OTRĀ LAIKU GRĀMATA

1 Dāvida dēla Sālamana vara aizvien vairāk nostiprinājās. Dievs Jehova bija ar viņu un padarīja viņu diženu.+

2 Sālamans sasauca visu Izraēlu — tūkstošu un simtu komandierus, tiesnešus un visus izraēliešu vadoņus, dzimtu galvas. 3 Tad Sālamans un visi sapulcētie ļaudis devās uz Gibeonas upurvietu*,+ jo tur atradās Dieva saiešanas telts, ko tuksnesī bija izgatavojis Jehovas kalps Mozus. 4 Bet Dieva šķirstu Dāvids bija licis atnest no Kirjat-Jeārīmas+ uz Jeruzālemi, kur viņš tam bija uzcēlis telti.+ 5 Vara altāris,+ ko bija darinājis Becaleēls,+ Hūra dēla Ūrija dēls, bija novietots Jehovas mājokļa priekšā, un Sālamans un ļaužu pulks tur lūdza Dievu*. 6 Uz šī vara altāra pie saiešanas telts Sālamans nesa upurus Jehovam un upurēja 1000 dedzināmo upuru.+

7 Tonakt Dievs parādījās Sālamanam un viņu uzrunāja: ”Saki, ko lai es tev dodu!”+ 8 Sālamans Dievam atbildēja: ”Tava uzticīgā mīlestība bagātīgi ir izpaudusies pret manu tēvu Dāvidu,+ un tu esi iecēlis mani par ķēniņu viņa vietā.+ 9 Un nu, Dievs Jehova, lai piepildās tavs solījums manam tēvam Dāvidam,+ jo tu mani esi iecēlis par ķēniņu tautai, kas skaitā ir kā zemes putekļi.+ 10 Dod man gudrību un zināšanas,+ lai es varētu vadīt šo tautu — jo kurš gan spēj tiesāt tavu lielo tautu?”+

11 Tad Dievs Sālamanam teica: ”Tā kā tev sirdī ir šāda vēlēšanās un tu neesi lūdzis ne bagātību, ne mantu, ne godu, ne ilgu mūžu, nedz nāvi saviem ienaidniekiem, bet esi lūdzis gudrību un zināšanas, lai spētu tiesāt manu tautu, kurai es tevi esmu iecēlis par ķēniņu,+ 12 es tev došu gan gudrību, gan zināšanas. Bet es tev piešķiršu arī bagātību, mantu un godu, kādu nav bijis nevienam ķēniņam pirms tevis un arī pēc tevis nebūs.”+

13 No Gibeonas,+ kur bija saiešanas telts, Sālamans atgriezās Jeruzālemē un valdīja pār Izraēlu. 14 Sālamans vairoja kaujas ratu un zirgu* skaitu; viņam bija 1400 kaujas ratu un 12 000 zirgu*,+ un viņš tos novietoja kaujas ratu pilsētās+ un pie sevis Jeruzālemē.+ 15 Ķēniņš Jeruzālemē uzkrāja tik daudz sudraba un zelta kā akmeņu+ un tik daudz ciedru kā sikomoru Šefelā.+ 16 Zirgus Sālamans ieveda no Ēģiptes;+ ķēniņa tirgotāji pirka zirgu ganāmpulkus* par noteiktu cenu.+ 17 Par katriem kaujas ratiem, ko ieveda no Ēģiptes, viņi maksāja 600 sudraba gabalu, bet par katru zirgu — 150. Viņi ar tiem apgādāja arī visus hetiešu un aramiešu ķēniņus.

2 Sālamans pavēlēja uzcelt namu Jehovas vārdam,+ kā arī ķēniņa pili viņam pašam.+ 2 Viņš norīkoja 70 000 vīru par nastu nesējiem, 80 000 — par akmeņlauzējiem kalnos+ un 3600 vīru iecēla tiem par uzraugiem.+ 3 Sālamans sūtīja ziņu Tiras ķēniņam Hīrāmam:+ ”Tu sagādāji ciedrus manam tēvam Dāvidam, lai viņš uzbūvētu sev pili.+ Lūdzu, sūti tos arī man! 4 Es tagad gatavojos celt namu sava Dieva Jehovas vārdam, lai to veltītu viņam un dedzinātu tur viņa priekšā smaržīgu kvēpināmo,+ lai tur pastāvīgi viņa priekšā būtu noliktas maizes+ un lai gan rītos, gan vakaros,+ gan sabatā,+ gan jaunā mēnesī+ un mūsu Dieva Jehovas svētkos+ tur tiktu nesti dedzināmie upuri. Tā izraēliešiem ir noteikts uz laiku laikiem. 5 Nams, ko es gribu celt, būs dižens, jo mūsu Dievs ir dižāks par visiem citiem dieviem. 6 Bet kurš gan spētu uzcelt viņam namu, ja pat debesis un debesu debesis viņam nav gana plašas!+ Kas es tāds esmu, lai būvētu viņam namu? Es to varu uzcelt vienīgi, lai dedzinātu upurus viņa priekšā. 7 Tāpēc atsūti man meistaru, kas prot apstrādāt zeltu, sudrabu, varu+ un dzelzi, strādāt ar purpurkrāsas, karmīnsarkanu un zilu vilnu un grebt rotājumus. Viņš strādās Jūdā un Jeruzālemē kopā ar maniem meistariem, kurus ir izraudzījies mans tēvs Dāvids.+ 8 Atsūti man arī ciedrus, kadiķus*+ un sarkankoku+ no Libāna, jo es zinu, cik prasmīgi tavi kalpi cērt Libāna kokus.+ Mani kalpi strādās kopā ar tavējiem,+ 9 lai sagatavotu man lielu daudzumu kokmateriālu, jo nams, ko es gribu celt, būs neparasti dižens. 10 Taviem kalpiem, kas cirtīs kokus, es došu uzturam+ 20 000 koru* kviešu, 20 000 koru miežu, 20 000 batu* vīna un 20 000 batu eļļas.”

11 Tad Tiras ķēniņš Hīrāms atsūtīja Sālamanam vēstuli, kurā bija sacīts: ”Jehova mīl savu tautu, tāpēc viņš tevi ir iecēlis tai par ķēniņu.” 12 Hīrāms rakstīja: ”Lai slavēts Jehova, Izraēla Dievs, kas radījis debesis un zemi, jo viņš ir devis ķēniņam Dāvidam gudru, apdomīgu un saprātīgu+ dēlu,+ kas uzbūvēs namu Jehovam un pili sev pašam. 13 Es tagad sūtu pie tevis Hīrām-Abiju,+ zinošu, prasmīgu meistaru, 14 kura māte ir no Dana cilts, bet tēvs ir tirietis. Viņam ir pieredze darbā ar zeltu, sudrabu, varu, dzelzi, akmeņiem un koku, kā arī ar purpurkrāsas, zilu un karmīnsarkanu vilnu un smalku linu.+ Viņš prot izgrebt visādus rotājumus un prasmīgi īstenot visu, ko viņam uzdod.+ Hīrām-Abijs strādās kopā ar taviem un mana kunga Dāvida, tava tēva, meistariem. 15 Un nu, mans kungs, sūti saviem kalpiem solītos kviešus, miežus, eļļu un vīnu!+ 16 Savukārt mēs cirtīsim Libānā kokus,+ cik vien tev vajadzīgs, un pludināsim tos tev pa jūru uz Jafu,+ bet tu tos varēsi aizgādāt uz Jeruzālemi.”+

17 Sālamans saskaitīja visus ienācējus, kas dzīvoja Izraēla zemē,+ kā iepriekš bija darījis viņa tēvs Dāvids,+ un to skaits bija 153 600. 18 70 000 no tiem viņš norīkoja par nastu nesējiem, 80 000 — par akmeņlauzējiem+ kalnos, bet 3600 — par darbu uzraugiem.+

3 Tad Sālamans sāka būvēt Jehovas namu.+ Viņš to cēla Jeruzālemē, Morijas kalnā,+ kur Jehova bija parādījies viņa tēvam Dāvidam,+ — Dāvida sagatavotajā vietā uz jebūsieša Ornāna kuļamklona.+ 2 Viņš uzsāka būvdarbus ceturtajā valdīšanas gadā, otrā mēneša otrajā dienā. 3 Sālamans ielika Dieva namam pamatus, kuru garums bija sešdesmit olektis, bet platums — divdesmit olektis+ pēc agrākā mēra*. 4 Priekšnama platums bija divdesmit olektis (tas atbilda nama platumam) un arī augstums bija divdesmit olektis*; Sālamans pārklāja tā iekšpusi ar tīru zeltu.+ 5 Lielo telpu viņš apšuva ar kadiķkoku, pārklāja ar tīru zeltu+ un izrotāja ar palmu attēliem+ un ķēdēm.+ 6 Viņš izgreznoja namu ar dārgiem akmeņiem,+ un zelts,+ kas tika izmantots, bija no Parvaimas. 7 Viņš pārklāja ar zeltu nama sijas, sliekšņus, sienas un durvis+ un sienās iegreba ķerubus.+

8 Sālamans izveidoja arī vissvētāko vietu;+ tās garums bija tāds pats kā nama platums — divdesmit olektis —, un arī platums bija divdesmit olektis. Viņš to pārklāja ar sešsimt talentiem* tīra zelta.+ 9 Naglām izmantotā zelta svars bija piecdesmit šekeļi*, un viņš pārklāja jumtistabas ar zeltu.

10 Pēc tam viņš vissvētākajai vietai darināja divus ķerubu tēlus un pārklāja tos ar zeltu.+ 11 Ķerubu spārnu+ kopējais garums bija divdesmit olektis. Pirmajam ķerubam viens spārns bija piecas olektis* garš, un tas sniedzās līdz telpas sienai; otrs spārns tāpat bija piecas olektis garš, un tas skāra otra ķeruba spārnu. 12 Arī otram ķerubam viens spārns bija piecas olektis garš, un tas sniedzās līdz otrai sienai; otrs spārns tāpat bija piecas olektis garš, un tas skāra pirmā ķeruba spārnu. 13 Šo ķerubu spārni pletās divdesmit olekšu platumā; ķerubi stāvēja ar seju pret nama iekšpusi*.

14 No zilas, purpurkrāsas un karmīnsarkanas vilnas un smalka lina viņš darināja priekškaru+ un izšuva uz tā ķerubus.+

15 Nama priekšā viņš izveidoja divus stabus,+ kuru garums bija trīsdesmit piecas olektis*, kapiteļi stabu galos bija piecas olektis augsti.+ 16 Viņš izgatavoja ķēžu vijas, ar kurām izrotāja stabu augšgalus, un darināja simt granātābolu, kurus piestiprināja pie ķēdēm. 17 Viņš uzstādīja stabus tempļa priekšā — vienu labajā* un otru kreisajā* pusē. To, kas bija labajā pusē, viņš nosauca par Jāhīnu*, bet otru — par Boāsu*.

4 Tad viņš darināja divdesmit olektis garu, divdesmit olektis platu un desmit olektis augstu* vara altāri.+

2 Viņš izlēja no metāla ūdenstvertni*.+ Tā bija apaļa, desmit olektis plata no vienas malas līdz otrai un piecas olektis augsta, un tās apkārtmērs bija trīsdesmit olektis*.+ 3 Gar malu ūdenstvertnei bija rūgtajiem arbūziem līdzīgi rotājumi,+ pa desmit uz olekti, un šie rotājumi bija divās rindās. Tie bija viena lējuma ar tvertni. 4 Tā bija novietota uz divpadsmit vēršiem,+ no kuriem trīs raudzījās uz ziemeļiem, trīs — uz rietumiem, trīs — uz dienvidiem un trīs — uz austrumiem; tvertne balstījās uz tiem, un to pakaļpuses bija vērstas uz vidu. 5 Tās biezums bija viena plauksta*, un tās mala bija veidota kā kausa mala, līdzīga lilijas ziedam. Tvertnē varēja saliet trīstūkstoš batu*.

6 Viņš izgatavoja arī desmit mazgājamos traukus un novietoja piecus labajā un piecus kreisajā pusē.+ Tajos turēja ūdeni, lai skalotu dedzināmo upuru gabalus.+ Savukārt tvertnes ūdenī mazgājās priesteri.+

7 Viņš darināja desmit zelta gaismekļus+ saskaņā ar norādīto paraugu+ un novietoja tos templī — piecus labajā un piecus kreisajā pusē.+

8 Viņš uztaisīja desmit galdus, ko nolika templī — piecus labajā un piecus kreisajā pusē.+ Tāpat viņš izgatavoja simt zelta bļodas.

9 Viņš ierīkoja priesteru pagalmu+ un lielo pagalmu,+ uztaisīja pagalmu vārtu vērtnes un pārklāja tās ar varu. 10 Ūdenstvertni viņš novietoja labajā pusē, pret dienvidaustrumiem.+

11 Hīrāms izgatavoja arī podus, lāpstas un bļodas.+

Tā Hīrāms pabeidza ar Dieva namu saistītos darbus, ko viņam bija uzdevis ķēniņš Sālamans:+ 12 divus stabus+ un kausveida kapiteļus abu stabu galos; divus pinumu rakstus,+ kas pārklāja abus kausveida kapiteļus stabu galos; 13 četrsimt granātābolus+ abiem pinumu rakstiem — divas granātābolu rindas katram rakstam, ar ko pārsegt kausveida kapiteļus stabu galos;+ 14 desmit ratiņus* un desmit mazgājamos traukus ratiņiem;+ 15 ūdenstvertni un divpadsmit vēršus zem tās;+ 16 podus, lāpstas, dakšas+ un visus citus piederumus, ko Hīrām-Abijs+ ķēniņa Sālamana uzdevumā darināja Jehovas namam. Tie visi bija no spodrināta vara. 17 Ķēniņš tos izlēja mālainā zemē Jordānas līdzenumā starp Sukotu+ un Cerēdu. 18 Visus šos piederumus Sālamans izgatavoja ļoti lielā daudzumā, tāpēc vara svars netika noteikts.+

19 Sālamans uztaisīja visus Dieva nama piederumus:+ zelta altāri;+ galdus+ Dieva priekšā liekamajām maizēm;+ 20 tīra zelta gaismekļus un to lampas,+ kurām bija jādeg dziļākās telpas priekšā, kā bija norādīts; 21 ziedus, lampas un knaibles no vistīrākā zelta; 22 dakts šķēres, bļodas, kausus un ogļu traukus no tīra zelta; tāpat arī zelta durvis — gan iekšējās durvis uz vissvētāko vietu,+ gan tempļa* ieejas durvis.+

5 Tā Sālamans pabeidza visus darbus Jehovas namā.+ Pēc tam viņš atnesa visu, ko viņa tēvs Dāvids bija veltījis Dievam,+ un novietoja sudrabu, zeltu un dažādus priekšmetus Dieva nama mantnīcās.+ 2 Tad Sālamans sapulcināja Jeruzālemē Izraēla vecākos, visu cilšu galvas un izraēliešu dzimtu vadoņus, lai pārnestu Jehovas līguma šķirstu no Dāvida pilsētas,+ no Cionas.+ 3 Septītajā mēnesī visi Izraēla vīri sapulcējās pie ķēniņa uz svētkiem*.+

4 Kad visi Izraēla vecākie bija ieradušies, levīti pacēla šķirstu.+ 5 Priesteri un levīti* pārnesa šķirstu, saiešanas telti+ un visus telts svētos piederumus. 6 Ķēniņš Sālamans un visa Izraēla tauta, kas bija sapulcējusies, stāvēja šķirsta priekšā, un tika upurēti sīklopi un liellopi tik lielā skaitā,+ ka tos nebija iespējams saskaitīt. 7 Pēc tam priesteri nolika Jehovas līguma šķirstu tā vietā nama dziļākajā telpā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem.+ 8 Ķerubu spārni bija izplesti pār vietu, kur atradās šķirsts, no augšas aizsedzot šķirstu un tā kārtis.+ 9 Kārtis bija tik garas, ka, stāvot svētajā vietā, kas ir dziļākās telpas priekšā, varēja redzēt to galus, bet tās nebija redzamas no ārpuses. Tur tās ir līdz pat šai dienai. 10 Šķirstā nekā cita nebija kā vien divas plāksnes, ko Mozus Horebā tur bija ielicis,+ kad Jehova pēc izraēliešu iziešanas no Ēģiptes+ noslēdza ar viņiem līgumu.+

11 Kad priesteri iznāca no svētās vietas (visi klātesošie priesteri, vienalga, pie kuras vienības+ viņi piederēja, bija svētījušies),+ 12 visi levīti dziedātāji+ no Asafa,+ Hēmāna+ un Jedūtūna+ un viņu dēlu un brāļu vienībām, tērpušies smalka auduma drānās, ar cimbalām, cītarām un arfām rokās bija nostājušies austrumos no altāra un tiem līdzās 120 priesteru pūta taures.+ 13 Tiklīdz pilnīgā saskaņā, gluži kā viena balss, atskanēja taures un dziedātāju balsis, kas pauda slavu un pateicību Jehovam, un augšup pacēlās tauru, cimbalu un citu mūzikas instrumentu skaņas, dziedātājiem cildinot Jehovu slavas dziesmā: ”Viņš ir labs, un viņa uzticīgā mīlestība paliek mūžam,”+ — tad templi, Jehovas namu, piepildīja mākonis,+ 14 un priesteri nevarēja turpināt kalpošanu šī mākoņa dēļ, jo Jehovas spožums* piepildīja Dieva namu.+

6 Tad Sālamans teica: ”Jehova, tu sacīji, ka mājosi biezā tumsā.+ 2 Nu es tev esmu uzcēlis diženu namu, mājokli, kur tev dzīvot mūžīgi.”+

3 Pēc tam ķēniņš pagriezās un svētīja visu izraēliešu tautu, bet tauta tikmēr stāvēja kājās.+ 4 Viņš sacīja: ”Slavēts lai ir Jehova, Izraēla Dievs, kas ar savu roku ir īstenojis solījumu, ko viņš ar savu muti ir devis manam tēvam Dāvidam, sacīdams: 5 ”Kopš tās dienas, kad es izvedu savu tautu no Ēģiptes, līdz pat šim laikam es Izraēla cilšu novados nebiju izraudzījies pilsētu, kur uzcelt namu, lai tajā mājotu mans vārds,+ un nebiju izraudzījies nevienu vīru par vadoni savai tautai. 6 Bet tagad es esmu izraudzījies Jeruzālemi,+ lai tur būtu mājvieta manam vārdam, un esmu izraudzījies Dāvidu, lai tas valdītu pār manu tautu Izraēlu.”+ 7 Mans tēvs Dāvids no sirds vēlējās uzcelt namu Jehovas, Izraēla Dieva, vārdam.+ 8 Bet Jehova manam tēvam Dāvidam teica: ”Tu no sirds vēlējies uzcelt namu manam vārdam, un tas ir labi, ka tev sirdī bija šāda vēlēšanās, 9 tomēr tu necelsi šo namu. Tavs dēls, kas tev dzims, būs tas, kurš uzbūvēs namu manam vārdam.”+ 10 Jehova ir izpildījis savu solījumu, un es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Izraēla tronī,+ kā Jehova bija apsolījis.+ Es arī esmu uzcēlis namu Jehovas, Izraēla Dieva, vārdam 11 un nolicis tajā šķirstu, kurā atrodas līgums,+ ko Jehova noslēdza ar izraēliešiem.”

12 Tad viņš nostājās pretī Jehovas altārim visas Izraēla tautas priekšā un izstiepa rokas pret debesīm.+ 13 (Sālamans stāvēja uz piecas olektis gara, piecas olektis plata un trīs olektis augsta* vara paaugstinājuma, ko viņš bija uztaisījis un novietojis pagalma+ vidū.) Visas tautas priekšā viņš nometās ceļos, izstiepa rokas pret debesīm+ 14 un teica: ”Jehova, Izraēla Dievs, tāda Dieva kā tu nav ne debesīs, ne uz zemes! Tu pildi līgumu un uzticīgi mīli savus kalpus, kas tev kalpo ar visu savu sirdi.+ 15 Tu esi turējis solījumu, ko tu devi savam kalpam Dāvidam, manam tēvam.+ Ar savu muti tu devi šo solījumu, un ar savu roku tu šodien to esi izpildījis.+ 16 Un tagad, Jehova, Izraēla Dievs, izpildi arī to solījumu, ko tu devi savam kalpam Dāvidam, manam tēvam, kad sacīji: ”Tavā dzimtā vienmēr būs kāds, kas sēdēs Izraēla tronī, ja vien tavi dēli nopietni raudzīsies uz to, kā viņi dzīvo, un pastāvīgi pildīs manus likumus,+ tāpat kā tu to esi darījis.”+ 17 Jehova, Izraēla Dievs, īsteno solījumu, ko tu devi savam kalpam Dāvidam!

