Ko var secināt, lasot par pirmo Jēzus izdarīto brīnumu? To, ka Jēzus bija pazemīgs. Viņš nelielījās, ka brīnumainā veidā ir pārvērtis ūdeni vīnā. Īstenībā Jēzus nekad nelielījās ar savu veikumu. Tieši pretēji — Jēzus vienmēr uzsvēra, ka slava un gods par to, ko viņš paveic, pienākas viņa Tēvam. (Jāņa 5:19, 30; 8:28.) Ja mēs cenšamies būt tikpat pazemīgi kā Jēzus, mēs nedižojamies ar savu veikumu. Ar lepnumu runāsim par brīnišķīgo Dievu, kam mēs kalpojam, un godāsim viņu! (Jer. 9:23, 24.) Bez Jehovas palīdzības un atbalsta mēs nebūtu spējuši neko daudz paveikt. (1. Kor. 1:26—31.) Ja mēs esam pazemīgi, mums nav svarīgi darīt zināmu citiem, ka esam palīdzējuši kādam ticības biedram. Mums sagādā gandarījumu apziņa, ka mūsu darbus redz Jehova un ka viņš tos augstu vērtē. (Mat. 6:2—4; Ebr. 13:16.) Ja mēs sekojam Jēzus priekšzīmei un esam pazemīgi, mēs iepriecinām Jehovu. (1. Pēt. 5:6.) w23.04 4. lpp., 9. rk.; 5. lpp., 11., 12. rk.

Dieva iedvesmots, apustulis Pāvils mudināja kristiešus domāt par citiem. Kā mēs to varam darīt draudzes sapulcēs? Mums vienmēr jāatceras, ka arī citi vēlas atbildēt. Iztēlojieties šādu situāciju. Jūs esat satikušies ar draugiem un sarunājaties. Vai būtu patīkami, ja kāds nemaz nelaistu citus pie vārda? Protams, nē! Visi noteikti grib iesaistīties sarunā. Kaut ko līdzīgu var teikt par draudzes sapulcēm. Ir jauki, ja tajās piedalās pēc iespējas vairāk brāļu un māsu. Viens no labākajiem veidiem, kā uzmundrināt citus, ir ļaut viņiem atbildēt sapulcēs. (1. Kor. 10:24.) Ja mēs atbildēsim īsi un kodolīgi, mēs dosim iespēju atbildēt arī citiem. Atbildēs nebūtu vēlams iekļaut daudz domu. Ja kāds pārstāsta visu rindkopu, tad nevienam citam vairs nav, ko piebilst. w23.04 22., 23. lpp., 11.—13. rk.

Nepārstāsim sludināt labo vēsti un palīdzēt cilvēkiem arī citos veidos. Sludināšanā ļoti noderīga ir, piemēram, prasme pielāgoties. Mēs uzrunājam dažādu tautību cilvēkus, kam ir visdažādākie uzskati. Apustulis Pāvils prata pielāgoties citiem, un mums no viņa jāmācās. Jēzus Pāvilu bija iecēlis par ”apustuli citām tautām”. (Rom. 11:13.) Tāpēc Pāvils sludināja kā ebrejiem, tā grieķiem un stāstīja labo vēsti gan augsti izglītotiem, gan vienkāršiem ļaudīm, un viņš nevairījās runāt arī ar ierēdņiem un valdniekiem. Lai ietekmētu cilvēku sirdi, Pāvils ”pielāgojās visdažādākajiem cilvēkiem”. (1. Kor. 9:19—22.) Viņš ņēma vērā, pie kādas tautības viņi pieder un kam viņi tic, un runāja ar viņiem tā, lai vēsts par patieso Dievu viņus piesaistītu. Mūsu kalpošana noteikti būs sekmīgāka, ja arī mēs pielāgosimies cilvēkiem, ko uzrunājam. w23.07 23. lpp., 11., 12. rk.