālamanu — viņš tev neatteiks —, lai man dod par sievu šūnēmieti Abišagu.”+ 18 Batseba atbildēja: ”Labi, es parunāšu ar ķēniņu!”

19 Tad Batseba gāja pie ķēniņa Sālamana, lai darītu viņam zināmu Adonjas lūgumu. Ķēniņš piecēlās, lai viņu sagaidītu, un noliecās viņas priekšā. Pēc tam viņš apsēdās savā tronī un lika novietot troni arī mātei, lai tā apsēstos pa labi no viņa. 20 Batseba sacīja: ”Ir kāds mazs lūgums, ko es gribu tev izteikt, — neatsaki man!” Ķēniņš atbildēja: ”Runā, mana māte! Es tev neatteikšu.” 21 ”Lai šūnēmiete Abišaga tiek dota par sievu tavam brālim Adonjam,” viņa sacīja. 22 Ķēniņš Sālamans mātei atbildēja: ”Kāpēc tu prasi Adonjam tikai šūnēmieti Abišagu? Tad jau prasi viņam arī ķēniņa varu,+ jo viņš ir mans vecākais brālis,+ turklāt viņu atbalsta priesteris Abjatārs un Joābs,+ Cerūjas dēls.”+

23 Un ķēniņš Sālamans zvērēja pie Jehovas: ”Lai Dievs mani pārmāca un soda,* ja šis Adonjas lūgums nemaksās viņam dzīvību! 24 Tik tiešām, ka dzīvs ir Jehova, kas ir nostiprinājis manu varu+ un mani nosēdinājis mana tēva Dāvida tronī un kas man ir uzcēlis namu*,+ kā viņš to ir solījis, — Adonjam šodien jāmirst!”+ 25 Ķēniņš Sālamans tūlīt pat deva rīkojumu Benājam,+ Jojadas dēlam, un tas aizgāja un nogalināja Adonju.

26 Bet priesterim Abjatāram+ ķēniņš teica: ”Ej uz Anātotu,+ kur tev ir lauki! Tu esi pelnījis nāvi, bet šodien es tevi nenonāvēšu, jo tu mana tēva Dāvida laikā esi nesis Visaugstā Kunga Jehovas šķirstu+ un esi izcietis visu to pašu, ko izcieta mans tēvs.”+ 27 Tā Sālamans liedza Abjatāram pildīt Jehovas priestera pienākumus, un tā piepildījās vārdi, ko Jehova Šīlo+ bija teicis par Ēļa dzimtu.+

28 Kad šīs ziņas sasniedza Joābu (viņš bija atbalstījis Adonju,+ bet nebija atbalstījis Absalomu),+ tad Joābs bēga uz Jehovas telti+ un satvēra altāra ragus. 29 Ķēniņam Sālamanam tika pateikts: ”Joābs ir aizbēdzis uz Jehovas telti. Viņš ir pie altāra.” Tad Sālamans sūtīja uz turieni Benāju, Jojadas dēlu, sacīdams: ”Ej un nogalini viņu!” 30 Benāja devās uz Jehovas telti un teica Joābam: ”Ķēniņš tev liek nākt ārā!” Bet tas atbildēja: ”Nē, es miršu tepat.” Benāja atgriezās pie ķēniņa un atstāstīja, ko bija teicis Joābs. 31 Ķēniņš sacīja: ”Dari, kā viņš teica. Nonāvē viņu un apglabā! Tā tu atbrīvosi mani un mana tēva dzimtu no atbildības par asinīm, ko Joābs bez iemesla ir izlējis.+ 32 Lai Jehova viņu sauc pie atbildības par viņa izlietajām asinīm*, jo viņš bez mana tēva Dāvida ziņas ar zobenu ir nonāvējis divus vīrus, kas bija taisnīgāki un krietnāki par viņu, — Izraēla karaspēka virspavēlnieku+ Abneru,+ Nera dēlu, un Jūdas karaspēka virspavēlnieku+ Amāsu,+ Jetera dēlu. 33 Lai vaina par viņu nāvi mūžam paliek uz Joāba un viņa pēcnācējiem,+ bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem, viņa namam un viņa tronim lai ir miers no Jehovas mūžam!” 34 Tad Benāja, Jojadas dēls, aizgāja un nogalināja Joābu, un tas tika apglabāts pie sava nama tuksnesī. 35 Joāba vietā ķēniņš pār karaspēku iecēla Benāju,+ Jojadas dēlu, bet Abjatāra vietā ķēniņš iecēla priesteri Cadoku.+

36 Pēc tam ķēniņš ataicināja Šimiju+ un viņam teica: ”Uzcel sev namu Jeruzālemē, dzīvo tur un neej nekur projām. 37 Zini, ka tad, ja tu no turienes aiziesi un šķērsosi Kidronas ieleju,+ tu mirsi. Tu pats būsi vainīgs savā nāvē.” 38 Šimijs ķēniņam atbildēja: ”Tas ir taisnīgi. Tavs kalps darīs, kā mans kungs un ķēniņš ir teicis.” Un Šimijs Jeruzālemē dzīvoja labu laiku.

39 Pēc trim gadiem divi Šimija vergi aizbēga pie Gātas ķēniņa Ahīša,+ Maahas dēla. Kad Šimijam pateica: ”Tavi vergi ir Gātā,” — 40 Šimijs tūlīt pat apsegloja ēzeli un devās pie Ahīša uz Gātu, lai sameklētu savus vergus. Kad Šimijs ar saviem vergiem atgriezās no Gātas, 41 Sālamanam tika paziņots: ”Šimijs no Jeruzālemes bija aizgājis uz Gātu un tagad ir atgriezies.” 42 Tad ķēniņš lika pasaukt Šimiju un viņam vaicāja: ”Vai es tevi nenozvērināju pie Jehovas un nebrīdināju, ka tad, ja tu no šejienes aiziesi uz kādu citu vietu, tu mirsi? Un vai tu neteici, ka tas ir taisnīgi un ka tu paklausīsi?+ 43 Kāpēc tad tu neesi turējis Jehovam doto zvērestu un neesi paklausījis manai pavēlei?” 44 Un ķēniņš Šimijam teica: ”Tu labi zini, cik daudz ļauna tu esi nodarījis manam tēvam Dāvidam,+ bet Jehova liks šim ļaunumam nākt pār tavu galvu.+ 45 Savukārt ķēniņu Sālamanu Jehova svētīs+ un Dāvida tronis tiks nostiprināts uz mūžīgiem laikiem.” 46 Tad ķēniņš deva rīkojumu Benājam, Jojadas dēlam, un tas aizgāja un nonāvēja Šimiju.+

Tā valsts vara nostiprinājās Sālamana rokās.+

3 Sālamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes valdnieku. Viņš apprecēja faraona meitu+ un atveda to uz Dāvida pilsētu,+ un viņa tur dzīvoja, kamēr viņš nebija pabeidzis būvēt savu namu,+ Jehovas namu+ un mūri apkārt Jeruzālemei.+ 2 Tolaik tauta joprojām ziedoja upurus upurvietās*,+ jo nams Jehovas vārdam vēl nebija uzcelts.+ 3 Sālamans mīlēja Jehovu un ievēroja sava tēva Dāvida rīkojumus, bet viņš arī ziedoja un dedzināja upurus upurvietās.+

4 Ķēniņš Sālamans devās uz Gibeonu, lai tur upurētu, jo tā bija galvenā upurvieta.+ Tur viņš uz altāra upurēja tūkstoti dedzināmo upuru.+ 5 Gibeonā naktī Sālamanam sapnī parādījās Jehova. Dievs viņu uzrunāja: ”Saki, ko lai es tev dodu!”+ 6 Sālamans atbildēja: ”Tava uzticīgā mīlestība bagātīgi ir izpaudusies pret tavu kalpu Dāvidu, manu tēvu, kurš tev kalpoja uzticībā, taisnīgumā un sirds skaidrībā, un tava mīlestība pret viņu bagātīgi ir izpaudusies līdz pat šai dienai, jo tu viņam esi devis dēlu, kas tagad sēž viņa tronī.+ 7 Un nu, Jehova, mans Dievs, tu esi iecēlis savu kalpu par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā, kaut arī es vēl esmu pavisam jauns un nepieredzējis.+ 8 Tavs kalps valda pār tautu, ko tu esi izraudzījies+ un kas ir tik liela, ka to nevar ne saskaitīt. 9 Tāpēc dod savam kalpam paklausīgu sirdi, lai viņš varētu tiesāt tavu tautu+ un atšķirt labu no ļauna,+ jo kurš gan spēj tiesāt šo tavu milzīgo* tautu?”

10 Jehovam patika, ka Sālamans bija izteicis šādu lūgumu.+ 11 Dievs viņam teica: ”Tā kā tu sev neesi lūdzis ne ilgu mūžu, ne bagātību un neesi lūdzis nāvi saviem ienaidniekiem, bet esi lūdzis sev izpratni, lai spriestu taisnu tiesu,+ 12 es tev došu, ko tu esi lūdzis.+ Es tev došu gudru un saprātīgu sirdi.+ Pirms tevis nav bijis neviena tāda kā tu, un arī pēc tevis neviena tāda nebūs.+ 13 Es tev došu arī to, ko tu neesi lūdzis,+ — gan bagātību, gan godu,+ un otra tāda ķēniņa nebūs, kamēr vien tu dzīvosi.+ 14 Turklāt, ja tu staigāsi manus ceļus un pildīsi manus norādījumus un likumus, kā to ir darījis tavs tēvs Dāvids,+ es tev došu arī ilgu mūžu.”+

15 Kad Sālamans atmodās, viņš saprata, ka tas ir bijis sapnis. Viņš devās uz Jeruzālemi, nostājās Jehovas līguma šķirsta priekšā, nesa dedzināmos upurus un miera* upurus+ un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem.

16 Tolaik pie ķēniņa atnāca divas netikles un nostājās viņa priekšā. 17 Viena no viņām teica: ”Mans kungs, mēs ar šo sievieti dzīvojam vienā namā, un, kad es dzemdēju, viņa bija mājās. 18 Trešajā dienā pēc tam, kad es biju dzemdējusi, arī šī sieviete dzemdēja. Mēs bijām kopā, un neviena cita namā nebija, tikai mēs divas. 19 Naktī šīs sievietes dēls nomira, jo viņa tam bija uzgūlusies virsū. 20 Nakts vidū viņa piecēlās, paņēma manu dēlu, kas bija man līdzās, un, kamēr tava kalpone gulēja, noguldīja to sev pie krūtīm, bet savu mirušo dēlu noguldīja man pie krūtīm. 21 Kad es no rīta piecēlos, lai zīdītu savu dēlu, es ieraudzīju, ka tas ir miris. Es to vērīgi aplūkoju un sapratu, ka tas nav mans dēls, ko es biju dzemdējusi.” 22 Taču otra sieviete sacīja: ”Nē, mans dēls ir dzīvais, un tavs dēls ir mirušais!” Bet pirmā sieviete teica: ”Nē, tavs dēls ir mirušais, un mans dēls ir dzīvais!” Tā viņas strīdējās ķēniņa priekšā.

23 Visbeidzot ķēniņš teica: ”Viena saka: ”Mans dēls ir dzīvais, un tavs dēls ir mirušais!”, bet otra saka: ”Nē, tavs dēls ir mirušais, un mans dēls ir dzīvais!”” 24 Tad ķēniņš pavēlēja: ”Atnesiet zobenu!” Ķēniņam atnesa zobenu, 25 un viņš teica: ”Pārcērtiet dzīvo bērnu uz pusēm un dodiet pusi vienai sievietei un pusi otrai.” 26 Tūlīt pat sievietei, kuras dēls bija dzīvs, sirds sažņaudzās žēlumā pret savu dēlu un viņa lūdza ķēniņu: ”Lūdzu, mans kungs! Dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nenonāvējiet to!” Bet otra sieviete teica: ”Lai viņš netiek ne man, ne tev! Cērtiet viņu uz pusēm!” 27 Tad ķēniņš pavēlēja: ”Dodiet dzīvo bērnu pirmajai sievietei, nenonāvējiet to! Viņa ir bērna māte.”

28 Visi izraēlieši dzirdēja, kādu spriedumu ķēniņš bija pasludinājis, un tos pārņēma bijība pret ķēniņu,+ jo tie redzēja, ka Dievs viņam ir devis gudrību, lai spriestu tiesu.+

4 Ķēniņš Sālamans valdīja pār visu Izraēlu.+ 2 Lūk, kas bija galvenie viņa dienestā: Azarja, Cadoka+ dēls, bija priesteris*; 3 Elihorefs un Ahija, Šīšas dēli, bija rakstveži;+ Jošafats,+ Ahilūda dēls, bija hronists; 4 Benāja,+ Jojadas dēls, bija iecelts pār karaspēku; Cadoks un Abjatārs+ bija priesteri; 5 Azarja, Nātāna+ dēls, bija pārvaldnieku priekšnieks; Zābūds, Nātāna dēls, bija priesteris un ķēniņa draugs*;+ 6 Ahišārs bija pils pārvaldnieks; Adonirāms,+ Abdas dēls, bija iecelts pār piespiedu darba veicējiem.+

7 Sālamanam visā Izraēlā bija divpadsmit pārvaldnieki, kuri apgādāja ķēniņu un viņa galmu ar pārtiku. Katram pārvaldniekam tas bija jādara vienu mēnesi gadā.+ 8 Šie pārvaldnieki bija: Hūra dēls Efraima kalnos; 9 Dekera dēls Mākacā, Šaalbīmā,+ Bēt-Šemešā un Ēlon-Bēt-Hānānā; 10 Heseda dēls Arubotā (viņa pārziņā bija Soho un visa Hēferas zeme); 11 Abinadaba dēls Doras pakalnos (par viņa sievu kļuva Sālamana meita Tafata); 12 Baāna, Ahilūda dēls, Taanahā, Megidā+ un visā Bēt-Šeānā,+ kas ir blakus Cāretānai un atrodas zemāk nekā Jezreēla, no Bēt-Šeānas līdz Ābel-Meholai un līdz Jokmeāmas+ apvidum; 13 Gebera dēls Rāmot-Gileādā+ (viņa pārziņā bija Jaīra,+ Manases dēla, ciemi Gileādā,+ kā arī Argobas apvidus+ Basanā:+ sešdesmit lielas pilsētas ar mūriem un vārtiem, kam bija vara aizbīdņi); 14 Ahinadabs, Ido dēls, Mahanaimā;+ 15 Ahimaacs Naftaļa zemē (viņš apprecēja Bāsmati, citu Sālamana meitu); 16 Baāna, Hūšaja dēls, Ašera zemē un Beālotā; 17 Jošafats, Pāruaha dēls, Isašara zemē; 18 Šimijs,+ Ēlas dēls, Benjamīna zemē;+ 19 Gebers, Ūrija dēls, Gileādas zemē,+ kas agrāk bija piederējusi amoriešu ķēniņam Sīhonam+ un Basanas ķēniņam Ogam.+ Bija arī viens pārvaldnieks, kas bija iecelts pār visiem pārējiem pārvaldniekiem.

20 Jūdas un Izraēla ļaužu bija tik daudz kā smilšu jūras krastā,+ tie ēda, dzēra un priecājās.+

21 Sālamans valdīja pār visām zemēm no upes*+ līdz filistiešu zemei un līdz pat Ēģiptes robežai. To iedzīvotāji maksāja nodevas un kalpoja Sālamanam visu viņa mūžu.+

22 Sālamana uzturs katrai dienai bija 30 koru* smalko miltu un 60 koru* parasto miltu, 23 10 brangu liellopu, 20 liellopu no ganībām un 100 aitu, kā arī brieži, gazeles, stirnas un nobarotas dzeguzes. 24 Viņš valdīja pār visu, kas bija šaipus upes*,+ no Tifsahas līdz Gazai,+ pār visiem ķēniņiem šaipus upes, un viņa zemēs it visur bija miers.+ 25 Visu Sālamana mūžu Jūda un Izraēls dzīvoja drošībā — ikviens zem sava vīnogulāja un zem sava vīģes koka no Danas līdz Bēršebai.

26 Sālamanam bija 4000* steliņģu zirgiem, ko jūdza kaujas ratos, un 12 000 zirgu*.+

27 Pārvaldnieki katrs savu mēnesi apgādāja ar pārtiku ķēniņu Sālamanu un visus, kas ēda pie ķēniņa Sālamana galda. Viņi rūpējās, lai tiem nekā netrūktu.+ 28 Viņi piegādāja arī miežus un salmus iejūga zirgiem un pārējiem zirgiem visur, kur tas bija vajadzīgs, — katrs tik, cik no viņa tika prasīts.

29 Un Dievs piešķīra Sālamanam dziļu gudrību un spriestspēju un tik neizmērojami dziļu izpratni, cik neizmērojami daudz ir smilšu jūras krastā.+ 30 Sālamana gudrība pārspēja visu austrumnieku gudrību un visu Ēģiptes gudrību.+ 31 Viņš bija gudrāks par visiem citiem cilvēkiem, gudrāks par ezrahieti Ētānu+ un par Hēmānu,+ Kalkolu+ un Dardu, Māhola dēliem; viņa slava izplatījās visās apkārtējās tautās.+ 32 Viņš sacerēja trīs tūkstošus sakāmvārdu,+ un viņa dziesmu+ skaits bija tūkstotis un piecas. 33 Viņš runāja par augiem — no Libāna ciedra līdz izopam*,+ kas aug mūros; viņš runāja par dzīvniekiem,+ putniem,+ rāpuļiem*+ un zivīm. 34 Sālamana gudrību nāca klausīties cilvēki no visām tautām, arī visi zemes ķēniņi, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību*.+

5 Kad Tiras+ ķēniņš Hīrāms dzirdēja, ka Sālamans ir svaidīts par ķēniņu sava tēva vietā, viņš sūtīja pie Sālamana savus kalpus. (Hīrāms un Dāvids vienmēr bija bijuši labi draugi.)+ 2 Tad Sālamans Hīrāmam nosūtīja šādu ziņu:+ 3 ”Tu zini, ka mans tēvs Dāvids nevarēja uzcelt namu sava Dieva Jehovas vārdam, jo viņš karoja ar ienaidniekiem, kas viņam uzbruka no visām pusēm, līdz Jehova viņam dāvāja uzvaru pār tiem.+ 4 Bet tagad Jehova, mans Dievs, man ir devis mieru visā zemē.+ Nav neviena, kas man pretotos, un nedraud nekādas briesmas.+ 5 Nu es gribu celt namu sava Dieva Jehovas vārdam, jo Jehova manam tēvam Dāvidam apsolīja: ”Tavs dēls, ko es sēdināšu tronī tavā vietā, uzcels namu manam vārdam.”+ 6 Liec, lai manām vajadzībām tiek cirsti Libāna ciedri!+ Mani kalpi strādās kopā ar tavējiem, un es maksāšu taviem kalpiem algu, kādu tu noteiksi, jo tu jau zini, ka neviens no mums neprot cirst kokus tā kā sidonieši.”+

7 Kad Hīrāms dzirdēja Sālamana vārdus, viņš ļoti nopriecājās un sacīja: ”Lai slavēts Jehova, jo viņš ir devis Dāvidam gudru dēlu, kas valdīs pār šo lielo tautu!”+ 8 Un Hīrāms nosūtīja Sālamanam šādu atbildi: ”Es esmu saņēmis vēsti, ko tu man sūtīji. Es darīšu visu, ko tu vēlies, un sagādāšu ciedrus un kadiķkokus*.+ 9 Mani kalpi tos nogādās no Libāna līdz jūrai, un es tos sasiešu plostos, lai pa jūru pludinātu līdz vietai, ko tu man norādīsi. Tur es likšu tos izjaukt, un tu tos varēsi paņemt. Tu savukārt sarūpēsi pārtiku, ko es lūdzu savam galmam.”+

10 Hīrāms piegādāja Sālamanam ciedrus un kadiķkokus, cik vien tas vēlējās. 11 Sālamans sūtīja Hīrāmam 20 000 koru* kviešu viņa galminieku uzturam un 20 koru* labākās olīveļļas. To visu Sālamans sūtīja Hīrāmam gadu no gada.+ 12 Un Jehova piešķīra Sālamanam gudrību, kā viņš tam bija solījis.+ Hīrāma un Sālamana starpā valdīja miers, un viņi noslēdza sadraudzības līgumu.

