Bērni izaug apbrīnojami ātri, un šis process noris pats no sevis. Taču garīgā izaugsme prasa apzinātu piepūli. (1. Kor. 13:11; Ebr. 6:1.) Lai kļūtu par garīgi nobriedušu kristieti, katram pašam ir jāveido personiskas attiecības ar Jehovu. Turklāt kristiešiem ir vajadzīgs Dieva svētais gars, lai attīstītu Dievam patīkamas īpašības, un viņiem ir jāapgūst praktiskas iemaņas un jāgatavojas dažādiem pienākumiem nākotnē. (Sāl. pam. 1:5.) Jehova radīja kā vīrieti, tā sievieti. (1. Moz. 1:27.) Ir skaidri redzams, ka vīrieši un sievietes ir atšķirīgi fiziskā ziņā, bet viņi atšķiras vēl kādā ziņā. Radot vīrieti un sievieti, Jehova viņiem bija paredzējis atšķirīgus uzdevumus, tāpēc viņiem ir nepieciešamas dažādas īpašības un prasmes. (1. Moz. 2:18.) w23.12 18. lpp., 1., 2. rk.

Jēzus vēlas, lai cilvēki lietotu viņa Tēva vārdu. Daļa reliģisko vadītāju pirmajā gadsimtā uzskatīja, ka Dieva vārds ir pārāk svēts, lai to izrunātu. Bet Jēzus nepieļāva, ka viņu ietekmētu tradīcijas, kas nav saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Tas spilgti izpaudās tajā reizē, kad viņš atbrīvoja no dēmonu varas kādu cilvēku. Ļaudis, izbijušies no redzētā, ”sāka lūgt, lai Jēzus aizietu no tās apkārtnes”. (Marka 5:16, 17.) Tomēr, tā kā Jēzus vēlējās, lai arī tajā apvidū tiktu daudzināts Jehovas vārds, pirms došanās prom viņš lika no dēmonu varas atbrīvotajam vīrietim stāstīt citiem, ko tā labā ir darījis Jehova. (Marka 5:19.) Jēzus vēlas, lai cilvēkiem visā pasaulē tiktu darīts zināms viņa Tēva vārds. (Mat. 24:14; 28:20.) Kad mēs stāstām cilvēkiem par Dievu un darām tiem zināmu viņa vārdu, mēs iepriecinām savu ķēniņu — Jēzu Kristu. w24.02 10. lpp., 10. rk.

Vai nav brīnišķīgi, ka šajos laikos, kad dzīve kļūst arvien grūtāka, mēs varam piederēt pie Jehovas organizācijas? Jehova mums ir dāvājis garīgo brāļu un māsu saimi, kurā valda mīlestība un vienotība. (Ps. 133:1.) Viņš mums māca, ko mēs varam darīt, lai mūsu ģimene būtu stipra. (Efes. 5:33—6:1.) Viņš mums dod gudrību, kas vajadzīga, lai grūtās situācijās mēs nezaudētu prieku un iekšēju mieru. Jehova mums patiešām dod visu, kas vajadzīgs, lai mēs varētu kalpot viņam ar prieku. Tomēr reizēm tas nav viegli. Lai saglabātu dedzību kalpošanā, mums ir jāpūlas, un jo īpaši tas ir jādara tad, kad 1) mūs ir sarūgtinājis kāds ticības biedrs, 2) mūs sāpina dzīvesbiedrs un 3) mēs esam vīlušies sevī. w24.03 14. lpp., 1., 2. rk.