18 Bet vai Dievs tiešām dzīvos uz zemes pie cilvēkiem?+ Lūk, debesis, pat debesu debesis tev nav gana plašas+ — kur nu vēl šis nams, ko es esmu uzbūvējis!+ 19 Ņem vērā sava kalpa lūgšanu un pazemīgo lūgumu, Jehova, mans Dievs, uzklausi savu kalpu, kas tevi skaļi piesauc un lūdzas! 20 Lai tavas acis dienu un nakti ir pievērstas šim namam, vietai, par kuru tu teici, ka tur mājos tavs vārds,+ un uzklausi lūgšanu, ko tavs kalps sacīs, pavērsies pret šo vietu. 21 Uzklausi sava kalpa un savas tautas, izraēliešu, lūgšanos, kad tie būs pavērsušies pret šo vietu,+ — sadzirdi to no savas mājvietas, no debesīm,+ sadzirdi un piedod!+

22 Ja kāds tiks apsūdzēts grēkā pret savu tuvāko un tuvākais viņam liks zvērēt*, ka viņš nav vainīgs, un apsūdzētais, kamēr zvērests* ir spēkā, nāks uz šo namu, lai stātos tava altāra priekšā,+ 23 tad sadzirdi no debesīm, rīkojies un tiesā savus kalpus, atmaksādams ļaundarim un likdams viņa nodarījumam nākt pār viņa galvu,+ bet taisno atzīdams par nevainīgu un atalgodams viņu pēc viņa taisnīguma.+

24 Ja ienaidnieki sakaus tavu tautu, izraēliešus, jo tie būs grēkojuši pret tevi,+ un ja tie atgriezīsies pie tevis, godās tavu vārdu,+ piesauks+ un lūgsies tevi šajā namā,+ 25 tad sadzirdi no debesīm,+ piedod savas tautas grēkus un atved izraēliešus atpakaļ zemē, ko tu devi viņiem un viņu tēviem!+

26 Ja debesis būs aizslēgtas un nelīs lietus,+ jo viņi būs grēkojuši pret tevi,+ un viņi lūgs, pavērsušies pret šo vietu, godās tavu vārdu un novērsīsies no saviem grēkiem, jo tu viņiem būsi mācījis pazemību,+ 27 tad sadzirdi no debesīm un piedod savu kalpu izraēliešu, savas tautas, grēkus! Māci viņiem labo ceļu, pa kuru viņiem jāstaigā,+ un sūti lietu+ savai zemei, ko tu savai tautai esi devis īpašumā.

28 Ja pār zemi nāks bads,+ sērgas,+ kveldējošs vējš, labības rūsa+ vai badīgu siseņu bari,+ ja ienaidnieki aplenks kādu no viņu pilsētām+ vai ja viņiem uzbruks kāda cita nelaime vai slimība,+ 29 tad, lai ar kādu lūgšanu+ vai pazemīgu lūgumu,+ izstiepjot savas rokas pret šo namu,+ pie tevis vērstos kāds cilvēks vai visa tava tauta — jo ikviens pats zina savas bēdas un sāpes —,+ 30 sadzirdi no debesīm, savas mājvietas,+ un piedod!+ Atalgo ikvienu pēc visiem viņa darbiem, jo tu pazīsti viņa sirdi — vienīgi tu pazīsti cilvēka sirdi —,+ 31 lai viņi tevi bīstas un staigā tavus ceļus, kamēr vien dzīvo zemē, ko tu devi mūsu tēviem.

32 Tāpat, ja svešzemnieks, kas nepieder pie tavas tautas, pie izraēliešiem, ieradīsies no tālas zemes tava izcilā vārda*+ un tavas stiprās un varenās rokas dēļ, ja viņš atnāks un lūgs, pavērsies pret šo namu,+ 33 tad uzklausi viņu no debesīm, savas mājvietas, un dari visu, ko svešzemnieks tev lūgs, lai visas zemes tautas uzzinātu tavu vārdu+ un bītos tevi, tāpat kā tava tauta, un zinātu, ka šis nams, ko es esmu uzcēlis, ir nosaukts tavā vārdā.

34 Ja tu sūtīsi savus ļaudis karā pret ienaidniekiem, lai kur tas būtu,+ un tie lūgs+ tevi, pavērsušies pret šo pilsētu, ko tu esi izraudzījies, un pret namu, ko es esmu uzcēlis tavam vārdam,+ 35 tad sadzirdi no debesīm viņu lūgšanu un pazemīgo lūgumu un palīdzi viņiem!+

36 Ja viņi grēkos pret tevi — jo nav neviena, kas negrēkotu,+ — un tu dusmosies uz viņiem un nodosi viņus ienaidniekiem, ja tie viņus aizvedīs gūstā uz tālu vai tuvu zemi+ 37 un viņi tajā zemē, uz kuru būs aizvesti gūstā, attapsies, atgriezīsies pie tevis un lūgsies: ”Mēs esam grēkojuši, rīkojušies nekrietni un darījuši ļaunu,”+ — 38 un ja viņi šajā gūsta zemē+ ar visu sirdi un dvēseli* atgriezīsies pie tevis+ un tevi lūgs, pavērsušies pret savu zemi, ko tu devi viņu tēviem, pret pilsētu, ko tu esi izraudzījies,+ un pret namu, ko es esmu uzcēlis tavam vārdam, 39 tad sadzirdi no debesīm, savas mājvietas, viņu lūgšanu un pazemīgo lūgumu, palīdzi viņiem+ un piedod savai tautai, kas ir grēkojusi pret tevi.

40 Lūdzu, mans Dievs, lai tavas acis ir atvērtas un lai tavas ausis ieklausās lūgšanās, kas izskan šajā vietā!+ 41 Un tagad, Dievs Jehova, nāc savā mītnē+ — tu un tavas varenības šķirsts. Lai tavi priesteri, Dievs Jehova, apliecina, ka no tevis nāk glābšana, un lai tavi uzticīgie kalpi priecājas par tavu labestību!+ 42 Dievs Jehova, neatstum savu svaidīto!+ Neaizmirsti savu uzticīgo mīlestību pret savu kalpu Dāvidu!”+

7 Tiklīdz Sālamans bija beidzis lūgt,+ no debesīm nāca uguns,+ kas aprija dedzināmos un kaujamos upurus, un namu piepildīja Jehovas spožums*.+ 2 Priesteri nevarēja ieiet Jehovas namā, jo Jehovas spožums bija piepildījis Jehovas namu.+ 3 Kad visi izraēlieši redzēja, kā nāca uguns un pār namu parādījās Jehovas spožums, viņi nometās ceļos uz akmens seguma, noliecās ar seju pie zemes un pateicās Jehovam, viņu slavēdami: ”Viņš ir labs, viņa uzticīgā mīlestība paliek mūžam!”

4 Tad ķēniņš un visa tauta nesa Jehovam upurus.+ 5 Ķēniņš Sālamans upurēja 22 000 liellopu un 120 000 sīklopu. Tā ķēniņš un visa tauta iesvētīja Dieva namu.+ 6 Priesteri stāvēja savās vietās, tāpat arī levīti ar mūzikas instrumentiem, kuru pavadījumā tika dziedātas dziesmas Jehovam.+ (Ķēniņš Dāvids bija darinājis šos instrumentus, lai paustu pateicību Jehovam un ar tiem* viņu slavētu — viņa uzticīgā mīlestība paliek mūžam!) Priesteri iepretī levītiem pūta taures,+ bet visi izraēlieši tikmēr stāvēja kājās.

7 Tad Sālamans iesvētīja pagalma vidu Jehovas nama priekšā, lai ziedotu dedzināmos upurus+ un miera* upuru taukus, jo vara altāris,+ ko Sālamans bija darinājis, bija pārāk mazs visiem dedzināmajiem upuriem, labības upuriem+ un upuru taukiem.+ 8 Tajā laikā Sālamans sarīkoja septiņas dienas ilgus svētkus*,+ uz kuriem bija sanākuši visi izraēlieši no Lebo-Hamātas līdz Ēģiptes sausgultnei*+ — ļoti liels ļaužu pulks. 9 Altāra iesvētīšana bija ilgusi septiņas dienas, un pēc tam viņi septiņas dienas bija svinējuši svētkus, bet astotajā dienā* notika svinīga sapulce.+ 10 Septītā mēneša divdesmit trešajā dienā viņš atlaida ļaudis mājās, un tie priecājās+ un sirdī līksmoja par visu labo, ko Jehova bija darījis Dāvidam un Sālamanam un savai tautai izraēliešiem.+

11 Tā Sālamans pabeidza Jehovas namu un ķēniņa pili+ — viņš sekmīgi paveica visus ar Jehovas namu un savu pili saistītos darbus, ko bija iecerējis.+ 12 Tad Jehova naktī parādījās Sālamanam+ un teica: ”Es esmu dzirdējis tavu lūgšanu, un es esmu izraudzījies šo namu, lai tajā man tiktu nesti upuri.+ 13 Ja es aizslēgšu debesis un nelīs lietus, ja es likšu siseņiem aprīt visu, kas zaļo uz zemes, un uzsūtīšu savai tautai sērgu 14 un ja mana tauta, kas nosaukta manā vārdā,+ kļūs pazemīga,+ lūgs mani, tieksies pēc manas labvēlības* un novērsīsies no saviem ļaunajiem ceļiem,+ tad es no debesīm viņus uzklausīšu, piedošu viņu grēkus un izdziedēšu viņu zemi.+ 15 Tagad manas acis būs pievērstas šai vietai un manas ausis ieklausīsies lūgšanās, kas te izskanēs.+ 16 Es esmu izraudzījies un darījis svētu šo namu, lai tajā laiku laikos mājotu mans vārds.+ Manas acis raudzīsies uz to, un mana sirds būs tur vienmēr.+

17 Ja tu kalposi man tāpat kā tavs tēvs Dāvids, darīdams visu, ko es tev esmu pavēlējis, un ievērosi manus norādījumus un manus spriedumus,+ 18 tad es nostiprināšu tavu ķēniņa troni,+ kā es esmu apsolījis tavam tēvam Dāvidam:+ ”Tavā dzimtā vienmēr būs kāds, kas valdīs pār Izraēlu.”+ 19 Bet, ja jūs novērsīsieties no manis, nepildīsiet manus rīkojumus un manus likumus, ko es jums esmu darījis zināmus, un sāksiet kalpot citiem dieviem un zemosieties tiem,+ 20 tad es padzīšu Izraēlu no savas zemes, ko es tam esmu devis,+ un novērsīšos no šī nama, ko es esmu svētījis savam vārdam, un visas tautas Izraēlu nicinās un apsmies.+ 21 Šis nams kļūs par drupu kaudzi, un visi garāmgājēji brīnīsies+ un teiks: ”Kāpēc Jehova tā ir darījis šai zemei un šim namam?”+ 22 Tad tiem atbildēs: ”Viņi ir atstājuši Jehovu,+ savu tēvu Dievu, kas viņus izveda no Ēģiptes,+ un ir pievērsušies citiem dieviem, tiem zemojušies un kalpojuši,+ tāpēc viņš ir licis nākt pār viņiem visām šīm nelaimēm.””+

8 Jehovas namu un savu pili Sālamans uzbūvēja divdesmit gadu laikā.+ 2 Pēc tam viņš nocietināja pilsētas, ko viņam bija uzdāvinājis Hīrāms,+ un nomitināja tur izraēliešus. 3 Tad Sālamans devās uz Hamāt-Cobu un to iekaroja. 4 Viņš nocietināja arī Tadmoru tuksnesī un visas noliktavu pilsētas,+ ko bija uzcēlis Hamātā.+ 5 Augšējo Bēt-Horonu+ un Lejas Bēt-Horonu+ Sālamans izbūvēja par nocietinātām pilsētām ar mūriem, vārtiem un aizšaujamiem, 6 un viņš uzcēla Baalātu,+ kā arī visas savas noliktavu pilsētas, pilsētas kaujas ratiem,+ pilsētas jātniekiem un visu, ko vien viņš bija gribējis uzbūvēt Jeruzālemē, Libānā un visā viņa pārvaldītajā zemē.

7 Visus atlikušos hetiešus, amoriešus, periziešus, hiviešus un jebūsiešus,+ kas nepiederēja pie izraēliešiem,+ 8 proti, viņu pēcnācējus, kas joprojām dzīvoja tajā zemē, jo izraēlieši viņus nebija iznīcinājuši,+ — tos Sālamans padarīja par piespiedu darba veicējiem, un tā tas ir līdz šai dienai.+ 9 Bet no izraēliešiem viņš nevienu nepaverdzināja+ — tie bija viņa karavīri, augstākie virsnieki un kaujas ratu braucēju un jātnieku priekšnieki.+ 10 Ķēniņam Sālamanam bija arī 250 galveno pārvaldnieku, kas pārraudzīja strādniekus.+

11 Sālamans aizveda faraona meitu+ no Dāvida pilsētas uz namu, ko bija tai uzbūvējis.+ Viņš teica: ”Lai gan tā ir mana sieva, viņa nedrīkst dzīvot Izraēla ķēniņa Dāvida pilī, jo ikviena vieta, kur ir stāvējis Jehovas šķirsts, ir svēta.”+

12 Tad Sālamans sāka upurēt Jehovam dedzināmos upurus+ uz Jehovas altāra,+ ko viņš bija uzcēlis priekšnama+ priekšā. 13 Viņš upurēja diendienā saskaņā ar noteikto kārtību, kā Mozus bija pavēlējis par sabatu,+ jaunu mēnesi+ un trīs gadskārtējiem svētkiem+ — Neraudzētās maizes svētkiem,+ Nedēļu svētkiem+ un Būdiņu svētkiem.+ 14 Saskaņā ar sava tēva Dāvida norādījumiem, Sālamans izveidoja priesteru vienības,+ kurām bija jāpilda to pienākumi, lika levītiem veikt savu kalpošanu, lai tie ik dienas slavētu+ Dievu un palīdzētu priesteriem, un norīkoja vārtu sargu vienības pie visiem vārtiem,+ jo tā bija noteicis Dieva vīrs Dāvids. 15 Viņi precīzi ievēroja pavēles, ko ķēniņš priesteriem un levītiem bija devis par mantnīcām un visu pārējo. 16 Itin viss darbs, ko Sālamans veica, bija labi organizēts, sākot no dienas, kad tika likti Jehovas nama pamati,+ līdz brīdim, kad tas bija gatavs. Tā Jehovas nams tika pilnīgi pabeigts.+

17 Tad Sālamans devās uz Ecjon-Geberu+ un Ēlotu,+ kas atrodas jūras krastā Edoma zemē.+ 18 Hīrāms+ ar savu kalpu starpniecību sūtīja viņam kuģus un nodeva viņa rīcībā arī pieredzējušus jūrniekus. Tie kopā ar Sālamana kalpiem kuģoja uz Ofīru+ un ikreiz atveda no turienes 450 talentu* zelta,+ ko nodeva ķēniņam Sālamanam.+

9 Kad Sābas* ķēniņiene+ izdzirdēja par Sālamana slavu, viņa iespaidīgas svītas pavadībā ar kamieļiem, kas nesa balzamu, dārgakmeņus un ļoti daudz zelta,+ ieradās Jeruzālemē, lai pārbaudītu Sālamanu ar grūtiem jautājumiem*. Atnākusi pie Sālamana, viņa to iztaujāja par visu, ko vēlējās uzzināt,+ 2 un Sālamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem. Nebija nekā tāda, ko Sālamans nebūtu spējis viņai paskaidrot.

3 Kad Sābas ķēniņiene redzēja Sālamana gudrību,+ viņa uzcelto namu,+ 4 ēdienus uz viņa galda,+ to, kā ir nosēdināti viņa galminieki, kā notiek apkalpošana un kā ir ģērbti viņa apkalpotāji un dzērienu devēji, un dedzināmos upurus, ko viņš pastāvīgi upurēja Jehovas namā,+ ķēniņienei gluži vai aizrāvās elpa. 5 Viņa ķēniņam sacīja: ”Runas, ko es savā zemē biju dzirdējusi par taviem sasniegumiem un tavu gudrību, ir bijušas patiesas. 6 Bet es šīm runām neticēju, līdz nebiju atnākusi un visu ieraudzījusi pati savām acīm.+ Izrādās, man par tavu lielo gudrību nebija pastāstīta pat ne puse!+ Tavs diženums pārspēj visu, ko biju dzirdējusi.+ 7 Laimīgi ir tavi ļaudis, un laimīgi ir tavi kalpi, kas vienmēr ir tavā priekšā un dzird tavu gudrību! 8 Lai slavēts Jehova, tavs Dievs, kam ir labpaticis tevi sēdināt savā tronī, lai tu būtu ķēniņš, kas valda sava Dieva Jehovas vārdā! Tavs Dievs mīl Izraēlu+ un vēlas, lai tas paliktu mūžam, tāpēc viņš tevi ir iecēlis par Izraēla ķēniņu, lai tu nodrošinātu tiesu un taisnību.”

9 Viņa uzdāvināja ķēniņam 120 talentu* zelta,+ dārgakmeņus un ļoti daudz balzama. Neviens nekad vairs nav atvedis tik daudz balzama, cik Sābas ķēniņiene atveda ķēniņam Sālamanam.+

10 Hīrāma kalpi un Sālamana kalpi, kas no Ofīras veda zeltu,+ piegādāja arī sarkankoku un dārgakmeņus.+ 11 Ķēniņš no sarkankoka uztaisīja kāpnes Jehovas namam+ un ķēniņa pilij,+ un viņš no tā darināja arī arfas un cītaras dziedātājiem.+ Tāds sarkankoks Jūdas zemē nekad vēl nebija redzēts.

12 Ķēniņš Sālamans deva Sābas ķēniņienei visu, ko tā vēlējās un lūdza, uzdāvinādams viņai pat vairāk, nekā viņa bija atvedusi ķēniņam*. Pēc tam viņa devās prom un atgriezās savā zemē kopā ar saviem kalpiem.+

13 Sālamanam gadā ienāca 666 talenti* zelta,+ 14 neskaitot to, kas viņam ienāca no ceļojošajiem tirgotājiem un citiem tirgoņiem, kā arī no visiem arābu valdniekiem un no zemes pārvaldniekiem, kuri Sālamanam veda zeltu un sudrabu.+

15 Ķēniņš Sālamans izgatavoja 200 lielus vairogus no zelta sakausējuma+ (katram vairogam tika izlietoti 600 šekeļi* zelta)+ 16 un 300 mazus vairogus no zelta sakausējuma (katram vairogam tika izlietotas trīs minas* zelta). Viņš tos novietoja Libāna meža namā.+

17 Ķēniņš darināja arī lielu ziloņkaula troni un to pārklāja ar tīru zeltu.+ 18 Līdz tronim veda seši pakāpieni, un tam bija piestiprināts zelta kājsoliņš; tronim abās pusēs bija roku balsti, un blakus roku balstiem stāvēja divi lauvas.+ 19 Uz sešiem pakāpieniem stāvēja divpadsmit lauvas,+ pa vienam katra pakāpiena abos galos. Nekas tāds nebija darināts nevienā citā valstī. 20 Visi ķēniņa Sālamana dzērienu kausi bija no zelta, un arī visi trauki Libāna meža namā bija no tīra zelta. Nekas nebija taisīts no sudraba, jo sudrabs Sālamana laikā tika uzskatīts par bezvērtīgu.+ 21 Ķēniņa kuģi ar Hīrāma kalpiem+ mēdza doties uz Taršišu.+ Reizi trīs gados Taršišas kuģi atgriezās, vezdami zeltu, sudrabu, ziloņkaulu,+ pērtiķus un pāvus.

22 Ķēniņš Sālamans bija bagātākais un gudrākais no visiem zemes ķēniņiem.+ 23 Un visi zemes ķēniņi vēlējās satikt Sālamanu, lai dzirdētu viņa gudrību, ar ko Dievs viņu bija apveltījis.+ 24 Ikviens no tiem ieradās ar dāvanām — sudraba lietām, zelta lietām, tērpiem,+ ieročiem, balzamu, zirgiem un mūļiem. Tā tas turpinājās gadu no gada. 25 Sālamanam bija 4000 steliņģu zirgiem, kaujas rati un 12 000 zirgu*,+ un viņš tos novietoja kaujas ratu pilsētās un pie sevis Jeruzālemē.+ 26 Viņš valdīja pār visiem ķēniņiem no upes* līdz filistiešu zemei un līdz pat Ēģiptes robežai.+ 27 Ķēniņš Jeruzālemē uzkrāja tik daudz sudraba kā akmeņu un tik daudz ciedru kā sikomoru Šefelā.+ 28 Zirgus Sālamanam veda gan no Ēģiptes,+ gan visām citām zemēm.

29 Bet pārējie Sālamana darbi+ no sākuma līdz beigām ir aprakstīti pravieša Nātāna+ rakstos, šīlonieša Ahijas+ pravietojumos un pravieša Ido*+ redzējumos par Jerobeāmu,+ Nebāta dēlu. 30 Sālamans valdīja Jeruzālemē pār visu Izraēlu četrdesmit gadus. 31 Tad Sālamans apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts sava tēva Dāvida pilsētā,+ un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Rehabeāms.+

10 Rehabeāms devās uz Šehemu,+ jo visi izraēlieši bija sanākuši Šehemā, lai ieceltu viņu par ķēniņu.+ 2 Tiklīdz to dabūja dzirdēt Jerobeāms,+ Nebāta dēls (viņš joprojām bija Ēģiptē, jo bija aizbēdzis no ķēniņa Sālamana),+ viņš atgriezās no Ēģiptes. 3 Viņam aizsūtīja pakaļ, un Jerobeāms un visi izraēlieši atnāca pie Rehabeāma un teica: 4 ”Tavs tēvs ir padarījis mūsu jūgu smagu.+ Bet, ja tu atvieglosi grūto kalpību un smago jūgu, ko tavs tēvs mums ir uzlicis, mēs tev kalposim.”

5 Viņš tiem atbildēja: ”Atgriezieties pie manis pēc trim dienām!”, un ļaudis aizgāja.+ 6 Ķēniņš Rehabeāms prasīja padomu vecajiem vīriem*, kas bija kalpojuši jau viņa tēvam Sālamanam. ”Kā jūs ieteiktu atbildēt šiem ļaudīm?” viņš jautāja. 7 Tie sacīja: ”Ja tu būsi laipns, izpatiksi viņiem un dosi labvēlīgu atbildi, viņi vienmēr būs tavi kalpi.”

