PULCĒTĀJS

1 Tautas pulcētāja*,+ Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa,+ vārdi.

 2 ”Tukšāks par tukšu!” saka tautas pulcētājs.

”Tukšāks par tukšu! Viss ir tukšs!”+

 7 Visas upes plūst uz jūru, tomēr jūra nepārplūst.+

No kurienes upes tek, tur tās atgriežas, lai plūstu no jauna.+

Nav nekā jauna zem saules.+

10 Vai ir jebkas, par ko varētu teikt, ka tas ir kaut kas jauns?

Viņus nepieminēs tie, kas nāks pēc viņiem.+

12 Es, tautas pulcētājs, biju Izraēla ķēniņš Jeruzālemē,+ 13 un es apņēmos likt lietā savu gudrību,+ lai izpētītu un izzinātu visu, kas tiek darīts zem debess,+ — visus sūros pūliņus, ko Dievs cilvēkiem ir uzlicis, lai viņi tiem nodotos.

16 Tad es nodomāju: ”Es esmu pārspējis gudrībā visus, kas Jeruzālemē ir bijuši pirms manis,+ un esmu sasmēlies pārpārēm gudrības un zināšanu.”+ 17 Es tiecos izzināt, kas ir gudrība un kas — neprāts un muļķība,+ taču sapratu, ka arī tā ir vēja ķeršana.

2 Tad es nodomāju: ”Izbaudīšu līksmību* un paskatīšos, vai tā nesīs ko labu.” Bet es redzēju, ka arī tas ir tukšums.

3 Es nolēmu baudīt vīnu,+ tomēr uzmanīties, lai nezaudētu savu gudrību, un uzzināt, ko tas dos. Es nodevos pat muļķīgām lietām, lai noskaidrotu, kas ir pats labākais, ar ko cilvēkiem būtu jānodarbojas savā īsajā mūžā zem debess. 4 Es uzsāku lielus darbus:+ cēlu sev mājas,+ dēstīju vīnadārzus,+ 5 iekopu dārzus un parkus un sastādīju tajos visādus augļu kokus. 6 Es ierīkoju sev dīķus, lai apūdeņotu savas zaļojošās jaunaudzes. 7 Es sagādāju sev kalpus un kalpones,+ un man bija arī kalpi, kas bija dzimuši manā saimē. Man piederēja daudz liellopu un sīklopu,+ un mani ganāmpulki bija lielāki nekā visiem maniem priekšgājējiem Jeruzālemē. 8 Es sakrāju sudrabu un zeltu,+ pie manis plūda ķēniņu un novadu bagātības.+ Es sev sagādāju dziedātājus un dziedātājas, kā arī to, kas vīrietim ir īpaši tīkams, — daudz jo daudz sieviešu. 9 Tā es kļuvu varens un pārspēju visus, kas pirms manis dzīvojuši Jeruzālemē.+ Arī savu gudrību es nezaudēju.

10 Es neliedzu sev neko+ un neatteicos ne no kādas baudas. Es radu prieku visās savās pūlēs, un tā bija mana atlīdzība* par manām pūlēm.+ 11 Bet, kad es atskatījos uz visu, ko biju paveicis, un uz smago darbu, kurā biju nopūlējies,+ es redzēju, ka viss bija tukšums un vēja ķeršana.+ Zem saules nav nekā, kam būtu īsta vērtība.+

12 Tad es pievērsu uzmanību gudrībai, kā arī neprātam un muļķībai.+ (Ko gan varētu darīt cilvēks, kas nāks pēc ķēniņa? Vienīgi to, kas jau ir darīts.) 13 Un es pārliecinājos, ka gudrība ir labāka par muļķību,+ tāpat kā gaisma ir labāka par tumsu.

14 Gudrais redz, kur viņš iet,+ bet nelga maldās tumsā.+ Taču es arī sapratu, ka tos abus gaida vienāds gals,+ 15 un es sev teicu: ”Ar mani notiks tas pats, kas ar nelgu.+ Kāds tad man labums no tā, ka es esmu kļuvis tik gudrs?” Un es nodomāju: ”Arī tas ir tukšums.” 16 Jo gudro, tāpat kā nelgu, nepieminēs mūžīgi.+ Paies laiks, un visi tiks aizmirsti. Kā nelga mirst, tā nomirst arī gudrais.+