13 Ķēniņš Sālamans sapulcināja piespiedu darba veicējus no visas Izraēla zemes — 30 000 vīru.+ 14 Viņš tos sūtīja uz Libānu maiņās — katru mēnesi pa 10 000. Mēnesi tie strādāja Libānā, bet divus mēnešus bija mājās. Adonirāms+ bija iecelts pār piespiedu darba veicējiem. 15 Sālamanam bija 70 000 nastu nesēju un 80 000 akmeņlauzēju+ kalnos,+ 16 un strādniekus pārraudzīja 3300 Sālamana ieceltu pārvaldnieku.+ 17 Pēc ķēniņa pavēles strādnieki lauza lielus, vērtīgus akmeņus+ un tos tēsa,+ lai no tiem liktu nama pamatus.+ 18 Tā Sālamana celtnieki, Hīrāma celtnieki un gebalieši+ apstrādāja akmeņus un sagatavoja kokus un akmeņus nama celšanai.

6 Četrsimt astoņdesmitajā gadā pēc izraēliešu iziešanas no Ēģiptes,+ kad Sālamans ceturto gadu valdīja pār Izraēlu, ziva* mēnesī+ (tas ir, otrajā mēnesī), viņš sāka būvēt Jehovas namu*.+ 2 Nams, ko ķēniņš Sālamans cēla Jehovam, bija sešdesmit olektis garš, divdesmit olektis plats un trīsdesmit olektis augsts*.+ 3 Tempļa* priekšā bija divdesmit olektis plats priekšnams+ — tā platums atbilda nama platumam. Tā dziļums, mērot no ieejas namā, bija desmit olektis*.

4 Viņš taisīja namam logus, kuru ailas uz ārpusi bija sašaurinātas.+ 5 Gar nama sienu viņš uzcēla piebūvi, kas stiepās apkārt* namam — apkārt templim* un dziļākajai telpai*+ —, un piebūvē visā tās garumā viņš izveidoja blakustelpas.+ 6 Apakšējā stāvā šīs blakustelpas bija piecas olektis platas, vidējā stāvā — sešas olektis platas, bet trešajā stāvā — septiņas olektis platas*. Sienas viņš uzbūvēja tā, lai visapkārt namam veidotos kāpienveida padziļinājumi, līdz ar to sijas nebija jāiestiprina nama sienās.+

7 Nams tika būvēts no akmeņiem, kas jau bija sagatavoti lauztuvēs,+ tāpēc, namu būvējot, nebija dzirdami ne āmuri, ne cirvji, ne kādi citi dzelzs rīki. 8 Ieeja blakustelpu apakšējā stāvā bija nama dienvidu* pusē,+ un vītņu kāpnes veda augšup uz vidējo stāvu, bet no vidējā stāva — uz trešo. 9 Sālamans pabeidza būvēt namu+ un izveidoja tam pārsegumu no ciedru sijām un dēļiem.+ 10 Blakustelpas, ko viņš uzbūvēja visapkārt namam,+ bija piecas olektis augstas, un ar namu tās savienoja ciedru baļķi.

11 Tad Jehova paziņoja Sālamanam: 12 ”Ja tu paklausīsi maniem rīkojumiem, pildīsi manus priekšrakstus un ievērosi visus manus likumus, dzīvodams saskaņā ar tiem,+ tad arī es izpildīšu to, ko tavam tēvam Dāvidam esmu solījis+ par namu, ko tu būvē, — 13 es dzīvošu izraēliešu vidū+ un neatstāšu savu tautu Izraēlu.”+

14 Tā Sālamans cēla namu un to pabeidza. 15 Nama iekšējās sienas viņš pārklāja ar ciedru dēļiem, viņš tās apšuva ar koku no nama grīdas līdz pat griestu sijām un uzklāja grīdai kadiķkoka dēļus.+ 16 Tad viņš no nama gala sienas nomērīja divdesmit olektis un šajā vietā sadalīja telpu ar ciedru dēļiem no grīdas līdz pat griestiem — tā viņš izveidoja dziļāko telpu,+ vissvētāko vietu.+ 17 Savukārt templis*,+ kas bija tās priekšā, bija četrdesmit olektis* garš. 18 Ciedrkokā nama iekšpusē bija iegrebti rūgtie arbūzi+ un plaukstoši ziedi.+ Viss bija apšūts ar ciedru, tā ka akmeņi nebija redzami.

19 Viņš sagatavoja nama dziļāko telpu,+ lai tur novietotu Jehovas līguma šķirstu.+ 20 Dziļākā telpa bija divdesmit olektis gara, divdesmit olektis plata un divdesmit olektis augsta,+ un viņš to izklāja ar tīru zeltu. Altāri*+ viņš apšuva ar ciedru. 21 Sālamans pārklāja nama iekšpusi ar tīru zeltu+ un nostiepa zelta ķēdes dziļākās telpas priekšā,+ kura bija izklāta ar zeltu. 22 Viņš pārklāja ar zeltu visu nama iekšpusi, un viņš pilnībā pārklāja ar zeltu arī altāri,+ kas bija dziļākās telpas priekšā.

23 Dziļākajai telpai viņš darināja divus ķerubus+ no priedes koka*, katru desmit olektis augstu.+ 24 Viens ķeruba spārns bija piecas olektis garš, un arī otrs spārns bija piecas olektis garš. No viena spārna gala līdz otra spārna galam bija desmit olektis. 25 Arī otra ķeruba spārni pletās desmit olekšu platumā. Abi ķerubi bija viena lieluma un vienas formas. 26 Kā viena, tā otra ķeruba augstums bija desmit olektis. 27 Viņš novietoja ķerubus+ dziļākajā telpā. Ķerubu spārni bija izplesti, tā ka viena ķeruba spārns skāra vienu sienu un otra ķeruba spārns skāra pretējo sienu, bet tie spārni, kas bija izstiepti pret telpas vidu, saskārās. 28 Un viņš pārklāja ķerubus ar zeltu.

29 Uz visām nama sienām it visur gan vissvētākajā, gan svētajā vietā viņš grebumos atveidoja ķerubus,+ palmas+ un plaukstošus ziedus.+ 30 Nama grīdu vissvētākajā un svētajā vietā viņš pārklāja ar zeltu. 31 Ieejai dziļākajā telpā viņš ierīkoja priedes koka durvis, sānu stabus un stenderes — durvis aizņēma piekto daļu sienas*. 32 Abas durvju vērtnes bija no priedes, un viņš tajās iegreba ķerubus, palmas un plaukstošus ziedus un pārklāja tās ar zeltu. Ķerubus un palmas viņš apkala ar zeltu. 33 Tāpat viņš ierīkoja priedes koka stenderes tempļa* ieejai; durvis aizņēma ceturto daļu sienas*. 34 Viņš izgatavoja divas durvis no kadiķkoka. Vienām durvīm bija divas vērtnes uz tapām, un arī otrām durvīm bija divas vērtnes uz tapām.+ 35 Uz durvīm viņš izgreba ķerubus, palmas un plaukstošus ziedus, un viņš pārklāja grebumus ar zelta kārtu.

36 Viņš uzcēla iekšējā pagalma+ mūri, uz trim kārtām tēstu akmeņu liekot vienu kārtu ciedru baļķu.+

37 Ceturtajā gadā, ziva mēnesī, tika likti pamati Jehovas namam,+ 38 un vienpadsmitajā gadā, būla* mēnesī (tas ir, astotajā mēnesī), nams bija pabeigts — visas tā daļas, viss, kā bija paredzēts.+ Sālamans to bija būvējis septiņus gadus.

7 Sālamans uzbūvēja sev pili.+ Pagāja trīspadsmit gadi, līdz tā bija pabeigta.+

2 Viņš uzbūvēja Libāna meža namu,+ kas bija simt olektis garš, piecdesmit olektis plats un trīsdesmit olektis augsts*. Tas balstījās uz četrām rindām ciedru stabu, un uz stabiem bija ciedru sijas.+ 3 Virs šķērssijām, kas balstījās uz stabiem, bija ciedru paneļi; to* skaits bija četrdesmit piecas, pa piecpadsmit rindā. 4 Namam bija trīs rindas logu ailu ar rāmjiem — logs pretī logam trīs līmeņos. 5 Visas ieejas ar to stenderēm bija četrstūrainas, tāpat kā logi, kas atradās iepretī cits citam trīs līmeņos.

6 Tāpat viņš uzbūvēja kolonnu lieveni, kas bija piecdesmit olektis garš un trīsdesmit olektis plats, un tā priekšā atradās vēl viens apjumts lievenis ar kolonnām.

7 Viņš uzbūvēja arī troņa zāli,+ kur spriest tiesu, — tiesas zāli,+ un tā tika apšūta ar ciedru no grīdas līdz griestiem.

8 Pils, kurā viņš dzīvoja, bija citā pagalmā;+ tā atradās atstatu no zāles* un bija veidota līdzīgi tai. Vēl vienu namu, kas līdzīgs šai zālei, Sālamans uzbūvēja faraona meitai, ko viņš bija apprecējis.+

9 Visas šīs būves no pamatiem līdz pašai augšai bija no vērtīgiem akmeņiem,+ kas bija apcirsti pēc mēra un apzāģēti no visām pusēm. No šādiem akmeņiem bija būvēts arī viss ārpusē līdz pat lielajam pagalmam.+ 10 Pamati bija likti no lieliem, vērtīgiem akmeņiem; dažu izmērs bija desmit olektis, dažu — astoņas olektis*. 11 Virs tiem bija vērtīgi akmeņi, apcirsti pēc mēra, kā arī ciedrs. 12 Apkārt lielajam pagalmam bija mūris, kas bija veidots, uz trim kārtām tēstu akmeņu liekot vienu kārtu ciedru baļķu. Tas bija tāds pats kā mūris ap iekšējo pagalmu,+ kurā atradās Jehovas nams un tā priekšnams.+

13 Ķēniņš Sālamans lika atvest Hīrāmu+ no Tiras. 14 Hīrāma māte bija atraitne no Naftaļa cilts, un viņa tēvs bija bijis varkalis+ no Tiras. Hīrāms bija ļoti prasmīgs, zinošs+ un pieredzējis visādu vara* lietu izgatavošanā. Viņš ieradās pie ķēniņa Sālamana un paveica visu, kas viņam tika uzdots.

15 Viņš izlēja divus vara stabus.+ Kā viena, tā otra staba augstums bija astoņpadsmit olektis, un stabu apkārtmērs bija divpadsmit olektis*.+ 16 Viņš izlēja no vara arī divus kapiteļus*, ko uzlikt uz stabiem. Kā viena, tā otra kapiteļa augstums bija piecas olektis*. 17 Kapiteļus, kas bija abu stabu galā, ieskāva pinumu raksts ar ķēžu vijām+ — septiņām vienam kapitelim un septiņām otram. 18 Tāpat viņš darināja granātābolus, kas bija izkārtoti divās rindās virs pinumu raksta uz kapiteļiem, kuri bija stabu galā; tos viņš darināja abiem kapiteļiem. 19 Kapiteļiem, kas bija priekšnama stabu galā, augšdaļa bija izveidota kā lilija, un tās augstums bija četras olektis*. 20 Abiem stabiem zem šīs kapiteļu daļas bija paresnināta apakšdaļa, ko ieskāva pinumu raksts. Visapkārt katram kapitelim divās rindās bija izkārtoti divsimt granātāboli.+

21 Viņš uzstādīja tempļa* priekšnama stabus.+ Vienu stabu, ko viņš uzstādīja labajā* pusē, viņš nosauca par Jāhīnu*, bet otru stabu, ko viņš uzstādīja kreisajā* pusē, — par Boāsu*.+ 22 Stabu augšdaļa bija veidota lilijas formā. Tā darbs pie stabiem bija pabeigts.

23 Pēc tam viņš izlēja no metāla ūdenstvertni*.+ Tā bija apaļa, desmit olektis plata no vienas malas līdz otrai un piecas olektis augsta, un tās apkārtmērs* bija trīsdesmit olektis*.+ 24 Gar malu ūdenstvertnei bija rūgtajiem arbūziem līdzīgi rotājumi,+ pa desmit uz olekti, un šie rotājumi bija divās rindās. Tie bija viena lējuma ar tvertni. 25 Tā bija novietota uz divpadsmit vēršiem,+ no kuriem trīs raudzījās uz ziemeļiem, trīs — uz rietumiem, trīs — uz dienvidiem un trīs — uz austrumiem; tvertne balstījās uz tiem, un to pakaļpuses bija vērstas uz vidu. 26 Tās biezums bija viena plauksta*, un tās mala bija veidota kā kausa mala, līdzīga lilijas ziedam. Tās tilpums bija divtūkstoš batu*.

27 Viņš darināja arī desmit vara ratiņus*.+ Tie visi bija četras olektis gari, četras olektis plati un trīs olektis augsti*. 28 Lūk, kā ratiņi bija veidoti: tiem bija sānu plāksnes, un plāksnes atradās starp šķēršiem. 29 Uz plāksnēm starp šķēršiem bija attēloti lauvas,+ vērši un ķerubi,+ un tie bija attēloti arī uz šķēršiem. Virs lauvām un vēršiem, kā arī zem tiem bija vijumu ciļņi. 30 Visiem ratiņiem bija četri vara riteņi un vara asis; riteņi bija visos četros ratiņu stūros zem balstiem. Balsti turēja mazgājamo trauku, un sānos tos rotāja vijumi, kas bija izlieti kopā ar šiem balstiem. 31 Mazgājamā trauka augšmala bija nostiprināta ietvarā, līdz kuram no trauka apakšas bija viena olekts*. Apaļā ietvara un trauka sānu balstu kopējais augstums bija pusotra olekts*. Uz ietvara bija grebumi, un tā sānu plāksnes bija četrstūrainas, nevis apaļas. 32 Četri riteņi atradās zemāk par ratiņu sānu plāksnēm, un ratiņiem bija riteņu stiprinājumi; katra riteņa augstums bija pusotra olekts. 33 Riteņi bija veidoti kā ratu riteņi. To stiprinājumi, loki, spieķi un rumbas — viss bija liets. 34 Četros ratiņu stūros bija četri balsti; balsti bija izlieti vienā gabalā ar ratiņiem. 35 Ratiņu augšdaļā bija apaļš ietvars, pusolekti* augsts; ietvara šķērši un sānu plāksnes bija izlieti vienā gabalā ar ratiņiem. 36 Uz ietvara šķēršiem un plāksnēm Hīrāms iegreba ķerubus, lauvas un palmas, kur vien bija vieta, un visapkārt vijumus.+ 37 Tā viņš izgatavoja desmit ratiņus;+ tie visi bija lieti vienādi,+ tiem bija vienādi izmēri un forma.

38 Viņš izgatavoja desmit vara mazgājamos traukus.+ Katrā sagāja četrdesmit bati*, un katrs mazgājamais trauks bija četras olektis plats. Uz katriem no desmit ratiņiem bija viens mazgājamais trauks. 39 Viņš novietoja piecus ratiņus nama labajā pusē un piecus — nama kreisajā pusē, bet ūdenstvertni viņš novietoja nama labajā pusē, pret dienvidaustrumiem.+

40 Hīrāms+ izgatavoja vēl citus mazgājamos traukus, kā arī lāpstas+ un bļodas.+

Tā Hīrāms pabeidza visus ar Jehovas namu saistītos darbus, ko viņam bija uzdevis ķēniņš Sālamans:+ 41 divus stabus+ un kausveida kapiteļus abu stabu galos; divus pinumu rakstus,+ kas pārklāja abus kausveida kapiteļus stabu galos; 42 četrsimt granātābolus+ abiem pinumu rakstiem — divas granātābolu rindas katram rakstam, ar ko pārsegt kausveida kapiteļus abu stabu galos; 43 desmit ratiņus+ un desmit mazgājamos traukus+ ratiņiem; 44 ūdenstvertni+ un divpadsmit vēršus zem tās; 45 podus, lāpstas, bļodas un visus citus piederumus, ko Hīrāms ķēniņa Sālamana uzdevumā darināja Jehovas namam. Tie visi bija no spodrināta vara. 46 Ķēniņš tos izlēja māla veidnēs Jordānas līdzenumā starp Sukotu un Cāretānu.