8 Bet Rehabeāms noraidīja veco vīru padomu un prasīja padomu jaunekļiem, kas bija uzauguši kopā ar viņu un kas tagad viņam kalpoja.+ 9 Viņš tiem jautāja: ”Kā jūs iesakāt atbildēt šiem ļaudīm, kas lūdz, lai es atvieglotu jūgu, ko viņiem ir uzlicis mans tēvs?” 10 Jaunekļi, kas bija uzauguši kopā ar viņu, teica: ”Ļaudīm, kas tev ir sacījuši: ”Tavs tēvs ir padarījis mūsu jūgu smagu, bet tu atvieglo mums to!”, saki tā: ”Mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni. 11 Mans tēvs jums uzlika smagu jūgu, bet es šim jūgam pielikšu vēl klāt. Mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es to darīšu ar dzeloņainām pletnēm*.””

12 Trešajā dienā Jerobeāms un visi ļaudis atnāca pie Rehabeāma, jo ķēniņš bija licis: ”Atgriezieties pie manis trešajā dienā.”+ 13 Bet ķēniņš Rehabeāms neņēma vērā veco vīru padomu un atbildēja tiem asi. 14 Viņš runāja ar tiem tā, kā bija ieteikuši jaunekļi, un sacīja: ”Es padarīšu jūsu jūgu smagāku un pielikšu tam vēl klāt. Mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es to darīšu ar dzeloņainām pletnēm.” 15 Ķēniņš neuzklausīja ļaudis, jo notikumus šādi ievirzīja Dievs,+ lai piepildītos solījums, ko Jehova ar šīlonieša Ahijas+ starpniecību bija devis Jerobeāmam, Nebāta dēlam.

16 Tā kā ķēniņš izraēliešus neuzklausīja, viņi tam atbildēja: ”Kāda mums daļa gar Dāvidu? Mēs tik un tā nedabūsim nekādu mantojumu no Isaja dēla. Pie saviem dieviem, Izraēl! Gādā nu pats par savu namu, Dāvid!”+ Un izraēlieši izklīda pa mājām.+

17 Bet Rehabeāms valdīja pār tiem izraēliešiem, kas dzīvoja Jūdas pilsētās.+

18 Tad ķēniņš Rehabeāms sūtīja pie izraēliešiem Hadorāmu,+ kas pārraudzīja piespiedu darba veicējus, bet izraēlieši viņu nomētāja ar akmeņiem. Ķēniņam Rehabeāmam izdevās ielēkt savos ratos un aizbēgt uz Jeruzālemi.+ 19 Tā nu izraēlieši nepakļaujas Dāvida namam līdz pat šai dienai.

11 Kolīdz Rehabeāms ieradās Jeruzālemē, viņš sapulcēja 180 000 izlases karotāju no Jūdas cilts un Benjamīna cilts,+ lai cīnītos ar Izraēlu un atjaunotu savu varu.+ 2 Tad Dieva vīram Šemajam+ atskanēja Jehovas vēsts: 3 ”Saki Sālamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un visiem izraēliešiem Jūdas un Benjamīna zemē: 4 ”Tā saka Jehova: ”Neejiet karot ar saviem brāļiem! Atgriezieties mājās, jo tas ir nācis no manis.”””+ Viņi paklausīja Jehovas vārdiem un nedevās karot ar Jerobeāmu.

5 Rehabeāms dzīvoja Jeruzālemē un cēla Jūdā nocietinātas pilsētas. 6 Viņš nocietināja Betlēmi,+ Ētāmu, Tekoju,+ 7 Bēt-Cūru, Soho,+ Adullāmu,+ 8 Gātu,+ Mārēšu, Zīfu,+ 9 Adoraimu, Lahišu,+ Azēku,+ 10 Coru, Ajalonu+ un Hebronu;+ tās bija nocietinātas pilsētas Jūdas un Benjamīna zemē. 11 Viņš nostiprināja to nocietinājumus, iecēla pilsētās pārvaldniekus, apgādāja tās ar pārtikas, eļļas un vīna krājumiem 12 un visas pilsētas nodrošināja ar lielajiem vairogiem un šķēpiem. Tā viņš pilsētas pamatīgi nostiprināja, un Jūdas un Benjamīna zeme palika viņa pakļautībā.

13 Priesteri un levīti no visas Izraēla zemes ieradās pie Rehabeāma un viņu atbalstīja. 14 Levīti atstāja savas ganības un īpašumus+ un devās uz Jūdu un Jeruzālemi, jo Jerobeāms un viņa dēli tiem neļāva kalpot par Jehovas priesteriem.+ 15 Tad Jerobeāms upurvietās* iecēla pats savus priesterus,+ lai tie kalpotu ļaunajiem gariem*+ un teļu tēliem, ko viņš bija darinājis.+ 16 No visām Izraēla ciltīm tie, kas bija cieši apņēmušies meklēt Jehovu, Izraēla Dievu, sekoja levītiem uz Jeruzālemi, lai nestu upurus Jehovam, savu tēvu Dievam.+ 17 Trīs gadus viņi stiprināja Jūdas valsti un atbalstīja Sālamana dēlu Rehabeāmu, jo trīs gadus viņi staigāja Dāvida un Sālamana pēdās.

18 Rehabeāms apprecēja Mahalatu, Dāvida dēla Jerīmota un Isaja dēla Eliāba+ meitas Abihailas meitu. 19 Tā viņam dzemdēja dēlus: Jeūšu, Šemarju un Zāhamu. 20 Vēlāk viņš apprecēja arī Absaloma+ mazmeitu Maahu, kas viņam dzemdēja Abiju,+ Ataju, Zīzu un Šelomītu. 21 Absaloma mazmeitu Maahu Rehabeāms mīlēja vairāk nekā visas pārējās sievas un blakussievas.+ Viņam bija 18 sievu un 60 blakussievu, un tās viņam dzemdēja 28 dēlus un 60 meitas. 22 Maahas dēlu Abiju Rehabeāms iecēla par galveno, par vadoni pārējiem brāļiem, jo viņš bija nodomājis to iecelt par ķēniņu. 23 Viņš rīkojās gudri un citus dēlus aizsūtīja uz dažādiem Jūdas un Benjamīna zemes novadiem, uz visām nocietinātajām pilsētām,+ dāsni apgādāja tos ar pārtiku un sameklēja tiem daudz sievu.

12 Kad Rehabeāma valsts bija nostiprinājusies+ un viņš bija kļuvis varens, Rehabeāms un kopā ar viņu arī viss Izraēls novērsās no Jehovas likumiem.+ 2 Tā kā viņi bija kļuvuši neuzticīgi Jehovam, ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā Jeruzālemei uzbruka Ēģiptes valdnieks Šīšaks.+ 3 Viņam bija 1200 kaujas ratu un 60 000 jātnieku, un karavīrus, kas nāca ar viņu no Ēģiptes, — lībiešus, sukiešus un etiopiešus — nevarēja ne saskaitīt.+ 4 Ieņēmis nocietinātās Jūdas pilsētas, Šīšaks sasniedza Jeruzālemi.

5 Tad pie Rehabeāma un Jūdas vadoņiem, kas, baidīdamies no Šīšaka, bija sapulcējušies Jeruzālemē, ieradās pravietis Šemaja+ un paziņoja: ”Tā saka Jehova: ”Jūs esat atstājuši mani, tāpēc es jūs esmu atstājis+ Šīšaka varā.”” 6 To dzirdot, Izraēla vadoņi un ķēniņš pazemojās+ un teica: ”Jehova ir taisnīgs!” 7 Kad Jehova redzēja, ka tie ir pazemojušies, Šemajam atskanēja Jehovas vēsts: ”Viņi ir pazemojušies, tāpēc es viņus neiznīcināšu.+ Drīz es viņus izglābšu. Es neizliešu savas dusmas pār Jeruzālemi un neļaušu Šīšakam to izpostīt. 8 Tomēr viņi kļūs par Šīšaka kalpiem, un viņiem būs jāsaprot, kāda ir starpība — kalpot man vai kalpot citu zemju valdniekiem.”

9 Tā Ēģiptes valdnieks Šīšaks uzbruka Jeruzālemei. Viņš paņēma dārgumus no Jehovas nama+ un no ķēniņa pils. Viņš paņēma itin visu, arī zelta vairogus, ko Sālamans bija darinājis.+ 10 To vietā ķēniņš Rehabeāms darināja vara vairogus, un viņš tos nodeva ķēniņa pils ieejas sardzes priekšniekiem. 11 Ikreiz, kad ķēniņš devās uz Jehovas namu, sargi gāja viņam līdzi un nesa vairogus, bet pēc tam nolika tos atpakaļ sardzes istabā. 12 Tā kā ķēniņš bija pazemojies, Jehovas dusmas norima+ un viņš pilnīgi neiznīcināja pilsētu.+ Turklāt Jūdas tautā vēl bija atrodams kaut kas labs.+

13 Ķēniņš Rehabeāms nostiprināja savu varu Jeruzālemē un turpināja valdīt. Rehabeāmam bija četrdesmit viens gads, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš septiņpadsmit gadus valdīja Jeruzālemē — pilsētā, ko Jehova no visu Izraēla cilšu novadiem bija izraudzījies, lai tur mājotu viņa vārds. Ķēniņa māte bija amoniete Naama.+ 14 Taču Rehabeāms darīja ļaunu, jo nebija no sirds apņēmies meklēt Jehovu.+

15 Par Rehabeāma darbiem no sākuma līdz beigām ir vēstīts radurakstos, ko ir sarakstījuši pravietis Šemaja+ un Ido,+ kurš skatīja parādības. Starp Rehabeāmu un Jerobeāmu nemitīgi risinājās kari.+ 16 Kad Rehabeāms apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Dāvida pilsētā,+ par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Abija.+

13 Abija sāka valdīt pār Jūdu ķēniņa Jerobeāma astoņpadsmitajā valdīšanas gadā,+ 2 un viņš valdīja Jeruzālemē trīs gadus. Viņa māte bija Mihaja,+ kuras tēvs bija Ūriēls no Gibeas.+ Starp Abiju un Jerobeāmu bija karš.+

3 Abija devās kaujā ar karaspēku, kurā bija 400 000 varonīgu, apmācītu karotāju,+ bet Jerobeāms stājās viņam pretī ar 800 000 vīru, kas arī bija apmācīti, varonīgi karotāji. 4 Abija nostājās Cemāraima kalnā, kas atrodas Efraima kalnu apgabalā, un teica: ”Klausies, Jerobeām, un arī jūs, izraēlieši! 5 Vai nezināt, ka Jehova, Izraēla Dievs, varu pār Izraēlu uz mūžiem ir piešķīris Dāvidam+ un viņa dēliem,+ noslēgdams sāls* līgumu?+ 6 Bet Dāvida dēla Sālamana kalps Jerobeāms,+ Nebāta dēls, sacēlās pret savu kungu.+ 7 Pie viņa salasījās visādi dīkdieņi un nelieši, un tie guva virsroku pār Sālamana dēlu Rehabeāmu, kas vēl bija jauns un nedrošs, un viņš pret tiem neko nespēja iesākt.

8 Un nu jums šķiet, ka jums būs pa spēkam cīnīties pret Jehovas valsti, kas dota Dāvida dēliem. Jūs tā domājat, jo jūsu ir tik daudz un jums ir zelta teļi — dievi, ko jums ir darinājis Jerobeāms.+ 9 Bet vai tad jūs nepadzināt Jehovas priesterus,+ Ārona pēcnācējus, un levītus un neiecēlāt paši savus priesterus, sekodami citu tautu paraugam?+ Ikviens, kas atveda upurim jaunu bulli un septiņus aunus, drīkstēja kļūt par priesteri dieviem, kas nemaz nav dievi! 10 Turpretī mūsu Dievs ir Jehova,+ un mēs neesam viņu atstājuši. Mūsu priesteri, Ārona pēcnācēji, kalpo Jehovam, un viņiem palīdz levīti. 11 Ik rītu un ik vakaru viņi ziedo Jehovam dedzināmos upurus+ līdz ar smaržīgu kvēpināmo,+ uz tīra zelta galda saliek maizes*+ un ik vakaru iededz zelta gaismekļa+ lampas.+ Mēs pildām savus pienākumus pret mūsu Dievu Jehovu, turpretī jūs viņu esat atstājuši. 12 Lūk, Dievs ir ar mums, viņš mūs vada, un viņa priesteri ir gatavi pūst taures, lai sauktu vīrus kaujā pret jums. Izraēlieši, nekarojiet pret Jehovu, savu tēvu Dievu, jo jūs neuzvarēsiet!”+

13 Taču Jerobeāms aizsūtīja karavīrus slepus apiet pretinieku no aizmugures. Tā viņa galvenie spēki atradās Jūdas karapulka priekšā, bet aizmugurē bija slēpnis. 14 Kad Jūdas vīri ieraudzīja, ka viņiem uzbrūk gan no priekšpuses, gan aizmugures, viņi sāka saukt palīgā Jehovu,+ bet priesteri skaļi pūta taures. 15 Jūdas vīri izkliedza kaujas saucienu, un, saucienam skanot, Dievs Abijam un viņa vīriem piešķīra uzvaru pār Jerobeāmu un visu Izraēla karaspēku. 16 Izraēlieši metās bēgt, un Dievs viņus nodeva Jūdas vīru rokās. 17 Abija ar saviem vīriem viņus sakāva tik smagi, ka no izraēliešiem krita 500 000 izcilu karotāju. 18 Tā izraēlieši toreiz piedzīvoja pazemojumu, bet Jūdas vīri guva virsroku, jo viņi paļāvās uz Jehovu, savu tēvu Dievu.+ 19 Abija vajāja Jerobeāmu un iekaroja viņa pilsētas: Bēteli,+ Ješānu un Efrainu+ ar to apkārtējām mazpilsētām. 20 Abijas laikā Jerobeāms vairs neatguva iepriekšējo varenību; pēc tam Jehova sodīja Jerobeāmu, un tas nomira.+

21 Savukārt Abija kļuva arvien varenāks. Viņam bija 14 sievas,+ 22 dēli un 16 meitas. 22 Bet pārējie Abijas darbi — tas, ko viņš ir paveicis un sacījis, — ir aprakstīti pravieša Ido rakstos*.+

14 Kad Abija apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Dāvida pilsētā,+ par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Asa. Asas laikā zemē desmit gadus valdīja miers.

2 Asa darīja to, kas ir labs un pareizs viņa Dieva Jehovas acīs. 3 Viņš nopostīja svešo dievu altārus+ un upurvietas, sadragāja elku akmeņus+ un nocirta elku stabus*.+ 4 Asa arī mudināja Jūdas ļaudis meklēt Jehovu, viņu tēvu Dievu, un pildīt viņa bauslību un pavēles. 5 Visās Jūdas pilsētās viņš iznīcināja upurvietas un kvēpināmos traukus,+ un viņa valdīšanas laikā zemē bija miers. 6 Šajos miera gados Asa Jūdas zemē būvēja nocietinātas pilsētas.+ Neviens ar viņu nekaroja, jo Jehova viņam bija devis mieru.+ 7 Viņš aicināja Jūdas ļaudis: ”Uzcelsim pilsētas ar mūriem, torņiem,+ vārtiem un aizšaujamiem! Zeme taču joprojām pieder mums, jo mēs esam meklējuši mūsu Dievu Jehovu. Mēs viņu esam meklējuši, un viņš mums ir devis mieru visapkārt.” Tā viņi cēla, un darbs sekmējās.+

8 Asas karaspēkā bija 300 000 Jūdas vīru, kas bija bruņoti ar lielajiem vairogiem un šķēpiem, kā arī 280 000 benjamīniešu — tie bija varonīgi karotāji, bruņoti ar mazajiem vairogiem un lokiem.+

9 Tiem uzbruka etiopietis Zerahs ar karaspēku, kurā bija 1 000 000 vīru un 300 kaujas ratu.+ Kad viņš bija sasniedzis Mārēšu,+ 10 Asa izgāja pret viņu cīņā, un tie izvietojās kaujai Cefatas ielejā pie Mārēšas. 11 Tad Asa lūdza savu Dievu Jehovu:+ ”Jehova, tu spēj palīdzēt ikvienam, vienalga, vai tam spēka ir daudz vai maz.+ Palīdzi mums, Jehova, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz tevi+ un tavā vārdā stājamies pretī šim pulkam!+ Ak, Jehova, tu esi mūsu Dievs! Neļauj cilvēkam gūt pār tevi virsroku!”+

12 Jehova Asam un Jūdas vīriem piešķīra uzvaru pār etiopiešiem, un tie metās bēgt.+ 13 Asa ar saviem vīriem tos vajāja līdz Gerārai,+ un etiopieši krita cits pēc cita, līdz neviens nebija palicis dzīvs. Tā Jehova un viņa karapulks tos sagrāva. Viņi ieguva ļoti lielu kara laupījumu 14 un ieņēma visas pilsētas ap Gerāru, jo pilsētu iedzīvotājus bija pārņēmušas bailes no Jehovas. Viņi tās visas izlaupīja — tur bija daudz, ko laupīt. 15 Viņi uzbruka arī ganu apmetnēm un aizveda daudz aitu un kamieļu, bet pēc tam atgriezās Jeruzālemē.

15 Tad Dieva gars nāca pār Azarju, Odēda dēlu, 2 un viņš devās Asam pretī. To sastapis, viņš teica: ”Klausies, Asa, un arī jūs, visi Jūdas un Benjamīna ļaudis! Jehova ir ar jums, kamēr jūs esat ar viņu.+ Ja jūs viņu meklēsiet, viņš ļaus sevi atrast,+ bet, ja jūs viņu atstāsiet, viņš atstās jūs.+ 3 Izraēlieši ilgi bija bez patiesā Dieva, viņiem nebija ne priestera, kas viņus mācītu, ne likuma.+ 4 Bet, kad viņi, postā nonākuši, atgriezās pie Jehovas, Izraēla Dieva, un viņu meklēja, tad viņš ļāva sevi atrast.+ 5 Tajos laikos neviens ceļotājs nevarēja justies droši, jo visos zemes novados plosījās nemieri. 6 Tauta uzbruka tautai* un pilsēta pilsētai, tāpēc ka Dievs viņiem neļāva rimties, likdams piedzīvot visādas nelaimes.+ 7 Tagad esiet vīrišķīgi un nenolaidiet rokas+ — jūsu pūles tiks atalgotas!”

8 Kad Asa dzirdēja šos vārdus un pravieša Odēda pravietojumu, viņš smēlās drosmi un iznīcināja riebīgos elkus visā Jūdas+ un Benjamīna zemē, kā arī pilsētās, kuras viņš bija iekarojis Efraima kalnos, un atjaunoja Jehovas altāri Jehovas tempļa priekšnama priekšā.+ 9 Viņš sapulcēja visus Jūdas un Benjamīna ļaudis un ienācējus, kas bija mājojuši Efraima, Manases un Simeona cilšu apgabalos+ (daudzi no tiem bija atstājuši Izraēlu un pievienojušies Asam, redzot, ka viņa Dievs Jehova ir ar viņu). 10 Asas valdīšanas piecpadsmitā gada trešajā mēnesī viņi sanāca Jeruzālemē 11 un tajā dienā no atvestā laupījuma upurēja Jehovam 700 liellopu un 7000 aitu. 12 Viņi svinīgi apsolīja*, ka ar visu sirdi un dvēseli* meklēs Jehovu, savu tēvu Dievu,+ 13 un ka ikviens, kas nemeklēs Jehovu, Izraēla Dievu, — jauns vai vecs, vīrietis vai sieviete — tiks sodīts ar nāvi.+ 14 Viņi zvērēja Jehovam skaļā balsī, ar gavilēm un tauru un ragu skaņām. 15 Visi Jūdas ļaudis priecājās par šo zvērestu, jo bija zvērējuši no visas sirds. Viņi dedzīgi meklēja Jehovu, un viņš ļāva sevi atrast+ un deva viņiem mieru visapkārt.+

16 Ķēniņš Asa arī atņēma savai vecaimātei Maahai+ viņas augsto* stāvokli, jo viņa bija uztaisījusi riebīgu elku Ašērai*.+ Asa šo riebīgo elku nocirta, saberza putekļos un sadedzināja Kidronas ielejā,+ 17 bet upurvietas Izraēlā netika nopostītas.+ Tomēr Asas sirds bija pilnībā uzticīga Dievam līdz pat mūža galam.+ 18 Viņš ienesa Dieva namā visu, ko viņš un viņa tēvs bija veltījuši Dievam, — sudrabu, zeltu un dažādus izstrādājumus.+ 19 Līdz Asas trīsdesmit piektajam valdīšanas gadam nebija kara.+

16 Asas trīsdesmit sestajā valdīšanas gadā Izraēla ķēniņš Baeša+ devās cīņā pret Jūdu un sāka nocietināt Rāmu,+ lai neļautu nevienam ne iziet no Jūdas ķēniņa Asas zemes, ne ienākt tajā.+ 2 Tad Asa paņēma sudrabu un zeltu no Jehovas nama un ķēniņa pils mantnīcām+ un nosūtīja to Aramas* ķēniņam Ben-Hadadam,+ kas dzīvoja Damaskā. Viņš lika tam sacīt: 3 ”Starp mani un tevi un starp manu tēvu un tavu tēvu pastāv vienošanās. Es tev sūtu sudrabu un zeltu. Lauz savu vienošanos ar Izraēla ķēniņu Baešu, lai viņš aizietu no manas zemes.”