17 Tad es sāku ienīst dzīvi,+ jo viss, kas tiek darīts zem saules, man šķita drūms — viss bija tukšums+ un vēja ķeršana.+ 18 Es ienīdu visu, ko ar tādām pūlēm zem saules biju paveicis,+ jo man tas būs jāatstāj kādam citam, kas dzīvos pēc manis.+ 19 Un kurš gan zina, vai tas būs gudrs vai muļķis?+ Tomēr viņš būs noteicējs pār visu, ko es ar lielām pūlēm un gudrību esmu ieguvis zem saules. Arī tas ir tukšums. 20 Mani sāka mākt izmisums visu to darbu dēļ, kurus es, smagi pūlēdamies, zem saules biju darījis. 21 Jo kāds varbūt ir ieguldījis darbā gudrību, zināšanas un prasmi, bet visu, kas viņam ir, dabū kāds cits, kas tam nav veltījis nekādas pūles.+ Arī tas ir tukšums un liels posts.

22 Ko cilvēkam dod visas viņa pūles un centība, kas viņu mudina smagi strādāt zem saules?+ 23 Visu mūžu viņa pūliņi nes tikai sāpes un rūgtu vilšanos,+ un pat naktī viņš nerod mieru.+ Arī tas ir tukšums.

24 Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst un dzert un rast gandarījumu savā darbā.+ Es esmu sapratis, ka arī tas ir no Dieva,+ 25 jo kuram gan ir labāki ēdieni un dzērieni nekā man?+

26 Tam, kurš Dievam ir patīkams, viņš dod gudrību, zināšanas un prieku,+ bet grēciniekam viņš uzdod vākt un krāt, lai visu atdotu tam, kurš Dievam ir patīkams.+ Arī tas ir tukšums un vēja ķeršana.

9 Kāds labums darītājam ir no viņa pūlēm?+ 10 Es redzēju, kādos darbos Dievs cilvēkiem ir licis nopūlēties. 11 Viņš visu brīnišķīgi* ir izveidojis īstajā laikā.+ Pat mūžību viņš ir ielicis cilvēku sirdī, tomēr cilvēki nekad nespēs līdz galam* aptvert Dieva darbu.

12 Es sapratu, ka cilvēkam nav nekā labāka kā priecāties un darīt labu, kamēr viņš ir dzīvs,+ 13 un ka ikvienam pienākas ēst un dzert un gūt gandarījumu no savām pūlēm. Tā ir Dieva dāvana.+

14 Es sapratu, ka viss, ko Dievs dara, paliek mūžīgi. Tam neko nevar ne pielikt, ne atņemt. Dievs visu tā ir darījis, lai cilvēki viņu bītos.+

15 Kas notiek, jau ir noticis, un, kas būs, jau ir bijis;+ bet Dievs īstenos to, pēc kā cilvēki ir tiekušies*.

16 Vēl es redzēju zem saules, ka taisnas tiesas vietā ir nekrietnība un taisnības vietā — ļaunums.+ 17 Tad es nodomāju: ”Dievs tiesās kā taisno, tā ļauno,+ jo katrai lietai un darbam ir savs laiks.”

18 Es nodomāju, ka Dievs pārbauda cilvēkus, lai tie redzētu, ka ir līdzīgi dzīvniekiem, 19 jo tāds pats gals kā dzīvniekiem ir arī cilvēkiem — kā vieni, tā otri mirst.+ Tiem visiem ir viens gars,+ un cilvēks nav pārāks par dzīvnieku, jo viss ir tukšs. 20 Visi nonāk vienā un tajā pašā vietā;+ visi ir nākuši no zemes,+ un visi atgriežas zemē.+ 21 Kurš zina, vai cilvēka gars ceļas augšup un vai dzīvnieka gars laižas lejup?+ 22 Es sapratu, ka cilvēkam nav nekā labāka kā rast prieku savā darbā,+ jo tā ir viņa atlīdzība. Kurš gan viņam parādīs, kas būs pēc viņa?+

4 Es atkal pievērsu uzmanību tam, kā cilvēki tiek apspiesti zem saules. Es redzēju apspiesto asaras, bet nebija neviena, kas tos mierinātu.+ Viņu apspiedēju rokās bija vara, un viņiem nebija mierinātāja. 2 Tad es atzinu, ka mirušajiem ir labāk nekā tiem, kas joprojām ir dzīvi,+ 3 bet vēl labāk ir tam, kurš vēl nav dzimis+ un nav redzējis ļaunumu, kas notiek zem saules.+

4 Es redzēju, kā cilvēki nopūlas un cik izveicīgi viņi darbojas, sāncensības mudināti,+ — arī tas ir tukšums un vēja ķeršana.

