Piektdiena, 3. oktobris
Domājiet ne tikai par sevi, bet arī par citiem! (Filip. 2:4.)
Dieva iedvesmots, apustulis Pāvils mudināja kristiešus domāt par citiem. Kā mēs to varam darīt draudzes sapulcēs? Mums vienmēr jāatceras, ka arī citi vēlas atbildēt. Iztēlojieties šādu situāciju. Jūs esat satikušies ar draugiem un sarunājaties. Vai būtu patīkami, ja kāds nemaz nelaistu citus pie vārda? Protams, nē! Visi noteikti grib iesaistīties sarunā. Kaut ko līdzīgu var teikt par draudzes sapulcēm. Ir jauki, ja tajās piedalās pēc iespējas vairāk brāļu un māsu. Viens no labākajiem veidiem, kā uzmundrināt citus, ir ļaut viņiem atbildēt sapulcēs. (1. Kor. 10:24.) Ja mēs atbildēsim īsi un kodolīgi, mēs dosim iespēju atbildēt arī citiem. Atbildēs nebūtu vēlams iekļaut daudz domu. Ja kāds pārstāsta visu rindkopu, tad nevienam citam vairs nav, ko piebilst. w23.04 22., 23. lpp., 11.—13. rk.
Sestdiena, 4. oktobris
To visu es daru labās vēsts dēļ, lai varētu tajā dalīties ar citiem. (1. Kor. 9:23.)
Nepārstāsim sludināt labo vēsti un palīdzēt cilvēkiem arī citos veidos. Sludināšanā ļoti noderīga ir, piemēram, prasme pielāgoties. Mēs uzrunājam dažādu tautību cilvēkus, kam ir visdažādākie uzskati. Apustulis Pāvils prata pielāgoties citiem, un mums no viņa jāmācās. Jēzus Pāvilu bija iecēlis par ”apustuli citām tautām”. (Rom. 11:13.) Tāpēc Pāvils sludināja kā ebrejiem, tā grieķiem un stāstīja labo vēsti gan augsti izglītotiem, gan vienkāršiem ļaudīm, un viņš nevairījās runāt arī ar ierēdņiem un valdniekiem. Lai ietekmētu cilvēku sirdi, Pāvils ”pielāgojās visdažādākajiem cilvēkiem”. (1. Kor. 9:19—22.) Viņš ņēma vērā, pie kādas tautības viņi pieder un kam viņi tic, un runāja ar viņiem tā, lai vēsts par patieso Dievu viņus piesaistītu. Mūsu kalpošana noteikti būs sekmīgāka, ja arī mēs pielāgosimies cilvēkiem, ko uzrunājam. w23.07 23. lpp., 11., 12. rk.
Svētdiena, 5. oktobris
Kunga kalps nedrīkst strīdēties, bet viņam jābūt laipnam pret visiem. (2. Tim. 2:24.)
Lai sarežģītā situācijā nezaudētu savaldību, ir vajadzīgs patiess spēks. Tāpēc var teikt, ka lēnprātība ir nevis vājuma, bet spēka izpausme. Lēnprātība ir viens no ”gara augļiem”. (Gal. 5:22, 23.) Grieķu valodā tās pašas saknes vārdu lietoja, runājot par pieradinātu zirgu. Pieradināts zirgs joprojām ir spēcīgs, tomēr ir kļuvis paklausīgs. Kā mēs varam būt vienlaikus gan lēnprātīgi, gan spēcīgi? Ar gribasspēku vien ir par maz. Mums ir jālūdz, lai Dievs mums dotu savu garu un palīdzētu attīstīt lēnprātību. Ļoti daudziem ir izdevies izkopt sevī šo brīnišķīgo īpašību, tāpēc viņi spēj atbildēt laipni tiem, kas pret mūsu ticību ir noskaņoti naidīgi. Tiem, kas to redz, veidojas labs viedoklis par Jehovas lieciniekiem. (2. Tim. 2:24, 25.) w23.09 14. lpp., 3. rk.