4 Ben-Hadads uzklausīja ķēniņu Asu, lika sava karaspēka pavēlniekiem uzbrukt Izraēla pilsētām un iekaroja Ijonu,+ Danu,+ Ābel-Maimu un visas noliktavu pilsētas Naftaļa zemē.+ 5 To uzzinājis, Baeša pārstāja nocietināt Rāmu. 6 Tad ķēniņš Asa sapulcināja visus Jūdas ļaudis, un viņi aiznesa no Rāmas+ akmeņus un baļķus, ko Baeša bija izmantojis celtniecībā;+ ar tiem Asa nocietināja Gebu+ un Micpu.+

7 Tajā laikā pie Jūdas ķēniņa Asas ieradās pravietis* Hānānijs+ un pavēstīja: ”Tu paļāvies uz Aramas ķēniņu, nevis uz savu Dievu Jehovu, tāpēc Aramas ķēniņa karaspēks tev ir izslīdējis no rokām.+ 8 Vai etiopiešiem un lībiešiem nebija milzīgs karaspēks? Vai viņiem nebija daudz kaujas ratu un jātnieku? Bet tāpēc, ka tu paļāvies uz Jehovu, viņš tos nodeva tavā varā.+ 9 Jehova pārlūko visu zemi,+ lai stiprinātu tos*, kuru sirds ir pilnībā uzticīga viņam.+ Šoreiz tu esi rīkojies muļķīgi, tāpēc turpmāk tev pastāvīgi nāksies karot.”+

10 Asu šie vārdi tā saniknoja, ka viņš iemeta pravieti cietumā, turklāt ap to laiku Asa sāka izturēties nežēlīgi arī pret citiem. 11 Asas darbi no sākuma līdz beigām ir aprakstīti Jūdas un Izraēla ķēniņu grāmatā.+

12 Trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Asu sāka mocīt sāpes kājās, un viņš smagi saslima. Taču, arī slims būdams, viņš nemeklēja palīdzību pie Jehovas, bet vērsās tikai pie ārstiem. 13 Tad Asa apgūlās pie saviem tēviem;+ viņš nomira četrdesmit pirmajā valdīšanas gadā. 14 Asu apglabāja kapenēs, ko viņš sev bija ierīkojis Dāvida pilsētā.+ Viņu guldīja uz nestuvēm, ko klāja balzams un dažādu smaržvielu maisījums,+ un viņam par godu sakūra iespaidīgu bēru sārtu*.

17 Asas vietā par ķēniņu kļuva viņa dēls Jošafats,+ un Jošafats nostiprināja savu pārsvaru pār Izraēlu. 2 Viņš novietoja karaspēku visās nocietinātajās Jūdas pilsētās un izvietoja vienības gan Jūdas zemē, gan Efraima pilsētās, ko bija iekarojis viņa tēvs Asa.+ 3 Jehova bija ar Jošafatu, jo tas staigāja sava tēvutēva Dāvida pēdās+ un nekalpoja Baaliem. 4 Pretēji izraēliešiem,+ Jošafats meklēja sava tēva Dievu+ un pildīja viņa likumus, 5 tāpēc Jehova nostiprināja viņa varu.+ Visi Jūdas ļaudis viņam nesa dāvanas, un viņš bija ļoti bagāts un godāts.+ 6 Viņš drosmīgi staigāja Jehovas ceļus un nopostīja Jūdā upurvietas+ un elku stabus*.+

7 Savā trešajā valdīšanas gadā viņš ataicināja savus ierēdņus Ben-Hailu, Obadju, Zaharju, Netanēlu un Mihu un sūtīja tos uz Jūdas pilsētām mācīt ļaudis. 8 Kopā ar tiem bija levīti Šemaja, Netanja, Zebadja, Asahēls, Šemīramots, Jonatāns, Adonja, Tobija un Tob-Adonja, kā arī priesteri Elišāma un Jorāms.+ 9 Paņēmuši līdzi Jehovas bauslības grāmatu,+ viņi apstaigāja visas Jūdas pilsētas, mācīdami Jūdas iedzīvotājus.

10 Visas valstis ap Jūdu bija pārņēmušas bailes no Jehovas, tāpēc neviens nekaroja ar Jošafatu. 11 Filistieši viņam nesa dāvanas un nodevu naudu, bet arābi atveda lopus — 7700 aunu un 7700 āžu.

12 Jošafats kļuva arvien varenāks.+ Viņš cēla Jūdā cietokšņus+ un noliktavu pilsētas+ 13 un veica Jūdas pilsētās vērienīgus darbus. Jeruzālemē viņam bija karavīri, visi varonīgi karotāji, 14 kas bija sadalīti vienībās pa savām dzimtām. Šie bija tūkstošu komandieri no Jūdas cilts: vadonis Adna ar 300 000 varonīgu karotāju,+ 15 viņam padotais vadonis Johānāns ar 280 000 vīru, 16 kā arī viņam padotais Amasja, Zihrija dēls, kas pats bija pieteicies kalpot Jehovam; tam bija 200 000 varonīgu karotāju. 17 No Benjamīna+ cilts: Eljāda, varonīgs karotājs, ar 200 000 vīru, kas bija bruņoti ar lokiem un vairogiem,+ 18 un viņam padotais Jehozābāds ar 180 000 bruņotu vīru. 19 Tie bija karavīri, kas atradās ķēniņa dienestā, neskaitot tos, kurus ķēniņš bija izvietojis nocietinātajās pilsētās visā Jūdas zemē.+

18 Jošafats bija ļoti bagāts un godāts,+ bet viņš saradojās ar Ahabu.+ 2 Pēc dažiem gadiem viņš devās pie Ahaba uz Samariju.+ Ahabs par Jošafatu un viņa pavadoņiem upurēja daudz aitu un liellopu un mudināja viņu uzbrukt Rāmot-Gileādai.+ 3 Izraēla ķēniņš Ahabs vaicāja Jūdas ķēniņam Jošafatam: ”Vai tu nāksi ar mani uz Rāmot-Gileādu?” Tas atbildēja: ”Mēs ar tevi esam kā viens, un mana tauta ir tava tauta — mēs iesim ar tevi karā.”

4 Tomēr Jošafats Izraēla ķēniņam teica: ”Vispirms, lūdzu, noskaidro, ko saka Jehova!”+ 5 Tad Izraēla ķēniņš sapulcēja praviešus, četrsimt vīrus, un tiem jautāja: ”Vai mums iet cīņā pret Rāmot-Gileādu vai neiet?” Tie atteica: ”Ej! Dievs to nodos ķēniņa rokās!”

6 Bet Jošafats sacīja: ”Vai te nav kāds Jehovas pravietis?+ Vaicāsim arī viņam, ko par to saka Dievs.”+ 7 ”Ir vēl viens vīrs,+ ar kura starpniecību var izvaicāt Jehovu,” atbildēja Izraēla ķēniņš, ”bet es viņu neieredzu, jo viņš par mani nekad nepravieto neko labu, bet vienmēr tikai sliktu.+ Tas ir Miha, Jimlas dēls.” Taču Jošafats teica: ”Nerunā tā, ķēniņ!”

8 Tad Izraēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un tam pavēlēja: ”Tūlīt pat atved šurp Mihu, Jimlas dēlu!”+ 9 Izraēla ķēniņš Ahabs un Jūdas ķēniņš Jošafats savos ķēniņu tērpos sēdēja troņos laukumā pie Samarijas vārtiem, un visi pravieši pravietoja viņu priekšā. 10 Cedekija, Kenaānas dēls, kas bija darinājis dzelzs ragus, paziņoja: ”Jehova saka: ”Ar tiem tu badīsi aramiešus, līdz būsi tos iznīcinājis!”” 11 Tāpat pravietoja visi pārējie pravieši, sacīdami: ”Ej uz Rāmot-Gileādu, un tev viss izdosies!+ Jehova to nodos ķēniņa rokās.”

12 Vēstnesis, kas bija devies ataicināt Mihu, tam sacīja: ”Pravieši vienā mutē paredz ķēniņam uzvaru. Runā, lūdzu, arī tu tāpat kā viņi+ un pravieto labu.”+ 13 Bet Miha atbildēja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, — es runāšu tikai to, ko teiks mans Dievs!”+ 14 Kad viņš ieradās pie ķēniņa, tas viņam jautāja: ”Miha, vai mums iet cīņā pret Rāmot-Gileādu vai neiet?” ”Ejiet, un jums viss izdosies,” viņš atbildēja, ”tā tiks nodota jūsu rokās.” 15 Ķēniņš viņam sacīja: ”Cik reižu man tev jāliek zvērēt, ka tu man neteiksi neko citu kā vienīgi patiesību Jehovas vārdā?” 16 Tad Miha pavēstīja: ”Es redzēju visus izraēliešus izklīdinātus kalnos kā avis bez gana.+ Jehova ir teicis: ”Tiem vairs nav vadoņa. Lai ikviens ar mieru atgriežas savā namā!””

17 Izraēla ķēniņš vērsās pie Jošafata: ”Vai tad es tev neteicu, ka viņš par mani nepravietos neko labu, tikai sliktu?”+

18 Bet Miha sacīja: ”Tāpēc uzklausiet Jehovas vēsti! Es redzēju Jehovu sēžam tronī+ un visu debesu karapulku+ stāvam pa labi un pa kreisi no viņa.+ 19 Jehova vaicāja: ”Kurš piemānīs Izraēla ķēniņu Ahabu, lai viņš dotos uz Rāmot-Gileādu un pie tās kristu?” Un viens teica vienu, bet cits — kaut ko citu. 20 Tad kāds gars*+ nostājās Jehovas priekšā un teica: ”Es viņu piemānīšu.” ”Kā tu to izdarīsi?” Jehova jautāja. 21 Šis gars atbildēja: ”Es kļūšu par maldu garu visu viņa praviešu mutē.” Dievs teica: ”Tev tiešām izdosies viņu piemānīt. Ej un dari to!” 22 Jehova ir ielicis maldu garu tavu praviešu mutē.+ Īstenībā Jehova tev uzsūtīs nelaimi.”

23 Tad pienāca Cedekija,+ Kenaānas dēls, iesita Miham+ pa vaigu+ un sacīja: ”Vai tad Jehovas gars būtu mani atstājis, lai runātu ar tevi?”+ 24 Miha atteica: ”To tu redzēsi tajā dienā, kad būsi iebēdzis vistālākajā istabā, lai paslēptos.” 25 Izraēla ķēniņš pavēlēja: ”Ņemiet Mihu, aizvediet pie pilsētas pārvaldnieka Amona un pie Joāša, ķēniņa dēla, 26 un sakiet tiem, ka ķēniņš ir pavēlējis: ”Lieciet viņu cietumā+ un dodiet viņam maizes un ūdens devu, kas mazāka par parasto, kamēr es nebūšu atgriezies sveiks un vesels!”” 27 Bet Miha sacīja: ”Ja tu tiešām atgriezīsies sveiks un vesels, tad Jehova nav ar mani runājis.”+ Un viņš piebilda: ”Ņemiet to vērā, visi ļaudis!”

28 Pēc tam Izraēla ķēniņš un Jošafats, Jūdas ķēniņš, devās uz Rāmot-Gileādu.+ 29 Izraēla ķēniņš teica Jošafatam: ”Es iešu kaujā pārģērbies, lai mani nepazītu, bet tu gan uzvelc savu ķēniņa tērpu.” Tā nu Izraēla ķēniņš pārģērbās, un viņi devās kaujā. 30 Aramas ķēniņš bija devis rīkojumu saviem kaujas ratu vienību komandieriem: ”Necīnieties ne ar necilo, ne vareno, bet tikai ar Izraēla ķēniņu!” 31 Tiklīdz kaujas ratu komandieri ieraudzīja Jošafatu, viņi nodomāja: ”Tas ir Izraēla ķēniņš!” un devās ar to cīnīties. Jošafats sauca palīgā,+ un Jehova viņam palīdzēja — Dievs tos aizvilināja prom no viņa. 32 Kad kaujas ratu komandieri saprata, ka tas nav Izraēla ķēniņš, viņi pārstāja tam sekot.

33 Bet kāds vīrs izšāva bultu un nejauši trāpīja Izraēla ķēniņam bruņu salaiduma vietā. Ķēniņš sacīja savu kaujas ratu braucējam: ”Griezies apkārt un ved mani prom no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!”+ 34 Nikna kauja plosījās visu to dienu, un Izraēla ķēniņu vajadzēja atbalstīt, lai viņš līdz vakaram varētu nostāvēt ratos, pagriezies pret aramiešiem. Ap saulrietu viņš nomira.+

19 Bet Jūdas ķēniņš Jošafats sveiks un vesels atgriezās+ savā pilī Jeruzālemē. 2 Viņam pretī iznāca Jehus,+ pravieša* Hānānija+ dēls, un teica: ”Vai tev bija jāpalīdz ļaundarim+ un jāmīl tie, kas ienīst Jehovu?+ Tāpēc pret tevi ir iedegušās Jehovas dusmas. 3 Tomēr tevī ir atrodams arī kaut kas labs,+ jo tu esi iznīcinājis šajā zemē elku stabus* un savā sirdī esi apņēmies* meklēt Dievu.”+

4 Jošafats dzīvoja Jeruzālemē. Viņš atkal apceļoja zemi no Bēršebas līdz Efraima kalniem,+ lai ļaudis no jauna pievērstu Jehovam, viņu tēvu Dievam.+ 5 Viņš iecēla tiesnešus visās nocietinātajās Jūdas pilsētās+ 6 un tiem teica: ”Pielūkojiet, kā jūs veicat savu darbu, jo jūs tiesājat nevis cilvēku, bet Jehovas vārdā, un, kad jūs spriežat tiesu, viņš ir ar jums.+ 7 Bīstieties Jehovu+ un rūpīgi pildiet savus pienākumus, jo Jehova, mūsu Dievs, necieš netaisnību,+ neņem vērā neviena stāvokli+ un nav uzpērkams.”+

8 Arī Jeruzālemē Jošafats dažus levītus, priesterus un izraēliešu dzimtu galvas iecēla par tiesnešiem, lai tie spriestu tiesu Jehovas vārdā un izskatītu Jeruzālemes iedzīvotāju lietas.+ 9 Viņš tiem pavēlēja: ”Dariet šo darbu bijībā pret Jehovu, uzticīgi un ar nedalītu sirdi! 10 Kad vien jūsu brāļi, kas dzīvo citās pilsētās, vērsīsies pie jums ar kādu lietu — vai runa būtu par asinsizliešanu+ vai par kādu likumu, bausli, norādījumu vai priekšrakstu —, brīdiniet viņus, lai viņi nenoziedzas pret Jehovu, citādi pār jums un jūsu brāļiem nāks viņa dusmas. Dariet tā, lai jūs nekļūtu vainīgi. 11 Virspriesteris Amarja lai jums ir galvenais visās Jehovas lietās,+ bet Jūdas cilts vadonis Zebadja, Ismaēla dēls, — visās ķēniņa lietās, un levīti būs jūsu palīgi. Esiet stipri un rīkojieties! Jehova būs ar tiem, kas dara labu*.”+

20 Pēc tam moābieši+ un amonieši+ kopā ar citiem Amona pēcnācējiem* nāca karot ar Jošafatu. 2 Kad Jošafats saņēma ziņu, ka no jūras* puses, no Edomas,+ tuvojas liels karapulks un ienaidnieki jau ir Hacecon-Tamārā, tas ir, Ēn-Gedijā,+ 3 viņš izbijās un apņēmās meklēt Jehovu.+ Tāpēc Jošafats visā Jūdā izsludināja gavēni. 4 Tad Jūdas ļaudis sapulcējās, lai meklētu Jehovas palīdzību,+ — viņi ieradās no visām Jūdas pilsētām, lai lūgtu Jehovam padomu.

5 Jošafats nostājās Jūdas un Jeruzālemes ļaužu vidū Jehovas nama jaunā pagalma priekšā 6 un teica: ”Jehova, mūsu tēvu Dievs, vai tu neesi debesu Dievs,+ kas valda pār visu tautu valstīm?+ Tavā rokā ir spēks un vara, un neviens nespēj stāties tev pretī.+ 7 Vai tu, mūsu Dievs, neizdzini šīs zemes iedzīvotājus, tavai tautai Izraēlam ienākot, un uz mūžīgiem laikiem neatdevi šo zemi sava drauga Ābrahāma pēcnācējiem?+ 8 Viņi apmetās tajā un uzcēla svētnīcu tavam vārdam,+ sacīdami: 9 ”Ja pār mums nāks posts — zobens, sods, sērga vai bads — un mēs nostāsimies šī nama priekšā un tavā priekšā (jo tavs vārds mājo šajā namā)+ un savās bēdās sauksim pēc tavas palīdzības, tad uzklausi un izglāb mūs!”+ 10 Lūk, ko tagad dara amonieši, moābieši un Seīra kalnu iedzīvotāji,+ kuru zemē tu izraēliešiem neļāvi iebrukt, kad viņi gāja prom no Ēģiptes, tāpēc izraēlieši toreiz nogriezās sāņus un tos neiznīcināja.+ 11 Tie mums atmaksā, nākdami mūs izdzīt no tava īpašuma, ko tu mums esi devis mantojumā.+ 12 Mūsu Dievs, vai tu viņus nesodīsi?+ Jo mēs nespējam stāties pretī tik lielam uzbrucēju pulkam, un mēs nezinām, ko darīt,+ bet mūsu skatieni ir pievērsti tev.”+

13 Tikmēr visi Jūdas vīri kopā ar sievām un bērniem, lieliem un maziem, stāvēja Jehovas priekšā.

14 Tad pār Jahaziēlu, kas atradās ļaužu vidū, nāca Jehovas gars; viņš bija Zaharjas dēls, tas — Benājas dēls, tas — Jeiēla dēls, tas — Matanjas dēls (Matanja bija levīts no Asafa pēcnācējiem). 15 Viņš teica: ”Uzklausiet, visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji un ķēniņ Jošafat! Jehova jums saka: ”Neizbīstieties no šī lielā pulka un nebaidieties, jo šī ir nevis jūsu, bet Dieva kauja!+ 16 Dodieties rīt tiem pretī! Tie nāks pa Cīcas pāreju, un jūs tos sastapsiet ielejas galā pie Jeruēlas tuksneša. 17 Šajā kaujā jums nebūs jācīnās. Nostājieties, palieciet savās vietās+ un skatieties, kā Jehova jūs izglābs.+ Neizbīstieties un nebaidieties,+ Jūdas un Jeruzālemes ļaudis! Dodieties rīt tiem pretī, un Jehova būs ar jums.””+

18 Jošafats, ceļos nometies, paklanījās līdz zemei, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji nometās zemē Jehovas priekšā, lai Jehovu pielūgtu. 19 Bet levīti no Kehāta+ un Koraha pēcnācējiem piecēlās un skanīgā balsī slavēja+ Jehovu, Izraēla Dievu.

20 Nākamajā dienā viņi agri no rīta devās uz Tekojas+ tuksnesi. Kad ļaudis posās ceļā, Jošafats nostājās viņu priekšā un teica: ”Klausieties, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet Jehovam, savam Dievam, un jūs būsiet nelokāmi*! Ticiet praviešiem,+ un jums viss sekmēsies!”

21 Apspriedies ar ļaudīm, viņš izraudzījās dziedātājus,+ lai tie slavētu Jehovu krāšņos, svētos tērpos un, iedami karavīriem pa priekšu, dziedātu: ”Pateicieties Jehovam, jo viņa uzticīgā mīlestība paliek mūžam!”+

22 Kad viņi sāka līksmi dziedāt slavas dziesmas, Jehova sarīkoja negaidītu uzbrukumu amoniešiem, moābiešiem un Seīra kalnu iedzīvotājiem, kas bija iebrukuši Jūdā, un starp tiem izcēlās kauja.+ 23 Amonieši un moābieši uzbruka Seīra kalnu iedzīvotājiem,+ un, kad bija tos sakāvuši un pilnībā iznīcinājuši, viņi sāka nogalināt cits citu.+

24 Kad Jūdas vīri nonāca līdz sargtornim tuksnesī+ un palūkojās uz ienaidnieku karapulku, viņi ieraudzīja, ka zemē guļ tikai līķi,+ — neviens nebija palicis dzīvs. 25 Tad Jošafats ar saviem ļaudīm devās pēc laupījuma un atrada daudz mantu, drēbju un visādu vērtīgu lietu. Viņi tās vāca, līdz vairs nespēja panest.+ Laupījums bija tik liels, ka pagāja trīs dienas, kamēr viņi to savāca. 26 Ceturtajā dienā viņi sapulcējās Berāhas ielejā. Tur viņi slavēja* Jehovu, tāpēc to vietu nosauca par Berāhas* ieleju,+ kā to sauc vēl šodien.