5 Nelga sēž rokas klēpī salicis, kamēr pats izdilst*.+

6 Labāk sauja miera nekā abas rokas pilnas pūļu un vēja ķeršanas.+

7 Es pievērsu uzmanību vēl kaut kam bezjēdzīgam, ko var vērot zem saules: 8 kāds vīrs ir pilnīgi viens, tam nav ne drauga, ne dēla vai brāļa, taču viņš strādā bez apstājas, un viņam nekad nav diezgan bagātības.+ Bet viņš pat nepadomā: ”Kā labā es pūlos un liedzu sev prieku?”+ Arī tas ir tukšums, tie ir nožēlojami pūliņi.+

9 Diviem ir labāk nekā vienam,+ jo viņi gūst labu algu* par savām pūlēm. 10 Ja viens no viņiem krīt, otrs tam palīdz piecelties. Bet kas notiks, ja pakritīs tas, kurš ir viens, un nebūs neviena, kas viņam palīdzētu?

11 Tāpat, ja divi guļ kopā, tiem ir silti, bet kā lai sasildās tas, kurš ir viens? 12 Vienu var uzveikt, bet divi spēs turēties pretī, un trīskāršu auklu nevar tik viegli pārraut.

13 Labāk nabags, bet gudrs zēns nekā vecs, bet dumjš ķēniņš,+ kas vairs negrib uzklausīt brīdinājumu.+ 14 Šim ķēniņam valdot, viņš gan piedzima nabags,+ bet, iznācis no cietuma, pats kļuva par ķēniņu.+ 15 Es vēroju visus dzīvos, kas rosās zem saules, un to, kā klājas tam zēnam, kurš stājies sava priekšgājēja vietā. 16 Lai arī viņam ir neskaitāmi atbalstītāji, tie, kas nāks vēlāk, nebūs ar viņu apmierināti.+ Arī tas ir tukšums un vēja ķeršana.

5 Esi apdomīgs, kad ej Dieva namā!+ Labāk ir iet un klausīties,+ nevis nest upurus tā, kā to dara nelgas,+ kas neapjēdz, ka rīkojas nepareizi.

2 Domā, pirms runā, un neizsakies pārsteidzīgi Dieva priekšā,+ jo Dievs ir debesīs, bet tu esi uz zemes, tāpēc labāk runā mazāk.+ 3 Kur daudz rūpju, tur nemierīgi sapņi*;+ kur daudz vārdu, tur muļķīgas runas.+ 4 Ja esi devis solījumu Dievam, nekavējies to pildīt,+ jo nelgas viņam nav patīkami.+ Ko esi solījis, to pildi!+ 5 Labāk neko nesolīt nekā solīt un nepildīt.+ 6 Nepieļauj, ka vārdi, kas nāk no tavas mutes, tev kļūtu par iemeslu grēkam,+ un nesaki eņģelim*: ”Tā bija kļūda!”+ Kādēļ gan sadusmot Dievu ar saviem vārdiem un pieredzēt, kā viņš sagrauj tavu roku darbu?+ 7 Jo, kur daudz rūpju, tur nemierīgi sapņi,+ un, kur daudz vārdu, tur tukšas runas. Bet tu bīsties Dievu!+

8 Nebrīnies, ja tu redzi, ka tavā novadā apspiež trūcīgo un min kājām tiesu un taisnību.+ To, kurš ir augstā amatā, uzrauga kāds par viņu augstāks, un ir citi, kas ir vēl augstāki par tiem.

9 Tie visi pārtiek no zemes ražas; pat ķēniņš dzīvo no tā, ko dod tīrumi.+

10 Kas mīl naudu, tam nekad nav diezgan naudas, un, kas mīl bagātību, tam nekad nepietiek ienākumu.+ Arī tas ir tukšums.+

11 Ja vairojas bagātība, vairojas arī tās tērētāji.+ Kāds tad labums ir īpašniekam, kā vien pamielot acis?+

12 Salds ir strādnieka miegs, vienalga, vai viņš ēdis maz vai daudz, bet bagātniekam viņa pārpilnība neļauj aizmigt.

13 Es esmu redzējis zem saules kaut ko ļoti skumju*: kā cilvēks sakrāja bagātību sev pašam par nelaimi. 14 Neveiksmīgos darījumos viņš savu bagātību zaudēja, un, kad viņam piedzima dēls, viņam nekā vairs nebija.+