47 Visus šos piederumus Sālamans nemaz nesvēra, jo to bija ārkārtīgi daudz. Vara svars netika noteikts.+ 48 Sālamans uztaisīja visus Jehovas nama piederumus: zelta altāri;+ zelta galdu+ Dieva priekšā liekamajām maizēm; 49 tīra zelta gaismekļus,+ piecus labajā un piecus kreisajā pusē dziļākās telpas priekšā; zelta ziedus,+ lampas un knaibles;+ 50 tīra zelta eļļas traukus, dakts šķēres,+ bļodas, kausus+ un ogļu traukus;+ viņš uztaisīja no zelta arī tapu ligzdas dziļākās telpas, tas ir, vissvētākās vietas, durvīm+ un tempļa* durvīm.+

51 Tā ķēniņš Sālamans pabeidza visus darbus Jehovas namā. Pēc tam viņš atnesa visu, ko viņa tēvs Dāvids bija veltījis Dievam,+ un novietoja sudrabu, zeltu un dažādus priekšmetus Jehovas nama mantnīcās.+

8 Tad Sālamans sapulcināja+ Jeruzālemē Izraēla vecākos, visu cilšu galvas un izraēliešu dzimtu vadoņus,+ lai pārnestu Jehovas līguma šķirstu no Dāvida pilsētas,+ no Cionas.+ 2 Ētānīma* mēnesī (tas ir, septītajā mēnesī) visi Izraēla vīri sapulcējās pie ķēniņa Sālamana uz svētkiem*.+ 3 Kad visi Izraēla vecākie bija ieradušies, priesteri pacēla šķirstu.+ 4 Priesteri un levīti* pārnesa Jehovas šķirstu, saiešanas telti+ un visus telts svētos piederumus. 5 Ķēniņš Sālamans un visa Izraēla tauta, kas bija sapulcējusies, stāvēja šķirsta priekšā, un tika upurēti+ sīklopi un liellopi tik lielā skaitā, ka tos nebija iespējams saskaitīt.

6 Pēc tam priesteri nolika Jehovas līguma šķirstu tā vietā+ nama dziļākajā telpā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem.+

7 Ķerubu spārni bija izplesti pār vietu, kur atradās šķirsts, apēnojot šķirstu un tā kārtis.+ 8 Kārtis+ bija tik garas, ka, stāvot svētajā vietā, kas ir dziļākās telpas priekšā, varēja redzēt to galus, bet tās nebija redzamas no ārpuses. Tur tās ir līdz pat šai dienai. 9 Šķirstā nekā cita nebija kā vien divas akmens plāksnes,+ ko Mozus Horebā tur bija ielicis,+ kad Jehova pēc izraēliešu iziešanas no Ēģiptes+ noslēdza ar viņiem līgumu.+

10 Kad priesteri iznāca no svētās vietas, Jehovas namu piepildīja mākonis.+ 11 Priesteri nevarēja turpināt kalpošanu šī mākoņa dēļ, jo Jehovas spožums* piepildīja Jehovas namu.+ 12 Tad Sālamans teica: ”Jehova, tu sacīji, ka mājosi biezā tumsā.+ 13 Es tev esmu uzcēlis diženu namu, mājokli, kur tev dzīvot mūžīgi.”+

14 Pēc tam ķēniņš pagriezās un svētīja visu izraēliešu tautu, bet tauta tikmēr stāvēja kājās.+ 15 Viņš sacīja: ”Slavēts lai ir Jehova, Izraēla Dievs, kas ar savu roku ir īstenojis solījumu, ko viņš ar savu muti ir devis manam tēvam Dāvidam, sacīdams: 16 ”Kopš tās dienas, kad es izvedu savu tautu Izraēlu no Ēģiptes, līdz pat šim laikam es Izraēla cilšu novados nebiju izraudzījies pilsētu, kur uzcelt namu, lai tajā mājotu mans vārds,+ bet tagad esmu izraudzījies Dāvidu, lai tas valdītu pār manu tautu Izraēlu.” 17 Mans tēvs Dāvids no sirds vēlējās uzcelt namu Jehovas, Izraēla Dieva, vārdam.+ 18 Bet Jehova manam tēvam Dāvidam teica: ”Tu no sirds vēlējies uzcelt namu manam vārdam, un tas ir labi, ka tev sirdī bija šāda vēlēšanās, 19 tomēr tu necelsi šo namu. Tavs dēls, kas tev dzims, būs tas, kurš uzbūvēs namu manam vārdam.”+ 20 Jehova ir izpildījis savu solījumu, un es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Izraēla tronī, kā Jehova bija apsolījis. Es arī esmu uzcēlis namu Jehovas, Izraēla Dieva, vārdam+ 21 un ierīkojis tajā vietu šķirstam, kurā atrodas līgums,+ ko Jehova noslēdza ar mūsu tēviem, kad viņš tos izveda no Ēģiptes.”

22 Tad Sālamans nostājās pretī Jehovas altārim visas Izraēla tautas priekšā, izstiepa rokas pret debesīm+ 23 un teica: ”Jehova, Izraēla Dievs, tāda Dieva kā tu nav+ ne augšā debesīs, ne lejā uz zemes! Tu pildi līgumu un uzticīgi mīli+ savus kalpus, kas tev kalpo ar visu savu sirdi.+ 24 Tu esi turējis solījumu, ko tu devi savam kalpam Dāvidam, manam tēvam. Ar savu muti tu devi šo solījumu, un ar savu roku tu šodien to esi izpildījis.+ 25 Un tagad, Jehova, Izraēla Dievs, izpildi arī to solījumu, ko tu devi savam kalpam Dāvidam, manam tēvam, kad sacīji: ”Tavā dzimtā vienmēr būs kāds, kas sēdēs Izraēla tronī, ja vien tavi dēli nopietni raudzīsies uz to, kā viņi dzīvo, un kalpos man, tāpat kā tu man esi kalpojis.”+ 26 Izraēla Dievs, lūdzu, īsteno solījumu, ko tu devi savam kalpam Dāvidam, manam tēvam!

27 Bet vai Dievs tiešām dzīvos uz zemes?+ Lūk, debesis, pat debesu debesis tev nav gana plašas+ — kur nu vēl šis nams, ko es esmu uzbūvējis!+ 28 Ņem vērā sava kalpa lūgšanu un pazemīgo lūgumu, Jehova, mans Dievs, uzklausi savu kalpu, kas šodien tevi skaļi piesauc un lūdzas! 29 Lai tavas acis nakti un dienu ir pievērstas šim namam, vietai, par kuru tu teici: ”Tur mājos mans vārds,”+ — un uzklausi lūgšanu, ko tavs kalps sacīs, pavērsies pret šo vietu.+ 30 Uzklausi sava kalpa un savas tautas, izraēliešu, lūgšanos, kad tie būs pavērsušies pret šo vietu, — sadzirdi to no savas mājvietas debesīs,+ sadzirdi un piedod!+

31 Ja kāds tiks apsūdzēts grēkā pret savu tuvāko un tuvākais viņam liks zvērēt*, ka viņš nav vainīgs, un apsūdzētais, kamēr zvērests* ir spēkā, nāks uz šo namu, lai stātos tava altāra priekšā,+ 32 tad sadzirdi no debesīm, rīkojies un tiesā savus kalpus, atzīdams ļaundari par vainīgu un likdams viņa nodarījumam nākt pār viņa galvu, bet taisno atzīdams par nevainīgu un atalgodams viņu pēc viņa taisnīguma.+

33 Ja ienaidnieki sakaus tavu tautu, izraēliešus, jo tie būs grēkojuši pret tevi,+ un ja tie atgriezīsies pie tevis, godās tavu vārdu,+ piesauks un lūgsies tevi šajā namā,+ 34 tad sadzirdi no debesīm, piedod savas tautas grēkus un atved izraēliešus atpakaļ zemē, ko tu devi viņu tēviem!+

35 Ja debesis būs aizslēgtas un nelīs lietus,+ jo viņi būs grēkojuši pret tevi,+ un viņi lūgs, pavērsušies pret šo vietu, godās tavu vārdu un novērsīsies no saviem grēkiem, jo tu viņiem būsi mācījis pazemību,+ 36 tad sadzirdi no debesīm un piedod savu kalpu izraēliešu, savas tautas, grēkus! Māci viņiem+ labo ceļu, pa kuru viņiem jāstaigā, un sūti lietu savai zemei,+ ko tu savai tautai esi devis īpašumā.

37 Ja pār zemi nāks bads,+ sērgas, kveldējošs vējš, labības rūsa+ vai badīgu siseņu bari, ja ienaidnieki aplenks kādu no viņu pilsētām vai ja viņiem uzbruks kāda cita nelaime vai slimība,+ 38 tad, lai ar kādu lūgšanu vai pazemīgu lūgumu,+ izstiepjot savas rokas pret šo namu, pie tevis vērstos kāds cilvēks vai visa tava tauta — jo ikviens pats zina sāpes savā sirdī+ —, 39 sadzirdi no debesīm, savas mājvietas,+ piedod+ un rīkojies! Atalgo ikvienu pēc visiem viņa darbiem,+ jo tu pazīsti ikviena cilvēka sirdi — vienīgi tu pazīsti visu cilvēku sirdis+ —, 40 lai viņi tevi bīstas, kamēr vien dzīvo zemē, ko tu devi mūsu tēviem.

41 Tāpat, ja svešzemnieks, kas nepieder pie tavas tautas, pie izraēliešiem, ieradīsies no tālas zemes tava vārda* dēļ+ 42 (jo ļaudis tur dzirdēs par tavu izcilo vārdu+ un tavu stipro un vareno roku), ja viņš atnāks un lūgs, pavērsies pret šo namu, 43 tad uzklausi viņu no debesīm, savas mājvietas,+ un dari visu, ko svešzemnieks tev lūgs, lai visas zemes tautas uzzinātu tavu vārdu un bītos tevi,+ tāpat kā tava tauta, un zinātu, ka šis nams, ko es esmu uzcēlis, ir nosaukts tavā vārdā.

44 Ja tu sūtīsi savus ļaudis karā pret ienaidniekiem, lai kur tas būtu,+ un tie lūgs+ tevi, Jehova, pavērsušies pret pilsētu, ko tu esi izraudzījies,+ un pret namu, ko es esmu uzcēlis tavam vārdam,+ 45 tad sadzirdi no debesīm viņu lūgšanu un pazemīgo lūgumu un palīdzi viņiem!

46 Ja viņi grēkos pret tevi — jo nav neviena, kas negrēkotu,+ — un tu dusmosies uz viņiem un nodosi viņus ienaidniekiem, ja ienaidnieki viņus aizvedīs gūstā uz tālu vai tuvu zemi+ 47 un viņi tajā zemē, uz kuru būs aizvesti gūstā,+ attapsies, atgriezīsies pie tevis+ un lūgsies:+ ”Mēs esam grēkojuši, rīkojušies nekrietni un darījuši ļaunu,”+ — 48 un ja viņi ienaidnieku zemē, uz kuru tie viņus būs aizveduši gūstā, ar visu sirdi un dvēseli* atgriezīsies+ pie tevis un tevi lūgs, pavērsušies pret savu zemi, ko tu devi viņu tēviem, pret pilsētu, ko tu esi izraudzījies, un pret namu, ko es esmu uzcēlis tavam vārdam,+ 49 tad sadzirdi no debesīm, savas mājvietas,+ viņu lūgšanu un pazemīgo lūgumu, palīdzi viņiem 50 un piedod savai tautai, kas ir grēkojusi pret tevi, piedod visus viņu pārkāpumus pret tevi! Tu liksi tiem, kas viņus aizveduši gūstā, par viņiem iežēloties, un tiem kļūs viņu žēl,+ 51 jo viņi ir tava tauta un tavs īpašums,+ ko tu izvedi no Ēģiptes,+ no dzelzs kausējamās krāsns.+ 52 Pievērs savas acis tavam kalpam, kas tevi lūdzas,+ un tavai tautai izraēliešiem, kas tevi lūdzas, un uzklausi viņus vienmēr, kad viņi tevi piesauc*!+ 53 Jo tu, Visaugstais Kungs Jehova, esi viņus nošķīris no visām zemes tautām un padarījis par savu īpašumu,+ kā jau biji solījis ar Mozus, sava kalpa, starpniecību, kad tu izvedi mūsu tēvus no Ēģiptes.”

54 Kad Sālamans bija beidzis lūgt Jehovu un bija izteicis visus lūgumus pēc labvēlības, viņš piecēlās no vietas, kur bija nometies ceļos Jehovas altāra priekšā un lūdzies, izstiepis rokas pret debesīm.+ 55 Viņš nostājās un svētīja visu Izraēla tautu, skaļā balsī sacīdams: 56 ”Lai slavēts Jehova, kas ir devis mieru savai tautai Izraēlam, kā viņš ir solījis!+ Nav palicis nepiepildīts neviens vārds no visiem viņa labajiem solījumiem, ko viņš ir devis ar sava kalpa Mozus starpniecību.+ 57 Lai Jehova, mūsu Dievs, ir ar mums, tāpat kā viņš bija ar mūsu tēviem!+ Lai viņš mūs nepamet un neatstāj!+ 58 Lai viņš pievērš sev mūsu sirdi,+ rosinot mūs staigāt visus viņa ceļus un ievērot viņa likumus, norādījumus un priekšrakstus, ko viņš mūsu tēviem ir licis pildīt. 59 Un lai šie mani vārdi, ar kuriem es esmu lūdzies Jehovu, ir tuvu Jehovam, mūsu Dievam, dienu un nakti, lai viņš ik dienu palīdz saviem kalpiem un savai tautai izraēliešiem, kā vien ir vajadzīgs, 60 un lai visas zemes tautas zina, ka Jehova ir Dievs.+ Cita neviena nav!+ 61 Tāpēc lai jūsu sirds ir pilnībā uzticīga+ Jehovam, mūsu Dievam. Dzīvojiet pēc viņa norādījumiem un ievērojiet viņa likumus, kā jūs to tagad darāt!”

62 Tad ķēniņš un visi izraēlieši nesa Jehovam upurus.+ 63 Sālamans nesa Jehovam miera upurus:+ 22 000 liellopu un 120 000 sīklopu. Tā ķēniņš un visi izraēlieši iesvētīja Jehovas namu.+ 64 Tajā dienā ķēniņš iesvētīja pagalma vidu Jehovas nama priekšā, lai ziedotu dedzināmos upurus, labības upurus un miera upuru taukus, jo vara altāris,+ kas bija Jehovas nama priekšā, bija pārāk mazs visiem dedzināmajiem upuriem, labības upuriem un miera upuru taukiem.+ 65 Tajā laikā Sālamans sarīkoja svētkus,+ uz kuriem bija sanākuši visi izraēlieši no Lebo-Hamātas līdz Ēģiptes sausgultnei*+ — liels ļaužu pulks. Viņi svinēja šos svētkus Jehovas, mūsu Dieva, priekšā septiņas dienas un vēl septiņas dienas, pavisam četrpadsmit dienas. 66 Nākamajā* dienā viņš atlaida ļaudis, tie novēlēja ķēniņam Dieva svētību un devās mājup, priecādamies un sirdī līksmodami par visu labo,+ ko Jehova bija darījis savam kalpam Dāvidam un savai tautai izraēliešiem.

9 Kad Sālamans bija pabeidzis būvēt Jehovas namu, ķēniņa pili+ un visu, ko viņš bija gribējis uzbūvēt,+ 2 Jehova Sālamanam parādījās otru reizi, kā viņš jau bija parādījies Gibeonā.+ 3 Jehova viņam teica: ”Es esmu dzirdējis tavu lūgšanu un lūgumus pēc labvēlības, ar kādiem tu vērsies pie manis. Es esmu darījis svētu šo namu, ko tu esi uzcēlis, un licis savam vārdam tur mājot uz laiku laikiem.+ Manas acis raudzīsies uz to, un mana sirds būs tur vienmēr.+ 4 Ja tu man kalposi sirds skaidrībā+ un taisnībā,+ tāpat kā ir kalpojis tavs tēvs Dāvids,+ darīsi visu, ko es tev esmu pavēlējis,+ un ievērosi manus norādījumus un manus spriedumus,+ 5 tad es nostiprināšu tavu ķēniņa troni Izraēlā uz laiku laikiem, kā es esmu apsolījis tavam tēvam Dāvidam, teikdams: ”Tavā dzimtā vienmēr būs kāds, kas sēdēs Izraēla tronī.”+ 6 Bet, ja jūs un jūsu dēli novērsīsieties no manis, nepildīsiet manus likumus un manus rīkojumus, ko es jums esmu darījis zināmus, un sāksiet kalpot citiem dieviem un zemosieties tiem,+ 7 tad es padzīšu Izraēlu no zemes, ko es tam esmu devis,+ un novērsīšos no nama, ko es esmu svētījis savam vārdam,+ un visas tautas Izraēlu nicinās un apsmies.+ 8 Šis nams kļūs par drupu kaudzi,+ un visi garāmgājēji brīnīsies un izsmējīgi teiks: ”Kāpēc Jehova tā ir darījis šai zemei un šim namam?”+ 9 Tad tiem atbildēs: ”Viņi ir atstājuši Jehovu, savu Dievu, kas izveda viņu tēvus no Ēģiptes, un ir pievērsušies citiem dieviem, tiem zemojušies un kalpojuši, tāpēc Jehova ir licis nākt pār viņiem visām šīm nelaimēm.””+

10 Abus namus — Jehovas namu un ķēniņa pili — Sālamans uzbūvēja divdesmit gadu laikā.+ 11 Pēc tam Sālamans atdeva Tiras ķēniņam Hīrāmam+ divdesmit pilsētas Galilejas zemē. (Hīrāms bija piegādājis Sālamanam ciedrus un kadiķkokus, kā arī tik daudz zelta, cik vien tas vēlējās.)+ 12 Hīrāms devās no Tiras apskatīt pilsētas, ko Sālamans viņam bija atdevis, bet viņam tās nepatika. 13 ”Kas tās par pilsētām, ko tu man esi devis, mans brāli?” viņš sacīja. Tāpēc šo apvidu nosauca par Kābūlas zemi*, kā to sauc vēl šodien. 14 Hīrāms nosūtīja ķēniņam 120 talentu* zelta.+

15 Ķēniņš Sālamans bija sapulcinājis piespiedu darba veicējus,+ lai uzbūvētu Jehovas namu,+ savu pili, Millo*,+ Jeruzālemes mūri, Hācoru,+ Megidu+ un Gezeru.+ 16 (Faraons, Ēģiptes valdnieks, bija ieņēmis Gezeru, to nodedzinājis un nogalinājis kanaāniešus,+ kas dzīvoja šajā pilsētā. Pēc tam viņš to bija atdevis pūrā savai meitai,+ kas kļuva par Sālamana sievu.) 17 Sālamans nocietināja Gezeru, Lejas Bēt-Horonu,+ 18 Baalātu+ un Tamāru, kas bija tuksnesī tajā zemē, 19 un uzcēla noliktavu pilsētas, pilsētas kaujas ratiem,+ pilsētas jātniekiem un visu, ko vien viņš bija gribējis uzbūvēt Jeruzālemē, Libānā un visā viņa pārvaldītajā zemē. 20 Bet visus atlikušos amoriešus, hetiešus, periziešus, hiviešus un jebūsiešus,+ kas nepiederēja pie Izraēla tautas,+ 21 proti, viņu pēcnācējus, kas joprojām dzīvoja tajā zemē, jo izraēlieši nebija spējuši viņus pilnībā iznīcināt, — tos Sālamans padarīja par piespiedu darba veicējiem, un tie ir vergi līdz šai dienai.+ 22 Bet no izraēliešiem viņš nevienu nepaverdzināja+ — tie bija viņa karavīri, kalpi, vadoņi, virsnieki un kaujas ratu braucēju un jātnieku priekšnieki. 23 Sālamanam bija arī 550 galveno pārvaldnieku, kas vadīja darbus; tie pārraudzīja strādniekus.+

24 Faraona meita+ pārcēlās no Dāvida pilsētas+ uz namu, ko Sālamans tai bija uzbūvējis; pēc tam viņš uzbūvēja Millo.+

25 Uz altāra, ko Sālamans bija uzbūvējis Jehovam, viņš trīs reizes gadā+ nesa dedzināmos upurus un miera upurus — viņš dedzināja upurus Jehovas priekšā.+ Viņš bija pabeidzis būvēt namu.+

26 Ķēniņš Sālamans būvēja kuģus Ecjon-Geberā,+ kas ir netālu no Ēlotas, Sarkanās jūras krastā, Edoma zemē.+ 27 Hīrāms sūtīja uz šiem kuģiem savus kalpus,+ pieredzējušus jūrniekus, lai tie ietu jūrā kopā ar Sālamana kalpiem. 28 Tie kuģoja uz Ofīru+ un ikreiz atveda no turienes 420 talentu* zelta, ko nodeva ķēniņam Sālamanam.