27 Pēc tam Jūdas un Jeruzālemes vīri ar Jošafatu priekšgalā atgriezās Jeruzālemē, priecādamies, ka Jehova viņiem ir devis uzvaru pār ienaidniekiem.+ 28 Viņi ienāca Jeruzālemē, cītarām, arfām+ un taurēm+ skanot, un devās uz Jehovas namu.+ 29 Kad izplatījās ziņa, ka Jehova ir karojis ar Izraēla ienaidniekiem, visas valstis pārņēma bailes no Dieva.+ 30 Tāpēc Jošafata valsti neviens vairs neapdraudēja, un viņa Dievs viņam deva mieru visapkārt.+

31 Tā Jošafats valdīja pār Jūdu. Viņš kļuva par ķēniņu trīsdesmit piecu gadu vecumā un valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa māte bija Azūba, Šilhija meita.+ 32 Viņš staigāja sava tēva Asas pēdās,+ nenovērsās no šī ceļa un darīja to, kas ir pareizs Jehovas acīs.+ 33 Tomēr upurvietas netika nopostītas,+ un ļaudis joprojām nebija no sirds apņēmušies kalpot* savu tēvu Dievam.+

34 Bet pārējie Jošafata darbi no sākuma līdz beigām ir aprakstīti Jehus,+ Hānānija+ dēla, rakstos, kas ir iekļauti Izraēla ķēniņu grāmatā. 35 Vēlāk Jūdas ķēniņš Jošafats noslēdza savienību ar Izraēla ķēniņu Ahazju, kas darīja ļaunu.+ 36 Viņi vienojās kopā būvēt kuģus, lai kuģotu uz Taršišu,+ un būvēja tos Ecjon-Geberā.+ 37 Bet Eliezers, Dodāvāhu dēls, no Mārēšas par Jošafatu pravietoja: ”Tāpēc, ka tu noslēdzi savienību ar Ahazju, Jehova iznīcinās to, ko tu esi paveicis!”+ Kuģi tika sadragāti+ un Taršišā nenonāca.

21 Jošafats apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Dāvida pilsētā, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Jorāms.+ 2 Jorāma brāļi, Jošafata dēli, bija Azarja, Jehiēls, Zaharja, Azarja, Mihaēls un Šefatja. Tie visi bija Izraēla* ķēniņa Jošafata dēli. 3 Tēvs viņus bija bagātīgi apdāvinājis ar sudrabu, zeltu un vērtīgām mantām un piešķīris viņiem nocietinātas Jūdas pilsētas,+ bet valsti viņš nodeva Jorāmam,+ jo tas bija viņa pirmdzimtais.

4 Pārņēmis varu sava tēva valstī, Jorāms nostiprināja savu stāvokli, nogalinādams ar zobenu visus savus brāļus+ un vairākus izraēliešu vadoņus. 5 Jorāmam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus.+ 6 Viņš staigāja Izraēla ķēniņu pēdās,+ tāpat kā to bija darījusi Ahaba dzimta, jo viņš bija apprecējis Ahaba meitu,+ un viņš darīja to, kas Jehovam nepatika. 7 Bet ar Dāvidu slēgtā līguma dēļ+ Jehova negribēja iznīcināt Dāvida dzimtu, jo viņš bija apsolījis uz mūžīgiem laikiem dot gaismu Dāvidam un viņa dēliem.+

8 Jorāma laikā edomieši sacēlās pret Jūdu+ un iecēla sev ķēniņu.+ 9 Jorāms un viņa karaspēka vadoņi ar visiem saviem kaujas ratiem devās tiem uzbrukumā. Naktī viņš cēlās un sakāva edomiešus, kas bija ielenkuši viņu un kaujas ratu vienību komandierus. 10 Bet edomieši turpina dumpoties pret Jūdu līdz pat šai dienai. Tolaik pret Jorāmu sacēlās arī Libna,+ jo viņš bija atstājis Jehovu, savu tēvu Dievu.+ 11 Viņš arī ierīkoja upurvietas+ Jūdas kalnos, pamudinādams Jeruzālemes iedzīvotājus uz elkdievību* un novērsdams Jūdas ļaudis no Dieva.

12 Pēc kāda laika viņš saņēma pravieša Elijas+ vēstuli, kurā bija rakstīts: ”Tā saka Jehova, tava tēvutēva Dāvida Dievs: ”Tu neesi staigājis ne sava tēva Jošafata,+ ne Jūdas ķēniņa Asas+ pēdās, 13 bet esi staigājis Izraēla ķēniņu pēdās+ un pamudinājis Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus uz tādu pašu elkdievību,+ kādai nodevās Ahaba dzimta.+ Tu esi nogalinājis savus brāļus,+ sava tēva dēlus, kas bija labāki par tevi. 14 Tāpēc Jehova tavai tautai, taviem dēliem un sievām, kā arī visam, kas tev pieder, uzsūtīs lielu postu. 15 Tevi mocīs smaga slimība, kas skars tavas iekšas. Ar katru dienu tev kļūs sliktāk, līdz tavas iekšas iznāks laukā.””

16 Tad Jehova pamudināja+ filistiešus+ un arābus,+ kas dzīvoja netālu no etiopiešiem, doties karā pret Jorāmu. 17 Tie iebruka Jūdā, sagrāba visu mantu, ko vien atrada ķēniņa pilī,+ un aizveda gūstā viņa dēlus un sievas. Pie Jorāma palika tikai jaunākais dēls Joahazs*.+ 18 Pēc tam Jehova viņu sodīja ar nedziedināmu iekšķīgu slimību.+ 19 Kad viņš bija slimojis divus gadus, viņa iekšas iznāca laukā, un viņš nomira lielās mokās, bet tauta viņam par godu nesakūra bēru ugunskuru kā viņa tēviem.+ 20 Jorāmam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. Kad viņš nomira, neviens par to neskuma. Viņu apglabāja Dāvida pilsētā,+ bet ne ķēniņu kapos.+

22 Jeruzālemes iedzīvotāji viņa vietā par ķēniņu iecēla viņa jaunāko dēlu Ahazju, jo visus vecākos dēlus bija nogalinājuši sirotāji, kas kopā ar arābiem bija iebrukuši nometnē.+ Tā Jorāma dēls Ahazja sāka valdīt pār Jūdu.+ 2 Ahazjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē vienu gadu. Viņa māte bija Atalja,+ Omrija+ mazmeita.

3 Arī viņš staigāja Ahaba dzimtas pēdās,+ jo māte ar saviem padomiem viņu kūdīja uz ļauniem darbiem. 4 Ahazja darīja to, kas Jehovam nepatika, tāpat kā Ahaba dzimta, jo pēc tēva nāves šīs dzimtas piederīgie kļuva par viņa padomdevējiem, un tas viņu pazudināja. 5 Pēc to padoma viņš kopā ar Jorāmu, Izraēla ķēniņa Ahaba dēlu, devās karot pret Aramas* ķēniņu Hazaēlu+ pie Rāmot-Gileādas,+ bet tur loka šāvēji Jorāmu ievainoja. 6 Tad Jorāms atgriezās Jezreēlā,+ lai sadziedētu ievainojumus, ko bija guvis pie Rāmas*, karodams ar Aramas ķēniņu Hazaēlu.+

Jūdas ķēniņš Ahazja, Jorāma+ dēls, devās uz Jezreēlu apraudzīt ievainoto Jorāmu,+ Ahaba dēlu.+ 7 Bet Dievs bija nolēmis, ka Ahazjam jāmirst, tāpēc šis Jorāma apciemojums Ahazjam beidzās ar bojāeju. Ieradies pie Jorāma, Ahazja kopā ar to izbrauca pretī Jehum,+ Nimšija mazdēlam, kuram Jehova bija uzdevis* iznīcināt Ahaba dzimtu.+ 8 Izpildot spriedumu Ahaba dzimtai, Jehus sastapa Jūdas vadoņus un Ahazjas brāļu dēlus, kas kalpoja Ahazjam, un tos nonāvēja.+ 9 Pēc tam viņš meklēja pašu Ahazju. Viņa ļaudis to sagūstīja Samarijā, kur tas slēpās, atveda pie Jehus un nonāvēja. Tomēr viņi Ahazju apglabāja,+ jo sprieda: ”Viņš ir Jošafata mazdēls, un Jošafats kalpoja Jehovam ar visu sirdi.”+ Bet Ahazjas dzimtā nebija neviena, kas spētu pārņemt valsts varu.

10 Kad Ahazjas māte Atalja+ uzzināja, ka viņas dēls ir miris, viņa sāka slepkavot Jūdas troņmantniekus.+ 11 Taču ķēniņa Jorāma+ meita Jehošeba zagšus aiznesa prom Ahazjas dēlu Joasu,+ lai viņš netiktu nonāvēts līdz ar pārējiem ķēniņa dēliem, un kopā ar zīdītāju novietoja kādā guļamistabā. Tā Jehošeba, priestera Jojadas+ sieva un Ahazjas māsa, paslēpa Joasu no Ataljas un izglāba no nāves.+ 12 Viņu slēpa Dieva namā sešus gadus, kamēr valstī valdīja Atalja.

23 Septītajā gadā Jojada spēra drosmīgu soli un noslēdza vienošanos ar simtu komandieriem+ — Azarju, Jerohāma dēlu, Ismaēlu, Johānāna dēlu, Azarju, Obeda dēlu, Maasēju, Adājas dēlu, un Elišafatu, Zihrija dēlu. 2 Viņi pārstaigāja Jūdu, aicinādami kopā levītus+ no visām Jūdas pilsētām, kā arī izraēliešu dzimtu galvas. Kad tie bija ieradušies Jeruzālemē, 3 visi sapulcētie Dieva namā noslēdza ar ķēniņu līgumu,+ un Jojada sacīja: ”Tagad valdīs ķēniņa dēls, kā Jehova par Dāvida dēliem ir apsolījis.+ 4 Dariet tā: trešā daļa no priesteriem un levītiem, kam ir jākalpo+ šajā sabatā, lai ir vārtu sargi,+ 5 trešā daļa lai stāv pie ķēniņa pils,+ un trešā daļa — pie Pamatu vārtiem. Visi pārējie lai atrodas Jehovas nama pagalmos.+ 6 Neļaujiet nevienam ieiet Jehovas namā, izņemot priesterus un levītus, kam ir jākalpo.+ Viņi drīkst tur ieiet, jo viņi ir svēti, un visi ļaudis lai pilda to, ko ir norādījis Jehova. 7 Lai levīti ar ieročiem rokās nostājas ķēniņam visapkārt un nonāvē katru, kas mēģina ielauzties namā. Palieciet pie ķēniņa, lai kur viņš ietu*.”

8 Levīti un visi Jūdas ļaudis darīja, kā priesteris Jojada bija licis. Tie nāca ar saviem vīriem, gan tiem, kam sabatā bija kārta kalpot, gan tiem, kam nebija,+ jo priesteris Jojada nevienu vienību+ nebija atbrīvojis no pienākumu pildīšanas. 9 Priesteris Jojada iedeva simtu komandieriem+ ķēniņa Dāvida šķēpus un vairogus,+ kas glabājās Dieva namā,+ 10 un visus ļaudis ar ieročiem rokās nostādīja no nama labās puses līdz kreisajai, pie altāra un pie nama, lai tie būtu visapkārt ķēniņam. 11 Tad viņi izveda ķēniņa dēlu,+ uzlika viņam kroni, turēja viņam virs galvas liecību*+ un iecēla viņu par ķēniņu. Kad Jojada ar saviem dēliem viņu svaidīja*, visi sauca: ”Lai dzīvo ķēniņš!”+

12 Izdzirdējusi ļaudis skrienam un slavējam ķēniņu, Atalja devās uz Jehovas namu, kur bija sapulcējusies tauta,+ 13 un ieraudzīja ķēniņu stāvam pie ieejas kolonnas. Pie ķēniņa bija vadoņi+ un taurētāji, visi ļaudis līksmoja+ un pūta taures, un dziedātāji, spēlēdami mūzikas instrumentus, vadīja svinības. Tad Atalja saplēsa savas drēbes un iekliedzās: ”Sazvērestība! Sazvērestība!” 14 Bet priesteris Jojada pavēlēja simtu komandieriem, karaspēka virsniekiem: ”Vediet viņu prom no šejienes, un, ja kāds viņai sekos, to nonāvējiet ar zobenu!”, jo iepriekš viņš bija teicis: ”Nenonāvējiet viņu Jehovas namā!” 15 Tie viņu sagrāba, aizveda līdz ķēniņa pils Zirgu vārtiem un tur nogalināja.

16 Tad Jojada ar visu tautu un ķēniņu noslēdza līgumu, ka tā joprojām būs Jehovas tauta.+ 17 Pēc tam visi devās uz Baala templi un to nopostīja,+ sadauzīja viņa altārus un tēlus+ un altāru priekšā nogalināja Baala priesteri+ Matānu. 18 Jojada iecēla par Jehovas nama pārraugiem priesterus un levītus, ko Dāvids bija sadalījis vienībās, lai tie kalpotu Jehovas namā un nestu dedzināmos upurus Jehovam,+ kā ir rakstīts Mozus bauslībā,+ darīdami to ar prieku un dziesmām, saskaņā ar Dāvida norādījumiem. 19 Viņš arī nolika sargus+ pie Jehovas nama vārtiem, lai tur nevarētu ieiet neviens, kas kaut kāda iemesla dēļ ir kļuvis netīrs. 20 Tad viņš kopā ar simtu komandieriem,+ augstmaņiem, tautas vadoņiem un visiem vienkāršajiem ļaudīm pavadīja ķēniņu no Jehovas nama uz ķēniņa pili. Iegājuši pilī pa augšējiem vārtiem, viņi sēdināja Joasu ķēniņa tronī.+ 21 Visi ļaudis līksmoja, un pilsēta norima, jo Atalja bija nogalināta ar zobenu.

24 Joasam bija septiņi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu,+ un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus. Viņa māte bija Cibja no Bēršebas.+ 2 Kamēr bija dzīvs priesteris Jojada, Joass darīja to, kas bija pareizs Jehovas acīs.+ 3 Jojada viņam izraudzījās divas sievas, un tās viņam dzemdēja dēlus un meitas.

4 Vēlāk Joass nolēma atjaunot Jehovas namu.+ 5 Sapulcējis priesterus un levītus, viņš tos mudināja: ”Apstaigājiet Jūdas pilsētas un savāciet no visiem izraēliešiem naudu, lai gadu no gada labotu sava Dieva namu.+ Pasteidzieties!” Bet levīti nesteidzās.+ 6 Tāpēc ķēniņš ataicināja virspriesteri Jojadu un jautāja:+ ”Kāpēc tu neprasi, lai levīti Jūdā un Jeruzālemē ievāc svēto nodevu, ko Jehovas kalps Mozus izraēliešiem lika maksāt+ liecības telts labā?+ 7 Nekrietnās Ataljas+ dēli taču ir izlaupījuši Dieva namu+ un Jehovas nama svētos piederumus ir izmantojuši, lai kalpotu Baaliem.” 8 Tad pēc ķēniņa pavēles tika uztaisīta lāde,+ ko novietoja ārpusē pie Jehovas nama vārtiem.+ 9 Pēc tam visā Jūdā un Jeruzālemē tika izsludināts, ka ir jānes Jehovam svētā nodeva,+ ko Dieva kalps Mozus izraēliešiem tuksnesī bija uzlicis. 10 It visi, gan vadoņi, gan tauta, priecājās,+ viņi nesa naudu un meta lādē, līdz tā bija pilna*.

11 Ikreiz, kad levīti redzēja, ka lādē ir daudz naudas, viņi lādi nodeva ķēniņa ziņā. Tad nāca ķēniņa rakstvedis un virspriestera pilnvarotais, iztukšoja lādi+ un nolika atpakaļ vietā. Tā viņi rīkojās dienu no dienas un savāca daudz naudas. 12 Pēc tam ķēniņš un Jojada nodeva naudu tiem, kas pārraudzīja darbus Jehovas namā, un tie nolīga akmeņkaļus un namdarus Jehovas nama atjaunošanai,+ kā arī dzelzkaļus un varkaļus, kas labotu Jehovas namu. 13 Uzraugi ķērās pie darba, un viņu vadībā tas raiti ritēja uz priekšu, tā ka Dieva nams tika pilnībā atjaunots un nostiprināts. 14 Pabeiguši darbus, viņi atlikušo naudu atnesa ķēniņam un Jojadam, un tā tika izmantota, lai darinātu piederumus Jehovas namam — kalpošanas un upurēšanas piederumus, kausus un citus zelta un sudraba priekšmetus.+ Kamēr vien dzīvoja Jojada, Jehovas namā pastāvīgi tika ziedoti dedzināmie upuri.+

15 Nodzīvojis garu, piepildītu mūžu, Jojada nomira simt trīsdesmit gadu vecumā. 16 Viņu apglabāja Dāvida pilsētā pie ķēniņiem,+ jo viņš bija darījis labu gan Izraēlam,+ gan Dievam un viņa namam.

17 Pēc Jojadas nāves Jūdas vadoņi ieradās pie ķēniņa un viņam klanījās, un ķēniņš klausīja to padomiem. 18 Viņi pameta savu tēvu Dieva Jehovas namu un sāka kalpot elku stabiem* un elku tēliem, un viņu vainas dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi nāca Dieva dusmas. 19 Lai sauktu tos atpakaļ pie sevis, Jehova sūtīja pie tiem praviešus, un pravieši tos brīdināja, bet tie nelikās ne zinis.+

20 Tad Dieva gars nāca pār Zaharju, priestera Jojadas dēlu,+ un viņš, nostājies ļaužu priekšā, tos uzrunāja: ”Tā saka Dievs: ”Kāpēc jūs pārkāpjat Jehovas likumus? Jums neklāsies labi! Tāpēc, ka jūs esat atstājuši Jehovu, viņš atstās jūs!””+ 21 Bet tie pret viņu sazvērējās+ un pēc ķēniņa pavēles Jehovas nama pagalmā nomētāja viņu ar akmeņiem.+ 22 Ķēniņš Joass nepieminēja uzticīgo mīlestību, ar kādu pret viņu bija izturējies Zaharjas tēvs Jojada, un nogalināja Jojadas dēlu, kas pirms nāves teica: ”Lai Jehova tevi sauc pie atbildības!”+

23 Gada sākumā aramiešu karaspēks devās cīņā pret Joasu un iebruka Jūdā un Jeruzālemē.+ Viņi nogalināja visus tautas vadoņus+ un laupījumu aizsūtīja Damaskas ķēniņam. 24 Kaut arī aramiešu iebrucēju skaits nebija liels, Jehova viņiem ļāva sakaut milzīgu karaspēku,+ jo ļaudis bija atstājuši Jehovu, savu tēvu Dievu. Tā aramieši izpildīja spriedumu Joasam. 25 Kad aramieši bija aizgājuši (tie viņu atstāja smagi ievainotu*), Joasa kalpi sazvērējās pret viņu, jo viņš bija izlējis priestera Jojadas dēlu* asinis,+ un nogalināja Joasu viņa paša gultā.+ Viņu apglabāja Dāvida pilsētā,+ bet ne ķēniņu kapos.+

26 Šie ir tie, kas pret viņu sazvērējās:+ Zābāds, amonietes Šimātas dēls, un Jehozābāds, moābietes Šimrītas dēls. 27 Par Joasa dēliem, par daudzajām nosodījuma vēstīm, kas viņam tika pasludinātas,+ kā arī par Dieva nama atjaunošanu+ ir rakstīts Ķēniņu grāmatas skaidrojumā. Par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Amacja.

25 Amacjam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Viņa māte bija Joadana no Jeruzālemes.+ 2 Viņš darīja to, kas ir pareizs Jehovas acīs, bet ne ar visu sirdi. 3 Kad viņa vara bija nostiprinājusies, viņš lika nogalināt savus kalpus, kas bija nogalinājuši ķēniņu, viņa tēvu.+ 4 Bet viņš nenonāvēja to dēlus, jo Mozus bauslības grāmatā ir rakstīts, ka Jehova ir pavēlējis: ”Tēviem nav jāmirst dēlu dēļ, un dēliem nav jāmirst tēvu dēļ. Ikvienam jāmirst pašam savu grēku dēļ.”+

5 Amacja sapulcināja Jūdas ļaudis un visiem Jūdas un Benjamīna vīriem lika nostāties pa dzimtām ar tūkstošu un simtu komandieriem priekšgalā.+ Tad viņš saskaitīja tos, kam bija divdesmit gadu un vairāk:+ kopā bija 300 000 karam apmācītu vīru, kas bija bruņoti ar šķēpu un lielo vairogu. 6 Turklāt viņš par 100 sudraba talentiem* nolīga 100 000 varonīgu karotāju no izraēliešiem. 7 Taču pie viņa atnāca kāds Dieva vīrs un teica: ”Ķēniņ, neņem līdzi Izraēla karaspēku, jo Jehova nav ar Izraēlu+ — viņš nav ne ar vienu no efraimiešiem! 8 Bet pats dodies kaujā un drosmīgi cīnies. Citādi Dievs varētu ļaut, lai ienaidnieki tevi sakauj, jo Dievs spēj gan palīdzēt,+ gan likt pieredzēt sakāvi.” 9 ”Bet kā tad ar tiem simt talentiem, ko es jau samaksāju Izraēla karavīriem?” Amacja prasīja Dieva vīram. Tas viņam atbildēja: ”Jehova tev var dot daudz vairāk.”+ 10 Tad Amacja atlaida efraimiešu karavīrus, kas bija ieradušies pie viņa, un aizsūtīja tos mājās. Bet tie ļoti sadusmojās uz Jūdas vīriem un devās mājup, kūsādami niknumā.

11 Pēc tam Amacja drosmīgi veda savu karaspēku cīņā un Sāls ielejā+ nogalināja 10 000 Seīra vīru,+ 12 un vēl 10 000 Jūdas karavīri sagūstīja dzīvus. Viņi tos uzveda klints virsotnē un nogrūda lejā, tā ka tie visi nositās. 13 Bet karavīri, ko Amacja bija aizsūtījis prom un nebija ņēmis līdzi karā,+ siroja pa Jūdas pilsētām no Samarijas+ līdz Bēt-Horonai.+ Viņi nogalināja 3000 cilvēku un sagrāba lielu laupījumu.