15 Kā cilvēks kails ir nācis no mātes klēpja, tā kails viņš arī aiziet,+ un nekādu atlīdzību par visām savām pūlēm viņš nevarēs paņemt līdzi.+

16 Arī tas ir ļoti skumji: kāds viņš atnāca, tāds pats viņš atkal aizies. Kāds labums ir tam, kura darbs ir tikai tukšas pūles?+ 17 Tumsā viņš pavada savas mūža dienas, viņu māc dziļš sarūgtinājums, slimības un dusmas.+

18 Lūk, ko es atzīstu par labu un pareizu: lai cilvēks ēd un dzer un gūst gandarījumu no visa smagā darba,+ kuram viņš nododas zem saules savā īsajā mūžā, ko Dievs viņam ir atvēlējis. Tā ir viņa atlīdzība.+ 19 Ja Dievs turklāt dāvā cilvēkam mantu un bagātību+ un ļauj tās baudīt, lai cilvēks ņem savu atlīdzību un rod prieku savās pūlēs. Tā ir Dieva dāvana.+ 20 Viņš tikpat kā nemana, cik ātri paskrien mūžs, jo Dievs viņa sirdi pilda ar prieku.+

6 Es esmu redzējis zem saules vēl kādu postu, kas bieži piemeklē cilvēkus: 2 Dievs kādam piešķir mantu, bagātību un godu, tā ka cilvēkam netrūkst nekā, ko viņš kāro, bet Dievs viņam nedod iespēju to visu baudīt, turpretī svešinieks to bauda. Tas ir tukšums un liela nelaime. 3 Ja cilvēkam būtu kaut vai simt bērnu, ja viņš nodzīvotu ilgus gadus un sasniegtu sirmu vecumu, taču apgultos kapā, tā arī neguvis prieku no savas labklājības, man jāsaka: bērnam, kas piedzimis nedzīvs, ir labāk nekā viņam.+ 4 Tāds bērns velti ir nācis pasaulē un aiziet tumsā, un viņš paliek bez vārda. 5 Viņš nekad nav redzējis sauli un nav zinājis neko, bet viņam vienalga ir labāk* nekā tam otram.+ 6 Ko tas dod, ja cilvēks dzīvo kaut vai divreiz pa tūkstoš gadiem, bet neizjūt prieku? Vai galu galā visi nenonāk vienā un tajā pašā vietā?+

7 Visas cilvēka pūles — vien tam, lai piepildītu vēderu,+ bet viņš tik un tā nekad nav apmierināts. 8 Ar ko tad gudrais ir pārāks par muļķi,+ un kas nabagam tiek no tā, ka viņš prot izdzīvot*? 9 Labāk izbaudīt to, ko acis redz, nevis dzīties pēc tukšām iegribām. Arī tas ir tukšums un vēja ķeršana.

10 Viss, kas ir, jau ir vārdā nosaukts, un ir zināms, kāds ir cilvēks. Viņš nespēj tiesāties* ar to, kurš ir varenāks par viņu. 11 Jo vairāk vārdu, jo tie ir tukšāki — kāda cilvēkam no tiem ir jēga? 12 Kurš zina, ko cilvēkam būtu vislabāk darīt sava gaistošā* mūža nedaudzajās dienās, kas aizslīd kā ēna?+ Kurš cilvēkam pateiks, kas pēc viņa būs zem saules?

7 Laba slava* ir vērtīgāka nekā dārga eļļa,+ un nāves diena ir labāka nekā piedzimšanas diena. 2 Labāk ieiet namā, kur sēro, nekā namā, kur dzīro,+ jo nāve ir visu cilvēku gals, un dzīvajiem tas ir jāpatur prātā. 3 Bēdas ir labākas nekā smiekli,+ jo skumjas cilvēkam* palīdz kļūt labākam.+ 4 Gudrais gremdējas pārdomās par cilvēka mirstīgumu, bet muļķis domā tikai par izpriecām.*+

5 Labāk uzklausīt gudra vīra rājienu+ nekā klausīties muļķa uzslavās*, 6 jo muļķa smiekli+ ir kā ērkšķu sprakšķi zem katla — tā ir tukša skaņa. 7 Spaidi var pamudināt gudro uz neprātīgu rīcību, un kukulis sabojā cilvēku*.+

