Kādā Bībeles komentārā, skaidrojot vārdu ”izlieta”, teikts, ka Dieva mīlestība plūst kā varena upe. Šī metafora uzsver, cik ļoti Jehova mīl svaidītos kristiešus. Viņi zina, ka Dievs viņus mīl. (Jūd. 1.) Par to liecina arī apustuļa Jāņa vārdi: ”Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis — mēs tiekam saukti par Dieva bērniem.” (1. Jāņa 3:1.) Bet vai Jehova mīl tikai svaidītos kristiešus? Nē, tā nav! Viņš mīl visus savus kalpus. Par Dieva mīlestību pret cilvēkiem skaidri liecina izpirkums. Tā ir visizcilākā Dieva mīlestības izpausme. (Jāņa 3:16; Rom. 5:8.) w24.01 28. lpp., 9., 10. rk.

Šīsdienas pants atklāj, kas Dāvidam palīdzēja uzveikt savas bailes. Kaut gan viņa dzīvībai draudēja briesmas, viņš pārdomāja, ko Jehova vēl darīs viņa labā. Dāvids bija pārliecināts, ka Jehova īstajā laikā viņu izglābs. Jehova taču bija pavēstījis, ka Dāvids būs nākamais izraēliešu ķēniņš. (1. Sam. 16:1, 13.) Dāvidam nebija ne mazāko šaubu, ka viss, ko Jehova ir solījis, īstenosies. Ko Jehova ir solījis darīt mūsu labā? Mēs zinām, ka patlaban viņš mūs nepasargā no visām problēmām un grūtībām. Tomēr jaunajā pasaulē viņš novērsīs visas bēdas un nelaimes. (Jes. 25:7—9.) Mūsu Radītājs spēj piecelt no nāves mirušos, izdziedināt jebkādas slimības un uzveikt tos, kas ir nostājušies pret viņu. (1. Jāņa 4:4.) w24.01 6. lpp., 12., 13. rk.

Pārdomāsim, kāpēc mēs apsolījām kalpot Jehovam un kristījāmies. Mēs spērām šos soļus tāpēc, ka vēlējāmies nostāties Jehovas pusē. Atsauksim atmiņā, kā mēs pārliecinājāmies, ka esam atraduši patiesību. Mēs ieguvām precīzas zināšanas par Jehovu. Tām vairojoties, auga mūsu cieņa pret Jehovu, un mēs iemīlējām viņu kā savu debesu Tēvu. Mūsu ticība kļuva arvien stiprāka, un mēs izjutām pamudinājumu nožēlot grēkus. Mēs pārtraucām rīkoties nepareizi un saskaņojām savu dzīvi ar Dieva gribu. Kad sapratām, ka Dievs mums ir piedevis grēkus, mēs izjutām milzīgu atvieglojumu. (Ps. 32:2.) Mēs sākām apmeklēt draudzes sapulces un stāstīt citiem par to, ko esam uzzinājuši no Bībeles. Tagad, būdami kristīti Jehovas kalpi, mēs ejam pa ceļu, kas ved uz dzīvību, un esam apņēmušies uz tā palikt vienmēr. (Mat. 7:13, 14.) Būsim nelokāmi, pilnībā paļausimies uz Jehovu un bez mazākās svārstīšanās klausīsim viņa norādījumiem. w23.07 17. lpp., 14. rk.; 19. lpp., 19. rk.