14 Kad Amacja, sakāvis edomiešus, atgriezās mājās, viņš atveda līdzi Seīra iedzīvotāju dievus un padarīja tos par saviem dieviem,+ zemojās to priekšā un dedzināja tiem upurus. 15 Tad Jehova iedegās dusmās pret Amacju un sūtīja pie viņa pravieti, kas viņam teica: ”Kāpēc tu pielūdz šos dievus, kas paši savu tautu nespēja izglābt no tevis?”+ 16 Bet ķēniņš viņu pārtrauca, sacīdams: ”Kas tevi ir iecēlis par ķēniņa padomdevēju?+ Apklusti,+ ja negribi mirt!” Un pravietis apklusa, pirms tam pateicis: ”Es zinu, ka Dievs ir nolēmis tevi iznīcināt, jo tu esi šādi rīkojies un neesi klausījis manam padomam.”+

17 Apspriedies ar saviem padomniekiem, Jūdas ķēniņš Amacja sūtīja ziņu Izraēla ķēniņam Joasam, Jehus dēla Joahaza dēlam: ”Nāc, mērosimies spēkiem kaujā!”+ 18 Bet Izraēla ķēniņš Joass Jūdas ķēniņam Amacjam atbildēja: ”Libāna ērkšķu krūms sūtīja ziņu Libāna ciedram: ”Dod savu meitu manam dēlam par sievu!” Bet garām gāja kāds Libāna zvērs un samina ērkšķi. 19 Tu domā: ”Re, kā es esmu sakāvis Edomu!”,+ tāpēc tava sirds ir kļuvusi augstprātīga un alkst pēc slavas. Paliec mājās! Kāpēc tu gribi nonākt postā? Tu kritīsi pats un aizrausi Jūdu sev līdzi.”

20 Taču Amacja viņu neuzklausīja,+ tāpēc ka Dievs gribēja nodot Amacju un viņa ļaudis ienaidnieku rokās,+ jo viņi bija kalpojuši edomiešu dieviem.+ 21 Tad Izraēla ķēniņš Joass devās ceļā un mērojās spēkiem ar Jūdas ķēniņu Amacju kaujā pie Bēt-Šemešas,+ kas ir Jūdā. 22 Izraēlieši sakāva Jūdas vīrus, un tie aizbēga un izklīda pa mājām. 23 Pie Bēt-Šemešas Izraēla ķēniņš Joass sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacju, Joahaza* dēla Joasa dēlu, un to atveda uz Jeruzālemi. Viņš sagrāva Jeruzālemes mūri no Efraima vārtiem+ līdz Stūra vārtiem,+ 400 olekšu* garumā. 24 Viņš paņēma visu zeltu, sudrabu un visu vērtīgo, kas atradās Dieva namā Obed-Edoma pārziņā un ķēniņa pils mantnīcās,+ kā arī saņēma ķīlniekus un pēc tam atgriezās Samarijā.

25 Pēc Izraēla ķēniņa Joasa,+ Joahaza dēla, nāves Jūdas ķēniņš Amacja,+ Joasa dēls, nodzīvoja vēl piecpadsmit gadus.+ 26 Pārējie Amacjas darbi no sākuma līdz beigām ir aprakstīti Jūdas un Izraēla ķēniņu grāmatā. 27 Kad Amacja bija novērsies no Jehovas, Jeruzālemē pret viņu tika sarīkota sazvērestība,+ un viņš aizbēga uz Lahišu, bet viņam pakaļ uz Lahišu tika aizsūtīti vīri, kas viņu tur nonāvēja. 28 Viņu atveda atpakaļ ar zirgiem un apglabāja pie viņa tēviem Jūdas pilsētā.

26 Tad visi Jūdas ļaudis iecēla sešpadsmitgadīgo Usiju*+ par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā.+ 2 Pēc tam, kad ķēniņš Amacja bija apgūlies pie saviem tēviem, Usija atkal pievienoja Jūdas valstij Ēlotu+ un to atjaunoja.+ 3 Usijam+ bija sešpadsmit gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus. Viņa māte bija Jeholja no Jeruzālemes.+ 4 Viņš darīja to, kas bija pareizs Jehovas acīs, tāpat kā bija darījis viņa tēvs Amacja.+ 5 Viņš meklēja Dievu, kamēr bija dzīvs Zaharja, kas viņu mācīja bīties Dievu, un, kamēr vien viņš meklēja Jehovu, Dievs viņu svētīja.+

6 Usija devās karot ar filistiešiem+ un iekaroja Gātu,+ Jabni+ un Ašdodu,+ sagraudams to mūrus. Viņš uzcēla pilsētas Ašdodas apkārtnē, kā arī pārējā filistiešu zemē. 7 Dievs viņam palīdzēja cīņā pret filistiešiem, arābiem,+ kas dzīvoja Gūr-Baalā, un meuniešiem, 8 un amonieši+ sāka maksāt Usijam nodevas. Viņa slava izplatījās līdz pat Ēģiptei, jo viņš bija kļuvis ļoti varens. 9 Turklāt Usija Jeruzālemē uzbūvēja un nocietināja torņus+ pie Stūra vārtiem,+ Ielejas vārtiem+ un balsta pīlāra. 10 Viņš uzbūvēja torņus+ arī tuksnesī un izcirta daudz ūdenstvertņu, jo viņam piederēja lieli ganāmpulki, un to pašu viņš izdarīja Šefelā un līdzenumā. Kalnos un Karmelā Usijam bija zemkopji un vīnkopji, jo viņš mīlēja zemes darbu.

11 Usijam bija arī apmācīts, kaujai gatavs karaspēks, kas devās karagājienos, sadalīts vienībās saskaņā ar sarakstiem,+ ko ķēniņa ierēdņa Hananjas vadībā bija sastādījuši rakstvedis+ Jeiēls un virsnieks Maasēja. 12 Šos varonīgos karotājus komandēja dzimtu galvas — kopskaitā 2600. 13 Viņiem bija padoti 307 500 kaujai gatavu vīru — spēcīga armija, kas bija ķēniņa rīcībā, lai cīnītos pret ienaidniekiem.+ 14 Usija visu karaspēku apgādāja ar vairogiem, šķēpiem,+ bruņucepurēm, bruņukrekliem,+ lokiem un lingojamiem akmeņiem.+ 15 Jeruzālemē viņš izgatavoja kara mašīnas, kuras bija izgudrojuši prasmīgi meistari. Tās tika uzstādītas torņos+ un mūra stūros, lai šautu bultas un mestu lielus akmeņus. Usijas slava izplatījās tuvu un tālu, jo viņš saņēma neparasti lielu atbalstu un kļuva varens.

16 Taču, kad Usija bija kļuvis varens, viņš* sev pašam par postu kļuva augstprātīgs un grēkoja pret savu Dievu Jehovu, ieiedams Jehovas templī, lai uz kvēpināšanas altāra dedzinātu kvēpināmo.+ 17 Bet priesteris Azarja kopā ar astoņdesmit citiem drosmīgiem Jehovas priesteriem viņam sekoja, 18 lai viņu aizkavētu. Tie sacīja ķēniņam Usijam: ”Tev, Usija, nepienākas dedzināt kvēpināmo Jehovam!+ Kvēpināmo drīkst dedzināt vienīgi iesvētīti priesteri, Ārona pēcnācēji.+ Ej ārā no svētnīcas! Tu esi grēkojis, un tas tev nedarīs godu Dieva Jehovas acīs.”

19 Usija, kas jau turēja rokā kvēpināmo trauku, lai dedzinātu kvēpināmo, aizsvilās dusmās.+ Bet, kad viņš izgāza dusmas uz priesteriem, kas stāvēja Jehovas namā pie kvēpināšanas altāra, priesteru acu priekšā viņam pierē izsitās spitālība.+ 20 Palūkojušies uz Usiju, virspriesteris Azarja un pārējie priesteri ieraudzīja, ka viņa pieri ir skārusi spitālība. Tāpēc tie steigšus veda viņu laukā, un arī viņš pats steidzās iziet, jo Jehova viņu bija sodījis.

21 Ķēniņš Usija palika spitālīgs līdz pat savai nāvei. Spitālības dēļ viņš dzīvoja atsevišķā namā+ un viņam bija liegts doties uz Jehovas namu. Viņa dēls Jotāms pārvaldīja ķēniņa pili un tiesāja ļaudis.+

22 Bet pārējos Usijas darbus no sākuma līdz beigām ir aprakstījis pravietis Jesaja,+ Āmoca dēls. 23 Kad Usija nomira, viņš tika apglabāts pie saviem tēviem. Taču viņu apglabāja kapulaukā ārpus ķēniņu kapiem, jo ļaudis teica: ”Viņš ir spitālīgs.” Par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Jotāms.+

27 Jotāmam+ bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Viņa māte bija Jerūša, Cadoka meita.+ 2 Viņš darīja to, kas bija pareizs Jehovas acīs, tāpat kā bija darījis viņa tēvs Usija+ (taču atšķirībā no tēva viņš patvaļīgi negāja Jehovas templī),+ tomēr tauta joprojām rīkojās nekrietni. 3 Viņš ierīkoja Jehovas nama augšējos vārtus+ un daudz darba ieguldīja Ofela mūra būvniecībā.+ 4 Jotāms arī uzcēla pilsētas+ Jūdas kalnos+ un cietokšņus+ un torņus+ mežainēs. 5 Viņš karoja ar amoniešu+ ķēniņu un guva uzvaru, tāpēc togad amoniešiem nācās viņam dot 100 talentu* sudraba, 10 000 koru* kviešu un 10 000 koru miežu. Tikpat daudz amonieši maksāja arī otrajā un trešajā gadā.+ 6 Jotāma varenība auga, jo viņš apņēmīgi staigāja sava Dieva Jehovas ceļus.

7 Bet pārējie Jotāma darbi, visi viņa kari un viņa veikums, ir aprakstīti Izraēla un Jūdas ķēniņu grāmatā.+ 8 Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus.+ 9 Tad Jotāms apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Dāvida pilsētā,+ un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Ahass.+

28 Ahasam+ bija divdesmit gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Pretēji savam tēvutēvam Dāvidam, viņš nedarīja to, kas ir pareizs Jehovas acīs.+ 2 Viņš staigāja Izraēla ķēniņu pēdās+ un pat izlēja Baala tēlus.+ 3 Viņš dedzināja upurus Ben-Hinnomas ielejā* un pat sadedzināja savus dēlus,+ rīkodamies tikpat pretīgi kā tautas,+ kuras Jehova bija izdzinis, izraēliešiem tuvojoties. 4 Viņš arī ziedoja un dedzināja upurus upurvietās,+ uz pakalniem un zem katra zaļojoša koka.+

5 Tāpēc Dievs Jehova viņu nodeva Aramas* ķēniņa varā,+ un aramieši viņu uzveica, sagrāba daudz gūstekņu un aizveda tos uz Damasku.+ Viņš tika nodots arī Izraēla ķēniņa varā, un tas viņu smagi sakāva. 6 Vienā dienā Pekahs,+ Remaljas dēls, Jūdā nogalināja 120 000 drosmīgu vīru, jo Jūdas ļaudis bija atstājuši Jehovu, savu tēvu Dievu.+ 7 Efraimiešu karotājs Zihrijs nonāvēja ķēniņa dēlu Maasēju, pils pārzini Azrīkāmu un Elkanu, kurš bija otrais vīrs pēc ķēniņa. 8 Pie tam izraēlieši sagūstīja savu tautas brāļu sievas, dēlus un meitas — 200 000 cilvēku —, sagrāba lielu laupījumu un visu salaupīto aizveda uz Samariju.+

9 Bet tur bija kāds Jehovas pravietis, vārdā Odēds. Viņš izgāja pretī karaspēkam, kas atgriezās Samarijā, un sacīja: ”Jehova, jūsu tēvu Dievs, bija sadusmojies uz Jūdas ļaudīm, tāpēc viņš tos nodeva jūsu varā,+ taču jūs tos slaktējāt tādā niknumā, ka tas ir sasniedzis debesis! 10 Un nu jūs gribat Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus padarīt par vergiem un verdzenēm.+ Vai tad arī jūs paši neesat noziegušies pret savu Dievu Jehovu? 11 Tagad uzklausiet mani! Sūtiet atpakaļ savus tautiešus, ko esat saņēmuši gūstā, jo pret jums ir iedegusies Jehovas dusmu kvēle!”

12 Tad daži efraimiešu vadoņi — Azarja, Johānāna dēls, Berehja, Mešillēmota dēls, Jehizkija, Šallūma dēls, un Amāsa, Hadlaja dēls, — nostājās pret tiem, kas atgriezās no kara, 13 un teica: ”Nevediet šurp gūstekņus, citādi mēs būsim vainīgi Jehovas priekšā! Vai gribat padarīt mūsu grēkus un pārkāpumus vēl smagākus? Mūsu vaina jau tāpat ir pietiekami liela, un Dieva dusmas deg pret Izraēlu!” 14 Tad karavīri nodeva gūstekņus un laupījumu+ tautas vadītājiem un visai sapulcētajai tautai. 15 Tika izraudzīti vīri, kas ņēma gūstekņus savā ziņā un no kara laupījuma piešķīra apģērbu visiem, kuriem tā trūka. Viņi tos apģērba un apāva, paēdināja un padzirdīja, iedeva eļļu, ar ko ieziesties, un novārgušos uzsēdināja uz ēzeļiem. Viņi aizveda gūstekņus pie to tautas brāļiem uz palmu pilsētu Jēriku un paši atgriezās Samarijā.

16 Tajā laikā ķēniņš Ahass lūdza palīdzību Asīrijas valdniekiem.+ 17 Edomieši atkal iebruka Jūdas zemē un saņēma gūstekņus. 18 Arī filistieši+ uzbruka Jūdas pilsētām Šefelā+ un Negevā, iekaroja Bēt-Šemešu,+ Ajalonu,+ Gedērotu, kā arī Soho, Timnu+ un Gimzo ar to apkārtējām mazpilsētām un apmetās tur uz dzīvi. 19 Izraēla* ķēniņa Ahasa dēļ Jehova Jūdas ļaudīm lika piedzīvot pazemojumu, jo viņa dēļ tie bija pagrimuši un smagi grēkoja pret Jehovu.

20 Asīrijas valdnieks Tiglatpalasars+ gan ieradās, taču viņš nevis atbalstīja Ahasu, bet sagādāja tam vēl lielāku postu.+ 21 Ahass uzdāvināja Asīrijas valdniekam visu vērtīgo, kas vien bija Jehovas namā, ķēniņa pilī+ un augstmaņu mājās, bet tas viņam nelīdzēja. 22 Šajā grūtajā laikā ķēniņš Ahass vēl vairāk grēkoja pret Jehovu. 23 Viņš nesa upurus Damaskas dieviem,+ kas viņu bija sakāvuši,+ jo viņš sprieda: ”Tā kā Aramas ķēniņu dievi viņiem palīdz, upurēšu šiem dieviem, lai tie palīdzētu arī man.”+ Bet tie kļuva par klupšanas akmeni gan viņam pašam, gan visam Izraēlam. 24 Ahass savāca Dieva nama piederumus un sacirta tos gabalos,+ aizslēdza Jehovas nama durvis+ un Jeruzālemē uz katra stūra sabūvēja sev altārus. 25 Visās Jūdas pilsētās viņš ierīkoja upurvietas, lai dedzinātu upurus citiem dieviem,+ tā sadusmodams savu tēvu Dievu Jehovu.

26 Bet pārējie viņa darbi — viss, ko viņš paveica, — no sākuma līdz beigām ir aprakstīti Jūdas un Izraēla ķēniņu grāmatā.+ 27 Ahass apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Jeruzālemē, bet ne Izraēla ķēniņu kapos.+ Par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Hiskija.

29 Hiskijam+ bija divdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Viņa māte bija Abija, Zaharjas meita.+ 2 Viņš darīja to, kas bija pareizs Jehovas acīs,+ kā to bija darījis viņa tēvutēvs Dāvids.+ 3 Savas valdīšanas pirmā gada pirmajā mēnesī viņš atvēra Jehovas nama durvis un tās salaboja.+ 4 Sasaucis priesterus un levītus, Hiskija tos sapulcināja laukumā, kas atradās austrumu pusē, 5 un tiem sacīja: ”Levīti, uzklausiet mani! Tagad svētījieties paši+ un attīriet Jehovas, jūsu tēvu Dieva, namu! Aizvāciet no svētās vietas visu, kas netīrs!+ 6 Mūsu tēvi ir bijuši neuzticīgi un darījuši to, kas mūsu Dievam Jehovam nepatīk.+ Tie atstāja Jehovu, novērsās no viņa mājokļa un uzgrieza viņam muguru.+ 7 Tie aizslēdza tempļa priekšnama durvis,+ nodzēsa lampas,+ pārstāja dedzināt kvēpināmo+ un vairs nenesa svētajā vietā dedzināmos upurus+ Izraēla Dievam, 8 tāpēc pār Jūdu un Jeruzālemi nāca Jehovas dusmas.+ Viņš tos padarīja par baisu skatu, par biedu un izsmieklu, kā jūs paši redzat.+ 9 Mūsu tēvi krita no zobena+ un mūsu dēliem, meitām un sievām bija jādodas gūstā.+ 10 Bet tagad es vēlos noslēgt līgumu ar Jehovu, Izraēla Dievu,+ lai viņa karstās dusmas pret mums norimtu. 11 Mani dēli, neesiet nolaidīgi, jo Jehova jūs ir izraudzījies, lai jūs stāvētu viņa priekšā, kalpotu viņam+ un dedzinātu viņam upurus.”+

12 Šie ir levīti, kas sāka rīkoties: no kehātiešiem+ Mahats, Amāsaja dēls, un Joēls, Azarjas dēls; no merāriešiem+ Kīšs, Abdija dēls, un Azarja, Jehallelēla dēls; no gēršoniešiem+ Joāhs, Zimmas dēls, un Ēdens, Joāha dēls; 13 no Elicāfāna pēcnācējiem Šimrijs un Jeuēls; no Asafa pēcnācējiem+ Zaharja un Matanja; 14 no Hēmāna pēcnācējiem+ Jehiēls un Šimijs; no Jedūtūna pēcnācējiem+ Šemaja un Uziēls. 15 Viņi sapulcināja savus ciltsbrāļus, svētījās un devās attīrīt Jehovas namu, kā ķēniņš saskaņā ar Jehovas vārdiem bija pavēlējis.+ 16 Tad priesteri iegāja Jehovas namā, lai to attīrītu, un iznesa Jehovas nama pagalmā+ visu netīro, ko vien atrada Jehovas templī. Savukārt levīti to aiznesa prom un izmeta Kidronas ielejā.+ 17 Viņi sāka attīrīt Jehovas namu pirmā mēneša pirmajā dienā un mēneša astotajā dienā tika līdz priekšnamam.+ Viņi attīrīja Jehovas namu vēl astoņas dienas un pabeidza darbu pirmā mēneša sešpadsmitajā dienā.

18 Pēc tam viņi aizgāja pie ķēniņa Hiskijas un teica: ”Mēs esam attīrījuši visu Jehovas namu, dedzināmo upuru altāri+ ar visiem tā piederumiem+ un Dieva priekšā liekamās maizes galdu+ ar visiem tā piederumiem. 19 Mēs arī esam saveduši kārtībā un iesvētījuši+ visus priekšmetus, ko ķēniņš Ahass savas valdīšanas laikā, būdams neuzticīgs, izmeta no tempļa,+ un nu tie ir Jehovas altāra priekšā.”

20 Nākamajā dienā ķēniņš Hiskija, piecēlies agri no rīta, sasauca pilsētas vadītājus un kopā ar tiem devās uz Jehovas namu. 21 Viņi atveda septiņus buļļus, septiņus aunus, septiņus jērus* un septiņus āžus par grēku upuri valsts, svētnīcas un Jūdas tautas labā,+ un Hiskija lika priesteriem, Ārona pēcnācējiem, tos upurēt uz Jehovas altāra. 22 Buļļus nokāva,+ un priesteri slacīja to asinis uz altāra.+ Tad nokāva arī aunus un slacīja to asinis uz altāra, un visbeidzot nokāva arī jērus un arī to asinis slacīja uz altāra. 23 Pēc tam viņi atveda pie ķēniņa un sapulcētajiem ļaudīm grēku upurim domātos āžus un uzlika tiem rokas. 24 Priesteri tos nokāva un nesa par grēku upuri, slacīdami to asinis uz altāra, lai izlīdzinātu visa Izraēla grēkus, jo ķēniņš bija pavēlējis nest dedzināmo upuri un grēku upuri visa Izraēla labā.

25 Bet levītus ar cimbalām, cītarām un arfām+ viņš bija nostādījis pie Jehovas nama saskaņā ar Dāvida,+ ķēniņa pravieša Gada*+ un pravieša Nātāna+ norādījumiem, jo šos norādījumus ar praviešu starpniecību bija devis pats Jehova. 26 Tā levīti stāvēja ar Dāvida mūzikas instrumentiem, bet priesteri — ar taurēm.+

27 Tad Hiskija pavēlēja ziedot uz altāra dedzināmo upuri.+ Brīdī, kad sākās upurēšana, atskanēja slavas dziesma Jehovam un Izraēla ķēniņa Dāvida instrumentu pavadībā sāka skanēt taures. 28 Visi sapulcētie nometās zemē, un dziedātāji dziedāja un taurētāji pūta taures, līdz dedzināmais upuris bija ziedots. 29 Kad upurēšana bija pabeigta, ķēniņš un visi, kas bija ar viņu, nometās ceļos un noliecās pie zemes. 30 Ķēniņš Hiskija un augstmaņi aicināja levītus cildināt Jehovu ar Dāvida+ un pravieša Asafa* psalmiem.+ Tie līksmi dziedāja slavas dziesmas un, nometušies ceļos, noliecās pie zemes.