8 Gals ir labāks nekā sākums. Labāk būt pacietīgam, nevis augstprātīgam.+ 9 Nesteidzies dusmoties*,+ jo ātri sadusmoties* ir raksturīgi muļķim*.+

10 Nevaicā: ”Kāpēc agrāk bija labāk nekā tagad?”, jo šāds jautājums neliecina par gudrību.+

11 Labi, ja ir gan mantojums, gan gudrība — tā ir noderīga visiem, kas redz dienas gaismu. 12 Kā gudrība, tā nauda var pasargāt,+ bet zināšanu pārākums ir tajā, ka gudrība cilvēkam pasargā dzīvību.+

13 Paraugies uz Dieva darbu — kurš var iztaisnot to, ko viņš ir padarījis greizu?+ 14 Labā dienā priecīgs dari labu*,+ bet nelaimes dienā atceries, ka Dievs dod gan baltas, gan nebaltas dienas,+ tā ka cilvēki nezina, ko viņiem nesīs nākotne.+

15 Visu es esmu redzējis savās gaistošajās mūža dienās:+ gan taisno, kas iet bojā, kaut arī ir taisnīgs,+ gan ļauno, kas dzīvo ilgi, kaut arī ir ļauns.+

16 Neesi paštaisns*+ un neesi arī pārgudrs.+ Kādēļ tev pašam sevi grūst postā?+ 17 Neieslīgsti ļaunumā un neesi muļķis.+ Kādēļ tev jāmirst pirms laika?+ 18 Vislabāk būs, ja tu ievērosi kā vienu, tā otru padomu,+ jo tas, kurš bīstas Dievu, paklausa abiem.

19 Gudrība padara gudro spēcīgāku par desmit vareniem vīriem, kas sargā pilsētu.+ 20 Uz zemes nav neviena cilvēka, kas būtu tik taisnīgs, ka darītu tikai labu un nekad negrēkotu.+

21 Nepievērs uzmanību ik vārdam, ko ļaudis saka,+ lai tev nebūtu jādzird, kā tavs kalps runā par tevi sliktu*. 22 Tu taču labi zini, ka ne reizi vien pats esi runājis sliktu par citiem.+

23 Es liku lietā savu gudrību, lai to visu pārbaudītu, un biju apņēmies kļūt ļoti gudrs, tomēr man tas nebija pa spēkam. 24 Nav iespējams aptvert visu, kas ir. Tas ir pārāk dziļš — kas to var izdibināt?+ 25 Es nodevos tam, lai izpētītu, izzinātu un atrastu gudrību un visa cēloni un izprastu, cik muļķība ir nekrietna un neprāts — nejēdzīgs.+ 26 Tad es atklāju, ka rūgtāka par nāvi ir sieviete, kura ir kā slazds, kuras sirds ir kā zvejas tīkls un rokas — kā važas. Tas, kurš Dievam ir patīkams, no viņas paglābsies,+ bet grēcinieku viņa sagūstīs.+

27 ”Lūk, ko es esmu izdibinājis,” saka tautas pulcētājs.+ ”Lai nonāktu pie secinājuma, es citu pēc citas esmu izpētījis daudzas lietas, 28 bet tā arī neesmu atradis to, ko arvien esmu meklējis. Vienu taisnīgu vīrieti no tūkstoša es gan esmu atradis, bet vienu taisnīgu sievieti ne. 29 Es esmu sapratis vienu: Dievs cilvēkus ir radījis labus*,+ bet viņi ir izgudrojuši paši savus plānus.”+

8 Kurš spēj līdzināties gudrajam? Kurš zina, kā visu atrisināt*? Gudrība dara seju gaišu un priecīgu un liek cilvēkam atmaigt.

2 Paklausi ķēniņa pavēlēm,+ jo tu esi devis zvērestu Dievam.+ 3 Nesteidzies no viņa projām+ un nepiedalies ļaunos darbos.+ Viņš var darīt, ko vēlas, 4 jo ķēniņa vārds ir likums.+ Kurš viņam var prasīt: ”Ko tu dari?”

5 Kas pilda pavēles, nepieredzēs nelaimi,+ un gudrs cilvēks visam zinās īsto laiku un kārtību.+ 6 Cilvēkus nomāc daudz grūtību, taču katras lietas risināšanai ir savs laiks un kārtība.+ 7 Neviens nezina, kas notiks, kur nu vēl — kā tas notiks.

