1. Ķēniņu

3 Sālamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes valdnieku. Viņš apprecēja faraona meitu+ un atveda to uz Dāvida pilsētu,+ un viņa tur dzīvoja, kamēr viņš nebija pabeidzis būvēt savu namu,+ Jehovas namu+ un mūri apkārt Jeruzālemei.+ 2 Tolaik tauta joprojām ziedoja upurus upurvietās*,+ jo nams Jehovas vārdam vēl nebija uzcelts.+ 3 Sālamans mīlēja Jehovu un ievēroja sava tēva Dāvida rīkojumus, bet viņš arī ziedoja un dedzināja upurus upurvietās.+

4 Ķēniņš Sālamans devās uz Gibeonu, lai tur upurētu, jo tā bija galvenā upurvieta.+ Tur viņš uz altāra upurēja tūkstoti dedzināmo upuru.+ 5 Gibeonā naktī Sālamanam sapnī parādījās Jehova. Dievs viņu uzrunāja: ”Saki, ko lai es tev dodu!”+ 6 Sālamans atbildēja: ”Tava uzticīgā mīlestība bagātīgi ir izpaudusies pret tavu kalpu Dāvidu, manu tēvu, kurš tev kalpoja uzticībā, taisnīgumā un sirds skaidrībā, un tava mīlestība pret viņu bagātīgi ir izpaudusies līdz pat šai dienai, jo tu viņam esi devis dēlu, kas tagad sēž viņa tronī.+ 7 Un nu, Jehova, mans Dievs, tu esi iecēlis savu kalpu par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā, kaut arī es vēl esmu pavisam jauns un nepieredzējis.+ 8 Tavs kalps valda pār tautu, ko tu esi izraudzījies+ un kas ir tik liela, ka to nevar ne saskaitīt. 9 Tāpēc dod savam kalpam paklausīgu sirdi, lai viņš varētu tiesāt tavu tautu+ un atšķirt labu no ļauna,+ jo kurš gan spēj tiesāt šo tavu milzīgo* tautu?”

10 Jehovam patika, ka Sālamans bija izteicis šādu lūgumu.+ 11 Dievs viņam teica: ”Tā kā tu sev neesi lūdzis ne ilgu mūžu, ne bagātību un neesi lūdzis nāvi saviem ienaidniekiem, bet esi lūdzis sev izpratni, lai spriestu taisnu tiesu,+ 12 es tev došu, ko tu esi lūdzis.+ Es tev došu gudru un saprātīgu sirdi.+ Pirms tevis nav bijis neviena tāda kā tu, un arī pēc tevis neviena tāda nebūs.+ 13 Es tev došu arī to, ko tu neesi lūdzis,+ — gan bagātību, gan godu,+ un otra tāda ķēniņa nebūs, kamēr vien tu dzīvosi.+ 14 Turklāt, ja tu staigāsi manus ceļus un pildīsi manus norādījumus un likumus, kā to ir darījis tavs tēvs Dāvids,+ es tev došu arī ilgu mūžu.”+

15 Kad Sālamans atmodās, viņš saprata, ka tas ir bijis sapnis. Viņš devās uz Jeruzālemi, nostājās Jehovas līguma šķirsta priekšā, nesa dedzināmos upurus un miera* upurus+ un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem.

16 Tolaik pie ķēniņa atnāca divas netikles un nostājās viņa priekšā. 17 Viena no viņām teica: ”Mans kungs, mēs ar šo sievieti dzīvojam vienā namā, un, kad es dzemdēju, viņa bija mājās. 18 Trešajā dienā pēc tam, kad es biju dzemdējusi, arī šī sieviete dzemdēja. Mēs bijām kopā, un neviena cita namā nebija, tikai mēs divas. 19 Naktī šīs sievietes dēls nomira, jo viņa tam bija uzgūlusies virsū. 20 Nakts vidū viņa piecēlās, paņēma manu dēlu, kas bija man līdzās, un, kamēr tava kalpone gulēja, noguldīja to sev pie krūtīm, bet savu mirušo dēlu noguldīja man pie krūtīm. 21 Kad es no rīta piecēlos, lai zīdītu savu dēlu, es ieraudzīju, ka tas ir miris. Es to vērīgi aplūkoju un sapratu, ka tas nav mans dēls, ko es biju dzemdējusi.” 22 Taču otra sieviete sacīja: ”Nē, mans dēls ir dzīvais, un tavs dēls ir mirušais!” Bet pirmā sieviete teica: ”Nē, tavs dēls ir mirušais, un mans dēls ir dzīvais!” Tā viņas strīdējās ķēniņa priekšā.

23 Visbeidzot ķēniņš teica: ”Viena saka: ”Mans dēls ir dzīvais, un tavs dēls ir mirušais!”, bet otra saka: ”Nē, tavs dēls ir mirušais, un mans dēls ir dzīvais!”” 24 Tad ķēniņš pavēlēja: ”Atnesiet zobenu!” Ķēniņam atnesa zobenu, 25 un viņš teica: ”Pārcērtiet dzīvo bērnu uz pusēm un dodiet pusi vienai sievietei un pusi otrai.” 26 Tūlīt pat sievietei, kuras dēls bija dzīvs, sirds sažņaudzās žēlumā pret savu dēlu un viņa lūdza ķēniņu: ”Lūdzu, mans kungs! Dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nenonāvējiet to!” Bet otra sieviete teica: ”Lai viņš netiek ne man, ne tev! Cērtiet viņu uz pusēm!” 27 Tad ķēniņš pavēlēja: ”Dodiet dzīvo bērnu pirmajai sievietei, nenonāvējiet to! Viņa ir bērna māte.”

28 Visi izraēlieši dzirdēja, kādu spriedumu ķēniņš bija pasludinājis, un tos pārņēma bijība pret ķēniņu,+ jo tie redzēja, ka Dievs viņam ir devis gudrību, lai spriestu tiesu.+