Ja mēs draudzē dažus mīlētu, bet citus ne, mēs nepildītu Jēzus norādījumu citam citu mīlēt. Protams, daži ticības biedri mums ir tuvāki nekā citi, un tā tas bija arī Jēzum. (Jāņa 13:23; 20:2.) Taču apustulis Pēteris atgādināja, ka mums jāpūlas sirsnīgi mīlēt visus mūsu brāļus un māsas. (1. Pēt. 2:17.) Pēteris aicināja: ”Kvēli mīliet cits citu no visas sirds!” (1. Pēt. 1:22.) Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”kvēli”, ietver sevī domu par piepūli. Tātad kvēla mīlestība ir kaut kas vairāk par dabisku pieķeršanos, tā ir saistīta ar pūlēm. Padomāsim par tādu situāciju. Kāds ticības biedrs mūs ir aizvainojis vai sāpinājis, un mūsu pirmā doma varbūt ir atdarīt viņam ar to pašu. Tomēr tāda rīcība nav patīkama Dievam, un tas bija labi redzams kādā reizē, kad Jēzus pamācīja Pēteri. (Jāņa 18:10, 11.) Pēteris to ņēma vērā, tāpēc rakstīja: ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, nedz apvainojumus ar apvainojumiem. Tieši pretēji, atbildiet uz ļaunu ar labu.” (1. Pēt. 3:9.) Ja mēs kvēli mīlam ticības biedrus, mēs pret viņiem esam laipni un izturamies labi. w23.09 28., 29. lpp., 9.—11. rk.

Bērni izaug apbrīnojami ātri, un šis process noris pats no sevis. Taču garīgā izaugsme prasa apzinātu piepūli. (1. Kor. 13:11; Ebr. 6:1.) Lai kļūtu par garīgi nobriedušu kristieti, katram pašam ir jāveido personiskas attiecības ar Jehovu. Turklāt kristiešiem ir vajadzīgs Dieva svētais gars, lai attīstītu Dievam patīkamas īpašības, un viņiem ir jāapgūst praktiskas iemaņas un jāgatavojas dažādiem pienākumiem nākotnē. (Sāl. pam. 1:5.) Jehova radīja kā vīrieti, tā sievieti. (1. Moz. 1:27.) Ir skaidri redzams, ka vīrieši un sievietes ir atšķirīgi fiziskā ziņā, bet viņi atšķiras vēl kādā ziņā. Radot vīrieti un sievieti, Jehova viņiem bija paredzējis atšķirīgus uzdevumus, tāpēc viņiem ir nepieciešamas dažādas īpašības un prasmes. (1. Moz. 2:18.) w23.12 18. lpp., 1., 2. rk.

Jēzus vēlas, lai cilvēki lietotu viņa Tēva vārdu. Daļa reliģisko vadītāju pirmajā gadsimtā uzskatīja, ka Dieva vārds ir pārāk svēts, lai to izrunātu. Bet Jēzus nepieļāva, ka viņu ietekmētu tradīcijas, kas nav saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Tas spilgti izpaudās tajā reizē, kad viņš atbrīvoja no dēmonu varas kādu cilvēku. Ļaudis, izbijušies no redzētā, ”sāka lūgt, lai Jēzus aizietu no tās apkārtnes”. (Marka 5:16, 17.) Tomēr, tā kā Jēzus vēlējās, lai arī tajā apvidū tiktu daudzināts Jehovas vārds, pirms došanās prom viņš lika no dēmonu varas atbrīvotajam vīrietim stāstīt citiem, ko tā labā ir darījis Jehova. (Marka 5:19.) Jēzus vēlas, lai cilvēkiem visā pasaulē tiktu darīts zināms viņa Tēva vārds. (Mat. 24:14; 28:20.) Kad mēs stāstām cilvēkiem par Dievu un darām tiem zināmu viņa vārdu, mēs iepriecinām savu ķēniņu — Jēzu Kristu. w24.02 10. lpp., 10. rk.