10 Kad Sābas* ķēniņiene izdzirdēja par Sālamana slavu, ko tas bija ieguvis Jehovas vārda dēļ,+ viņa devās pie Sālamana, lai to pārbaudītu ar grūtiem jautājumiem*.+ 2 Viņa ieradās Jeruzālemē iespaidīgas svītas pavadībā+ ar kamieļiem, kas nesa balzamu,+ dārgakmeņus un ļoti daudz zelta. Atnākusi pie Sālamana, viņa to iztaujāja par visu, ko vēlējās uzzināt, 3 un Sālamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem. Nebija nekā tāda, ko ķēniņš nebūtu spējis viņai paskaidrot.

4 Kad Sābas ķēniņiene redzēja, cik dziļa ir Sālamana gudrība,+ un redzēja viņa uzcelto namu,+ 5 ēdienus uz viņa galda,+ to, kā ir nosēdināti viņa galminieki, kā notiek apkalpošana un kā ir ģērbti apkalpotāji, viņa dzērienu devējus un dedzināmos upurus, ko viņš pastāvīgi upurēja Jehovas namā, ķēniņienei gluži vai aizrāvās elpa. 6 Viņa ķēniņam sacīja: ”Runas, ko es savā zemē biju dzirdējusi par taviem sasniegumiem un tavu gudrību, ir bijušas patiesas. 7 Bet es šīm runām neticēju, līdz nebiju atnākusi un visu ieraudzījusi pati savām acīm. Izrādās, man nebija pastāstīta pat ne puse! Tava gudrība un labklājība pārspēj visu, ko biju dzirdējusi. 8 Laimīgi ir tavi ļaudis, un laimīgi ir tavi kalpi, kas vienmēr ir tavā priekšā un dzird tavu gudrību!+ 9 Lai slavēts Jehova, tavs Dievs,+ kam ir labpaticis tevi sēdināt Izraēla tronī! Savā mūžīgajā mīlestībā pret Izraēlu Jehova tevi ir iecēlis par ķēniņu, lai tu nodrošinātu tiesu un taisnību.”

10 Viņa uzdāvināja ķēniņam 120 talentu* zelta, dārgakmeņus un ļoti daudz balzama.+ Neviens nekad vairs nav atvedis tik daudz balzama, cik Sābas ķēniņiene atveda ķēniņam Sālamanam.

11 Hīrāma kuģi, kas no Ofīras veda zeltu,+ piegādāja no Ofīras arī sarkankoku*+ lielā daudzumā un dārgakmeņus.+ 12 Ķēniņš no sarkankoka uztaisīja Jehovas nama un ķēniņa pils balstus, un viņš no tā darināja arī arfas un cītaras dziedātājiem.+ Tik daudz sarkankoka vairs nav ne ievests, ne redzēts līdz pat šai dienai.

13 Ķēniņš Sālamans deva Sābas ķēniņienei visu, ko tā vēlējās un lūdza, papildus tam, ko viņš tai bija devis savā dāsnumā. Pēc tam viņa devās prom un atgriezās savā zemē kopā ar saviem kalpiem.+

14 Sālamanam gadā ienāca 666 talenti* zelta,+ 15 neskaitot to, kas ienāca no ceļojošajiem tirgotājiem un citiem tirgoņiem, kā arī no visiem arābu valdniekiem un no zemes pārvaldniekiem.

16 Ķēniņš Sālamans izgatavoja 200 lielus vairogus no zelta sakausējuma+ (katram vairogam tika izlietoti 600 šekeļi* zelta)+ 17 un 300 mazus vairogus no zelta sakausējuma (katram vairogam tika izlietotas trīs minas* zelta). Viņš tos novietoja Libāna meža namā.+

18 Ķēniņš darināja arī lielu ziloņkaula troni+ un to pārklāja ar tīru zeltu.+ 19 Līdz tronim veda seši pakāpieni, un tā aizmugurē bija izliekts jumtiņš. Tronim abās pusēs bija roku balsti, un blakus roku balstiem stāvēja divi lauvas.+ 20 Uz sešiem pakāpieniem stāvēja divpadsmit lauvas, pa vienam katra pakāpiena abos galos. Nekas tāds nebija darināts nevienā citā valstī.

21 Visi ķēniņa Sālamana dzērienu kausi bija no zelta, un arī visi trauki Libāna meža namā+ bija no tīra zelta. Nekas nebija taisīts no sudraba, jo sudrabs Sālamana laikā tika uzskatīts par bezvērtīgu.+ 22 Ķēniņam bija Taršišas+ kuģi*, kas devās jūrā kopā ar Hīrāma kuģiem. Reizi trīs gados Taršišas kuģi atgriezās, vezdami zeltu, sudrabu, ziloņkaulu,+ pērtiķus un pāvus.

23 Ķēniņš Sālamans bija bagātākais+ un gudrākais+ no visiem zemes ķēniņiem. 24 Un ļaudis visā pasaulē vēlējās satikt Sālamanu, lai dzirdētu viņa gudrību, ar ko Dievs viņu bija apveltījis.+ 25 Ikviens no tiem ieradās ar dāvanām — sudraba lietām, zelta lietām, tērpiem, ieročiem, balzamu, zirgiem un mūļiem. Tā tas turpinājās gadu no gada.

26 Sālamans vairoja kaujas ratu un zirgu* skaitu; viņam bija 1400 kaujas ratu un 12 000 zirgu*,+ un viņš tos novietoja kaujas ratu pilsētās un pie sevis Jeruzālemē.+

27 Ķēniņš Jeruzālemē uzkrāja tik daudz sudraba kā akmeņu un tik daudz ciedru kā sikomoru Šefelā.+

28 Zirgus Sālamans ieveda no Ēģiptes; ķēniņa tirgotāji pirka zirgu ganāmpulkus* par noteiktu cenu.+ 29 Par katriem kaujas ratiem, ko ieveda no Ēģiptes, viņi maksāja 600 sudraba gabalu, bet par katru zirgu — 150. Viņi ar tiem apgādāja arī visus hetiešu+ un aramiešu ķēniņus.

11 Bez faraona meitas+ ķēniņš Sālamans mīlēja vēl daudzas citas sveštautietes:+ moābietes,+ amonietes,+ edomietes, sidonietes+ un hetietes.+ 2 Viņas bija no tautām, par kurām Jehova izraēliešiem bija teicis: ”Jūs nedrīkstat ar tām saieties*, jo tās jūs pamudinās kalpot citiem dieviem.”+ Bet Sālamans viņām pieķērās un mīlēja viņas*. 3 Viņam bija septiņi simti sievu (tās bija princeses) un trīs simti blakussievu, un sievas novērsa viņa sirdi no Dieva. 4 Sālamanam kļūstot vecam,+ viņa sievas pievērsa viņa sirdi citiem dieviem,+ un viņa sirds nebija pilnībā uzticīga Jehovam, viņa Dievam, atšķirībā no viņa tēva Dāvida sirds. 5 Sālamans pielūdza sidoniešu dievieti Astarti+ un amoniešu riebīgo dievu Milkomu.+ 6 Sālamans darīja to, kas Jehovam nepatika, un, pretēji savam tēvam Dāvidam, nebija itin visā paklausīgs Jehovam.+

7 Tajā laikā Sālamans kalnā pretī Jeruzālemei iekārtoja upurvietu+ moābiešu riebīgajam dievam Kemošam un upurvietu amoniešu riebīgajam dievam Moleham.+ 8 Turklāt viņš ierīkoja upurvietas visām savām sveštautu sievām, kas saviem dieviem ziedoja un dedzināja upurus.

9 Jehova iedegās dusmās pret Sālamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no Jehovas, Izraēla Dieva,+ kas viņam divreiz bija parādījies+ 10 un bija viņu brīdinājis, lai viņš nepielūdz citus dievus.+ Bet viņš nepaklausīja Jehovas pavēlei. 11 Tad Jehova sacīja Sālamanam: ”Tāpēc, ka tu esi tā rīkojies un neesi ievērojis manu līgumu un manus likumus, ko es tev pavēlēju pildīt, es tev atraušu ķēniņa varu un to piešķiršu kādam no taviem kalpiem.+ 12 Tomēr tava tēva Dāvida dēļ es to nedarīšu tavas dzīves laikā. Es to izraušu no tava dēla rokām,+ 13 bet es neatraušu viņam visu valsti.+ Vienu cilti es došu tavam dēlam+ mana kalpa Dāvida dēļ un Jeruzālemes dēļ, ko es esmu izraudzījies.”+

14 Tad Jehova lika, lai edomietis Hadads, kas bija no Edomas ķēniņa dzimtas,+ kļūst par Sālamana pretinieku.+ 15 Toreiz, kad Dāvids sakāva edomiešus,+ karaspēka virspavēlnieks Joābs devās apglabāt kritušos, un viņš gribēja nogalināt Edomā visus vīriešus*. 16 (Joābs un visi izraēlieši palika Edomā sešus mēnešus, līdz viņš tur bija nonāvējis visus vīriešus.) 17 Bet Hadads, kas tolaik bija pavisam jauns, kopā ar dažiem edomiešiem, sava tēva kalpiem, aizbēga uz Ēģipti. 18 Tie atstāja Midiānu un nonāca Pārānā. No Pārānas,+ kur tie piepulcēja sev vīrus, tie aizgāja uz Ēģipti pie faraona, Ēģiptes valdnieka. Faraons piešķīra Hadadam māju un zemi un nodrošināja viņu ar pārtiku. 19 Hadads ieguva faraona labvēlību tik lielā mērā, ka tas viņam izprecināja savas sievas, valdnieces* Tahpenēsas, māsu. 20 Tahpenēsas māsa viņam dzemdēja dēlu — Genubatu. Tahpenēsa to uzaudzināja faraona namā, un Genubats dzīvoja faraona namā kopā ar faraona dēliem.

21 Kad Hadads Ēģiptē dzirdēja, ka Dāvids ir apgūlies pie saviem tēviem+ un ka Joābs, karaspēka virspavēlnieks, ir miris,+ viņš faraonam sacīja: ”Ļauj man atgriezties savā zemē!” 22 Bet faraons jautāja: ”Kā tev trūkst pie manis, ka tu gribi iet uz savu zemi?” ”Nekā netrūkst,” Hadads atbildēja, ”tomēr ļauj man iet!”

23 Dievs lika parādīties vēl vienam Sālamana pretiniekam+ — Eljādas dēlam Rezonam, kas bija aizbēdzis no sava kunga, Cobas ķēniņa Hadadezera.+ 24 Kad Dāvids bija sakāvis Cobas karotājus,+ Rezons sapulcēja ap sevi vīrus un kļuva par sirotāju vadoni. Viņi devās uz Damasku,+ apmetās tur un sāka tur valdīt. 25 Viņš bija Izraēla pretinieks visu Sālamana mūžu un, tāpat kā Hadads, darīja Izraēlam ļaunu. Viņš ienīda Izraēlu, kamēr vien valdīja pār Aramu*.

26 Arī Jerobeāms,+ Nebāta dēls, sacēlās pret ķēniņu.+ Viņš bija efraimietis no Cerēdas, Sālamana kalps,+ kura māte bija atraitne, vārdā Cerua. 27 Lūk, stāsts par to, kāpēc viņš sacēlās pret ķēniņu. Sālamans bija uzbūvējis Millo+ un noslēdzis pārrāvumu sava tēva Dāvida pilsētas mūrī.+ 28 Jerobeāms bija spējīgs vīrs. Kad Sālamans redzēja, ka šis jauneklis labi tiek galā ar savu darbu, viņš to iecēla pār visiem piespiedu darba veicējiem+ no Jāzepa cilts. 29 Reiz, kad Jerobeāms nāca no Jeruzālemes, ceļā viņu sastapa pravietis Ahija+ no Šīlo. Ahijam mugurā bija jauni virssvārki, un bez viņiem abiem tur neviena cita nebija. 30 Ahija paņēma jaunos virssvārkus, kas tam bija mugurā, un saplēsa tos divpadsmit gabalos. 31 Tad viņš sacīja Jerobeāmam: ”Ņem sev desmit gabalus, jo Jehova, Izraēla Dievs, saka: ”Lūk, es izraušu ķēniņa varu no Sālamana rokām, un es došu tev desmit ciltis.+ 32 Bet viena cilts paliks viņam+ mana kalpa Dāvida dēļ+ un Jeruzālemes dēļ, jo šo pilsētu es esmu izraudzījies no visiem Izraēla cilšu novadiem.+ 33 Es to darīšu, jo viņi mani ir atstājuši+ un ir zemojušies sidoniešu dievietei Astartei, moābiešu dievam Kemošam un amoniešu dievam Milkomam, un nav staigājuši manus ceļus — nav darījuši to, kas ir pareizs manās acīs, nav ievērojuši manus rīkojumus un manus spriedumus, kā to darīja Sālamana tēvs Dāvids. 34 Taču es Sālamanam neatņemšu visu valsti, es viņu atstāšu par vadoni visu viņa mūžu mana kalpa Dāvida dēļ, kuru es izraudzījos,+ jo Dāvids klausīja maniem likumiem un rīkojumiem. 35 Bet viņa dēlam es atņemšu ķēniņa varu un nodošu to tev — tu dabūsi desmit ciltis.+ 36 Viņa dēlam es došu vienu cilti, lai manam kalpam Dāvidam vienmēr būtu gaisma* manā priekšā Jeruzālemē+ — pilsētā, ko es esmu izraudzījies, lai tur mājotu mans vārds. 37 Es tevi iecelšu, lai tu valdītu pār visu, pār ko vien vēlēsies, un tu būsi ķēniņš pār Izraēlu. 38 Ja tu paklausīsi visam, ko es tev pavēlu, staigāsi manus ceļus un darīsi to, kas ir pareizs manās acīs, ievērodams manus rīkojumus un likumus, kā to darīja mans kalps Dāvids,+ tad es būšu ar tevi. Es tev uzcelšu pastāvīgu namu*, tāpat kā es to uzcēlu Dāvidam,+ un došu tev varu pār Izraēlu. 39 Un es likšu Dāvida pēcnācējiem pieredzēt pazemojumu viņu ļauno darbu dēļ,+ bet ne uz visiem laikiem.””+

40 Sālamans gribēja nonāvēt Jerobeāmu, bet Jerobeāms aizbēga uz Ēģipti+ pie Ēģiptes valdnieka Šīšaka*+ un palika tur līdz Sālamana nāvei.

41 Bet pārējie Sālamana darbi, viss, ko viņš ir paveicis, un viņa gudrība — tas ir aprakstīts Sālamana hronikās.+ 42 Sālamana valdīšanas laiks Jeruzālemē pār visu Izraēlu bija četrdesmit gadi. 43 Tad Sālamans apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts sava tēva Dāvida pilsētā, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Rehabeāms.+

12 Rehabeāms devās uz Šehemu, jo visi izraēlieši bija sanākuši Šehemā,+ lai ieceltu viņu par ķēniņu.+ 2 To dabūja dzirdēt Jerobeāms, Nebāta dēls (viņš joprojām bija Ēģiptē, jo bija aizbēdzis no ķēniņa Sālamana un dzīvoja Ēģiptē).+ 3 Viņam aizsūtīja pakaļ, un tad Jerobeāms un visi izraēlieši atnāca pie Rehabeāma un teica: 4 ”Tavs tēvs ir padarījis mūsu jūgu smagu.+ Bet, ja tu atvieglosi grūto kalpību un smago jūgu, ko tavs tēvs mums ir uzlicis, mēs tev kalposim.”

5 Viņš tiem atbildēja: ”Ejiet prom un atgriezieties pie manis pēc trim dienām!”, un ļaudis aizgāja.+ 6 Ķēniņš Rehabeāms prasīja padomu vecajiem vīriem*, kas bija kalpojuši jau viņa tēvam Sālamanam. ”Kā jūs ieteiktu atbildēt šiem ļaudīm?” viņš jautāja. 7 Tie sacīja: ”Ja tu šodien būsi ar mieru izdabāt šiem ļaudīm, piekāpsies viņu lūgumam un dosi labvēlīgu atbildi, viņi vienmēr būs tavi kalpi.”

8 Bet viņš noraidīja veco vīru padomu un prasīja padomu jaunekļiem, kas bija uzauguši kopā ar viņu un kas tagad viņam kalpoja.+ 9 Viņš tiem jautāja: ”Kā jūs iesakāt atbildēt šiem ļaudīm, kas lūdz, lai es atvieglotu jūgu, ko viņiem ir uzlicis mans tēvs?” 10 Jaunekļi, kas bija uzauguši kopā ar viņu, teica: ”Ļaudīm, kas tev ir sacījuši: ”Tavs tēvs ir padarījis mūsu jūgu smagu, bet tu atvieglo mums to!”, saki tā: ”Mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni. 11 Mans tēvs jums uzlika smagu jūgu, bet es šim jūgam pielikšu vēl klāt. Mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es to darīšu ar dzeloņainām pletnēm*.””