31 Pēc tam Hiskija teica: ”Tagad, kad jūs atkal esat gatavi svēti kalpot Jehovam, nāciet uz Jehovas namu un nesiet kaujamos upurus un pateicības upurus.” Tad ļaudis nesa gan kaujamos, gan pateicības upurus, un ikviens, kas no sirds vēlējās, nesa dedzināmos upurus.+ 32 Par dedzināmo upuri Jehovam ļaudis ziedoja 70 buļļus, 100 aunus un 200 jērus,+ 33 un viņu svētā dāvana bija 600 liellopu un 3000 sīklopu. 34 Bet trūka priesteru, kas varētu nodīrāt visus dedzināmos upurus. Tāpēc, kamēr darbs nebija paveikts un citi priesteri nebija paspējuši svētīties,+ priesteriem palīdzēja viņu ciltsbrāļi levīti,+ jo tie bija bijuši apzinīgāki nekā priesteri un jau bija svētījušies. 35 Turklāt dedzināmo upuru bija ļoti daudz,+ tāpat arī miera upuru tauku+ un lejamo upuru, kas tika ziedoti kopā ar dedzināmajiem upuriem.+ Tā tika atjaunota kalpošana Jehovas namā, 36 un Hiskija un visa tauta priecājās, ka Dievs to visu ir darījis tautas labā+ un ka tas ir noticis tik ātri.

30 Hiskija izsūtīja ziņu pa visu Izraēlu+ un Jūdu un pat uzrakstīja vēstules Efraima un Manases ciltīm,+ aicinādams uz Jeruzālemi, uz Jehovas namu, lai svinētu Pashu par godu Izraēla Dievam Jehovam.+ 2 Ķēniņš, viņa augstmaņi un visi ļaudis, kas bija sapulcējušies Jeruzālemē, nolēma svinēt Pashu otrajā mēnesī.+ 3 Viņi nebija varējuši to svinēt parastajā laikā,+ jo daudzi priesteri vēl nebija svētījušies+ un ļaudis nebija sanākuši Jeruzālemē. 4 Gan ķēniņam, gan visiem pārējiem šis lēmums šķita pareizs. 5 Tāpēc viņi nosprieda izziņot pa visu Izraēlu, no Bēršebas līdz Danai,+ lai ļaudis nāk uz Jeruzālemi svinēt Pashu par godu Izraēla Dievam Jehovam, jo pirms tam tauta nebija pulcējusies kopā, lai svinētu šos svētkus tā, kā bauslībā rakstīts.+

6 Pēc ķēniņa pavēles ziņneši ar ķēniņa un viņa augstmaņu vēstulēm apstaigāja Izraēlu un Jūdu, aicinādami: ”Izraēla tauta, atgriezies pie Jehovas, Ābrahāma, Īzaka un Izraēla Dieva, tad arī viņš atgriezīsies pie jums — pie atlikušajiem, kas izglābušies no Asīrijas valdniekiem!+ 7 Neesiet tādi paši kā jūsu tēvi un brāļi, kas lauza uzticību Jehovam, savu tēvu Dievam, tā ka viņš tos padarīja par biedu, kā jūs paši redzat!+ 8 Neesiet tādi stūrgalvji kā jūsu tēvi!+ Pakļaujieties Jehovam un nāciet uz viņa svētnīcu,+ ko viņš ir darījis svētu uz mūžiem. Kalpojiet Jehovam, savam Dievam, lai viņa karstās dusmas pret jums norimtu!+ 9 Ja jūs atgriezīsieties pie Jehovas, tad tie, kas aizveduši gūstā jūsu brāļus un dēlus, iežēlosies par viņiem+ un ļaus viņiem atgriezties šajā zemē,+ jo jūsu Dievs Jehova ir līdzcietīgs un žēlsirdīgs,+ viņš nenovērsīsies no jums, ja vien jūs atgriezīsieties pie viņa.”+

10 Tā ziņneši, iedami no pilsētas uz pilsētu, izstaigāja Efraima un Manases zemi+ un aizgāja līdz pat Zebulona novadam, bet par viņiem smējās un ņirgājās.+ 11 Tomēr Ašera, Manases un Zebulona ciltīs atradās arī tādi, kas pazemīgi paklausīja aicinājumam un devās uz Jeruzālemi.+ 12 Dievs bija ar Jūdas ļaudīm un palīdzēja viņiem vienprātīgi īstenot to, ko ķēniņš un augstmaņi pēc Jehovas pavēles bija likuši.

13 Jeruzālemē sapulcējās milzum daudz ļaužu, lai otrajā mēnesī+ svinētu Neraudzētās maizes svētkus.+ 14 Viņi aizvāca viltus dievu altārus+ un visus kvēpināšanas altārus, kas vien bija Jeruzālemē,+ un iemeta tos Kidronas ielejā. 15 Pēc tam, otrā mēneša četrpadsmitajā dienā, viņi nokāva Pashas upuri. Priesteri un levīti nokaunējušies steidzās svētīties un nesa dedzināmos upurus Jehovas namā. 16 Viņi nostājās savās vietās, kā noteikts Dieva vīra Mozus bauslībā, un priesteri slacīja uz altāra asinis,+ ko viņiem pasniedza levīti. 17 Tomēr svinētāju pulkā daudzi vēl nebija svētījušies, tāpēc levīti kāva Pashas upura jērus par visiem, kas nebija tīri,+ lai tie būtu svēti Jehovas priekšā. 18 Daudz ļaužu, īpaši tie, kas bija ieradušies no Efraima, Manases,+ Isašara un Zebulona cilšu novadiem, nebija attīrījušies, bet tik un tā ēda Pashas jēru — pretēji tam, kas rakstīts bauslībā. Taču Hiskija lūdza par viņiem: ”Lai Jehova, kas ir labs,+ piedod 19 ikvienam, kurš no sirds ir apņēmies meklēt Dievu+ Jehovu, savu tēvu Dievu, kaut arī nav attīrījies, kā svētums to prasa.”+ 20 Jehova uzklausīja Hiskiju un piedeva ļaudīm*.

21 Izraēlieši, kas bija ieradušies Jeruzālemē, septiņas dienas ar lielu prieku+ svinēja Neraudzētās maizes svētkus,+ un levīti un priesteri katru dienu cildināja Jehovu, skanīgi muzicēdami Jehovam par godu.+ 22 Hiskija sirsnīgi uzslavēja visus levītus, kas, apliecinādami izpratni, kalpoja Jehovam. Septiņas dienas visi baudīja svētku mielastu,+ upurēja miera upurus+ un pateicās Jehovam, savu tēvu Dievam.

23 Pēc tam ļaudis nolēma svinēt vēl septiņas dienas, un tā viņi vēl septiņas dienas svinēja un līksmojās.+ 24 Jūdas ķēniņš Hiskija ļaužu vajadzībām ziedoja 1000 buļļu un 7000 aitu, bet augstmaņi ziedoja 1000 buļļu un 10 000 aitu,+ un liels skaits priesteru svētījās.+ 25 Priecājās gan visi Jūdas ļaudis, gan priesteri un levīti, gan visi, kas bija atnākuši no Izraēla zemes,+ un tāpat arī ienācēji+ — kā tie, kas bija ieradušies no Izraēla zemes, tā arī tie, kas dzīvoja Jūdā. 26 Jeruzālemē valdīja liels prieks, jo kopš Izraēla ķēniņa Sālamana, Dāvida dēla, laikiem nekas tāds Jeruzālemē nebija pieredzēts.+ 27 Visbeidzot priesteri, Levija pēcnācēji, piecēlās un svētīja tautu.+ Dievs sadzirdēja viņu balsi, un viņu lūgšana sasniedza debesis, viņa svēto mājvietu.

31 Kad svētki bija galā, visi izraēlieši, kas uz tiem bija ieradušies, devās uz Jūdas pilsētām un visā Jūdas un Benjamīna zemē, kā arī Efraima un Manases cilšu novados+ sadragāja elku akmeņus,+ nocirta elku stabus*+ un nopostīja upurvietas+ un altārus,+ tā ka no tiem nekas nepalika pāri. Pēc tam viņi atgriezās savās pilsētās un izklīda pa mājām.

2 Tad Hiskija sadalīja priesterus un levītus vienībās+ atbilstoši viņu pienākumiem,+ lai viņi nestu dedzināmos upurus un miera upurus un kalpotu Jehovam viņa nama vārtos un pagalmos, pauzdami viņam pateicību un slavu.+ 3 Ķēniņš arī noteica, ka daļa no viņa īpašuma ir jāizmanto dedzināmajiem upuriem,+ kas jānes gan rītos, gan vakaros,+ gan sabatā,+ jaunā mēnesī+ un svētkos,+ kā rakstīts Jehovas bauslībā.

4 Turklāt viņš Jeruzālemes iedzīvotājiem pavēlēja dot pienācīgo daļu priesteriem un levītiem,+ lai tie varētu pilnībā nodoties Jehovas bauslības pildīšanai. 5 Tiklīdz šī pavēle bija izdota, izraēlieši sāka lielā daudzumā nest ražas pirmos augļus: labību, jaunu vīnu, eļļu,+ medu un visu, kas izaudzēts laukos.+ Viņi dāsni deva desmito daļu no visa.+ 6 Tad arī Izraēla un Jūdas ļaudis, kas dzīvoja Jūdas pilsētās, atveda desmito daļu no liellopiem un sīklopiem un desmito daļu no svētajām dāvanām,+ kas bija veltītas viņu Dievam Jehovam. Ļaudis sanesa savas veltes kaudžu kaudzēm. 7 Trešajā mēnesī+ viņi sāka tās nest un septītajā mēnesī+ pabeidza. 8 Kad Hiskija ar saviem augstmaņiem atnāca un ieraudzīja milzīgos krājumus, viņi slavēja Jehovu un svētīja viņa tautu Izraēlu.

9 Hiskija apjautājās priesteriem un levītiem par bagātīgajiem ziedojumiem, 10 un virspriesteris Azarja no Cadoka dzimtas viņam atbildēja: ”Kopš ļaudis sāka nest ziedojumus uz Jehovas namu,+ visi ēd un ir paēduši, un joprojām ir atlicis papilnam, jo Jehova ir svētījis savu tautu. Lūk, cik daudz ir palicis pāri!”+

11 Tad Hiskija lika Jehovas namā sagatavot noliktavas,+ un, kad tās bija sagatavotas, 12 tajās rūpīgi novietoja ziedojumus, desmito tiesu+ un svētās dāvanas. Tas viss tika nodots levīta Kananjas pārziņā, un viņa brāli Šimiju iecēla par viņa palīgu. 13 Jehiēlam, Azazjam, Nahatam, Asahēlam, Jerīmotam, Jozābādam, Eliēlam, Jismahjam, Mahatam un Benājam pēc ķēniņa Hiskijas pavēles bija uzdots palīdzēt Kananjam un viņa brālim Šimijam, savukārt Azarja bija Dieva nama pārzinis. 14 Levīts Kore, Jimnas dēls, austrumu puses vārtu sargs,+ bija atbildīgs par Dievam nestajiem labprātīgajiem upuriem,+ un viņš izdalīja ziedojumus, kas bija doti Jehovam,+ un īpaši svētās dāvanas.+ 15 Priesteru pilsētās+ viņam bija padoti Ēdens, Minjamīns, Ješua, Šemaja, Amarja un Šehanja, kuriem bija uzticēts izdalīt saziedoto saviem ciltsbrāļiem viņu vienībās+ — visiem vienlīdzīgi, neatkarīgi no vecuma. 16 Papildus tam savu daļu no ziedojumiem saņēma arī radurakstos iekļautie vīrieši un zēni no trīs gadu vecuma, kas diendienā devās kalpot Jehovas namā un pildīt savai vienībai noteiktos pienākumus.

17 Priesteri, kā arī levīti no divdesmit gadu vecuma+ bija ierakstīti radurakstos pa dzimtām+ un iekļauti šajos sarakstos pēc viņu pienākumiem un vienībām.+ 18 Radurakstos bija iekļautas arī levītu sievas un bērni, gan dēli, gan meitas, — proti, levīti ar visām savām ģimenēm (viņi gādāja, lai vienmēr būtu svēti, jo viņiem bija uzticēta svēta kalpošana) —, 19 kā arī Ārona pēcnācēji, priesteri, kas dzīvoja savu pilsētu apkaimē.+ Visās pilsētās bija iecelti vīri, kuru uzdevums bija izdalīt pienācīgās daļas visiem vīriešiem no priesteru dzimtām un visiem radurakstos iekļautajiem levītiem.

20 Tā Hiskija rīkojās visā Jūdā, un viņš darīja to, kas bija labs, taisnīgs un pareizs viņa Dieva Jehovas acīs. 21 Ikvienu darbu, ko viņš uzsāka, lai meklētu savu Dievu, vai tas bija saistīts ar kalpošanu Dieva namā+ vai ar likumiem un baušļiem, viņš darīja no visas sirds, un viņam viss izdevās.

32 Pēc tam, kad Hiskija to visu bija uzticīgi īstenojis,+ Jūdā iebruka Asīrijas valdnieks Sanheribs. Viņš ielenca nocietinātās pilsētas, gribēdams tās iekarot.+

2 Kad Hiskija redzēja, ka Sanheribs grasās uzbrukt Jeruzālemei, 3 viņš apspriedās ar saviem augstmaņiem un karavadoņiem un nolēma aizbērt ūdens avotus ārpus pilsētas,+ un vīri viņu atbalstīja. 4 Tika sapulcināts daudz ļaužu, un viņi aizbēra gan visus avotus, gan strautu, kas tecēja cauri tam apvidum, jo viņi sprieda: ”Mēs negribam, lai Asīrijas valdnieki, šurp atnākuši, atrod papilnam ūdens.”

5 Hiskija apņēmīgi atjaunoja visu sagrauto mūri, uzbūvēja tajā torņus un ārpusē uzcēla vēl vienu mūri. Viņš arī izlaboja Millo*+ Dāvida pilsētā un izgatavoja daudz ieroču un vairogu. 6 Hiskija iecēla karavadoņus, sapulcēja visus laukumā pie pilsētas vārtiem un tos iedrošināja, sacīdams: 7 ”Esiet drosmīgi un stipri! Neizbīstieties un nebaidieties no Asīrijas valdnieka+ un viņa lielā karapulka, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir ar viņu.+ 8 Viņš paļaujas uz cilvēku spēku,* bet ar mums ir mūsu Dievs Jehova, kas ir gatavs mums palīdzēt un karot par mums.”+ Šie Jūdas ķēniņa Hiskijas vārdi stiprināja ļaudis.+

9 Vēlāk Asīrijas valdnieks Sanheribs, kas ar savu karaspēku atradās pie Lahišas,+ sūtīja pie Jūdas ķēniņa Hiskijas un visiem Jūdas ļaudīm, kas dzīvoja Jeruzālemē, savus kalpus+ ar ziņu: 10 ”Asīrijas valdnieks Sanheribs saka tā: ”Uz ko jūs cerat, sēdēdami aplenktajā Jeruzālemē?+ 11 Hiskija gan apgalvo: ”Mūsu Dievs Jehova mūs izglābs no Asīrijas valdnieka,” — bet viņš jūs maldina, un jūs mirsiet no bada un slāpēm!+ 12 Vai tad tas nebija Hiskija, kas nopostīja jūsu Dieva upurvietas+ un altārus+ un pavēlēja Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem mesties zemē tikai viena altāra priekšā un tikai uz tā dedzināt savus upurus?+ 13 Vai nezināt, ko es un mani tēvi esam izdarījuši ar visām tautām citās zemēs?+ Vai šo tautu dievi spēja izglābt no manis savu zemi?+ 14 Kurš no visiem šo tautu dieviem, kuras mani tēvi iznīcināja, ir spējis pasargāt no manis savu tautu? Kā tad jūsu Dievs izglābs jūs?+ 15 Neļaujiet Hiskijam jūs krāpt un maldināt!+ Neticiet viņam, jo nevienas tautas vai valsts dievs nav spējis izglābt savu tautu no manis un maniem tēviem, un jūsu Dievs ne tik jūs neizglābs!””+

16 Sanheriba sūtņi turpināja apvainot Dievu Jehovu un viņa kalpu Hiskiju, 17 un Sanheribs arī atsūtīja vēstules,+ kurās viņš ņirgājās par Izraēla Dievu Jehovu+ un viņu izsmēja, rakstīdams: ”Kā citu tautu dievi nespēja izglābt no manis savas tautas,+ tā arī Hiskijas Dievs neizglābs savējo.” 18 Vērsdamies pie Jeruzālemes iedzīvotājiem, kas stāvēja uz mūra, sūtņi skaļā balsī tos uzrunāja jūdu valodā*, lai iedzītu tajos bailes un šausmas un ieņemtu pilsētu.+ 19 Viņi izrunājās par Jeruzālemes Dievu tāpat kā par citu tautu dieviem, kas ir tikai cilvēku roku darbs. 20 Bet ķēniņš Hiskija un pravietis Jesaja,+ Āmoca dēls, lūdza par to Dievu un raidīja pret debesīm saucienus pēc palīdzības.+

21 Tad Jehova sūtīja eņģeli un nonāvēja asīriešu nometnē visus varenos karavīrus+ un karavadoņus, tāpēc Asīrijas valdnieks apkaunots atgriezās savā zemē. Vēlāk viņu ar zobenu nogalināja paša dēli, kad viņš bija iegājis sava dieva templī.+ 22 Tā Jehova izglāba Hiskiju un Jeruzālemes iedzīvotājus no Asīrijas valdnieka Sanheriba un visiem pārējiem ienaidniekiem un deva viņiem mieru visapkārt. 23 Daudzi nesa uz Jeruzālemi veltes Jehovam un dārgas dāvanas Jūdas ķēniņam Hiskijam,+ un kopš tā laika visas tautas viņu ļoti cienīja.

24 Tolaik Hiskija saslima un bija tuvu nāvei. Viņš lūdza Jehovu,+ un tas viņu uzklausīja un deva viņam zīmi.+ 25 Taču Hiskija neprata novērtēt labo, kas viņam bija darīts, jo viņš bija kļuvis augstprātīgs, tāpēc pret viņu un pret Jūdu un Jeruzālemi iedegās Dieva dusmas. 26 Tomēr Hiskija nožēloja savu augstprātību un kļuva pazemīgs+ — gan viņš, gan Jeruzālemes iedzīvotāji —, tāpēc Jehovas dusmas nenāca pār viņiem Hiskijas dzīves laikā.+

27 Hiskija iemantoja milzu bagātību un godu,+ un viņš uzcēla mantnīcas+ sudrabam, zeltam, dārgakmeņiem, balzamam, vairogiem un visādām vērtīgām mantām, 28 kā arī noliktavas labībai, jaunam vīnam un eļļai, kūtis dažādiem lopiem un aplokus aitām. 29 Viņš arī uzbūvēja pilsētas, un viņam bija lieli aitu un govju ganāmpulki, jo Dievs viņu bija apveltījis ar lielu bagātību. 30 Hiskija bija tas, kurš aizbēra Gihonas+ augšējo izteku+ un novadīja ūdeni uz rietumiem, uz Dāvida pilsētu.+ Viss, ko Hiskija darīja, viņam izdevās. 31 Bet, kad pie Hiskijas ieradās Babilonas* augstmaņu sūtņi, lai jautātu par to zīmi,+ kas bija dota viņa zemē,+ Dievs Hiskiju atstāja vienu, lai viņu pārbaudītu+ un uzzinātu, kas ir viņa sirdī.+

32 Bet pārējie Hiskijas darbi un uzticīgā mīlestība, kādu viņš apliecināja,+ ir aprakstīti pravieša Jesajas,+ Āmoca dēla, redzējumos Jūdas un Izraēla ķēniņu grāmatā.+ 33 Hiskija apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts nogāzē pie Dāvida pēcnācēju kapavietām.+ Visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji viņu apbedīja ar godu, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Manase.

33 Manasem+ bija divpadsmit gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus.+

2 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, rīkodamies tikpat pretīgi kā tautas, kuras Jehova bija izdzinis, izraēliešiem tuvojoties.+ 3 Manase no jauna ierīkoja upurvietas, ko viņa tēvs Hiskija bija nopostījis,+ uzcēla altārus Baaliem, uzslēja elku stabus* un zemojās un kalpoja visam debesu pulkam*.+ 4 Viņš uzcēla altārus Jehovas namā,+ par kuru Jehova bija teicis: ”Jeruzālemē mans vārds būs mūžīgi,”+ — 5 un abos Jehovas nama pagalmos+ uzstādīja altārus visam debesu pulkam. 6 Viņš Ben-Hinnomas ielejā+ upurēja savus dēlus ugunī,+ kā arī nodarbojās ar buršanu+ un zīlēšanu un atbalstīja garu izsaucējus un gaišreģus.+ Manase darīja daudz ko tādu, kas Jehovam nepatika, tā iesveldams viņā sašutumu.