8 Kā cilvēkam nav varas pār garu* un neviens to nespēj aizkavēt, tā arī nevienam nav varas pār nāves dienu.+ Tāpat kā kara laikā nevienu neatbrīvo no karadienesta, tā arī tie, kas dara ļaunu, neizbēgs no sekām*.

9 Es to visu redzēju, un es dziļi pārdomāju visu, kas tiek darīts zem saules, kamēr cilvēks valda pār cilvēku viņam par postu.+ 10 Es arī redzēju, kā tika apglabāti ļaundari, kas mēdza nākt uz svēto vietu un iet atkal prom, un cik drīz viņus aizmirsa pilsētā, kur viņi bija darījuši savas nekrietnības.+ Arī tas ir tukšums.

11 Tā kā spriedums par ļaunu darbu netiek izpildīts tūlīt,+ cilvēkiem rodas drosme darīt ļaunu.+ 12 Varbūt grēcinieks, pat simtreiz pastrādājis ļaundarības, dzīvo ilgi, tomēr es zinu, ka dievbijīgajiem galu galā klāsies labi, jo tie bīstas Dievu.+ 13 Turpretī ļaundariem neklāsies labi,+ un viņi nevarēs paildzināt savu gaistošai ēnai līdzīgo mūžu,+ jo viņi nebīstas Dievu.

14 Ir vēl kaut kas nejēdzīgs, kas notiek uz zemes: pret krietniem cilvēkiem izturas tā, it kā viņi būtu darījuši ļaunu,+ bet pret ļaundariem — tā, it kā viņi būtu darījuši labu.+ Es saku: arī tas ir tukšums.

15 Tāpēc es aicinu priecāties par dzīvi,+ jo cilvēkam nav nekā labāka zem saules kā ēst, dzert un priecāties — lai tas pavada cilvēku viņa pūliņos, kamēr rit viņa dzīves dienas,+ ko Dievs viņam ir piešķīris zem saules.

16 Es centos iegūt gudrību un novērot visu, ar ko cilvēki uz zemes nodarbojas,+ neaizvērdams* acis ne dienu, ne nakti. 17 Tad es pārdomāju visus Dieva darbus un sapratu, ka cilvēks nespēj aptvert visu, kas norisinās zem saules.+ Lai kā cilvēks pūlētos, viņš to nespēj aptvert. Pat ja kāds apgalvotu, ka ir pietiekami gudrs, lai visu izzinātu, viņš tomēr to nespēj.+

9 Es to visu pārdomāju un secināju, ka krietnie un gudrie, kā arī viņu darbi ir Dieva rokā.+ Cilvēks neko nezina nedz par mīlestību, nedz naidu, kas bijuši pirms viņa. 2 Visiem ir vienāds gals+ — gan krietnajam, gan ļaunajam,+ gan labajam un nevainīgajam, gan aptraipītajam, gan tam, kas upurē, gan tam, kas neupurē. Labajam klāsies tāpat kā grēciniekam, un tam, kas zvēr, — tāpat kā tam, kas vairās dot zvērestu. 3 Lūk, ko ļoti skumju var redzēt zem saules: tā kā visus gaida vienāds gals,+ cilvēku sirds ir pilna ļaunuma; kamēr viņi dzīvo, viņu sirdī ir neprāts, un tad viņi mirst.

4 Cilvēkam ir cerība, kamēr viņš ir starp dzīvajiem; labāk dzīvs suns nekā beigts lauva.+ 5 Dzīvie zina, ka viņi mirs,+ bet mirušie nezina neko,+ viņiem arī vairs nebūs nekāda atalgojuma, pat atmiņas par viņiem zūd.+ 6 Gan viņu mīlestība un naids, gan skaudība ir izgaisusi, un viņi vairs nepiedalās tajā, kas notiek zem saules.+

7 Priecīgs ēd savu maizi un dzer savu vīnu ar līksmu sirdi,+ jo Dievam tavi darbi ir patīkami.+ 8 Lai tavas drēbes vienmēr ir baltas* un tava galva — slacīta ar eļļu.+ 9 Baudi dzīvi ar savu mīļoto sievu+ visās sava gaistošā mūža dienās, ko Dievs tev ir atvēlējis zem saules, visās šajās gaistošajās dienās, jo tā ir tava daļa dzīvē un atlīdzība par smago darbu, kurā tu nopūlies zem saules.+ 10 Visu, ko esi spējīgs paveikt, dari, nežēlodams pūles, jo kapā*, kur tu nonāksi, nav ne darba, ne nodomu, ne zināšanu, ne gudrības.+