12 Trešajā dienā Jerobeāms un visi ļaudis atnāca pie Rehabeāma, jo ķēniņš bija licis: ”Atgriezieties pie manis trešajā dienā.”+ 13 Bet ķēniņš neņēma vērā veco vīru padomu un atbildēja ļaudīm asi. 14 Viņš runāja ar tiem tā, kā bija ieteikuši jaunekļi, un sacīja: ”Mans tēvs ir padarījis jūsu jūgu smagu, bet es šim jūgam pielikšu vēl klāt. Mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar dzeloņainām pletnēm.” 15 Ķēniņš neuzklausīja ļaudis, jo notikumus šādi ievirzīja Jehova,+ lai piepildītos solījums, ko Jehova ar šīlonieša Ahijas starpniecību bija devis+ Jerobeāmam, Nebāta dēlam.

16 Kad izraēlieši redzēja, ka ķēniņš tos nav uzklausījis, tie viņam atbildēja: ”Kāda mums daļa gar Dāvidu? Mēs tik un tā nedabūsim nekādu mantojumu no Isaja dēla. Pie saviem dieviem, Izraēl! Gādā nu pats par savu namu, Dāvid!” Un izraēlieši izklīda pa mājām.+ 17 Bet Rehabeāms valdīja pār tiem izraēliešiem, kas dzīvoja Jūdas pilsētās.+

18 Tad ķēniņš Rehabeāms sūtīja pie izraēliešiem Adorāmu,+ kas pārraudzīja piespiedu darba veicējus, bet izraēlieši viņu nomētāja ar akmeņiem. Ķēniņam Rehabeāmam izdevās ielēkt savos ratos un aizbēgt uz Jeruzālemi.+ 19 Tā nu izraēlieši nepakļaujas+ Dāvida namam līdz pat šai dienai.

20 Kad izraēlieši uzzināja, ka Jerobeāms ir atgriezies, viņi sapulcējās, pasauca to un iecēla par ķēniņu pār Izraēlu.+ Dāvida namam palika uzticīga tikai Jūdas cilts.+

21 Kolīdz Sālamana dēls Rehabeāms ieradās Jeruzālemē, viņš sapulcēja 180 000 izlases karotāju no Jūdas cilts un Benjamīna cilts, lai cīnītos ar Izraēlu un atjaunotu savu varu.+ 22 Tad Dieva vīram Šemajam+ atskanēja Dieva vēsts: 23 ”Saki Sālamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, visai Jūdas ciltij, benjamīniešiem un pārējiem ļaudīm: 24 ”Tā saka Jehova: ”Neejiet karot ar saviem brāļiem izraēliešiem! Atgriezieties mājās, jo tas ir nācis no manis.”””+ Viņi paklausīja Jehovas vārdiem un devās mājup, kā Jehova viņiem bija licis.

25 Pēc tam Jerobeāms nocietināja Šehemu+ Efraima kalnos un tur apmetās. Tad viņš devās uz Penuēlu+ un to nocietināja. 26 Jerobeāms sprieda: ”Var vēl notikt, ka ķēniņa vara atgriežas pie Dāvida nama.+ 27 Ja šie ļaudis ies uz Jeruzālemi upurēt Jehovas namā,+ viņu sirds atgriezīsies pie viņu kunga — Jūdas ķēniņa Rehabeāma. Tad viņi mani nogalinās un atgriezīsies pie Jūdas ķēniņa Rehabeāma.” 28 Apspriedies ar citiem, ķēniņš uztaisīja divus zelta teļus+ un sacīja ļaudīm: ”Jums būs par grūtu iet uz Jeruzālemi. Lūk, Izraēl, tavs Dievs, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes!”+ 29 Vienu no teļiem viņš novietoja Bētelē,+ bet otru — Danā.+ 30 Tas noveda pie grēka,+ un ļaudis gāja līdz pat Danai, lai pielūgtu teļu.

31 Tāpat viņš upurvietās uzbūvēja svētnīcas un izraudzījās priesterus no visas tautas — tādus, kas nebija levīti.+ 32 Astotā mēneša piecpadsmitajā dienā Jerobeāms iedibināja svētkus, kas bija tādi paši kā svētki Jūdā.+ Uz altāra, ko viņš bija uzstādījis Bētelē,+ viņš upurēja teļiem, ko bija taisījis, un viņš iecēla Bētelē priesterus, lai tie kalpotu viņa ierīkotajās upurvietās. 33 Astotā mēneša piecpadsmitajā dienā — mēnesī, ko viņš pats bija izvēlējies, — viņš upurēja uz altāra, ko bija uzstādījis Bētelē. Viņš sarīkoja svētkus izraēliešiem un, piegājis pie altāra, nesa uz tā upurus un tos dedzināja.

13 Jerobeāms stāvēja pie altāra,+ lai dedzinātu upurus, kad, Jehovas sūtīts, no Jūdas Bētelē ieradās kāds Dieva vīrs.+ 2 Pagriezies pret altāri, viņš pasludināja Jehovas vēsti: ”Altāri, altāri! Jehova saka tā: ”Lūk, Dāvida dzimtā piedzims dēls, vārdā Josija.+ Viņš uz tevis upurēs upurvietu priesterus, kas uz tevis dedzina upurus, un sadedzinās uz tevis cilvēku kaulus!””+ 3 Tajā dienā viņš arī pasludināja šādu zīmi: ”Lūk, zīme, kas apliecina, ka to ir teicis Jehova: altāris pāršķelsies, un pelni no tā nobirs zemē.”

4 Kad ķēniņš Jerobeāms, kas stāvēja pie altāra, izdzirdēja, ko Dieva vīrs pasludināja par altāri Bētelē, viņš izstiepa roku un izsaucās: ”Sagrābiet viņu!”+ Tai pašā brīdī roka, ko viņš pret to bija izstiepis, kļuva kā nedzīva,* un viņš to vairs nevarēja pakustināt.+ 5 Tad altāris pāršķēlās un pelni no altāra nobira zemē, piepildoties paredzējumam, ko Dieva vīrs pēc Jehovas pavēles bija pasludinājis.

6 Ķēniņš teica Dieva vīram: ”Jel lūdzies savu Dievu Jehovu un aizlūdz par mani, lai mana roka kļūtu vesela!”+ Tad Dieva vīrs lūdzās Jehovu, un ķēniņa roka atkal kļuva vesela kā agrāk. 7 Ķēniņš sacīja Dieva vīram: ”Nāc uz manu namu, iestiprinies, un es došu tev dāvanu.” 8 Bet Dieva vīrs atbildēja ķēniņam: ”Pat ja tu man dotu pusi sava nama, es neietu tev līdzi un neēstu un nedzertu šajā vietā. 9 Jo Jehova man ir pavēlējis: ”Neko neēd un nedzer un neatgriezies pa ceļu, pa kuru tu ieradies!”” 10 Un viņš aizgāja pa citu ceļu un neatgriezās pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies Bētelē.

11 Bētelē dzīvoja kāds vecs pravietis. Viņa dēli, pārnākuši mājās, izstāstīja viņam, ko Dieva vīrs tajā dienā Bētelē bija darījis un ko tas bija teicis ķēniņam. Kad viņi to bija pastāstījuši savam tēvam, 12 tas viņiem jautāja: ”Pa kuru ceļu viņš aizgāja?” Viņi parādīja tēvam, pa kuru ceļu bija aizgājis Dieva vīrs, kas bija atnācis no Jūdas. 13 ”Apseglojiet man ēzeli!” tēvs sacīja. Dēli apsegloja ēzeli, un viņš aizjāja.

14 Viņš steidzās pakaļ Dieva vīram un atrada to sēžam zem liela koka. ”Vai tu esi tas Dieva vīrs, kas ieradies no Jūdas?”+ viņš vaicāja. Tas atbildēja: ”Esmu gan.” 15 Viņš to aicināja: ”Nāc uz manu namu un ieēd kaut ko!” 16 Bet Dieva vīrs atteica: ”Es nevaru atgriezties un iet tev līdzi. Es šajā vietā neēdīšu un nedzeršu, 17 jo Jehova man ir teicis: ”Neēd tur un nedzer! Neatgriezies pa ceļu, pa kuru tu ieradies!”” 18 Tad vecais pravietis tam sacīja: ”Arī es esmu pravietis, tāpat kā tu, un eņģelis man ir darījis zināmu šādu Jehovas vēsti: ”Aicini viņu nākt atpakaļ, lai viņš tavā namā paēstu un padzertos!”” Bet viņš tam sameloja. 19 Un Dieva vīrs kopā ar viņu devās atpakaļ un ēda un dzēra viņa namā.

20 Kamēr viņi sēdēja pie galda, pravietis, kas to bija atvedis atpakaļ, saņēma Jehovas vēsti. 21 Viņš paziņoja Dieva vīram, kas bija atnācis no Jūdas: ”Jehova saka: ”Tā kā tu esi pārkāpis Jehovas rīkojumu un neesi paklausījis pavēlei, kādu tev bija devis Jehova, tavs Dievs, 22 bet esi atgriezies, lai šajā vietā ēstu un dzertu, kaut arī tev bija teikts: ”Neēd tur un nedzer!”, pēc nāves tu nenonāksi savu tēvu kapavietā.””+

23 Kad Dieva vīrs bija paēdis un padzēries, vecais pravietis apsegloja viņam* ēzeli. 24 Dieva vīrs devās prom, bet ceļā viņam uzbruka lauva un viņu nogalināja.+ Viņa līķis gulēja uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus; arī lauva stāvēja blakus līķim. 25 Ļaudis, kas gāja garām, redzēja, ka uz ceļa guļ līķis un tam blakus stāv lauva. Tie aizgāja uz pilsētu, kur dzīvoja vecais pravietis, un pastāstīja, ko redzējuši.

26 To izdzirdējis, pravietis, kas viņu bija pierunājis griezties atpakaļ, sacīja: ”Tas ir Dieva vīrs. Viņš pārkāpa Jehovas rīkojumu,+ tāpēc Jehova viņam uzsūtīja lauvu, kas viņu saplosīja un nogalināja. Tā piepildījās vārdi, ko Jehova viņam bija teicis.”+ 27 Viņš sacīja saviem dēliem: ”Apseglojiet man ēzeli!”, un viņi to izdarīja. 28 Viņš aizjāja un atrada līķi, kas gulēja uz ceļa un kam blakus stāvēja ēzelis un lauva. Lauva nebija apēdis līķi un nebija saplosījis ēzeli. 29 Pravietis pacēla mirušo Dieva vīru, uzlika to uz ēzeļa un atveda atpakaļ uz savu pilsētu, lai viņu apraudātu un apglabātu. 30 Viņš to guldīja savā kapā, un visi to apraudāja: ”Ak vai, mans brāli!” 31 To apglabājis, viņš sacīja saviem dēliem: ”Kad es nomiršu, apglabājiet mani kapā, kur apglabāts Dieva vīrs. Guldiet manus kaulus līdzās viņa kauliem.+ 32 Tas, ko Jehova viņam lika paziņot par altāri Bētelē un par visām svētnīcām Samarijas pilsētu upurvietās,+ katrā ziņā īstenosies.”+

33 Bet pat pēc šiem notikumiem Jerobeāms nenovērsās no sava ļaunā ceļa. Viņš arī turpmāk iecēla upurvietu priesterus no visas tautas.+ Katru, kas vien vēlējās, viņš cēla amatā, teikdams: ”Lai tas kļūst par upurvietu priesteri.”+ 34 Šis grēks kļuva par iemeslu Jerobeāma+ dzimtas bojāejai un iznīdēšanai no zemes virsas.+

14 Tajā laikā saslima Jerobeāma dēls Abija. 2 Jerobeāms sacīja savai sievai: ”Lūdzu, pārģērbies, lai neviens nezinātu, ka tu esi mana sieva, un dodies uz Šīlo — tur ir pravietis Ahija. Viņš bija tas, kas pavēstīja, ka es kļūšu par šīs tautas ķēniņu.+ 3 Paņem līdzi desmit maizes, cepumus un trauku ar medu un dodies pie viņa. Viņš tev pateiks, kas notiks ar mūsu dēlu.”

4 Jerobeāma sieva darīja, kā viņš bija licis. Viņa aizgāja uz Šīlo+ un ieradās Ahijas namā. Vecuma dēļ Ahijas acis bija satumsušas, un viņš vairs nevarēja redzēt.

5 Bet Jehova Ahijam bija pateicis: ”Jerobeāma sieva nāk tevi izvaicāt par savu slimo dēlu. Es tev darīšu zināmu, kas tev viņai jāsaka. Kad viņa ieradīsies, viņa slēps, kas viņa īstenībā ir.”

6 Tiklīdz Ahija, viņai nākot iekšā pa durvīm, izdzirdēja viņas soļus, viņš sacīja: ”Nāc iekšā, Jerobeāma sieva! Kāpēc tu izliecies par kādu citu? Man ir uzdots tev paziņot bargu vēsti. 7 Ej un saki Jerobeāmam: ”Jehova, Izraēla Dievs, saka: ”Es tevi paaugstināju tavas tautas vidū un iecēlu par vadoni pār manu tautu Izraēlu.+ 8 Tad es atņēmu ķēniņa varu Dāvida dzimtai* un piešķīru to tev.+ Taču tu neesi bijis tāds kā mans kalps Dāvids, kas ievēroja manus likumus un sekoja man ar visu savu sirdi, darīdams tikai to, kas pareizs manās acīs.+ 9 Tu esi rīkojies ļaunāk nekā visi, kas ir valdījuši pirms tevis, un esi darinājis citu dievu, izliedams tēlus un mani sadusmodams.+ Man tu esi uzgriezis muguru.+ 10 Tāpēc es likšu pār Jerobeāma dzimtu nākt nelaimei un iznīcināšu tajā katru, kas ir vīriešu kārtas,* pat visnožēlojamākos un vārgākos Izraēlā. Es aizmēzīšu Jerobeāma dzimtu,+ kā aizmēž mēslus, līdz nekas nav palicis! 11 Ikvienu no Jerobeāma dzimtas, kurš mirs pilsētā, ēdīs suņi, un ikvienu, kas mirs klajā laukā, ēdīs putni, jo Jehova tā ir noteicis.””

12 Bet tagad ej uz mājām! Kolīdz tu ieiesi pilsētā, tavs dēls nomirs. 13 Viss Izraēls viņu apraudās un apglabās. Viņš būs vienīgais, ko no Jerobeāma dzimtas guldīs kapā, jo vienīgi viņā Jehova, Izraēla Dievs, ir atradis kaut ko labu. 14 Jehova iecels pār Izraēlu ķēniņu, kas iznīcinās Jerobeāma dzimtu,+ kad pienāks tā diena — un tā ir jau klāt. 15 Jehova sakaus Izraēlu, un tas būs kā niedre, kas šūpojas ūdenī; viņš izraus izraēliešus no šīs labās zemes, ko bija devis viņu tēviem,+ un izkaisīs otrpus upes*,+ jo viņi ir uzslējuši elku stabus*,+ izraisīdami Jehovas sašutumu. 16 Viņš pametīs Izraēlu Jerobeāma grēku dēļ, kādus tas ir darījis un uz kādiem ir pamudinājis Izraēlu.”+

17 Tad Jerobeāma sieva devās atpakaļ uz Tircu. Kad viņa bija pie sava nama sliekšņa, viņas dēls nomira. 18 Viņu apglabāja, un viss Izraēls viņu apraudāja. Tā piepildījās tas, ko Jehova bija teicis ar sava kalpa pravieša Ahijas starpniecību.

19 Bet pārējie Jerobeāma darbi — kā viņš karoja+ un kā viņš valdīja — ir aprakstīti Izraēla ķēniņu hronikās. 20 Jerobeāma valdīšanas laiks bija divdesmit divi gadi; pēc tam viņš apgūlās pie saviem tēviem,+ un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Nadabs.+

21 Bet Jūdā ķēniņš bija Sālamana dēls Rehabeāms. Rehabeāmam bija četrdesmit viens gads, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš septiņpadsmit gadus valdīja Jeruzālemē — pilsētā, ko Jehova no visu Izraēla cilšu novadiem bija izraudzījies,+ lai tur mājotu viņa vārds.+ Rehabeāma māte bija amoniete Naama.+ 22 Jūdas ļaudis darīja to, kas Jehovam nepatika,+ un ar saviem grēkiem saniknoja viņu vēl vairāk nekā viņu tēvi.+ 23 Arī viņi ierīkoja upurvietas un uzslēja elku akmeņus un elku stabus+ uz katra augstāka pakalna+ un zem katra zaļojoša koka.+ 24 Turklāt viņu zemē bija netikļi*.+ Ļaudis darīja visādas preteklības, kā to bija darījušas tautas, ko Jehova izdzina, izraēliešiem ienākot.

25 Ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā Jeruzālemei uzbruka Ēģiptes valdnieks Šīšaks.+ 26 Viņš paņēma dārgumus no Jehovas nama un no ķēniņa pils.+ Viņš paņēma itin visu, arī visus zelta vairogus, ko Sālamans bija darinājis.+ 27 To vietā ķēniņš Rehabeāms darināja vara vairogus, un viņš tos nodeva ķēniņa pils ieejas sardzes priekšniekiem. 28 Ikreiz, kad ķēniņš devās uz Jehovas namu, sargi gāja viņam līdzi un nesa vairogus, bet pēc tam nolika tos atpakaļ sardzes istabā.