7 Manase izgatavoja elka tēlu un novietoja to Dieva namā,+ par kuru Dāvidam un viņa dēlam Sālamanam Dievs bija teicis: ”Šajā namā un Jeruzālemē, ko es esmu izraudzījies no visiem Izraēla cilšu novadiem, mans vārds būs mūžīgi.+ 8 Un es vairs nelikšu izraēliešiem doties prom no zemes, ko es devu viņu tēviem, ja vien viņi rūpīgi ievēros visu, ko es viņiem esmu pavēlējis, — visu bauslību, norādījumus un priekšrakstus, ko esmu viņiem devis ar Mozus starpniecību.” 9 Manase noveda neceļos Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus, pamudinādams viņus rīkoties vēl ļaunāk, nekā bija rīkojušās tās tautas, kuras Jehova bija iznīcinājis, izraēliešiem tuvojoties.+

10 Jehova brīdināja Manasi un viņa tautu, bet tie neklausījās.+ 11 Tāpēc Jehova pret viņiem sūtīja Asīrijas valdnieka karavadoņus, un tie sagūstīja Manasi ar kāšiem, iekala vara važās un aizveda uz Babilonu. 12 Savās ciešanās viņš lūdzās savu Dievu Jehovu un ļoti zemojās savu tēvu Dieva priekšā. 13 Manase nemitīgi lūdza Dievu, un tas uzklausīja viņa pazemīgo lūgumu. Dievs viņu atveda atpakaļ uz Jeruzālemi un atdeva viņam ķēniņa varu.+ Tad Manase saprata, ka Jehova tiešām ir patiesais Dievs.+

14 Pēc tam viņš uz rietumiem no Gihonas+ avota, kas atrodas ielejā, uzbūvēja Dāvida pilsētai ārējo mūri.+ Mūris bija ļoti augsts, un tas sniedzās līdz Zivju vārtiem,+ apliecot Ofelu.+ Visās nocietinātajās Jūdas pilsētās viņš iecēla karavadoņus. 15 Manase aizvāca svešos dievus un elka tēlu, kas atradās Jehovas namā,+ un visus altārus, ko viņš bija sabūvējis Jehovas nama kalnā+ un Jeruzālemē, un lika tos izmest ārpus pilsētas. 16 Viņš arī atjaunoja Jehovas altāri+ un sāka upurēt uz tā miera upurus+ un pateicības upurus,+ un viņš pavēlēja Jūdas iedzīvotājiem kalpot Jehovam, Izraēla Dievam. 17 Tomēr ļaudis joprojām nesa upurus upurvietās, kaut arī tikai savam Dievam Jehovam.

18 Bet pārējie Manases darbi, lūgšana, kurā viņš vērsās pie sava Dieva, un vēstis, ko pravieši* viņam pasludināja Izraēla Dieva Jehovas vārdā, — tas viss ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 19 Gan tas, kā viņš lūdza+ un kā tika uzklausīts, gan visi viņa grēki un neuzticība,+ gan vietas, kur viņš ierīkoja upurvietas un uzslēja elku stabus+ un izcirstos tēlus, pirms bija kļuvis pazemīgs, — par to ir stāstīts viņa praviešu rakstos. 20 Manase apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts pie savas pils, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Amons.+

21 Amonam+ bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē divus gadus.+ 22 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, tāpat kā bija darījis viņa tēvs Manase.+ Amons upurēja visiem izcirstajiem tēliem, ko viņa tēvs bija darinājis,+ un tiem kalpoja. 23 Bet, pretēji savam tēvam Manasem,+ Amons nekļuva pazemīgs Jehovas priekšā,+ tieši otrādi — viņš grēkoja aizvien vairāk. 24 Tad Amona kalpi sarīkoja pret viņu sazvērestību+ un nonāvēja viņu paša pilī. 25 Bet ļaudis nogalināja visus tos, kas bija sarīkojuši sazvērestību pret ķēniņu Amonu,+ un iecēla par ķēniņu viņa dēlu Josiju.+

34 Josijam+ bija astoņi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu.+ 2 Viņš darīja to, kas ir pareizs Jehovas acīs, it visā staigāja sava tēvutēva Dāvida pēdās un nenovirzījās ne pa labi, ne pa kreisi.

3 Savā astotajā valdīšanas gadā, būdams vēl zēns, viņš sāka meklēt sava tēvutēva Dāvida Dievu,+ un divpadsmitajā gadā viņš sāka attīrīt Jūdas zemi un Jeruzālemi+ no upurvietām,+ elku stabiem* un izcirstiem un izlietiem tēliem.+ 4 Viņa klātbūtnē nojauca Baala altārus, un viņš lika sadauzīt kvēpināmos traukus, kas uz tiem stāvēja. Viņš sadragāja elku stabus un izcirstos un izlietos tēlus, saberza tos putekļos un izkaisīja putekļus pār to ļaužu kapiem, kuri bija nesuši tiem upurus.+ 5 Bet elku priesteru kaulus viņš lika sadedzināt uz viņu altāriem.+ Tā Josija attīrīja Jūdas zemi un Jeruzālemi.

6 Arī Manases, Efraima+ un Simeona pilsētās līdz pat Naftaļa novadiem un to izpostītajās apkaimēs 7 viņš nojauca altārus, sadragāja un saberza putekļos elku stabus un izcirstos tēlus+ un visā Izraēla zemē sadauzīja kvēpināmos traukus.+ Pēc tam Josija atgriezās Jeruzālemē.

8 Savā astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, kad Josija bija attīrījis zemi un templi, viņš sūtīja Šafanu,+ Acaljas dēlu, pilsētas pārvaldnieku Maasēju un hronistu Joāhu, Joahaza dēlu, labot viņa Dieva Jehovas namu.+ 9 Viņi ieradās pie augstā priestera Hilkijas un nodeva tam uz Dieva namu atnesto naudu, ko levīti, kas bija durvju sargi, bija savākuši no manasiešiem, efraimiešiem un pārējiem izraēliešiem,+ kā arī no Jūdas un Benjamīna ļaudīm un Jeruzālemes iedzīvotājiem. 10 Šī nauda tika nodota tiem, kas pārraudzīja darbus Jehovas namā, un strādnieki to izmantoja Jehovas nama labošanai un atjaunošanai. 11 Naudu nodeva namdariem un celtniekiem, lai viņi pirktu tēstus akmeņus, kokmateriālus sijām un baļķus ēkām, kurām Jūdas ķēniņi bija ļāvuši pārvērsties graustos.+

12 Šie vīri uzticīgi veica savu darbu.+ Par viņu pārraugiem bija iecelti levīti Jahats un Obadja no merāriešiem,+ kā arī Zaharja un Mešullāms no kehātiešiem.+ Citi levīti, visi prasmīgi muzikanti,+ 13 uzraudzīja nastu nesējus un pārējos strādniekus, lai kādu darbu tie darītu, un levīti bija arī rakstveži, priekšnieki un vārtu sargi.+

14 Kad tika izņemta uz Jehovas namu atnestā nauda,+ priesteris Hilkija atrada Jehovas bauslības grāmatu,+ kas bija dota ar Mozus starpniecību.+ 15 ”Es Jehovas namā esmu atradis bauslības grāmatu,” Hilkija teica rakstvedim Šafanam un iedeva to viņam. 16 Šafans aiznesa grāmatu ķēniņam un teica: ”Tavi kalpi dara visu, kas viņiem ir uzdots. 17 Viņi ir paņēmuši naudu, kas bija Jehovas templī, un nodevuši to pārraugiem un strādniekiem.” 18 Pēc tam Šafans piebilda: ”Priesteris Hilkija man iedeva kādu grāmatu.”+ Un viņš to lasīja ķēniņam priekšā.+

19 Izdzirdējis bauslības vārdus, ķēniņš saplēsa savas drēbes+ 20 un pavēlēja Hilkijam, Ahikāmam,+ Šafana dēlam, Abdonam, Mihas dēlam, rakstvedim Šafanam un savam kalpam Asājam: 21 ”Ejiet un izvaicājiet Jehovu par to, kas rakstīts atrastajā grāmatā, manis un visu to dēļ, kas vēl palikuši Izraēlā un Jūdā! Jehovas dusmas, ko viņš izlies pār mums, ir lielas, jo mūsu tēvi nav klausījuši Jehovas vārdiem un nav ievērojuši visu, kas šajā grāmatā ir rakstīts.”+

22 Hilkija kopā ar ķēniņa sūtītajiem vīriem aizgāja pie pravietes+ Huldas, kas dzīvoja Jeruzālemes jaunajā daļā. (Hulda bija tērpu pārziņa Šallūma, Harhasa dēla Tikvas dēla, sieva.)+ 23 Viņa tiem teica: ”Jehova, Izraēla Dievs, saka tā: ”Vīram, kas jūs pie manis ir sūtījis, atbildiet: 24 ”Jehova saka tā: ”Es likšu nākt nelaimei pār šo vietu un tās iedzīvotājiem+ un likšu piepildīties visiem lāstiem, kas rakstīti grāmatā,+ kura Jūdas ķēniņam tika lasīta priekšā. 25 Viņi mani ir atstājuši+ un ir dedzinājuši upurus citiem dieviem, iesveldami manī sašutumu+ ar savu rīcību, tāpēc manas karstās dusmas izlīs pār šo vietu un neizdzisīs.””+ 26 Sakiet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis izvaicāt Jehovu, ka Jehova, Izraēla Dievs, par to, ko ķēniņš ir dzirdējis,+ saka tā: 27 ”Tāpēc, ka tava sirds ir atsaucīga* un tu pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams, ko viņš ir teicis par šo vietu un tās iedzīvotājiem, un tu zemojies, saplēsi savas drēbes un raudāji manā priekšā, es tevi esmu uzklausījis,+ saka Jehova. 28 Tāpēc tu piepulcēsies saviem tēviem un mierā apgulsies kapā, un tu neredzēsi nelaimi, kādai es likšu nākt pār šo vietu un tās iedzīvotājiem.”””+

Kad viņi nodeva šo atbildi ķēniņam, 29 viņš sūtīja ziņu un sapulcināja pie sevis visus Jūdas un Jeruzālemes vecākos.+ 30 Kopā ar visiem Jūdas vīriem, Jeruzālemes iedzīvotājiem, priesteriem un levītiem — ar visu tautu, kā jauniem, tā veciem, — ķēniņš devās uz Jehovas namu un nolasīja tiem priekšā Jehovas namā atrasto līguma grāmatu.+ 31 Stāvēdams savā vietā, ķēniņš noslēdza* līgumu+ ar Jehovu, ka viņš klausīs Jehovam, ar visu sirdi un dvēseli*+ ievēros viņa likumus, atgādinājumus un rīkojumus un pildīs līgumu, kas rakstīts šajā grāmatā.+ 32 Viņa mudināti, to apņēmās arī visi, kas dzīvoja Jeruzālemē un Benjamīna zemē, un Jeruzālemes iedzīvotāji rīkojās tā, kā noteikts līgumā ar Dievu — ar viņu tēvu Dievu.+ 33 Tad Josija visos izraēliešu novados aizvāca visus pretīgos elkus+ un panāca, ka it visi Izraēlā kalpoja savam Dievam Jehovam. Kamēr vien viņš dzīvoja, tie nenovērsās no Jehovas, savu tēvu Dieva.

35 Josija Jeruzālemē sarīkoja Pashas svētkus+ par godu Jehovam, un pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā+ tika nokauts Pashas upuris.+ 2 Viņš priesteriem uzdeva pildīt to pienākumus un mudināja tos kalpot Jehovas namā.+ 3 Tad Josija sacīja levītiem, kas mācīja visu Izraēlu+ un bija svēti Jehovam: ”Nolieciet svēto šķirstu namā, ko ir uzcēlis Izraēla ķēniņš Sālamans,+ Dāvida dēls, — jums tas vairs nav jānes uz pleciem!+ Kalpojiet Jehovam, savam Dievam, un viņa tautai Izraēlam! 4 Sagatavojieties kalpošanai pa savām dzimtām un vienībām saskaņā ar Izraēla ķēniņa Dāvida+ un viņa dēla Sālamana priekšrakstiem.+ 5 Nostājieties svētajā vietā pa savām dzimtām un sadalieties tā, lai katrai jūsu tautas brāļu dzimtai kalpotu sava levītu grupa. 6 Nokaujiet Pashas upuri,+ svētījieties un sagatavojiet visu saviem brāļiem, lai tiktu izpildīts tas, ko Jehova ar Mozus starpniecību ir noteicis.”

7 Josija tautas vajadzībām ziedoja lopus — 30 000 jēru* un jaunu āžu, lai visi klātesošie varētu nest Pashas upuri, kā arī 3000 buļļu. To visu ķēniņš piešķīra no sava īpašuma.+ 8 Arī viņa augstmaņi deva labprātīgus ziedojumus ļaužu, priesteru un levītu labā. Hilkija,+ Zaharja un Jehiēls, Dieva nama pārziņi, nodeva priesteriem 2600 jēru un āžu Pashas upurim un 300 buļļu. 9 Levītu vadoņi Kananja, viņa brāļi Šemaja un Netanēls, kā arī Hašabja, Jeiēls un Jozābāds nodeva levītiem 5000 jēru un āžu Pashas upurim un 500 buļļu.

10 Kad kalpošanai viss bija sagatavots, priesteri nostājās savās vietās un levīti — pa savām vienībām,+ kā ķēniņš bija pavēlējis. 11 Viņi nokāva Pashas upurus,+ un priesteri slacīja uz altāra asinis, kas viņiem tika pasniegtas,+ bet levīti dīrāja nokautos lopus.+ 12 Pēc tam viņi sagatavoja dedzināmos upurus, lai tos izdalītu ļaudīm pa viņu dzimtām un upurētu Jehovam, kā rakstīts Mozus grāmatā. Tāpat viņi rīkojās arī ar buļļiem. 13 Pashas upuri viņi cepa uz uguns, kā bija noteikts,+ bet svētās dāvanas gatavoja podos, katlos un pannās un tūlīt aiznesa ļaudīm. 14 Tad levīti sagatavoja Pashas mielastu arī sev un priesteriem, jo priesteri, Ārona pēcnācēji, upurēdami dedzināmos upurus un taukus, bija aizņemti līdz vēlam vakaram. Tāpēc levīti visu sagatavoja gan sev, gan priesteriem, Ārona pēcnācējiem.

15 Arī dziedātāji, Asafa+ pēcnācēji, stāvēja savās vietās, kā bija norādījuši Dāvids,+ Asafs,+ Hēmāns un Jedūtūns,+ kas ķēniņam vēstīja parādībās redzēto, un vārtu sargi stāvēja pie vārtiem.+ Nevienam nevajadzēja atrauties no saviem pienākumiem, jo viņu ciltsbrāļi levīti viņiem visu sagatavoja. 16 Tā todien tika izdarīts viss nepieciešamais, lai kalpotu Jehovam — svinētu Pashu+ un nestu dedzināmos upurus uz Jehovas altāra, kā bija pavēlējis ķēniņš Josija.+

17 Izraēlieši, kas bija sapulcējušies Jeruzālemē, svinēja Pashu un pēc tam Neraudzētās maizes svētkus, kas ilga septiņas dienas.+ 18 Tādi Pashas svētki Izraēlā nebija svinēti kopš pravieša Samuēla laikiem, un neviens no Izraēla ķēniņiem nebija rīkojis tādu Pashu, kādu svinēja Josija,+ priesteri un levīti, visi klātesošie Jūdas un Izraēla ļaudis un Jeruzālemes iedzīvotāji. 19 Šie Pashas svētki tika svinēti Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā.

20 Vēlāk, kad Josija bija atjaunojis templi, Ēģiptes valdnieks Neho+ devās karagājienā uz Karhemišu pie Eifratas, un Josija izgāja, lai stātos viņam pretī.+ 21 Neho viņam atsūtīja ziņu: ”Ko tu gribi, Jūdas ķēniņ? Ne jau pret tevi es esmu nācis karot. Es dodos karā pret citu tautu, un Dievs man ir licis pasteigties. Sevis paša labad nepretojies Dievam, kas ir ar mani, citādi viņš tevi iznīcinās!” 22 Taču Josija neatkāpās un, pārģērbies, lai viņu nevarētu pazīt,+ gatavojās kaujai. Viņš neņēma vērā Neho vārdus, kas bija nākuši no Dieva, un devās pret to cīņā Megidas līdzenumā.+

23 Bet loka šāvēji ievainoja ķēniņu Josiju, un viņš saviem kalpiem teica: ”Vediet mani prom, jo es esmu smagi ievainots!” 24 Kalpi izcēla ķēniņu no kaujas ratiem un viņa otrajos ratos aizveda uz Jeruzālemi. Josija nomira un tika apglabāts savu tēvu kapavietā,+ un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji par viņu sēroja. 25 Jeremija+ apraudāja Josiju dziesmā, un visi dziedātāji un dziedātājas+ piemin Josiju raudu dziesmās līdz pat šai dienai. To dziedāšana Izraēlā kļuva par paradumu, un tās tika iekļautas raudu dziesmu krājumā.

26 Bet pārējie Josijas darbi un uzticīgā mīlestība, kādu viņš apliecināja, ievērodams to, kas rakstīts Jehovas bauslībā, 27 viss, ko viņš darīja, — tas no sākuma līdz beigām ir aprakstīts Izraēla un Jūdas ķēniņu grāmatā.+

36 Ļaudis iecēla par ķēniņu Josijas dēlu Joahazu,+ un viņš sāka valdīt Jeruzālemē sava tēva vietā.+ 2 Joahazam bija divdesmit trīs gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus. 3 Taču Ēģiptes valdnieks atņēma viņam varu Jeruzālemē un pieprasīja no Jūdas zemes simt talentus* sudraba un talentu* zelta.+ 4 Ēģiptes valdnieks arī iecēla Joahaza brāli Eljākīmu par Jūdas un Jeruzālemes ķēniņu un nosauca viņu par Jojakīmu, bet viņa brāli Joahazu Neho+ aizveda uz Ēģipti.+

5 Jojakīmam+ bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. Viņš darīja to, kas viņa Dievam Jehovam nepatika.+ 6 Tad Babilonas valdnieks Nebukadnecars+ devās pret viņu uzbrukumā, lai viņu iekaltu vara važās un aizvestu uz Babilonu.+ 7 Nebukadnecars paņēma daļu no Jehovas nama piederumiem, aizgādāja tos uz Babilonu un novietoja savā pilī.+ 8 Bet pārējie Jojakīma darbi, preteklības, ko viņš darīja, un viss sliktais, kas par viņu sakāms, — tas viss ir aprakstīts Izraēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Jojahīns.+

9 Jojahīnam+ bija astoņpadsmit gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas, un viņš darīja to, kas Jehovam nepatika.+ 10 Gada sākumā* valdnieks Nebukadnecars lika atvest Jojahīnu un Jehovas nama dārgumus+ uz Babilonu+ un viņa vietā par Jūdas un Jeruzālemes ķēniņu iecēla viņa tēvabrāli Cedekiju.+

11 Cedekijam+ bija divdesmit viens gads, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus.+ 12 Viņš darīja to, kas viņa Dievam Jehovam nepatika, un nekļuva pazemīgs arī tad, kad pravietis Jeremija pēc Jehovas pavēles viņu brīdināja.+ 13 Turklāt viņš sacēlās pret valdnieku Nebukadnecaru,+ kas viņam bija licis Dieva priekšā dot uzticības zvērestu. Cedekija ietiepās, nocietināja sirdi un neatgriezās pie Izraēla Dieva Jehovas. 14 Gan galvenie priesteri, gan tauta bija galēji neuzticīgi, sekoja citu tautu pretīgajām paražām un aptraipīja Jehovas namu,+ ko viņš Jeruzālemē bija darījis svētu.

15 Jehova, viņu tēvu Dievs, atkal un atkal sūtīja pie viņiem savus vēstnešus, lai viņus brīdinātu, jo viņam bija žēl savas tautas un savas mājvietas. 16 Bet viņi apsmēja Dieva vēstnešus,+ nicināja viņa vārdus+ un ņirgājās par viņa praviešiem,+ līdz Jehova pret savu tautu iedegās tik bargās dusmās,+ ka nekas vairs nebija līdzams.

17 Tad Dievs sūtīja haldiešu+ valdnieku, kas viņiem uzbruka un svētnīcā+ ar zobenu nonāvēja viņu jaunekļus.+ Tas nežēloja nevienu — ne jaunekļus, ne jaunavas, ne vecus, ne vārgus.+ Dievs visu nodeva viņa rokās.+ 18 Visus Dieva nama piederumus, lielus un mazus, Jehovas nama dārgumus un ķēniņa un viņa augstmaņu dārgumus — it visu viņš aizveda uz Babilonu.+ 19 Viņš nodedzināja Dieva namu,+ sagrāva Jeruzālemes mūrus,+ nodedzināja tās torņus un iznīcināja visu, kas vērtīgs.+ 20 Kas vien bija paglābušies no zobena, tos viņš aizveda gūstā uz Babilonu,+ un tie kalpoja viņam+ un viņa dēliem, līdz varu pārņēma Persijas valsts.+ 21 Tā piepildījās Jeremijas pavēstītie Jehovas vārdi,+ un zeme bija pamesta, kamēr nebija atguvusi savus sabatus.+ Visu šo pamestības laiku zeme atpūtās*, līdz bija pagājuši septiņdesmit gadi.+

22 Lai piepildītos Jehovas vārdi, ko viņš bija teicis ar Jeremijas starpniecību,+ Persijas valdnieka Kīra*+ pirmajā valdīšanas gadā Jehova pamudināja Kīru izdot rīkojumu, kas tika uzrakstīts un izziņots pa visu valsti:+ 23 ”Persijas valdnieks Kīrs saka tā: ”Jehova, debesu Dievs, man ir piešķīris visas zemes valstis,+ un viņš man ir uzticējis uzcelt viņam namu Jeruzālemē, Jūdas zemē.+ Lai Dievs Jehova ir ar katru, kas jūsu vidū ir no viņa tautas! Dodieties turp!””+