11 Vēl es redzēju zem saules, ka ne vienmēr ātrais uzvar skrējienā un stiprais — kaujā+ un ne vienmēr gudrajam ir iztika, saprātīgajam — bagātība+ un zinīgajam — panākumi,+ jo viņi visi ir atkarīgi no laika un neparedzētiem apstākļiem*. 12 Cilvēks nezina, kad pienāks viņa stunda.+ Kā zivi noķer tīklā un putnu — cilpā, tā cilvēku pārsteidz piepeša nelaime, kas aizcērtas pār viņu kā slazds.

13 Es novēroju zem saules vēl kādu gudrības izpausmi, un tā mani dziļi iespaidoja. 14 Bija kāda maza pilsēta, kurā bija tikai nedaudz iedzīvotāju, un tai uzbruka varens ķēniņš. Viņš to ielenca un uzcēla tai apkārt lielus aplenkuma nocietinājumus. 15 Taču tur dzīvoja kāds trūcīgs, bet gudrs vīrs, kas ar savu gudrību izglāba pilsētu. Tomēr vēlāk šo vīru neviens vairs nepieminēja.+ 16 Tad es nodomāju: ”Gudrība ir labāka par spēku,+ tomēr trūcīga cilvēka gudrība tiek nicināta un viņa vārdos neieklausās.”+

17 Labāk uzklausīt gudrā nosvērtos vārdus nekā klausīties, ko klaigā muļķu valdnieks.

18 Gudrība ir pārāka par kaujas ieročiem, bet viens vienīgs grēcinieks spēj izpostīt daudz laba.+

10 Kā beigtas mušas sasmacē un sabojā smaržīgu eļļu, tā nedaudz muļķības sabojā gudra un cienījama cilvēka labo slavu.+

2 Gudru cilvēku saprāts mudina iet pareizu ceļu, bet muļķim prāts nesas uz aplamībām.*+ 3 Lai pa kādu ceļu muļķis ietu, viņam trūkst veselā saprāta*,+ un viņš visiem atklāj savu muļķību.+

4 Ja pret tevi iedegas valdnieka dusmas, neatstāj savu vietu,+ jo rāms gars mīkstina pat nopietnu vainu.+

5 Es esmu redzējis zem saules kādu ļaunumu, kļūdu, ko pieļauj tie, kam ir vara:+ 6 muļķus ceļ augstos amatos, bet spējīgie* paliek zemā stāvoklī.

7 Es esmu redzējis kalpus zirga mugurā, bet augstmaņus ejam kājām kā kalpus.+

8 Kas bedri rok, pats var tajā iekrist,+ un, kas mūri ārda, tam var iekost čūska.

9 Kas akmeņus lauž, var savainoties, un, kas bluķus skalda, var ciest*.

10 Ja cirvis kļuvis truls un to neuzasina, būs jātērē vairāk spēka. Bet gudrība palīdz gūt panākumus.

11 Ja čūska iekož, pirms ir apvārdota, tad vārdotājam nav nekāda labuma no viņa prasmes.

12 Vārdi, kas nāk no gudrā mutes, ir patīkami,*+ bet nelgas runas iznīcina viņu pašu.+ 13 Pirmie vārdi no viņa mutes ir muļķība,+ un pēdējie — postošs neprāts. 14 Tomēr muļķis tik runā un runā.+

Cilvēks nezina, kas notiks. Kurš viņam var pateikt, kas būs pēc viņa?+

15 Muļķi nogurdina viņa pūles; viņš pat neprot atrast ceļu uz pilsētu.

16 Bēdas tai zemei, kur ķēniņš ir puika+ un augstmaņi dzīro jau no paša rīta! 17 Laimīga tā zeme, kur ķēniņš ir dižciltīgs un augstmaņi ēd un dzer īstajā laikā — lai atjaunotu spēkus, nevis piedzertos!+

18 Kur valda slinkums, tur iebrūk sijas; kur dīkas rokas, tur mājai tek jumts.+

19 Ēdienu gatavo, lai tas nestu prieku, un vīns dara dzīvi līksmu,+ bet nauda ļauj visu sagādāt.+

20 Nelādi ķēniņu+ pat domās* un nerunā sliktu par bagāto pat savā guļamistabā, jo putns varētu nodot tavus vārdus tālāk un spārnota radība tos varētu kādam atstāstīt.