29 Bet pārējie Rehabeāma darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās.+ 30 Starp Rehabeāmu un Jerobeāmu pastāvīgi bija karš.+ 31 Rehabeāms apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Dāvida pilsētā.+ Viņa māte bija amoniete Naama.+ Par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Abijāms*.+

15 Abijāms sāka valdīt pār Jūdu ķēniņa Jerobeāma,+ Nebāta dēla, astoņpadsmitajā valdīšanas gadā.+ 2 Viņš valdīja Jeruzālemē trīs gadus. Viņa māte bija Absaloma mazmeita Maaha.+ 3 Abijāms darīja visus tos pašus grēkus, kādus pirms viņa bija darījis viņa tēvs, un viņa sirds nebija pilnībā uzticīga Jehovam, viņa Dievam, atšķirībā no viņa tēvutēva Dāvida sirds. 4 Tomēr Dāvida dēļ+ Jehova, viņa Dievs, deva viņam gaismu Jeruzālemē,+ pēc viņa ieceldams par ķēniņu viņa dēlu un ļaudams Jeruzālemei pastāvēt, 5 jo Dāvids bija darījis to, kas ir pareizs Jehovas acīs, un nekad nebija novērsies no Dieva pavēlēm, izņemot gadījumu ar hetieti Ūriju.+ 6 Starp Rehabeāmu un Jerobeāmu bija karš visu Rehabeāma dzīves laiku.+

7 Bet pārējie Abijāma darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās.+ Arī starp Abijāmu un Jerobeāmu bija karš.+ 8 Kad Abijāms apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Dāvida pilsētā, par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Asa.+

9 Asa sāka valdīt pār Jūdu Izraēla ķēniņa Jerobeāma divdesmitajā valdīšanas gadā. 10 Viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit vienu gadu. Viņa vecāmāte bija Absaloma mazmeita Maaha.+ 11 Asa darīja to, kas ir pareizs Jehovas acīs,+ tāpat kā bija darījis viņa tēvutēvs Dāvids. 12 Viņš izdzina no zemes netikļus*+ un aizvāca visus pretīgos elkus*, ko bija darinājuši viņa tēvi.+ 13 Viņš arī atņēma savai vecaimātei Maahai+ viņas augsto* stāvokli, jo viņa bija uztaisījusi riebīgu elku Ašērai*. Asa šo riebīgo elku nocirta+ un sadedzināja Kidronas ielejā,+ 14 bet upurvietas netika nopostītas.+ Tomēr Asas sirds bija pilnībā uzticīga Jehovam līdz pat mūža galam. 15 Viņš ienesa Jehovas namā visu, ko viņš un viņa tēvs bija veltījuši Dievam, — sudrabu, zeltu un dažādus izstrādājumus.+

16 Starp Asu un Baešu,+ Izraēla ķēniņu, pastāvīgi bija karš. 17 Izraēla ķēniņš Baeša devās cīņā pret Jūdu un sāka nocietināt Rāmu,+ lai neļautu nevienam ne iziet no Jūdas ķēniņa Asas zemes, ne ienākt tajā.+ 18 Tad Asa paņēma visu sudrabu un zeltu, kas bija palicis Jehovas nama un ķēniņa pils mantnīcās, un to nodeva saviem kalpiem. Ķēniņš Asa viņus sūtīja pie Aramas ķēniņa Ben-Hadada,+ Hezjona dēla Tabrimmona dēla, kas dzīvoja Damaskā, un lika sacīt: 19 ”Starp mani un tevi un starp manu tēvu un tavu tēvu pastāv vienošanās. Es tev sūtu dāvanu — sudrabu un zeltu. Lauz savu vienošanos ar Izraēla ķēniņu Baešu, lai viņš aizietu no manas zemes.” 20 Ben-Hadads uzklausīja ķēniņu Asu, lika sava karaspēka pavēlniekiem uzbrukt Izraēla pilsētām un iekaroja Ijonu,+ Danu,+ Ābel-Bēt-Maahu, visu Kinneretu un visu Naftaļa zemi. 21 To uzzinājis, Baeša pārstāja nocietināt Rāmu un atgriezās Tircā.+ 22 Tad ķēniņš Asa sapulcināja visus Jūdas ļaudis — atbrīvots netika neviens —, un viņi aiznesa no Rāmas akmeņus un baļķus, ko Baeša bija izmantojis celtniecībā; ar tiem ķēniņš Asa nocietināja Gebu+ Benjamīna zemē un Micpu.+

23 Un visi pārējie Asas darbi, visa viņa varenība, viss, ko viņš paveica, un pilsētas, ko viņš uzcēla*, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. Bet vecumdienās viņu mocīja sāpes kājās.+ 24 Tad Asa apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts sava tēvutēva Dāvida pilsētā, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Jošafats.+

25 Jūdas ķēniņa Asas otrajā valdīšanas gadā par Izraēla ķēniņu kļuva Nadabs,+ Jerobeāma dēls, un viņš valdīja pār Izraēlu divus gadus. 26 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, staigāja sava tēva pēdās+ un nenovērsās no grēkiem, uz kādiem tas bija pamudinājis Izraēlu.+ 27 Ahijas dēls Baeša no Isašara cilts sarīkoja pret Nadabu sazvērestību. Kad Nadabs un visi izraēlieši turēja aplenkumā filistiešu pilsētu Gibetonu,+ Baeša viņu tur nogalināja. 28 Baeša viņu nonāvēja Jūdas ķēniņa Asas trešajā valdīšanas gadā un kļuva par ķēniņu viņa vietā. 29 Kļuvis par ķēniņu, viņš nogalināja visus, kas bija no Jerobeāma dzimtas. Viņš neatstāja Jerobeāma dzimtā dzīvu nevienu, kam dvaša. Baeša tos iznīcināja, kā jau Jehova ar sava kalpa šīlonieša Ahijas starpniecību bija teicis.+ 30 Tas notika Jerobeāma grēku dēļ, kādus viņš bija darījis un uz kādiem bija pamudinājis Izraēlu, un tāpēc, ka viņš bija ļoti sadusmojis Jehovu, Izraēla Dievu. 31 Bet pārējie Nadaba darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 32 Starp Asu un Izraēla ķēniņu Baešu pastāvīgi bija karš.+

33 Jūdas ķēniņa Asas trešajā valdīšanas gadā Ahijas dēls Baeša Tircā kļuva par ķēniņu pār visu Izraēlu, un viņš valdīja divdesmit četrus gadus.+ 34 Bet viņš darīja to, kas Jehovam nepatika,+ staigāja Jerobeāma pēdās un nenovērsās no grēkiem, uz kādiem tas bija pamudinājis Izraēlu.+

16 Tad Jehum,+ Hānānija+ dēlam, atklājās Jehovas vēsts par Baešu: 2 ”Es tevi pacēlu no putekļiem un padarīju par vadoni pār manu tautu Izraēlu,+ bet tu staigāji Jerobeāma pēdās un pamudināji manu tautu Izraēlu grēkot, tā ka viņi ar saviem grēkiem iesvēla manī sašutumu.+ 3 Tāpēc es iznīcināšu Baešu un viņa dzimtu, un es rīkošos ar viņa dzimtu tāpat kā ar Jerobeāma, Nebāta dēla, dzimtu.+ 4 Ikvienu no Baešas dzimtas, kurš mirs pilsētā, ēdīs suņi, un ikvienu no viņa dzimtas, kurš mirs klajā laukā, ēdīs putni.”

5 Bet pārējie Baešas darbi, tas, ko viņš paveica, un viņa varenība — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 6 Tad Baeša apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Tircā,+ un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Ēla. 7 Jehova ar pravieša Jehus, Hānānija dēla, starpniecību bija paziņojis spriedumu Baešam un tā dzimtai ne tikai tāpēc, ka Baeša bija darījis to, kas ir ļauns Jehovas acīs, sadusmodams viņu ar savu rīcību, tāpat kā bija darījusi Jerobeāma dzimta, bet arī tāpēc, ka tas bija nogalinājis Nadabu*.+

8 Jūdas ķēniņa Asas divdesmit sestajā valdīšanas gadā Ēla, Baešas dēls, kļuva par Izraēla ķēniņu un valdīja Tircā divus gadus. 9 Zimrijs, ķēniņa kalps, kam bija padota puse viņa kaujas ratu vienību, sarīkoja pret viņu sazvērestību. Kad Ēla Tircā, pils pārrauga Arcas mājā, dzēra un jau bija piedzēries, 10 Zimrijs ienāca un viņu nogalināja.+ Pēc tam Zimrijs kļuva par ķēniņu viņa vietā. Tas notika Jūdas ķēniņa Asas divdesmit septītajā valdīšanas gadā. 11 Tiklīdz viņš bija kļuvis par ķēniņu un sēdies tronī, viņš nonāvēja visus, kas bija no Baešas dzimtas. Viņš neatstāja nevienu, kas vīriešu kārtas, — ne radu*, ne draugu. 12 Tā Zimrijs iznīcināja visu Baešas dzimtu, kā jau Jehova ar pravieša Jehus starpniecību par Baešu bija teicis.+ 13 Tas notika visu to grēku dēļ, kādus Baeša un viņa dēls Ēla bija darījuši un uz kādiem bija pamudinājuši Izraēlu, kas ar saviem tukšajiem elkiem sadusmoja Jehovu, Izraēla Dievu.+ 14 Bet pārējie Ēlas darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās.

15 Jūdas ķēniņa Asas divdesmit septītajā valdīšanas gadā Zimrijs valdīja Tircā septiņas dienas. Tajā laikā karaspēks turēja aplenkumā filistiešu pilsētu Gibetonu.+ 16 Pie Gibetonas izvietotie karavīri izdzirdēja, ka Zimrijs ir sarīkojis sazvērestību un ir nogalinājis ķēniņu, un tajā pašā dienā visi izraēlieši nometnē par Izraēla ķēniņu iecēla karaspēka virspavēlnieku Omriju.+ 17 Pēc tam Omrijs kopā ar visiem izraēliešiem atstāja Gibetonu un aplenca Tircu. 18 Kad Zimrijs redzēja, ka pilsēta jau ir ieņemta, viņš iegāja ķēniņa pils tornī, aizdedzināja pili un aizgāja bojā liesmās.+ 19 Tas notika viņa grēku dēļ, kādus viņš bija darījis, rīkodamies tā, kā Jehovam nepatīk, un staigādams Jerobeāma pēdās, un to grēku dēļ, uz kādiem viņš bija pamudinājis Izraēlu.+ 20 Bet pārējie Zimrija darbi un sazvērestība, ko viņš sarīkoja, — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās.

21 Tajā laikā Izraēla tauta sašķēlās — daļa tautas atbalstīja Tibniju, Gīnata dēlu, un gribēja viņu iecelt par ķēniņu, bet daļa atbalstīja Omriju. 22 Ļaudis, kas atbalstīja Omriju, guva virsroku pār tiem, kas atbalstīja Tibniju, Gīnata dēlu, un Tibnijs gāja bojā. Par ķēniņu kļuva Omrijs.

23 Omrijs kļuva par Izraēla ķēniņu Jūdas ķēniņa Asas trīsdesmit pirmajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja divpadsmit gadus. Tircā viņš valdīja sešus gadus. 24 Par diviem talentiem* sudraba viņš nopirka no Šemera Samarijas kalnu un uzbūvēja kalnā pilsētu. Šo pilsētu viņš nosauca kalna agrākā īpašnieka Šemera vārdā par Samariju*.+ 25 Omrijs darīja to, kas Jehovam nepatika, un rīkojās vēl ļaunāk par visiem, kas bija valdījuši pirms viņa.+ 26 Viņš it visā staigāja Jerobeāma, Nebāta dēla, pēdās un nenovērsās no grēkiem, uz kādiem tas bija pamudinājis Izraēlu, kas ar saviem tukšajiem elkiem sadusmoja Jehovu, Izraēla Dievu.+ 27 Bet pārējie Omrija darbi, tas, ko viņš paveica, un viņa varenība — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 28 Tad Omrijs apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Samarijā, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Ahabs.+

29 Ahabs, Omrija dēls, kļuva par Izraēla ķēniņu Jūdas ķēniņa Asas trīsdesmit astotajā valdīšanas gadā un valdīja pār Izraēlu Samarijā+ divdesmit divus gadus. 30 Ahabs, Omrija dēls, Jehovas acīs rīkojās vēl ļaunāk nekā visi, kas bija valdījuši pirms viņa.+ 31 It kā būtu par maz ar to, ka viņš darīja tādus pašus grēkus kā Jerobeāms,+ Nebāta dēls, viņš vēl arī apprecēja sidoniešu+ ķēniņa Etbaala meitu Izebeli+ un sāka kalpot un zemoties Baalam.+ 32 Samarijā viņš uzcēla Baala templi+ un uzstādīja tur Baalam altāri. 33 Ahabs uzslēja arī elku stabu*.+ Ahabs sadusmoja Jehovu, Izraēla Dievu, vēl lielākā mērā nekā visi Izraēla ķēniņi pirms viņa.

34 Viņa laikā bētelietis Hiēls atjaunoja Jēriku. Tās pamatu likšana prasīja Abirāma, viņa pirmdzimtā, dzīvību, bet vārtu ierīkošana — Segūba, viņa jaunākā dēla, dzīvību, kā jau Jehova ar Jozuas, Nūna dēla, starpniecību bija teicis.+

17 Tišbietis Elija*,+ kas dzīvoja Gileādā,+ paziņoja Ahabam: ”Tik tiešām, ka Jehova, Izraēla Dievs, kam es kalpoju, ir dzīvs, turpmākajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, ja vien es nepavēlēšu!”+

2 Jehova Elijam teica: 3 ”Aizej no šejienes, dodies uz austrumiem un paslēpies Kerītas ielejā*, kas ir uz austrumiem no Jordānas. 4 Dzer no strauta, un es likšu kraukļiem tev tur sagādāt ēdamo.”+ 5 Un viņš tūlīt pat darīja tā, kā Jehova bija licis. Viņš aizgāja un apmetās Kerītas ielejā uz austrumiem no Jordānas. 6 Ik rītu un ik vakaru kraukļi viņam nesa maizi un gaļu, un viņš dzēra no strauta.+ 7 Bet pēc kāda laika strauts izsīka,+ jo visā zemē nebija lietus.

8 Tad Jehova viņam teica: 9 ”Ej uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un paliec tur. Es likšu kādai atraitnei tevi tur apgādāt ar pārtiku.”+ 10 Elija devās uz Sareptu. Kad viņš pienāca pie pilsētas vārtiem, viņš ieraudzīja atraitni, kas lasīja malku. Viņš tai teica: ”Lūdzu, atnes man mazliet ūdens, ko padzerties.”+ 11 Kad viņa gāja pēc ūdens, viņš uzsauca: ”Lūdzu, atnes man arī gabalu maizes!” 12 Bet viņa atbildēja: ”Tik tiešām, ka Jehova, tavs Dievs, ir dzīvs, man nav maizes, tikai traukā sauja miltu un krūkā mazliet eļļas.+ Kad es būšu salasījusi nedaudz malkas, es pagatavošu kaut ko sev un savam dēlam. To mēs vēl apēdīsim, un tad mums būs jāmirst.”

13 Elija viņai sacīja: ”Nebīsties, ej un dari, kā tu teici. Taču vispirms izcep man mazu plāceni no tā, kas tev ir, un atnes to man. Pēc tam vari pagatavot kaut ko sev un savam dēlam. 14 Jo Izraēla Dievs Jehova saka: ”Milti traukā nebeigsies un eļļa krūkā neizsīks līdz dienai, kad Jehova liks lietum līt pār zemi.””+ 15 Viņa aizgāja un izdarīja, kā Elija bija licis, un viņai pašai, Elijam un viņas mājiniekiem ilgu laiku bija, ko ēst.+ 16 Milti traukā nebeidzās un eļļa krūkā neizsīka, kā jau Jehova ar Elijas starpniecību bija teicis.

17 Pēc šiem notikumiem saslima mājas saimnieces dēls, un slimība bija tik smaga, ka viņš nomira*.+ 18 Tad viņa teica Elijam: ”Kas tev ir pret mani, Dieva vīrs? Vai tu esi nācis atgādināt manu vainu un nonāvēt manu dēlu?”+ 19 Elija sacīja: ”Dod man savu dēlu!” Viņš to paņēma no mātes rokām, uznesa jumtistabā, kur bija apmeties, un noguldīja savā gultā.+ 20 Viņš vērsās pie Jehovas, teikdams: ”Jehova, mans Dievs,+ vai tu liksi ciest šai atraitnei, pie kuras es esmu apmeties, un ļausi viņas dēlam mirt?” 21 Pēc tam viņš trīs reizes noliecās pār bērnu un piesauca Jehovu: ”Jehova, mans Dievs, lūdzu, liec šī bērna dzīvībai* atgriezties viņā!” 22 Jehova uzklausīja Elijas lūgumu+ — bērna dzīvība atgriezās tajā, un tas atdzīvojās.+ 23 Elija paņēma bērnu, nonesa no jumtistabas lejā, atdeva mātei un sacīja: ”Skaties, tavs dēls ir dzīvs!”+ 24 Tad sieviete teica Elijam: ”Tagad es zinu, ka tu tiešām esi Dieva vīrs+ un ka vārdi, ko Jehova runā ar tavu muti, ir patiesi.”

18 Pēc kāda laika, trešajā gadā,+ Jehova teica Elijam: ”Ej pie Ahaba, jo es likšu lietum līt pār zemi.”+ 2 Un Elija devās pie Ahaba. Tolaik Samarijā bija smags bads.+

3 Tikmēr Ahabs atsauca pils pārraugu Obadju. (Obadja ļoti bijās Jehovu. 4 Kad Izebele+ izrēķinājās ar Jehovas praviešiem, Obadja bija paslēpis alās simt praviešus — pa piecdesmit katrā alā —, un viņš tos apgādāja ar maizi un ūdeni.) 5 Ahabs sacīja Obadjam: ”Apstaigā šajā zemē visus avotus un visas ielejas! Varbūt mums izdosies atrast pietiekami daudz zāles, lai zirgi un mūļi paliktu dzīvi un lai neaizietu bojā pilnīgi visi mūsu lopi.” 6 Viņi sadalīja zemi savā starpā, lai to pārstaigātu, un Ahabs aizgāja pa vienu ceļu, bet Obadja — pa citu.

7 Ceļā Obadja satika Eliju, kas nāca viņam pretī. To pazinis, Obadja nometās ar seju pie zemes un jautāja: ”Vai tiešām tas esi tu, mans kungs Elija?”+ 8 Tas viņam atbildēja: ”Esmu gan. Ej un saki savam kungam: ”Elija ir te.”” 9 Bet Obadja sacīja: ”Ko es esmu grēkojis, ka tu mani nodod Ahabam? Viņš taču mani nonāvēs! 10 Tik tiešām, ka Jehova, tavs Dievs, ir dzīvs, nav tādas tautas vai valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis tevi meklēt. Kad viņam teica: ”Viņa te nav,” — viņš lika šai valstij un tautai zvērēt, ka tevi nav varējuši atrast.+ 11 Un tagad tu gribi, lai es eju un saku savam kungam: ”Elija ir te!” 12 Kad es no tevis aiziešu, Jehovas gars tevi aiznesīs+ nezināmā virzienā, un, kad es būšu nodevis ziņu Ahabam un viņš tevi neatradīs, viņš mani nogalinās. Bet tavs kalps jau kopš jaunības bīstas Jehovu. 13 Vai manam kungam nav pavēstīts, ko es darīju, kad Izebele slepkavoja Jehovas praviešus, — kā es paslēpu simt Jehovas praviešus alās, pa piecdesmit katrā, un apgādāju tos ar maizi un ūdeni?+ 14 Bet tagad tu gribi, lai es eju un saku savam kungam: ”Elija ir te!” Viņš taču mani nogalinās!” 15 ”Tik tiešām, ka ir dzīvs karapulku Pavēlnieks* Jehova, kam es kalpoju,” sacīja Elija, ”šodien es stāšos Ahaba priekšā!”

16 Tad Obadja devās pie Ahaba un tam visu izstāstīja, un Ahabs devās satikt Eliju.

17 Ieraudzījis Eliju, Ahabs izsaucās: ”Vai tas esi tu? Tas, kurš ir iegrūdis Izraēlu postā?”

18 Bet Elija atbildēja: ”Ne jau es esmu iegrūdis Izraēlu postā, bet gan tu un tava tēva dzimta. Jūs esat atmetuši Jehovas likumus, un jūs kalpojat Baaliem.+ 19 Bet tagad sasauc visu Izraēlu, kā arī 450 Baala praviešus un 400 Ašēras*+ praviešus, ko Izebele apgādā ar pārtiku! Lai tie nāk pie manis uz Karmela kalnu.”+ 20 Tad Ahabs sūtīja ziņu visiem izraēliešiem un sapulcināja praviešus Karmela kalnā.

21 Elija nostājās tautas priekšā un jautāja: ”Cik ilgi jūs svārstīsieties* starp divām pusēm?+ Ja Jehova ir Dievs, tad sekojiet viņam,+ bet, ja Baals ir Dievs — sekojiet tam!” Bet ļaudis viņam neatbildēja ne vārda. 22 Tad Elija sacīja tautai: ”Es esmu palicis vienīgais Jehovas pravietis,+ bet Baala praviešu ir 450. 23 Lai mums atved divus jaunus buļļus, un lai tie izvēlas vienu bulli, sacērt to gabalos un uzliek uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Es sagatavošu otru bulli, uzlikšu to uz malkas, bet uguni nepielikšu. 24 Tad piesauciet sava dieva vārdu,+ bet es piesaukšu Jehovas vārdu. Lai ir tā: Dievs, kurš atbildēs ar uguni, ir patiesais Dievs.”+ Un visa tauta atbildēja: ”Labi!”

25 Elija teica Baala praviešiem: ”Izvēlieties vienu bulli un sagatavojiet to pirmie, jo jūsu ir vairāk. Pēc tam piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet.” 26 Viņi paņēma bulli, ko bija izraudzījušies, sagatavoja to un no rīta līdz dienas vidum piesauca Baala vārdu: ”Ak, Baal, atbildi mums!” Taču neatskanēja nekāda balss, nekādas atbildes nebija.+ Un tie lēkāja* apkārt altārim, ko bija uzcēluši. 27 Ap dienas vidu Elija sāka tos izsmiet: ”Sauciet skaļāk! Viņš taču ir dievs!+ Varbūt viņš ir iegrimis domās vai aizgājis atviegloties*. Bet varbūt viņš ir aizmidzis un viņu vajag pamodināt!” 28 Tie sauca skaļā balsī un pēc sava paraduma savainoja sevi ar nažiem un šķēpiem tā, ka tiem plūda asinis. 29 Dienas vidus bija jau garām, bet viņi joprojām bija kā neprātā*, un tā tas turpinājās līdz vakara labības upura laikam, tomēr neatskanēja nekāda balss, atbildes nebija. Neviens viņus neuzklausīja.+

30 Pēc tam Elija sacīja tautai: ”Nāciet šurp!”, un visi ļaudis pienāca viņam klāt. Tad viņš salaboja Jehovas altāri, kas bija nopostīts.+ 31 Elija paņēma divpadsmit akmeņus atbilstoši Jēkaba dēlu cilšu skaitam — tā Jēkaba, kuram Jehova bija paziņojis: ”Tavs vārds būs Izraēls.”+ 32 No akmeņiem viņš uzcēla altāri+ par godu Jehovas vārdam un pēc tam visapkārt altārim izraka grāvi, kurš ieskāva laukumu, ko varētu apsēt ar diviem mēriem* labības. 33 Viņš sakārtoja malku, sacirta bulli gabalos un novietoja to uz malkas.+ Tad viņš teica: ”Piepildiet četras lielas krūkas ar ūdeni un izlejiet to uz dedzināmā upura un uz malkas!” 34 Pēc tam viņš teica: ”Dariet to vēlreiz!”, un viņi to izdarīja. Viņš teica: ”Dariet to trešo reizi!”, un viņi to izdarīja trešo reizi. 35 Ūdens tecēja visapkārt altārim, un viņš piepildīja ar ūdeni arī grāvi.

36 Ap vakara labības upura laiku+ pravietis Elija piegāja pie altāra un sacīja: ”Jehova, Ābrahāma,+ Īzaka+ un Izraēla Dievs, lai šodien top zināms, ka tu esi Dievs Izraēlā, ka es esmu tavs kalps un ka es to visu esmu darījis pēc tavas pavēles!+ 37 Atbildi man, Jehova! Atbildi man, lai šī tauta zina, ka tu, Jehova, esi Dievs un ka tu vēlies, lai viņi atgrieztos pie tevis!”+

38 Tad no debesīm krita Jehovas uguns un aprija dedzināmo upuri,+ malku, akmeņus un zemi un uzsūca ūdeni no grāvja.+ 39 Kad visi ļaudis to redzēja, viņi metās ar seju pie zemes un iesaucās: ”Jehova ir Dievs! Jehova ir Dievs!” 40 Bet Elija pavēlēja: ”Sagrābiet Baala praviešus! Neļaujiet nevienam aizbēgt!” Viņi tos sagrāba, un Elija tos noveda Kišonas ielejā*+ un tur nonāvēja.+

41 Elija sacīja Ahabam: ”Ej, ēd un dzer, jo ir dzirdama spēcīgas lietusgāzes šalkoņa.”+ 42 Ahabs aizgāja ēst un dzert, bet Elija uzkāpa Karmela virsotnē un, nometies zemē, nolieca galvu pie ceļiem.+ 43 Tad viņš teica savam kalpam: ”Pakāpies augstāk un paskaties uz jūras pusi!” Tas pakāpās, paskatījās un teica: ”Tur nekā nav.” Elija viņu sūtīja septiņas reizes, teikdams: ”Ej vēlreiz!” 44 Septītajā reizē kalps sacīja: ”Skaties, no jūras paceļas mākonis, tik mazs kā plauksta.” Elija viņu skubināja: ”Ej un saki Ahabam: ”Jūdz zirgus ratos un brauc lejā, lai lietus tevi nepārsteidz!”” 45 Tikmēr debesīs savilkās tumši mākoņi, sacēlās vējš un sākās spēcīga lietusgāze.+ Ahabs tikmēr brauca uz Jezreēlu.+ 46 Taču pār Eliju nāca Jehovas spēks — viņš aizbāza drēbju malu aiz jostas* un aizskrēja līdz Jezreēlai Ahabam pa priekšu.

19 Ahabs+ pastāstīja Izebelei+ visu, ko Elija bija izdarījis, un to, kā viņš ar zobenu bija nogalinājis visus praviešus.+ 2 Tad Izebele sūtīja pie Elijas vēstnesi un lika teikt: ”Lai dievi mani pārmāca un soda, ja rīt ap šo laiku es ar tevi neizrīkošos tāpat, kā tu esi izrīkojies ar viņiem!” 3 Baiļu pārņemts, Elija metās bēgt, lai glābtu savu dzīvību.+ Viņš nonāca Bēršebā,+ kas ir Jūdā,+ un atstāja savu kalpu tur, 4 bet pats devās tuksnesī. Nogājis vienas dienas gājumu, viņš apsēdās zem irbuleņu krūma un lūdzās, kaut varētu mirt. ”Nu man pietiek!” viņš teica. ”Ņem, Jehova, manu dzīvību*,+ jo es neesmu labāks par saviem tēviem.”

5 Viņš apgūlās zem irbuleņu krūma un aizmiga. Te pēkšņi viņam pieskārās eņģelis+ un sacīja: ”Celies un ēd!”+ 6 Paskatījies apkārt, Elija blakus galvgalim ieraudzīja plāceni, kas atradās uz karstiem akmeņiem, un tam līdzās krūku ar ūdeni. Viņš paēda, padzērās un atkal apgūlās. 7 Vēlāk Jehovas eņģelis ieradās vēlreiz, pieskārās viņam un teica: ”Celies un ēd, jo tevi gaida grūts ceļš.” 8 Viņš piecēlās, paēda un padzērās, un tas viņam deva spēku visam četrdesmit dienas un četrdesmit naktis ilgajam ceļam līdz Dieva kalnam Horebam.+

9 Tur viņš iegāja kādā alā+ un palika pa nakti. Piepeši Jehova viņu uzrunāja: ”Ko tu šeit dari, Elija?” 10 Viņš atbildēja: ”Degtin es esmu dedzis par Jehovu, karapulku Dievu.+ Izraēlieši ir pārkāpuši tavu līgumu,+ nopostījuši tavus altārus un ar zobenu nogalinājuši tavus praviešus+ — es vienīgais esmu atlicis. Un tagad viņi tīko atņemt man dzīvību.”+ 11 Bet Dievs teica: ”Izej un nostājies kalnā Jehovas priekšā!” Un, kad Jehova gāja garām,+ spēcīga vētra sašķēla kalnus un sadragāja klintis Jehovas priekšā,+ bet Jehovas šajā vētrā nebija. Pēc vētras nāca zemestrīce,+ bet Jehovas nebija zemestrīcē. 12 Pēc zemestrīces nāca uguns,+ bet Jehovas nebija arī ugunī, pēc uguns — mierīga, klusa balss.+ 13 Kad Elija to dzirdēja, viņš aizsedza seju ar apmetni,+ izgāja un nostājās pie alas ieejas. Tad balss viņam jautāja: ”Ko tu šeit dari, Elija?” 14 Viņš atbildēja: ”Degtin es esmu dedzis par Jehovu, karapulku Dievu. Izraēlieši ir pārkāpuši tavu līgumu,+ nopostījuši tavus altārus un ar zobenu nogalinājuši tavus praviešus — es vienīgais esmu atlicis. Un tagad viņi tīko atņemt man dzīvību.”+

15 Jehova viņam sacīja: ”Atgriezies un ej uz tuksnesi, kas ir pie Damaskas. Nonācis tur, svaidi Hazaēlu+ par Aramas ķēniņu. 16 Jehu,+ Nimšija mazdēlu, svaidi par Izraēla ķēniņu, bet Elīsu*, Šafata dēlu, no Ābel-Meholas — par pravieti savā vietā.+ 17 Ikvienu, kas paglābsies no Hazaēla zobena,+ nonāvēs Jehus,+ un ikvienu, kas paglābsies no Jehus zobena, nonāvēs Elīsa.+ 18 Man Izraēlā vēl ir palikuši septiņi tūkstoši+ — tie, kas nav metušies ceļos Baala priekšā+ un nav viņu skūpstījuši.”+

19 Aizgājis no turienes, viņš uzmeklēja Elīsu, Šafata dēlu. Elīsa tobrīd ara. Pavisam tur arklus vilka divpadsmit jūgi vēršu, un Elīsa gāja aiz divpadsmitā. Elija piegāja pie viņa un uzmeta viņam savu apmetni*.+ 20 Tad Elīsa atstāja vēršus, skrēja pakaļ Elijam un teica: ”Lūdzu, atļauj man noskūpstīt savu tēvu un māti! Tad es tev sekošu.” Elija atbildēja: ”Ej, es taču tev neliedzu!” 21 Tad Elīsa aizgāja, ņēma vienu pāri vēršu, tos nokāva* un, iekūris uguni no arkla un jūga kokiem, izvārīja vēršu gaļu un deva to ļaudīm, un tie ēda. Pēc tam viņš devās līdzi Elijam un sāka tam kalpot.+

20 Aramas+ ķēniņš Ben-Hadads+ sapulcināja visu savu karaspēku un ataicināja vēl trīsdesmit divus ķēniņus, kas ieradās ar saviem zirgiem un kaujas ratiem. Viņš devās uz Samariju, aplenca+ šo pilsētu un karoja pret to. 2 Tad viņš sūtīja uz pilsētu pie Izraēla ķēniņa Ahaba+ vēstnešus ar šādu ziņu: ”Ben-Hadads saka: 3 ”Tavs sudrabs un zelts ir mans, arī tavas skaistākās sievas un glītākie dēli ir mani.”” 4 Izraēla ķēniņš atbildēja: ”Ir tā, kā tu, mans kungs un ķēniņ, esi teicis, — es esmu tavs ar visu, kas man pieder.”+

5 Vēstneši atnāca vēlreiz un teica: ”Ben-Hadads saka: ”Es tev biju sūtījis ziņu, ka tev jāatdod man savs sudrabs un zelts, savas sievas un dēli. 6 Bet rīt ap šo laiku es atsūtīšu pie tevis savus kalpus, un tie pārmeklēs tavu pili un tavu kalpu namus un paņems visu, kas ir vērtīgs.””

7 Tad Izraēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecākos un teica: ”Ziniet un ņemiet vērā, ka šis vīrs ir nodomājis darīt ļaunu! Viņš jau pieprasīja, lai es viņam atdodu savas sievas un dēlus, savu sudrabu un zeltu, un es viņam neatteicu.” 8 Visi vecākie un visa tauta viņam sacīja: ”Neklausi un nepiekāpies viņam!” 9 Un viņš Ben-Hadada vēstnešiem atbildēja tā: ”Sakiet manam kungam un ķēniņam: ”Visu, ko tu sākumā savam kalpam liki darīt, es darīšu, taču šai prasībai es nevaru piekrist.”” Vēstneši devās prom un nodeva šo ziņu Ben-Hadadam.

10 Savukārt Ben-Hadads lika viņam teikt: ”Lai dievi mani pārmāca un soda, ja no Samarijas paliks tik daudz putekļu, ka pietiks pa saujai ikvienam manam vīram!” 11 Izraēla ķēniņš atbildēja: ”Sakiet viņam: ”Lai tas, kurš apjož zobenu, nelielās kā tāds, kas to jau ņem nost!””+ 12 Izdzirdējis šo atbildi, Ben-Hadads, kurš tobrīd kopā ar ķēniņiem dzīroja teltīs, sacīja saviem kalpiem: ”Gatavojieties kaujai!” Un tie sāka gatavoties, lai uzbruktu pilsētai.

13 Tad pie Izraēla ķēniņa Ahaba+ pienāca kāds pravietis un teica: ”Jehova saka: ”Vai tu redzi visu šo milzīgo karapulku? Šodien es to nodošu tavā varā, un tu zināsi, ka es esmu Jehova.””+ 14 ”Kādā veidā?” Ahabs jautāja. Tas atbildēja: ”Jehova saka: ”To paveiks apgabalu priekšnieku palīgi.”” ”Kurš lai sāk kauju?” viņš vaicāja. ”Tu!” pravietis atteica.

15 Ahabs saskaitīja apgabalu priekšnieku palīgus, un to bija 232; pēc tam viņš saskaitīja visus izraēliešu karavīrus — to bija 7000. 16 Dienas vidū tie devās ārā no pilsētas, bet Ben-Hadads kopā ar trīsdesmit diviem ķēniņiem, kas viņam bija nākuši palīgā, teltīs dzēra, līdz piedzērās. 17 Pirmie no pilsētas izgāja apgabalu priekšnieku palīgi. Tad Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam ziņoja: ”No Samarijas ir iznākuši vīri.” 18 Viņš pavēlēja: ”Ja viņi nāk lūgt mieru, sagūstiet viņus dzīvus; ja viņi nāk karot, arī tad sagūstiet viņus dzīvus!” 19 Kad apgabalu priekšnieku palīgi un karapulks, kas tiem sekoja, bija iznākuši no pilsētas, 20 viņi sakāva savus pretiniekus. Aramieši bēga,+ un izraēlieši tos vajāja, bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga jāšus uz zirga kopā ar daļu no jātniekiem. 21 Arī Izraēla ķēniņš devās cīņā. Viņš sakāva ienaidnieka jātniekus un kaujas ratu braucējus un pieveica aramiešus varenā kaujā.

22 Pēc tam pie Izraēla ķēniņa atnāca pravietis+ un teica: ”Ej, stiprini aizsardzību un apdomā, kā rīkoties,+ jo nākamā gada sākumā* Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks.”+

23 Bet Aramas ķēniņa kalpi viņam sacīja: ”Viņu Dievs ir kalnu Dievs, tāpēc viņi mūs uzveica. Ja mēs cīnītos ar viņiem līdzenumā, tad gan mēs viņus uzveiktu. 24 Dari tā: par karaspēka vadoņiem ķēniņu+ vietā iecel pārvaldniekus. 25 Pēc tam sapulcini tikpat lielu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, lai zirgu un kaujas ratu būtu tikpat, cik bija iepriekš. Tad cīnīsimies ar tiem līdzenumā! Tur mēs viņus uzveiksim.” Viņš uzklausīja šo padomu un tā arī rīkojās.

26 Gada sākumā Ben-Hadads sapulcināja aramiešus un devās uz Afēku,+ lai karotu ar izraēliešiem. 27 Arī izraēlieši tika sapulcināti un apgādāti ar visu nepieciešamo, un viņi devās tiem pretī. Kad izraēlieši tiem iepretī uzcēla nometni, viņi salīdzinājumā ar aramiešiem, kas piepildīja visu zemi, bija kā divi kazu ganāmpulciņi.+ 28 Tad Dieva vīrs, pienācis pie Izraēla ķēniņa, teica: ”Jehova saka: ”Tāpēc, ka aramieši ir teikuši: ”Jehova ir kalnu Dievs, nevis līdzenumu Dievs,” — es visu šo milzīgo karapulku nodošu tavā varā,+ un jūs zināsiet, ka es esmu Jehova.””+

29 Abi karapulki palika nometnēs viens otram pretī septiņas dienas, un septītajā dienā sākās kauja. Vienā dienā izraēlieši nogalināja 100 000 aramiešu kājnieku. 30 Atlikušie aizbēga uz Afēku,+ taču pār 27 000 vīru, kas tur bija paglābušies, sagruva pilsētas mūris. Arī Ben-Hadads bēga un, nonācis pilsētā, paslēpās kādā namā, pašā tālākajā telpā.