11 Laid savu maizi prom pa ūdeņiem+ — pēc daudzām dienām tu atkal to atradīsi.+ 2 Dalies ar septiņiem un pat ar astoņiem tajā, kas tev ir,+ jo tu nezini, kāda nelaime var notikt uz zemes.

3 Ja mākoņi ir valgmes pilni, no tiem pār zemi nolīst lietus, un, ja koks nogāžas uz dienvidiem vai ziemeļiem, tas paliek guļam, kur nokritis.

4 Kas vēro vēju, netiks līdz sēšanai, un, kas raugās mākoņos, netiks līdz pļaušanai.+

5 Tāpat kā tu nezini, kā gars darbojas bērna kaulos, kas veidojas mātes klēpī,+ tu nezini arī Dieva darbus, bet viņš ir tas, kurš dara visu.+

6 Sēj sēklu no rīta un līdz pat vakaram neļauj savai rokai atpūsties,+ jo tu nezini, kas izdosies, šis vai tas, bet varbūt izdosies abi.

7 Cik jauka ir gaisma, un cik patīkami ir sauli redzēt! 8 Ja cilvēks dzīvo ilgus gadus, lai viņš priecājas par katru dienu.+ Bet lai viņš patur prātā, ka arī skumju dienu var būt daudz. Viss, kas nāk, ir tukšs.+

9 Priecājies, jaunieti, kamēr esi jauns, un lai tava sirds ir līksma tavās jaunības dienās. Ej, kur sirds tevi aicina, un dodies turp, kurp tiecas tavs skatiens, tikai ņem vērā, ka Dievs par to visu prasīs no tevis atbildību.+ 10 Tāpēc vairies no tā, kas var sagādāt bēdas, un pasargā sevi no ciešanām,* jo jaunība un dzīves plaukums ātri gaist*.+

12 Atceries savu diženo Radītāju savā jaunībā,+ pirms pienāk tās grūtās dienas+ un gadi, par kuriem tu teiksi: ”Tie man nepatīk!”; 2 pirms saules gaisma, mēness un zvaigznes satumst+ un pēc lietus atkal atgriežas mākoņi*; 3 pirms klāt ir tā diena, kad nama sargi sāk trīcēt un stiprie vīri salīkst, kad malējas pārtrauc darbu, jo viņu ir atlicis maz, un tās, kas pa logu raugās, saskata vairs tikai tumsu,+ 4 kad aizveras durvis uz ielu un malšanas skaņa norimst, kad putnu balsis aizgaiņā miegu un apklust visas dziedātājas,+ 5 kad augstums jau iedveš bailes un ir bail pat iziet uz ceļa, kad mandeļkoks zied baltiem ziediem,+ sienāzis tik tikko velk kājas un kaperoga pārplīst, jo cilvēks dodas uz savu mūža mājokli+ un apraudātāji staigā ielās.+ 6 Sudraba aukla pārtrūks, un saplīsīs zelta bļoda, krūka pie avota tiks sasista, un akas grieztuve salūzīs. 7 Tad pīšļi atgriezīsies zemē,+ kur bijuši, bet gars* atgriezīsies pie Dieva, kas to devis.+

8 ”Tukšāks par tukšu!” saka tautas pulcētājs.+ ”Viss ir tukšs.”+

9 Pulcētājs ne tikai pats bija gudrs, bet arī pastāvīgi mācīja tautai to, ko zināja.+ Viņš visu izsvēra un izpētīja, lai sacerētu* daudz sakāmvārdu.+ 10 Pulcētājs centās atrast patīkamus vārdus,+ viņš pūlējās uzrakstīt vārdus, kas būtu precīzi un patiesi.

11 Gudro vārdi ir kā vēršu dzenamās nūjas,+ un viņu sakopotie izteicieni — kā stingri iedzītas naglas; tos ir devis viens gans. 12 Kas attiecas uz pārējo, dēls, uzmanies: grāmatas tiek rakstītas bez gala, un pārlieka aizraušanās ar tām tikai nogurdina.+

13 Apkopojot visu sacīto, secinājums ir šāds: bīsties Dievu+ un pildi viņa likumus,+ jo tas ir viss, kas no cilvēka tiek prasīts.+ 14 Dievs spriedīs tiesu par katru darbu, arī par visu apslēpto, un izspriedīs, vai tas ir labs vai ļauns.+