31 Viņa kalpi viņam teica: ”Mēs esam dzirdējuši, ka Izraēla ķēniņi ir žēlsirdīgi*. Ļauj mums uzvilkt maisa drānas, aptīt ap galvu virves un iet pie Izraēla ķēniņa. Varbūt viņš saudzēs tavu dzīvību.”+ 32 Tad viņi uzvilka maisa drānas un aptina ap galvu virves, ieradās pie Izraēla ķēniņa un teica: ”Tavs kalps Ben-Hadads saka: ”Lūdzu, atstāj mani dzīvu!”” Ķēniņš atbildēja: ”Vai viņš vēl ir dzīvs? Viņš ir mans brālis.” 33 Vīri to uztvēra kā labu zīmi un, saprazdami, ka viņa vārdos nav viltus, piebalsoja: ”Ben-Hadads ir tavs brālis!” Ahabs pavēlēja: ”Atvediet viņu!” Kad Ben-Hadads atnāca, Ahabs tam lika iekāpt viņa ratos.

34 Ben-Hadads viņam sacīja: ”Es tev atdošu pilsētas, ko mans tēvs atņēma tavam tēvam, un tu vari sev ierīkot tirgus ielas Damaskā, kā mans tēvs to darīja Samarijā.”

Ahabs atbildēja: ”Uz šīs vienošanās pamata es ļaušu tev iet.”

Viņš noslēdza ar to vienošanos un to atlaida.

35 Paklausīdams Jehovas pavēlei, kāds no praviešu dēliem*+ teica savam biedram: ”Iesit man!” Bet tas atteicās viņam sist. 36 Tad viņš tam teica: ”Tāpēc, ka tu nepaklausīji Jehovam, tevi saplosīs lauva, tiklīdz tu aiziesi.” Kad tas aizgāja, tam uzbruka lauva un to saplosīja.

37 Viņš sastapa citu vīru un tam teica: ”Iesit man!” Tas viņam iesita un viņu savainoja.

38 Tad pravietis aizgāja un, uzlicis uz acīm apsēju, lai viņu nepazītu, ceļa malā gaidīja ķēniņu. 39 Kad ķēniņš gāja garām, viņš tam teica: ”Tavs kalps atradās kaujas jūklī, un tur bija kāds kareivis, kas pieveda pie manis gūstekni un teica: ”Uzraugi viņu! Ja viņš aizbēgs, par viņa dzīvību tev būs jāsamaksā ar savu dzīvību+ vai arī tev būs jādod talents* sudraba.” 40 Kamēr tavs kalps bija aizņemts ar citām lietām, tas vīrs aizbēga.” Izraēla ķēniņš viņam teica: ”Nu lūk, tu pats esi izteicis sev spriedumu!” 41 Tad viņš norāva sev no acīm apsēju, un Izraēla ķēniņš saprata, ka tas ir viens no praviešiem.+ 42 Viņš ķēniņam teica: ”Jehova saka tā: ”Tāpēc, ka tu šim vīram, ko es biju lēmis iznīcināt, ļāvi izbēgt,+ tu samaksāsi par viņa dzīvību ar savu dzīvību+ un tava tauta tiks iznīcināta viņa tautas vietā.””+ 43 Un Izraēla ķēniņš devās mājup uz Samariju+ saīdzis un drūms.

21 Pēc tam notika, lūk, kas: jezreēlietim Nābotam piederēja vīna dārzs, kas atradās Jezreēlā,+ līdzās Samarijas ķēniņa Ahaba pilij. 2 Ahabs sacīja Nābotam: ”Atdod man savu vīna dārzu — tas ir blakus manai pilij, un es tur gribu ierīkot sakņu dārzu. Tā vietā es tev došu labāku vīna dārzu, vai arī, ja tu gribi, es to atpirkšu no tevis.” 3 Bet Nābots Ahabam atbildēja: ”Nemūžam es tev neatdošu savu tēvu mantojumu, jo Jehovam tas būtu nepieņemami!”+ 4 Ahabs atgriezās pilī saīdzis un drūms, tāpēc ka jezreēlietis Nābots viņam bija atbildējis: ”Es tev neatdošu savu tēvu mantojumu.” Viņš apgūlās savā gultā, aizgrieza seju un neko neēda.

5 Tad viņa sieva Izebele+ ienāca pie viņa un vaicāja: ”Kāpēc tu esi saīdzis un neko neēd?” 6 Viņš atbildēja: ”Es teicu jezreēlietim Nābotam: ”Pārdod man savu vīna dārzu, vai arī, ja tu gribi, tā vietā es tev došu citu vīna dārzu,” — bet viņš sacīja: ”Es tev neatdošu savu vīna dārzu.”” 7 ”Vai tad tu neesi Izraēla ķēniņš?” atteica viņa sieva Izebele. ”Celies, ēd un līksmojies! Es tev sagādāšu jezreēlieša Nābota vīna dārzu.”+ 8 Tad viņa Ahaba vārdā uzrakstīja vēstules, aizzīmogoja ar viņa zīmogu+ un nosūtīja šīs vēstules vecākajiem+ un augstmaņiem pilsētā, kurā dzīvoja Nābots. 9 Vēstulēs viņa rakstīja: ”Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nābotu tautas priekšā. 10 Divi nelieši lai apsēžas viņam pretī un liecina pret viņu,+ sacīdami: ”Tu esi nolādējis Dievu un ķēniņu!”+ Pēc tam izvediet viņu ārā no pilsētas un nomētājiet ar akmeņiem.”+

11 Un pilsētas vīri, vecākie un augstmaņi, kas dzīvoja viņa pilsētā, rīkojās tā, kā bija rakstīts vēstulēs, ko Izebele viņiem bija atsūtījusi. 12 Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nābotu tautas priekšā. 13 Tad atnāca divi nelieši, apsēdās pretī Nābotam un tautas priekšā liecināja pret viņu, sacīdami: ”Nābots ir nolādējis Dievu un ķēniņu!”+ Un viņu izveda ārpus pilsētas un nomētāja ar akmeņiem.+ 14 Pēc tam Izebelei tika nosūtīta ziņa: ”Nābots ir nomētāts ar akmeņiem.”+

15 Kad Izebele uzzināja, ka Nābots ir nomētāts ar akmeņiem, viņa Ahabam teica: ”Ej un saņem īpašumā jezreēlieša Nābota vīna dārzu,+ ko viņš atteicās tev pārdot, jo Nābota vairs nav starp dzīvajiem; viņš ir miris.” 16 Izdzirdējis, ka Nābots ir miris, Ahabs tūlīt pat devās uz jezreēlieša Nābota vīna dārzu, lai to piesavinātos.

17 Tad Jehova tišbietim Elijam+ teica: 18 ”Ej, uzmeklē Izraēla ķēniņu Ahabu, kas valda Samarijā.+ Viņš ir aizgājis uz Nābota vīna dārzu, lai to pārņemtu savā īpašumā. 19 Paziņo viņam: ”Jehova saka tā: ”Tu esi noslepkavojis cilvēku+ un tagad piesavinies viņa īpašumu?””+ Pēc tam viņam pasludini: ”Jehova saka: ”Tur, kur suņi uzlaizīja Nābota asinis, suņi uzlaizīs arī tavas asinis.”””+

20 Ahabs Elijam teica: ”Tu mani esi atradis, mans ienaidniek!”+ Tas atbildēja: ”Jā, esmu atradis. Dievs ir teicis: ”Tu ietiepīgi dari to, kas Jehovam nepatīk,+ 21 tāpēc es likšu nākt pār tevi nelaimei un iznīdēšu tavus pēcnācējus. Es iznīcināšu Ahaba dzimtā katru, kas ir vīriešu kārtas,+ pat visnožēlojamākos un vārgākos Izraēlā.+ 22 Un es rīkošos ar tavu dzimtu tāpat kā ar Jerobeāma,+ Nebāta dēla, dzimtu un ar Baešas,+ Ahijas dēla, dzimtu, jo tu manī esi iesvēlis dusmas un esi pamudinājis Izraēlu grēkot.” 23 Bet par Izebeli Jehova ir teicis: ”Izebeli kādā zemes gabalā Jezreēlā ēdīs suņi.+ 24 Ikvienu no Ahaba dzimtas, kurš mirs pilsētā, ēdīs suņi, un ikvienu, kas mirs klajā laukā, ēdīs putni.+ 25 Vēl neviens tik ietiepīgi nav darījis to, kas Jehovam nepatīk, kā to ir darījis Ahabs,+ savas sievas Izebeles skubināts.+ 26 Viņš ir rīkojies sevišķi riebīgi, pielūgdams pretīgos elkus, tāpat kā to bija darījuši amorieši, ko Jehova, izraēliešiem ienākot, bija padzinis no šīs zemes.””+

27 Kad Ahabs to dzirdēja, viņš saplēsa savas drēbes un uzvilka pār miesu maisa drānas. Viņš gavēja, gulēja maisa drānās un staigāja nomākts. 28 Tad Jehova teica tišbietim Elijam: 29 ”Vai tu esi pamanījis, ka Ahabs ir pazemojies manā priekšā?+ Tā kā viņš ir pazemojies manā priekšā, es nelikšu notikt nelaimei viņa dzīves laikā. Es likšu nākt nelaimei pār viņa dzimtu viņa dēla dzīves laikā.”+

22 Trīs gadus starp Aramu un Izraēlu nebija kara. 2 Trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats+ ieradās pie Izraēla ķēniņa.+ 3 Tad Izraēla ķēniņš teica saviem kalpiem: ”Jūs taču zināt, ka Rāmot-Gileāda+ pieder mums. Bet mēs vilcināmies to atgūt no Aramas ķēniņa.” 4 Un viņš uzrunāja Jošafatu: ”Vai tu nāksi kopā ar mani karot uz Rāmot-Gileādu?” Jošafats atbildēja Izraēla ķēniņam: ”Mēs ar tevi esam kā viens, mana tauta ir tava tauta, un mani zirgi ir tavējie.”+

5 Tomēr Jošafats Izraēla ķēniņam teica: ”Vispirms, lūdzu, noskaidro,+ ko saka Jehova!”+ 6 Tad Izraēla ķēniņš sapulcēja praviešus, kādus četrsimt vīrus, un tiem jautāja: ”Vai man iet cīņā pret Rāmot-Gileādu vai neiet?” Tie atteica: ”Ej! Jehova to nodos ķēniņa rokās!”

7 Bet Jošafats sacīja: ”Vai te nav kāds Jehovas pravietis? Vaicāsim arī viņam, ko par to saka Dievs.”+ 8 ”Ir vēl viens vīrs, ar kura starpniecību var izvaicāt Jehovu,”+ atbildēja Izraēla ķēniņš, ”bet es viņu neieredzu,+ jo viņš par mani nepravieto neko labu — tikai sliktu vien.+ Tas ir Miha, Jimlas dēls.” Taču Jošafats teica: ”Nerunā tā, ķēniņ!”

9 Tad Izraēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un tam pavēlēja: ”Tūlīt pat atved šurp Mihu, Jimlas dēlu!”+ 10 Izraēla ķēniņš Ahabs un Jūdas ķēniņš Jošafats savos ķēniņu tērpos sēdēja troņos laukumā pie Samarijas vārtiem, un visi pravieši pravietoja viņu priekšā.+ 11 Cedekija, Kenaānas dēls, kas bija darinājis dzelzs ragus, paziņoja: ”Jehova saka: ”Ar tiem tu badīsi aramiešus, līdz būsi tos iznīcinājis!”” 12 Tāpat pravietoja visi pārējie pravieši, sacīdami: ”Ej uz Rāmot-Gileādu, un tev viss izdosies! Jehova to nodos ķēniņa rokās.”

13 Vēstnesis, kas bija devies ataicināt Mihu, tam sacīja: ”Pravieši vienā mutē paredz ķēniņam uzvaru. Runā, lūdzu, arī tu tāpat kā viņi un pravieto labu.”+ 14 Bet Miha atbildēja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, — es runāšu tikai to, ko man teiks Jehova!” 15 Kad viņš ieradās pie ķēniņa, tas viņam jautāja: ”Miha, vai mums iet cīņā pret Rāmot-Gileādu vai neiet?” ”Ej, un tev viss izdosies,” viņš atbildēja, ”Jehova to nodos ķēniņa rokās.” 16 Ķēniņš viņam sacīja: ”Cik reižu man tev jāliek zvērēt, ka tu man neteiksi neko citu kā vienīgi patiesību Jehovas vārdā?” 17 Tad Miha pavēstīja: ”Es redzēju visus izraēliešus izklīdinātus kalnos+ kā avis bez gana. Jehova ir teicis: ”Tiem vairs nav vadoņa. Lai ikviens ar mieru atgriežas savā namā!””

18 Izraēla ķēniņš vērsās pie Jošafata: ”Vai tad es tev neteicu, ka viņš par mani nepravietos neko labu, tikai sliktu?”+

19 Bet Miha sacīja: ”Tāpēc uzklausi Jehovas vēsti! Es redzēju Jehovu sēžam tronī+ un visu debesu karapulku stāvam pa labi un pa kreisi no viņa.+ 20 Jehova vaicāja: ”Kurš piemānīs Ahabu, lai viņš dotos uz Rāmot-Gileādu un pie tās kristu?” Un viens teica vienu, bet cits — kaut ko citu. 21 Tad kāds gars*+ nostājās Jehovas priekšā un teica: ”Es viņu piemānīšu.” ”Kā tu to izdarīsi?” Jehova jautāja. 22 Šis gars atbildēja: ”Es kļūšu par maldu garu visu viņa praviešu mutē.”+ Dievs teica: ”Tev tiešām izdosies viņu piemānīt. Ej un dari to!” 23 Jehova ir ielicis maldu garu visu šo praviešu mutē.+ Īstenībā Jehova tev uzsūtīs nelaimi.”+

24 Tad pienāca Cedekija, Kenaānas dēls, iesita Miham pa vaigu un sacīja: ”Vai tad Jehovas gars būtu mani atstājis, lai runātu ar tevi?”+ 25 Miha atteica: ”To tu redzēsi tajā dienā, kad būsi iebēdzis vistālākajā istabā, lai paslēptos.” 26 Izraēla ķēniņš pavēlēja: ”Ņemiet Mihu, aizvediet pie pilsētas pārvaldnieka Amona un pie Joāša, ķēniņa dēla, 27 un sakiet tiem, ka ķēniņš ir pavēlējis: ”Lieciet viņu cietumā+ un dodiet viņam maizes un ūdens devu, kas mazāka par parasto, kamēr es nebūšu atgriezies sveiks un vesels!”” 28 Bet Miha sacīja: ”Ja tu tiešām atgriezīsies sveiks un vesels, tad Jehova nav ar mani runājis.”+ Un viņš piebilda: ”Ņemiet to vērā, visi ļaudis!”

29 Pēc tam Izraēla ķēniņš un Jošafats, Jūdas ķēniņš, devās uz Rāmot-Gileādu.+ 30 Izraēla ķēniņš teica Jošafatam: ”Es iešu kaujā pārģērbies, lai mani nepazītu, bet tu gan uzvelc savu ķēniņa tērpu.” Tā nu Izraēla ķēniņš pārģērbās+ un devās kaujā. 31 Aramas ķēniņš bija devis rīkojumu saviem trīsdesmit diviem kaujas ratu vienību komandieriem:+ ”Necīnieties ne ar necilo, ne vareno, bet tikai ar Izraēla ķēniņu!” 32 Tiklīdz kaujas ratu komandieri ieraudzīja Jošafatu, viņi nodomāja: ”Tas noteikti ir Izraēla ķēniņš!” un devās ar to cīnīties. Jošafats sauca palīgā, 33 un, kad kaujas ratu komandieri saprata, ka tas nav Izraēla ķēniņš, viņi pārstāja tam sekot.

34 Bet kāds vīrs izšāva bultu un nejauši trāpīja Izraēla ķēniņam bruņu salaiduma vietā. Ķēniņš sacīja savu kaujas ratu braucējam: ”Griezies apkārt un ved mani prom no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!”+ 35 Nikna kauja plosījās visu to dienu, un ķēniņu vajadzēja atbalstīt, lai viņš varētu nostāvēt ratos, pagriezies pret aramiešiem. Asinis no brūces satecēja kaujas ratos, un vakarā viņš nomira.+ 36 Ap saules rietu visam karapulkam tika dota pavēle: ”Ikviens uz savu pilsētu! Ikviens uz savu dzīvesvietu!”+ 37 Tā ķēniņš nomira, un viņu atveda uz Samariju; ķēniņu apglabāja Samarijā. 38 Kad kaujas rati tika mazgāti pie dīķa Samarijā, suņi uzlaizīja viņa asinis un turpat mazgājās prostitūtas,* kā jau Jehova iepriekš bija teicis.+

39 Bet pārējie Ahaba darbi, viss, ko viņš paveica, ziloņkaula pils,+ ko viņš uzcēla, un visas pilsētas, ko viņš uzbūvēja, — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 40 Ahabs apgūlās pie saviem tēviem,+ un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Ahazja.+

41 Jošafats,+ Asas dēls, bija kļuvis par Jūdas ķēniņu Izraēla ķēniņa Ahaba ceturtajā valdīšanas gadā. 42 Jošafatam bija trīsdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa māte bija Azūba, Šilhija meita. 43 Viņš it visā staigāja sava tēva Asas pēdās,+ nenovērsās no šī ceļa un darīja to, kas ir pareizs Jehovas acīs.+ Tomēr visas upurvietas netika nopostītas, un ļaudis joprojām tur ziedoja un dedzināja upurus.+ 44 Starp Jošafatu un Izraēla ķēniņu valdīja miers.+ 45 Bet pārējie Jošafata darbi, viņa varenība un tas, kā viņš karoja, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. 46 Turklāt viņš iznīdēja no zemes netikļus*,+ kas vēl bija palikuši no viņa tēva Asas laikiem.+

47 Edomā+ tolaik nebija ķēniņa, bet tikai vietvaldis.+

48 Jošafats uzbūvēja Taršišas kuģus*, lai tie dotos uz Ofīru pēc zelta,+ taču tie tur nenonāca, jo Ecjon-Geberā kuģi tika sadragāti.+ 49 Tajā laikā Ahaba dēls Ahazja sacīja Jošafatam: ”Lai mani kalpi kuģo kopā ar taviem kalpiem!” Bet Jošafats nebija ar mieru.

50 Jošafats apgūlās pie saviem tēviem+ un tika apglabāts sava tēvutēva Dāvida pilsētā, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Jorāms.+

51 Ahazja,+ Ahaba dēls, kļuva par Izraēla ķēniņu Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja Samarijā divus gadus. 52 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, un staigāja sava tēva+ un savas mātes+ pēdās, kā arī Jerobeāma, Nebāta dēla, pēdās, kurš bija pamudinājis Izraēlu grēkot.+ 53 Viņš kalpoja un zemojās Baalam,+ un viņš sadusmoja Jehovu, Izraēla Dievu,+ tāpat kā bija darījis viņa tēvs.